Jurašs: ģenerālprokurors ir Kangaru advokāts

Bijušais KNAB operatīvo izstrāžu nodaļas vadītājs atklāj, kas un kā traucējis oligarhu lietas izmeklēšanu

Kopš viesnīcā “Rīdzene” notikušo ietekmīgo politiķu sarunu publiskošanas starp likumsargiem notiek asa vārdu apmaiņa par to, kurš un kāpēc vainojams pie oligarhu lietas izgāšanās. Jura Juraša vadībā vairākus gadus tika organizēta “Rīdzenes” sarunu noklausīšanās, tāpēc “Ir” aicināja viņu uz interviju par KNAB darbu pie oligarhu lietas un sadarbību ar prokuratūru.

Jurašs jau gadu nestrādā KNAB, jo bijušais vadītājs Jaroslavs Streļčenoks pērn ar premjera Māra Kučinska (ZZS) svētību reorganizēja biroju un tika atlaisti vairāki nozīmīgi darbinieki, kas bija kritizējuši priekšnieka nepiemērotību amatam. Tagad Jurašs ir bijušā tieslietu ministra Jāņa Bordāna vadītās Jaunās konservatīvās partijas biedrs un ievēlēts Rīgas domē. Intervijā, kas notika 7. jūlijā, viņš velta ļoti asu kritiku ģenerālprokuroram, kritizē tiesu varas ietekmējamību un atklāj, ka KNAB vēl citu lietu ietvaros ir fiksētas šokējošas ietekmīgu personu sarunas, kas apliecina politisko korupciju Latvijā. Publicējam pilnu intervijas tekstu.

Esat publiski norādījis, ka ģenerālprokurors «darīja visu, lai oligarhu lieta nenonāktu līdz tiesai» un «liedza veikt pasākumus» pierādījumu gūšanai. Kādi ir konkrētie fakti – ko Kalnmeiers ir darījis?

Ir un nav darījis. Izmeklējot šādu sarežģītu lietu, mēs savulaik no ģenerālprokurora gaidījām atbalstu. Gan piedāvājot savu palīdzību, piemēram, veidojot spēcīgu izmeklēšanas grupu. Mūsu pieredze ar starptautiskiem partneriem, izmeklējot daudzas citas lietas – kad mēs sakām, cik cilvēki mums ir iesaistīti šādu procesu izmeklēšanā, viņi mums netic. Ja sakām, ka pie šīs lietas strādā trīs cilvēki, nu viņu gadījumā tie būtu vismaz 15.

Pie šīs lietas strādāja trīs cilvēki?

Tas, ko es gribu pateikt – šī lieta, kurā bija daudz virzienu un katrs ļoti sarežģīts, tur katram virzienam ideālā variantā nepieciešami trīs izmeklētāji un vismaz viens prokurors, labākajā gadījumā divi vai trīs.

Katram virzienam prokurors?

Obligāti. Kā jau teicu, tas ir ļoti sarežgīti un nav jau tā, ka izmeklētājam, kas ir šīs lietas lietvedis, ka viņam nav nepieciešams prokurora redzējums – virziens, kurā prokurors saskata, kā viņš kā apsūdzības uzturētājs tiesā pamatos, kā viņš pierādīs.

Kā es redzētu, ģenerālprokurora uzstādījums [būtu] tāds: šī ir viena no vissvarīgākajām lietām, tātad veltām adekvātus resursus un izmeklējam. Ko jums vajag palīdzēt? Neesat saņēmuši atbildi uz kādu tiesiskās palīdzības lūgumu, tā, es tūliņ sazinos ar tās valsts ģenerālprokuroru, risinām. Tas ir veids, kā es redzu atbalstu. Tas ir praktiskais atbalsts, bet ne mazāk svarīgs ir morālais atbalsts. Kad tu saproti – tas, ko dari, nav vajadzīgs tikai izmeklētājam vai izmeklēšanas iestādei. Atskatoties atpakaļ, es varu pateikt, ka tā patiesi šī korupcijas apkarošanas lieta ir bijusi atsevišķu indivīdu misijas izjūta – ka tas ir jādara, ka tas ir ļoti svarīgi. Patiesībā tas ir nacionālās drošības jautājums. Nebūs tā, ka Latvijā atkārtosies Krimas scenārijs, priekš mums ir cits scenārijs. Patiesībā tas scenārijs pilnā mērā atklājas tieši Rīdzenes sarunās. Mūs vienkārši nopirks. Juridiski mēs būsim neatkarīga demokrātiska valsts, bet patiesībā būsim sen nopirkta un ietekme būs pilnīgi citiem cilvēkiem. Šīs sarunas ap ZZS un “Saskaņu” un ko Maskava vēlas redzēt, kam jābūt premjeram, un kādai vispār jābūt kārtībai valstī – Krievijas paraugs, tas vājprāts, tas totalitārais režīms un tā milzīgā korupcija ir tas, kā šie cilvēki redz, kā būtu jābūt šeit. Un nopirkt šo valsti – tev pietiek nopirkt šos dažus cilvēkus. Es šodien skatos uz Rīgas Tirdzniecības ostu, kāda ir tā peļņa, cik tad viņi pa šiem gadiem nopelnījuši? No kurienes tās kravas nāk? Tas ir politisks lēmums – Krievijas pusē to šlagbaumu paceļ un laiž tās kravas, un šie kungi, kurš slēpti, kurš jau atklāti, vienkārši tādā veidā saņem samaksu. Viss! Tā es to redzu, un šī ir tikai viena epizode.

Par ko viņi saņem samaksu?

Lai realizētu to politiku, kādu vēlas sagaidīt Krievija. Mēs, Latvijas tauta, vismaz lielākā daļa, saskatām, ka esam ES sastāvdaļa, esam NATO dalībvalsts, virzāmies uz Rietumu vērtībām, uz demokrātiju, bet tas, ko vēlas redzēt Krievija, ir pilnīgi kas cits.

Šlesers un Šķēle vairs nav aktīvajā politikā, vienīgais no trijotnes tur ir Lembergs. Tātad jūs domājat, ka Lembergs caur RTO saņem naudu no Krievijas, lai īstenotu tai labvēlīgu politiku valsts varā?

Man ir viss pamats tā domāt. No savas pieredzes varu teikt – tas, ka šie divi kungi, Šlesers un Šķēle, vairs nav aktīvajā politikā, tas absolūti nenozīmē, ka viņu savulaik virzītie vai caur to pašu Lembergu virzītie cilvēki neatrodas stratēģiski nozīmīgajos amatos, kas viņiem ļauj pārvaldīt, manipulēt, pieņemt nepieciešamos lēmumus. Varu ar pilnu pārliecību apgalvot, ka vismaz šobrīd stratēģiski svarīgajos amatos nav iespējams apstiprināt tikai tāpēc vien, ka tu esi visporfesionālākais, vigudrākais un vispiemērotākais šim amatam – nesaņemot akceptu no šiem patiesajiem politikas veidotājiem un dienaskrātības noteicējiem.

Kuri ir tie amati?

Ģenerālprokurors, [Augstākās Tiesas priekšsēdētājs Ivars] Bičkovičs, KNAB vadītājs. Man ir liels prieks, ka vismaz Satversmes aizsardzības birojā nav pamata apšaubīt, ka tur būtu tādā veidā iecelts direktors. Ne vienmēr ir izdevies viss, ko viņi ir plānojuši, kaut gan pēc sarunām redzam, kādā veidā viņi izrēķinājās ar to pašu [ģenerālprokuroru Jāni] Maizīti. Viņiem vajadzēja citu ģenerālprokuroru, viņi gribēja tur redzēt noteiktu cilvēku, kurš acīmredzot būs tas, kas rūpēsies par viņu drošību. Jo tas ir stratēģiski svarīgs amats, tur ir iespējas ļoti daudz ietekmēt – ies vai neies šis process, procesam ir nākotne vai nav. Ir ļoti daudz bijušas lietas, par kurām iekšienē KNAB darbinieki ir reāli cepušies, kā ģenerālprokurors vispār kaut ko tādu var publiski pateikt. Tikko esi kādu aizturējis, a viņš jau komentē, ka to nepierādīs.

Par ko jūs to sakāt?

Man nāk prātā, kad mēs aizturējām Finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas virsprokuroru Ulmi. Līdzīgi par tiesneses Bērziņas lietu. Tas atgādina nevis ģenerālprokurora nostāju un atbalstu izmeklēšanai, tas atgādina reāli advokāta pozīciju. Tu nevari ar savu rīcību demotivēt! Tas ir stāsts – ko var izdarīt ģenerālprokurors. Vinš ar savu publiski pausto viedokli var iedot virzību lietai. Var jau piesaukt –  prokurors neatkarīgs, izmeklētājs neatkarīgs, bet reāli dzīvē vadītāja viedoklim ir milzīgs spēks. Tikai retais izmeklētājs vai prokurors būs gatavs iet pretēji sava priekšnieka pozīcijai. Ja runājam par šo [oligarhu] lietu, tie meli, kas ir izskanējuši no ģenerālprokurora, mani neizbrīna, jo viņš ir melojis daudz. Varu pateikt piemērus. Tās pašas tiesneses Bērziņas gadījumā – vai tajā vēstulē, ar kuru KNAB iespazīstināja viņu pirms Tieslietu padomes sēdes par situāciju Rīgas apgabaltiesā (2013. gadā pēc KNAB sniegtajām ziņām  tieslietu ministrs Jānis Bordāns neakceptēja tiesas priekšsēdētāju Sandru Strenci nākamajām pilnvaru termiņam, vēlāk nāca gaismā tiesneses Ivetas Bērziņas un uzņēmēja Gulama Gulami kukuļošanas skandāls – red.) Vai tur bija vai nebija Bērziņas lietas norāde – un viņš teica, ka nebija, bet patiesībā tas bija galvenais. Un tie viņa izteikumi, ka sarakstīt var nezin ko, tad parādiet, kur ir kriminālprocess! Jā, pēc tam bija. Bet kā ģenerālprokurors… Es viņam neticu, un viņam netic ļoti daudzi godprātīgie izmeklētāji, operatīvie darbinieki, kas strādā iestādē.

KNAB?

Jā. Ja atgriežamies pie tā saucamās oligarhu lietas, par tiešo rīcību no viņa puses, kas būtiski ietekmēja šīs lietas virzību. Vinš bija tas, kurš liedza iespēju turpināt operatīvās darbības pasākumus situācijā, kad katru dienu vai nedēļu mums nāca klāt jauni pierādījumi. Viņš bija tas, kurš personīgi – nevis kāds deleģētais prokurors – sāka ierobežot mūsu darbības termiņu. Pēc likuma operatīvai lietai pirmais termiņš ir seši mēneši, ko var pats iestādes vadītājs. Pēc tam vēlreiz var pagarināt uz sešiem mēnešiem, un pēc gada jau noteikti jāiet uz prokuratūru. Viņi paši pagarināja, paši iepazinās ar visiem lietas materiāliem. Mēs runājam par uzraudzību. Ja viņi šobrīd mēģina apgalvot – nē, nē, mēs tur [prokuratūrā] kaut ko nezinājām, mēs [KNAB] slēpām. Man tas vairāk atgādina signālu tiem patiesajiem saimniekiem – eu, veči, es točna neko nezināju. No manis noslēpa, es vispār ņipričom – es atvainojos par slengu. Patiesībā visi materiāli bija pieejami. Vēl vairāk, mēs gājām, lūdzām palīdzību [prokuratūrai], jo mums bija nepieciešamas progresīvās idejas, ko no tā visa, kas mums ir, varam nonākt līdz pozitivam iznākumam. Nevis tur augstprātīgi – mēs te labāk par visiem… Tā nebija! Es pabeigšu par tām operatīvajām darbībām. Mēs gājām vairākas reizes ik pēc īsiem termiņiem uz prokuratūru – es kā nodaļas vadītājs, man pakļauti darbinieki, kas tieši strādāja, gāja Lienīte Šikore, izmeklēšanas nodaļas vadītāja, izmeklētājs, plus vēl Juta Strīķe kā apkarošanas bloka vadītāja. Mēs gājām cīnīties uz prokuratūru – pārliecināt, ka vajag turpināt.

Tieši pie Kalnmeiera?

Jā, pie Kalnmeiera kabinetā mēs gājām. Pārliecināt, ka vajag turpināt.

Viņš viens vai bija plašāks loks?

Pieaicināja īpaši pilnvaroto prokuroru nodaļas virsprokuroru Masaļski, kurš parasti ir tas, kas pagarina šo lietvedības termiņu lietai – proti, dod iespēju turpināt iet uz tiesu, lūgt sankciju. Un mēs sakām – paskatieties, mums par katru virzienu ir iekrituši [pierādījumi] jauni… Mēs sekojam līdzi, kādā veidā viņš [Šlesers] mēģina legalizēt – viens variants, otrs, tā viņš plāno, šitā. Arguments ir – ziniet, pārāk ilgi šie pasākumi tiek īstenoti. Ja nemaldos, pat izskanēja frāze, ka nedrīkst ierobežot šo cienījamo cilvēku cilvēktiesības, ka mēs ļoti riskējam ar to, ka šī lieta var nonākt Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Tas bija arguments, kāpēc viņš nevēlas pagarināt to lietu. No mūsu puses bija argumenti… Iedomājieties, cilvēki ir ieguldījušies vairākus gadus – caurām dienām, naktīm strādā, un reāli redzi, ka ir n-tie virzieni, kur visu laiku viss notiek, un tikai tāpēc, ka tiem džekiem ir cilvēktiesības… Strīdu nav, ir. Bet pagaidiet, vai sabiedrībai nav nekādu interešu, nav nekādu tiesību? Galu galā, ir jāsamēro – ir šo atsevišķo indivīdu cilvēktiesības, un te ir visa valsts pretī! Mēs tādās kategorijās runājām. Mēs viņam sakām – ko likums nosaka? Likums nosaka, ka operatīvās lietas lietvedības termiņš var būt tik ilgi, kamēr nav noilgums. Tātad varam runāt tīri teorētiski – reāli dzīvē tas tā parasti nenotiek – piemēram, desmit gadi.

Tas absurdi izklausās – jo kāpēc tad tik ilgi neviens nerīkotos?

Nav juridisku šķēršļu turpināt šo lietu. Tad bija tā, ka pusgada vietā, ja es precīzi atceros, bija kaut kādi trīs mēneši, pēc tam bija divi vai viens mēnesis, pēdējā posmā nedēļa vai divas, un beidzās ar to, ka pagarināja uz mēnesi, bet bez tiesībām veikt sevišķā veidā veicamos pasākumus. Proti, bez tiesībām turpināt noklausīties. Un tad ir…

Tas bija Kalnmeiera lēmums?

Jā. Bet mēs sakām – pagaidiet, bet kā? Tur viss notiek! Kā jūs varat pateikt, ka trīs gadi ir daudz? Jā, tas nav maz, bet šitie džeki gadus plāno, kā legalizēt – gadus! Un mēs tam visam sekojam līdzi, mums vajag tos pierādijumus, lai mēs varētu viņus apsūdzēt tajos nodarījumos. Vai mēs varam apsteigt laiku? Mēs nevaram apsteigt laiku – mums ir jāiet kopā ar viņiem. Ja viņi plāno, mēs ejam kopā ar viņiem. Un ja mums kādā brīdī pasak – stop! Es saku – re kur palika varbūt pavisam nedaudz, lai mums būtu tā, ka vienkārši… Tas, protams, bija baigi smagais mirklis. Mums liedza veikt šos pasākumus, turpināt operatīvās darbības, un uzdeva faktiski uzsākt kriminālprocesu. Kas pats par sevi varbūt nav slikti, bet reāli praksē tieši šos pasākumus īstenot ir daudz sarežģītāk, tas pakļauts lielākam informācijas noplūdes riskam. Un ar to mēs esam saskārušies vairākkārt, kad diemžēl tiesā paņemot sankciju, mēs konstatējam, ka šī informācija ir noplūdusi Ņemot vērā visas iesaistītās personas, nemot vērā visu to milzīgo ietekmi, kāda viņiem ir, mums reāli pastāvēja risks. Un lietā mēs jau redzējām, ka bija jau viena noplūde. Jā, un mēs paši bijām tie, kas to piefiskēja, mēs paši bijām tie, kas atrada un panāca, ka vainīgās personas tiek sauktas pie atbildības. Protams, šokējošākais ir tas, ka viens no galvenajiem pasūtītājiem ir [Saeimas deputāts, Šlesera partijas biedrs Dzintars] Jaundžeikars, kas bija Nacionālās drošības komisijas vadītājs. Liekas – eu, bet kā? Tam, kuram būtu jārūpējas, lai stiprinātu, lai nekas tāds nenotiku, vinš pats iet un makšķerē, un mēģina atrast. Laimīgas nejaušības gadījumā mums bija iespēja turpināt to visu. Tika veikti pasākumi, lai meklētu, lai atrastu – piesaistīti cilvēki, kuri tās telpas baudīja un visādā veidā mēģināja rast apstprinājumu šai informācijai. Teikšu tā, laimīgas apstākļu sakritības pēc – vienkārši nenoticēja…

Kurš pasūtīja, lai tiktu pārbaudīts, vai tiešām notiek noklausīšanās Rīdzenē?

Jaundžeikars par to informēja Šleseru. Un Šlesers sāka – labi, pagaidi, vecais, es līdz galam tev neticu… Bet labi, mēs pārbaudīsim. Un tad tur bija veiktas kaut kādas lietas. Tā nejaušība ir tā, ka nenoticēja. Bet ļoti iespējams, ka viņš bija uzmanīgāks. Iespējams, tas ir viens no faktoriem, kas varēja [pierādījumu vākšanu] patraucēt. Grūti pateikt, kā būtu bijis…

Bet tas lielākais stāsts – atskatoties atpakaļ, es varu pateikt, Kalnmeiera saskaņotā rīcība ar Sreļčenoku, lai vājinātu KNAB, man par to nav ne mazāko šaubu. Jutu Strīķi atlaida piecas reizes, kas pats par sevi jau izklausās neticami. Bet tas liecina, cik ļoti baidījās no konkrētām personām. Viņi reāli redzēja, kuri tad ir iestādē šie bīstamības avoti. Kuri traucē Lembergam naktī mierīgi gulēt, Šleseram, Sķēlem, vēl veselai rindai. Tas mērķtiecigais darbs, ko darīja Kalnmeiers, nemitīgi medijos… Mums pat puiši kolekcionēja tos negatīvos, klaji naidīgos izteikumus pret apkarošanu, pret operatīvo izstrāžu nodaļu – piesaucot, ka mēs strādajm ar noziedzīgām metodēm. Man liekas, 2016. gada martā viņš izteicās radio par nesankcionētiem pasākumiem… Faktiski runā par reāliem noziegumiem. Tas, ko viņš panāk – viņš grauj iestādes prestižu, grauj sabiedrības uzticēšanos iestādei, viņš apsūdz cilvēkus, kuri, es varu teikt pilnīgi droši, ar viņiem esmu kopā nostrādājis padsmit gadus, un mums ne reizi nav bijusi tāda sajūta, ka kāds kaut ko ir izdarijis tā, ka kaut kas ir izjucis. Par tiem cilvēkiem es pilnībā varu garantēt kā pats par sevi. Un viņus sāk publiski pazemot, demoralizēt… Jau Streļčenoks par katru formālu vai izdomātu ieganstu ierosina pārbaudes lietu, disciplinārlietu… Ja kaut kādu naudas balvu visiem piešķir, tad kaut kādiem īpašajiem [nē], vienkārši uz visa kopējā fona mēģina presingot. Es negribu koncentrēties uz sevi, bet man ir šobrīd divas tiesvedības par atšķirīgo attieksmi. Esmu vienu jau uzvarējis gala instancē, otra ir šobrīd kasācijā. Nevis tāpēc, ka es cīnītos par tiem 50 eiro, bet vienkārši princips. Princips, ka tā nevar. Tā bija ar visiem, kas nebija gatavi, ja tā var [teikt] … pagulties apakšā. Tie, kam bija viedoklis, kas bija gatavi aizstāvēt savu viedokli. Un mēs redzam šo mērķtiecīgo Kalnmeiera [rīcību] –  faktiski viņš torpedēja iestādi, viņš torpedēja apkarošanu. Viņš visādā veidā atbalsta Streļčenoku, kad visiem ir skaidrs – tā nevar, tā vienkārši nevar, šis džeks ir vienkārši nepiemērots amatam. Bet tā vietā, lai Kalnmeiers [teiktu] – tā, mēs tūliņ to situāciju risinām, veidojam komisiju… Tik daudz (novelk roku gar kaklu) bija argumentu, lai varētu to izdarīt. Un varētu, ja būtu kārtīgs ģenerālprokurors, būtu tāda valdība un Saeima, kas būtu tiešām ieinteresēta korupcijas apkarošanā. Bet nekas tamlīdzīgs nenotiek, un tad tu saproti – viņi abi divi duetā turpina degradēt, viņi turpina demotivēt darbiniekus. Tiem darbiniekiem reāli tiek piegriezts skābeklis. Ko cilvēks dara, kad viņam trūkst elpas? Viņš mēģina izdzīvot. Bet tagad sanāk tā – eu, bet jūs tur izmeklētāji, jūs tur neesat līdz galam kvalitatīvi izstrādājuši. Pagaidiet, jūs esat reāli nolikuši uz ceļiem, reāli esat demotivējuši, jūs esat visādā veidā mēģinājūši ietekmēt, un tagad jūs pasakāt – jūs tur džeki kaut kā baigi slikti esat izmeklējuši. Tas kopējais noskaņojums iestādē vienkārši ir graujošs. Un es neapskaužu jauno priekšnieku Straumi, viņa uzdevums ir ļoti sarežgīts. Reālus pozitīvus sasniegumus KNAB varēs sasniegt tikai tad, kad izdosies izveidot tiešām profesionālu, godīgu, motivētu komandu. Jo tikai tie, kam deg acis, un kuri ir gatavi nerēķināties ar savu brīvo laiku un ar misijas apziņu darīt to darbu, tikai tad… Jo ko vēlējās panākt gan Kalnmeiers, gan Streļčenoks? Formāli KNAB ir. KNAB vajadzēja? Ir! Uztaisīt par kaut kādu sēni, kas kaut kā darbojas, un viss ir kārtībā. Jo, ja tu neķer tos korumpantus, sabiedrībai liekas – a varbūt tiešām ir mazāk korupcijas? Ceļinieki [policijas patruļas] tagad mazāk ņem, korupcijas līmenis pazeminās. Bet patiesībā jau tā nav. Un Straumem tas atbalsts, kas ir publiski izskanējis un arī Saeimas balsojums vienbalsīgs – tas ir visdrīzāk līdz brīdim, kamēr tiks paveikti reāli darbi, kad tiks aizturēti cilvēki un tiks radīti lieli sarežģījumi tiem, kas ir ar politiku saistīti vai pašiem politiķiem. Tas būs reālais indikators.

Skaidrs ir viens – ja kāds ir labs visiem, tad es kļūstu uzmanīgs. Jo tajā amatā, tieši tāpat kā ģenerālprokurora amatā (un te mēs varam runāt par ģenerālprokurora pārvēlēšanu lielā vienbalsībā) – pie šīs politiskās vides tu nekādā gadījumā nevari tikt pārvēlēts. Ja tu tiec pārvēlēts, tad ir vērts aizdomāties. Jo, ja tu esi savā vietā un aktīvi strādā, tu nevari nenonākt konfrontācijā, tu nevari nenonākt konflikta situācijā. Tas, ko mēs redzam, kā Lembergs izrēķinās ar visiem saviem nelabvēļiem, mēģinot caur saviem medijiem, kurus viņš ietekmē, melno PR kampaņu izvērst, kā viņš lej ar mēsliem.  Nu jā, droši vien daudz vieglāk ir pieņemt spēles noteikumus kaut kādai daļai – nākt uz darbu, parcilāt papīrus, radīt šķietamību, ka viss notiek. Bet viens ir skaidrs – ja tev [KNAB] blakus nav ģenerālprokurors… Un ar to arī ir par maz, mums jāskatās plašāk, jāskatās visa tiesu vara kopumā. Pa lielam prokuroriem es nevaru neko pārmest – ne [oligarhu lietas prokuroram Mārim] Lejam, ne Viorikai Jirgenai, kas Latvenergo lietā fantastisku darbu ieguldīja. Paldies viņai par sadarbību, tieši tāpat kā Mārim Lejam. Bet kas liek rīkoties tā, ka viņi tomēr nonāk konfrontācijā ar izmeklēšanu? Jo mēs viens otru sākam nesaprast. Mums rodas [strīdi] – pagaidi, Māri, tu saki, ka ar sarunām nepietiek, bet kukuļa piedāvāšana – kas vēl vairāk ir vajadzīgs kā tikai saruna? Tu jau esi to nofiksējis. Kas vēl ir vajadzīgs?

Jūs runājat par Mediju nama līgumiem?

Es vispārīgi [runāju] – ka ar sarunām ir par maz. Jā, ir situācijas, kad ir par maz un jāstrādā, bet stāsts ir par ko… Te ir tas faktors, kas tieši Leju, iespējams, visvairāk ir ietekmējis… Mēs visi atceramies Grinberga lietu – tur apsūdzības argumenti ir, manuprāt, neapgāžami, pārliecinoši. (Prokuratūra apsūdzēja Lembergu par apzinātu šķēršļu likšanu, lai Ventspils brīvostas valdē 2005. gadā nenonāktu Ekonomikas ministrijas apstiprinātais pārstāvis Ojārs Grinbergs, taču šo lietu zaudēja tiesā – red.) Nekādi nevar pārmest, ka prokurors kaut kā varbūt nohaltūrējis vai pareizos akcentus neuzlicis – tur bija perfekti viss izdarīts, un mēs redzam attaisnojošu spriedumu. Man patiesībā gandrīz nav bažu par to, ka šis konkrētais spriedums un lēmuma pieņemšana ir tikusi ietekmēta no Lemberga puses – tā ir mana pārliecība. Bet ko tas izdara ar godīgo, principiālo prokuroru? Nav jau tā, ka tu uzreiz izskati versiju, vai tikai tur kāds nav kaut ko sakārtojis – tu vispirms sāc ar sevi. Tā ir reāla trauma. Pēc tam seko šis pats Meļko process, Latvenergo, kad pēkšņi balts kļūst melns! (Pirmās instances tiesas lēmums 2016. gadā ļāva Latvenergo viceprezidentam Aigaram Meļķo izvairīties no apsūdzības pieprasītā smagā cietumsoda, jo tiesa neatzina Latvenergo valdes locekli par valsts amatpersonu un tāpēc viņam dotās milzīgās naudas summas neuzskatīja par kukuli – red.) Tad liekas – kur nu vēl vairāk, kas tad jums vispār ir vajadzīgs, kad tevi tur noairē un pasaka, vecīt, tu vispār neko nesaproti. Un tagad tu nāc ar tādu bagāžu. Tev atnes materiālu un tu ieraugi – atkal Lembergs! Un varbūt pienāk Kalnmeiers – paklausies, tev ar to Grinberga lietu par maz? Tu vēl kaut ko tādu gribi? Un tad viņš saliek tā – un es piekrītu Māra salīdzinājuma, ka man bija [Latvenergo lietā] šitā, un šeit [oligarhu lietā] ir sarežgītāk – pag, mani tur noairēja, ko tad es ar šito tiesā darīšu? Ja nebūtu tās vēstures, viņš varbūt būtu pirmajā ierakumu rindās – daram! Bet [oligarhu lietā bija] jau ar pirmo mirkli – ar pirmo momentu! – ka tur nekas nesanāks. Ja ir prokuratūras attieksme, ka tur nekas nesanāks, tad gandrīz nereāli ir izmeklētājam pārlekt tam pāri, uztaisīt apvērsumu. Pat neredzu tos instrumentus, kā var pārleicināt to pašu Māri, ka tomēr – jā. Tad faktiski sanāk tā, ka viss darbs sāk virzīties nevis, lai apsūdzētu, bet domāt, kā pie visas situācijas var tā sakarīgi izbeigt. Nu, tā, lai varētu arī sabiedrībai kaut kā paskaidrot. Tad vieni grib tā un otri tā, un tad nav saskarsmes punktu vispār. Tad sanāk liela cīņa – cik mēs necīnījāmies ar prokuratūru, lai šo pašu Mediju nama stāstu virzītu uz tiesu. Mums likās maza, kompakta un ļoti skaidra epizode – kā to varēja nedod tiesas vērtēšanai? (Prokuratūra jau 2015. gadā izbeidza atsevišķi izdalīto kriminālprocesu par kukuļošanu vai tirgošanos ar ietekmi saistībā ar Andra Amerika ievēlēšanu Rīgas brīvostas valdes vadībā, par ko Aivars Lembergs Rīdzenes sarunās prasīja ostai noslēgt reklāmas līgumus ar Mediju namu un tie tiešām tika noslēgti – red.) Varam diskutēt: kukulis vai tirgošanās ar ietekmi. Nu, dskutējam! Bet pat tur – nemaz nesūtiet!

Vēl, atgriežoties pie personāla politikas. Sākotnējā posmā mums notika intensīvs darbs pie visiem virzieniem, Juta [Strīķe] organizēja katru nedēļu pat vairākas reizes sanāksmes, lai sanāk visi iesaistītie, spriežam, termiņi, uzdevumi. Tad [2013. gada decembrī Streļčenoks] atlaida Jutu, noņēma vienkārši no trases, un atstatīja Šikori no tiešo pienākumu pildīšana, viņa vairs nevarēja uzraudzīt šos kriminālprocesus. Ar šo mirkli, viss. Mēs operatīvo izstrāžu nodaļa no savas puses nosacīti bijām izdarījuši lielāko daļu – bumba atrodas izmeklēšanas laukuma pusē. Mēs redzējām, kas bija – [Strīķes vietā par apkarošanas bloka vadītāju nozīmēts Jānis] Roze, kas absolūti nav piemēroti šim amatam. Viss intensīvais darbs noplaka. Zinu, ka vēl mani puiši gāja aktīvi, jo viņi to bērnu ir izauklējuši, viņiem nevienam negribas, lai tas vienkārši kaut kā nomirst. Vini gāja līdz pat kaut kādam konfliktsituācijām, jo tā atmosfēra ir ļoti sakaitēta. Vieni uzvelkas, otri uzvelkas, un saprot – nevar caursist tālāk par prokurarūru.

Nonākam pie tā, ko sāku [teikt] par tiesu varu – tur ir lielākā vaina. Jo viņi nosaka šo pierādījumu slieksni, to latiņu, zem kuras atrodoties, nemaz nenāc! Jo Leja saka – pagaidi, tiesā nav ko darīt. Finālā līdz absurdam – mēs jau mazliet ironizējam, paklausieties, nekad tā nebūs, ka mēs jums varēsim atnest visus audio, video. Tas, ko esam izdarījuši oligarhu lietā, tas ir milzīgs opertatīvā darba panākums. Kaut ko vairāk izdarīt bija ļoti sarežģīti. Ja pat pie šīm sarunām, pie subjektīvās attieksmes, kad pats Šlesers cik reizes tur neatkārtoja, ka viņam faktiski pieder tās daļas, un kā viņš tur legalizēs – kā to var uztvert par vienkāršu papļāpāšanu? Un tad nonāk pie tā, ka tiesa to prokuratūru, tos godīgos prokurorus nostāda tādā situācijā – kamēr neredz 100% variantu, ka audio, video un manevriem nav iespējas – nē, neņemam. Un te ir mūžīgā problēmā, ar kuru esam saskārušies – neviens nekur nav līdz galam nodefinējis, kas tad ir dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana un kaitējums valsts pārvaldības kārtībai, ja runa nav par naudu. Kur ir nauda, viss ir ļoti vienkārši. Bet tikko ir tā pati lēmumu pieņemšana RTO interesēs, es uzskatu, tā ir reāla dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – ne tikai mēs varētu aprēķināt to mantisko ieguvumu, bet mēs redzam, ka valsts pārvaldes kārtībai ir nodarīts reāls kaitējums. Bet problēmas ir ar to, ka tiesa nevēlas to visu vērtēt – tas ir ļoti sarežgīti un tur, kur naudas [kukuļu] nav, tur gandrīz bezcerīgi. Kamēr nebūs noteikti skaidri kritēriji, kā tad izskatās tas kaitējums, pie kura tu vispār vari sākt domat par šo Krimināllikuma 318. pantu, tikmēr būs sarežģīti.

Un tātad jautājums atgriežas atpakaļ pie likumdevēja.

Jā, bet te ir jautājums – [ja] es esmu ģenerālprokurors, redzu reālas problēmas, piemēram, ar Kriminālprocesu. Kurš pateiks, ka esošais kriminālprocess ir tāds, kas nodrošina ātru, lētu kriminālrpocesa virzību? Nu nē! Mēs redzam, tā pati Lemberga lieta ir ideāls piemērs, kā,  izmantojot visus instrumentsu, kas ir iestrādāti kriminālprocesā, tu vari bezgaligi ilgi vilkt. Vai tiešām šīs problēmas nav identificētas? Ir. Par viņām runā visi – runā KNAB, runā prokuratūrā. Bet kas ir izdarīts? Tu kā ģenerālprokurors, tas ir tavs tiešais uzdevums – tev ir visi šie šķēršļi jānovērš. Mans viedoklis, ka Kalnmeieru tas neintersē. Acīmredzot viņam ir pilnīgi citi uzdevumi, atrodoties tajā amatā. Un kamēr viņš būs tajā amatā, tikmēr prokuratūra stagnēs. Cepuri nost visiem godīgajiem prokuroriem un arī tiesnešiem, kas vēl joprojām godprātīgi dara savu darbu, bet kamēr Bičkovičs un Kalnmeiers tur būs, tikmēr es uz straujām pozitīvām izmaiņām vispār neceru. Tāpēc es ar šausmām iedomājos – ja Kalnemeieram vēl [amatā] ir trīs gadi, vai tiešām vēl trīs gadi bezcerīgi?

Man ir vairāki jautājumi par to, kas izskanēja. Pirmais, jūs teicāt, ka gājāt uz prokuratūru, lai saņemtu atļaujas operatīvo darbu turpināšanai. Kāds bija laika rāmis – kad jūs pirmo reizi gājāt uz prokuratūru?

Redziet, prokuratūra jau faktiski uzzina ļoti ātri, ka mums kaut kas tāds ir.

Kad viņi uzzināja? Vai jau 2009. gada sākumā?

Protams, es vairs detaļas neatceros, bet skaidrs, ka īpaši pilnvaroto prokuroru nodaļas virsprokurors Masaļskis par šo lietu zināja faktiski jau no paša sākuma. Vēl jo vairāk, pēc gada mums jau pat lietvedības termiņu nav iespējams pašiem iestādes ietvaros pagarināt.

Bet kad ir šīs operatīvās lietas sākums?

Manuprāt, 2009. gads. Man šo materiālu nav uz rokas, bet varēja būt 2009. gads. Tik daudz viss kas ir pārklājies, piedodiet, es neatceros.

Tātad procedūra ir tāda, ka jau no sākuma prokurors zina?

Nē, nav gluži tā. Operatīvās darbības likums nosaka, ka, uzsākot operatīvās izstrādes lietu, pietiek ar izstādes vadītāja akceptu. Tas lietvedības termiņš ir uz sešiem mēnešiem, un tad vēlreiz var pagarināt uz sešiem mēnešiem ar iestādes vadītāja akceptu. Tātad teorētiski pieļaujams gads. Pēc gada noteikti papildus iestādes vadītāja akceptam ir jāsaņem vai nu ģenerālprokurora vai vina īpaši pilnvarota prokurora akcepts.

Un tika saņemts ģenerālprokurora vai īpaši pilnvarotā prokurora akcepts?

Neatceros, bet visdrīzāk, īpaši pilnvarotā prokurora.

Bet faktiski Kalnmeiers bija informēts?

Nu, iedomājieties – vai tas būtu vispār iespējams, ka ir tāda mega lieta, par kuru zina ģenerālprokurora pilnvarots virsprokurors, un ģenerālprokurors par to nezina?

Nu, te viss kas ir iespējams. Tāpēc es cenšos konkrēti noskaidrot. Tātad pirmo gadu prokuratūras iesaiste bija tāda kā neoficiāla? Viņiem nebija jāsniedz atļaujas.

Tīri formāli prokuratūras iesaiste nebija nepieciešama, vismaz es neatceros. Bet principā virsprokuroram šo informāciju saņemot, kaut vai tikai pēc gada – bet noteikti tas bija ātrāk, jo tās bija tik nozīmīgas personas, ka mēs par tām gājām un runājām – ir tikai normāli, ka tajā pirmajā mirklī par to [arī ģenerālprokurors] noteikti zina, vienkārši nevar nezināt. Ja nezina, tad es nesaprotu, kas viņiem ir svarīgas lietas un par kurām viņš būtu jāinformē. Un pēc tam jau bija tā, ka mēs veicām, protams – ejam uz tiesu, saņemam sankcijas. Lai to saņemtu, mums ir tiesa jāpārliecina, ka tie materiāli, kas mūsu rīcībā ir, jau norāda uz iespējami noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu.

Vai ar tiesu bija kādas problēmas sankciju saņemšanā?

Nebija problēmas, jo mums bija viss tas, ko tagad sabiedrība lasa – mēs varējām iet un parādīt.

(Redakcijas piebilde. “Ir” intervijā šonedēļ ģenerālprokurors norādīja, ka lietā tomēr ir bijušas problēmas ar AT tiesnešu sankciju saņemšanu, tāpēc lūdzām Jurašam sniegt informācijas precizējumu. Rakstiskā atbildē viņš norādīja, ka “operatīvos pasākumus sankcionēja viens tiesnesis (izvairoties no informācijas noplūdes riskiem, un tāpēc, lai būtu viens konkrēts tiesnesis, kurš lietu izkodis līdz kaulam), kurš pārzināja lietas materiālus pilnā apjomā, tāpēc problēmas saņemt sankcijas nebija. Ja nemaldos, bija viens atsevišķis gadījums, kad tiesnesis, kurš parasti nesankcionēja operatīvos pasākumos šajā lietā, atteica sankcionēt sagatavotos lēmumus. Iespējams, baidījās uzņemties atbildību, jo tā bija ļoti sensitīva, apjomīga un sarežģīta lieta. Cik atceros, šis atsevišķais gadījums neatstāja nekādu ietekmi uz lietu, jo aktuālie lēmumi tika akceptēti, un to izdarīja tiesnesis, kurš  bija īpaši deleģēts šai lietai. KNAB nebija fundamentālu problēmu ar sankciju saņemšanu. Liekot visu bildi kopā, pieļauju, ka Kalnmeiers vai kāds cita viņa pilnvarots prokurors kontaktējās ar AT tiesnešiem vai priekšsēdētāju Bičkoviču, lai pārliecinātu tos turpmāk sankcijas šajā lietā neakceptēt, aizbildinoties ar riskiem iedzīvoties tiesvedībās ECT. Diemžēl nespēju visu atcerēties sīkumos, jo ir pagājis gana ilgs laika sprīdis.“)

Protams, ka te ir jānošķir… Sabiedrību tagad vairāk interesē tā sadaļa, kas nav krimināltiesiskā. Un tas ir patiesībā normāli un tam es arī piekrītu, jo manējie puiši, viņi jau arī… Viņi šito dzird, kā tur viens lamājas vai kuram pa purnu ir iedevis, [bet viņiem ir jāskatās], kur mums te ir par noziegumu…

Labi, tātad vismaz no 2010. gada prokuratūra ir tieši iesaistīta, jo tai ir jāsniedz atļaujas lietas turpināšanai. Cik reizes jūs gājāt uz prokuratūru pēc pagarinājuma?

Mēs reāli izcīnījām vairākas reizes iespēju pagarināt.

Ar tām delegācijām, par ko sacījāt?

Jā. Jo attieksme, atnākot – ir skaidrs, ka nedos. Mēs ar delegāciju jau ejam uz tādu reālu cīniņu, ka mēs iesim un pierādīsim.

Bet tā delegācija pie Kalnmeiera bija vienu reizi vai vairākas?

Vairākas. Un visi tie, kas tur ir piedalījušies, varētu apstprināt tieši to, ko es tagad saku, jo par to bija [KNAB iekšienē] ļoti liela ņemšanās, cepšanās un sašutums – kā pie tā, kas tur ir, var liegt iespēju turpināt? Un tad ir tā, ka tu reāli izcīni vienreiz, tad otrreiz, bet jau uz īsāku termiņu, un pēc tam beidzas ar to, ka tu izcīni – tev iedod uz vairākām nedēļām, bet bez tiesībām veikt pasākumus.

Tad būtībā kriminālprocesu 2011. gada maijā jūs sākāt, jo bija skaidrs, ka vairs operatīvās darbības nevarat veikt?

Tieši tā. Man liekas, vai tik Kalnmeiers nav pats ar savu roku rezolūcijas veidā šajā operatīvajā lietā devis norādījumu: uzsākt kriminālprocesu. Kā jau teicu, pats par sevi jau nekas nepareizs tas nav – uzsākt kriminālprocesu, bet mēs viņam skaidrojām, ar kādām sekām tas viss būs.

Jautājums, cik liela ir šī prokuratūras iesaiste, cik daudz informācijas viņi zina? Kad jūs ejat ar delegāciju pārliecināt, cik daudz jūs stāstāt – cik daudz viņi ir kaut ko klausījušies, vai izdrukas lasījuši, vai kopsavilkumu kāds sniedz? Cik daudz prokuratūra zināja par to saturu, kas tieši jums ir šajā operatīvajā izstrādē atklāts?

Mēs ejam ar visu informācijas apjomu. Protams, ka pie tā milzīgā apjoma tiek vilkta esence, un arī kaut kādā mērā izejot no tā – kur vispār ir cerība aizsisties līdz tiesai. Jo tu jau redzi – ar šito vari mierīgi neiet, ar šito vari mierīgi neiet, ā, nu šitam ir jāiziet. Mēs ejam ar visu, mes piedāvājam visu.

Bet kas ir viss – fiziski?

Visa lieta. Visi pārskati, visa informācija. Gribat lasīt izdrukas – re kur ir izdrukas, lasiet. Gribat klausīties sarunas – klausieties, lūdzu! Jums vajag mēnesi iepriekš atvest lietu? Būs mēnesi iepriekš, ja jums vajadzīgs laiks. Beidzās viss ar to, ka vēl pirms kriminālrpocesa uzsākšanas mēs nosūtījām visu operatīvo lietu – ja nemaldos, tuvu pie desmit sējumiem, lai tā kā vēl saņemtu viņu atbalstu. Visu – krimināltiesiskam izvērtējumam, lai prokurors iziet sistēmiski visam cauri, lai aicina izmelētāju, operatīvo darbinieku, lai nāk un skaidro un domā.

Tas tika nosūtīts Kalnmeieram vai Masaļskim?

Mēs jau rakstām, manuprāt, ģenerālprokuroram. Visdrīzākais. Tur jau nekas nenotika tādā pašplūsmā – tas jau viss bija saskaņots, ka mēs tā darām, re kur, jums būs lieta, jūs bez mums izejiet vienkārši cauri. Un tad pasakiet, ko no tā visa var… kur ir perspektīva.

Es uzreiz gribu pateikt, tur arī ir diezgan daudz lietu, kas neatbilst patiesībai. Šie Minhauzeni reizēm, lai viens otra priekšā…

Rīdzenes sarunās?

Jā. Sekojot visiem notikumiem, tu jau redzi – te ir pilnīgi kaut kas cits bijis, bet viņš tam stāsta, ka ir tā. Un tad tu saliec visu kopā un saproti. Piemēram, par to pašu Dūklavu, ja prasa manu viedokli, nu nekad neviens neko neatradīs viņam, jo viņam nekā nav. Patiesībā tur visdrīzāk ir tā – klausies, paps, tev tur baigi labie sakari, aizej un palīdzi man notirgot. Ja notirgosi, dabūsi komisiju 10%. Tad iet paps, kuram gribas līdzināties visiem šitiem Andriem un Aināriem – man tur arī… Bet tad ir tā, ka cilvēki [KNAB darbinieki] vērtē. Viņi saliek visu informāciju, pārbauda, skatās.

Kalnmeiers ir teicis, ka, lasot žurnālu Ir, viņam ir pārsteigums par virkni sarunām, jo prokuratūra tās nekad nav redzējusi. Kā tas ir iespējams?

Viss, kas ir lietā fiksēts, ir lietā. Tad ir jautājums, vai tas ir diskos kā sarunu ieraksts, vai tas ir atšifrējumos. Kā es teicu – ir lietas, kuras nav saistītas tieši ar noziegumu izdarīšanu, un nav iedomājams, ka tu atšifrē to, kas nav vajadzīgs lietai. Kaut vai to, ka Maizītim iedeva štangā. Tu jau viņu nekur nepieliksi. Ja tajā sarunā nav kaut viena frāze, kas attiecas uz lietu [noziegumu], tev viņu nevajag.

Tātad politiskās lietas, kur nav iespējama nozieguma pazīmju, netiek pievienotas operatīvajai lietai?

Visas sarunas ir [pievienotas], bet tās netiek speciāli atšifrētas. Saprotiet, visu uzliek uz papīra – tas ir milzīgs darbs, tur diennaktīm sēž un raksta. Un to, kas nav pievienojams kriminālprocesam, to tu nešifrē.

Bet tad jau vēl nav kriminālprocesa?

Jā, bet operatīvais darbinieks vērtē visus materiālus un saka – tā, šim ir nozīmē, šim nav. Bet diski, visas sarunas fiziski ir.

Un tas ir nodots prokuratūrai?

Ja viņi grib iziet visiem diskiem cauri un noklausīties – protams! Tas nav noslēpts kaut kur arhīvos.

Bet vai tas bija tajos desmit sējumos, ko jūs iedevāt?

Tie desmit sējumi sastāv no dokumentiem un no sarunu ierakstu diskiem, un tad ir jautājums – klausās diskus, neklausās diskus, tā ir viņu problēma. Bet mēs atšifrējām tikai to, ko varam izmantot kriminālprocesā, lai pierādītu noziedzīgu nodarījumu.

Tad šis nav gadījums, kad Kalnmeiers melo – ja viņi neklausījās diskus, tad tā ir patiesība, ka viņi šīs sarunas nezināja.

Viņiem bija iespēja klausīties – vai viņi klausījās, vai neklausījās prokuratūrā, es šobrīd nevaru pateikt. Bet stāsts jau par ko… Par kādiem notikumiem viņš runā, kas viņam raisa neizpratni? Par Maizīti? Vai par to Maskavu?

Nav konkretizēts.

Tikai normāli, ka tas viss tur [kriminālprocesā] nav. Tad ir jautājums hipotētisks – vai viņa rīcība būtu bijusi savādāka, ja viņš to visu, ko nav dzirdējis, būtu dzirdējis? Nu nebūtu savādāka. Būtu akurāti tieši tāda pati.

Jūs teicāt, ka Kalnmeiers daudz ir melojis un melo arī tagad. Kas tad ir nepatiesi izskanējis no prokuratūras par šo lietu?

Kaut vai tas, ka viņiem nav bijusi iespēja… Viss viņiem ir bijis. Ja paskatāmies vēsturē, atradīsiet internetā, viņš ir stāstījis, ka atnākusi Strīķe, ka viņiem tur pilni čemodāni ar pierādījumiem, ka vajag kratīt… Tas, ko es izstāstīju – viss ir pilnīgi otrādi. Iespējams, viņš dod signālus kādam citam, lai attaisnotu, ka nav kaut ko novērsis. Patiesībā jau mēs gājām un lūdzāmies, dodiet mums iespēju vēl turpināt [operatīvo darbību, nevis sākt kriminālprocesu] – viņš publiski pasniedz visu otrādi. Tā nebija.

Jūs sākumā teicāt, kad Maizīti novāca, bija doma Kalnmeieru virzīt kā cilvēku, kas ir ērts šiem lēmumu pieņēmējiem.

Tie ir mani pieņēmumi.

Tad principā oligarhi ielika Kalnmeieru amatā, lai viņš viņus pasargātu?

Es patiesībā par to nešaubos. Zinot, cik rupīgi viņi strādāja pie viņu izpratnē personāla vadības, lai visos stratēģiskajos amatos… Paskatamies, KNAB – Vilnītis. Labi, nevarēja viņu neizmest, izmeta ārā – Streļčenoks! Un šeit tas pats. Vai viņi nepārvēlēja Maizīti tāpēc, lai ieliktu otru Maizīti? Nu nē taču.

Tad jautājums, ja jums no visa šī procesa ir aizdomas, ka ģenerālprokurors, iespējams, ir ietekmējams vai rīkojas pretēji tam, kas amata pienākumos būtu jādara, vai jūs neesat sākuši pārbaudīt arī to, kā viņš ir ietekmējams? Tad, iespējams, viņš ir daļa no šīs shēmas un oligarhu lieta ir jāpaplašina – jāskatās, ko dara prokurors?

Tīri teorētiski, protams…. pat  nav iespējams (nopūšas un iesmejas). Mums pie viņiem ir jāiet pagarināt lietu. Ja mēs neslēpjam no viņa informāciju, mēs nevaram pagarināt lietu. Bet tas pat arī nebūtu… Ja jau mums tajās sarunās, piemēram, iekristu kaut kas ļoti konkrēts, tad tas būtu pilnīgi cits stāsts. Un tad arī ir jautājums, kāda varētu sekot rīcība – ir jau vairāki instrumenti. Krimināltiesiskais ceļš, vai varbūt, ja ir par īsu krimināltiesiskajam, bet ir nepārprotami, ka darbojas pretēji valsts interesēm, ir [valsts noslēpuma] pielaides jautājums, kas arī nereti tiek izmantots. Bet tas ir baigi teorētiski.

Īstenībā jūs sakāt, ka prokuratūra jau no paša sākuma ir bremzējusi šīs lietas izmeklēšanas intereses, tātad tas bijis pretēji valsts interesēm. Tas, kas mani pārsteidz – jūs gadiem cīnāties kā pret sienu, bet ir taču jābūt metodei, kā to mainīt? Iespējams, ir jāvāc pierādījumi, lai tas nebūtu tikai viedoklis, ka prokurors tā dara.

Bet tad iedomājieties mūsu situāciju. Ne Juta Strīķe, ne Jurašs nav iestādes priekšnieks. To var izdarīt tikai un vienīgi tad, ja tev ir, mazākais, iestādes priekšnieks, jo bez viņa paraksta vispār neko nevar izdarīt. Cita lieta, ja mums iekristu, garām ejot, līdzīgi kā par to pašu Jaundžeikaru, kur bija lielā mērā nejaušība. Tad, jā – tā ir cita runa.  Bet droši vien, ka viņš zina, ko dara. Protams, viņš arī domā pie tā, kā pasniegt. Arī tagad viņš jau demonstrē, kā rīkojas – tūlīt skaidros, kurš tur lejā, kuru vēl nepaspējām nomušīt, kurš būs kaut ko neizdarījis, noslēpis vai neuzrādījis. Protams, man ir bažas, ka finālā būs tā – pateiks, ka vainīgs ir tas vienkāršais darba rūķis, kurš ir centies un strādājis, ka viņš kaut ko tajā visā formāli kaut ko nebūs… Un tad sanāks tā – nevis ģenerālprokurors vai īpaši pilnvarotais virsprokurors, kuram bija jāpārbauda, vai visi pārējie prokurori, kas ar visiem materiāliem iepazinās un strādāja [atbild] – tie nē, bet tur kaut kur kāds ir jāatrod. Vai arī finālā varētu ģenerālprokurors ar [premjeru Māri] Kučinski pateikt – Jurašs ar Strīķi, un viss. A kurš tad vēl?

Es nezinu, kurš šīs sarunas ir palīdzējis novadīt līdz sabiedrībai, bet mans vērtējums – tas ir sabiedrības interesēs. Viss tas, ko mēs lasām un dzirdam, ir sabiedrības intereses. Es jau esmu bijis spiests ļoti rūpīgi iedziļināties, kas attiecas uz valsts noslēpuma jomu (Drošības policija izmeklēja kriminālprocesu par valsts noslēpuma izpaušanu pēc tam, kad Jurašs žurnālam Ir pastāstīja, ka “Latvijas dzelzceļa” kukuļošanas lietā viņam piedāvāts miljona eiro kukulis – red.) Lai vispār runātu par valsts noslēpuma izpaušanu, ir jāspēj definēt kaitējums. Kāds kaitējums ar šīs informācijas publiskošanu varētu tikt vai ir nodarīts valstij, sabiedrībai. Un tad ir tā – es redzu vienu opciju, kad varētu runāt par kaitējumu. Tas ir tad, ja mēs uzskatām, ka tie trīs vai četri džeki ir valsts. Kas tā arī ir, viņu izpratnē. Nevis, ka Latvijā suverēnā valsts pieder tautai, bet viņiem. Tad ir kaitējums. Pretējā gadījumā, kaitējuma nav.

Vēl par procedūru – kādā lokā tika pieņemts lēmums, kas no operatīvās lietas tiek virzīts uz krimināllietu? Tas uzreiz bija koleģiāls KNAB un prokuratūras lēmums?

Kaut kādā mērā tas ir kopdarbs. Kā jau teicu, mēs sūtījām viņiem lietu – re kur ir viss, kas mums vispār ir vērtējams.

Vai tas ir arī formalizēts, ir redzams no lietas – papīru darbs aizmugurē?

Nu, vajadzētu būt. Vismaz, ja par operatīvo lietu runājam, tā esence tiek vilkta ārā – tad mēs liekam galdā un sakām, kas no tā visa ir. Ir spriests gan pie mums… Jo mūsu darbs nav iedomājams bez izmeklētāja darba, jo izmeklētājam ir jāspēj kvalificēt, ir vai nav noziedzīga nodarījuma sastāvs. Un tālāk iet uz prokuratūru, ne velti mēs sūtījām viņiem – help! Palīdziet kopā izdomāt, kā ir labāk. To es varētu noraksturot kā kopdarbu, lai gan es saku, bija tā pretestība.

Cik plašs ir šis loks? Jūs, Strīķe, Šikore, KNAB vadītājs?

Šādas lietas tiek izvērtētas plašākā loka, jo tās ir sarežģītas lietas. Nevis tikai tāpēc, ka tā ir atbildība.

Kādi desmit cilvēki, ieskaitot prokuratūru?

Nu, apmēram, noteikti.

Tātad desmit cilvēki skatās un lemj – šis ir tas, kam mēs ticam, kas varētu iet uz tiesu.

Un tie apmēram desmit ir arī tie, kas pēc tam sanaksmē katru nedēļu seko līdzi visām izmaiņām, virzībai – līdz pēdējam, kamēr sāka mukt projām visi izmeklētāji. Tajā lietā, ja es nemaldos, bija iesaistīti savulaik kādi septiņi izmeklētāji, no tiem, man liekas, ir palikusi tikai viena Kivleniece, kas ir reāli strādājusi. Tur bija Baumanis Jānis, viens no perspektīvākajiem, viņš tagad tiesā strādā. Bija Rimants Kuzma, gudrs, profesionāls darbinieks, aizgāja uz prokuratūru. Signe Bole, kas Daimler lietā bija izmeklētāja, tā arī ir projām. Vēl un vēl. Tur bija spējīgākie, zinošākie izmeklētāji, bet dēļ tās vides, dēļ attieksmes – pajuka. Apkarošana pajuka. Un tad, kad tās drupas, kas tur bija… tad vilkās tā lieta un faktiski varēja saprast, ka izmeklētājs nezina īsti, kā to lietu izbeigt. Faktiski jau nebija runa par normālu darbu, kas finālā nevainagojās ar rezultātu. Tas bija normāls [tikai] līdz brīdim, kamēr iestāde tika iznīcināta, apkarošana lielā mērā izncīcināta.

Gribu jautāt arī par kriminālprocesa uzsākšanu. Tur centrā bija Šlesers, klāt vēl Lembergs, bet kāpēc Andris Šķēle vispār neparādās kriminālprocesā?

Es godīgi pateikšu, es tās visas sarunas neatceros.

Kriminālprocesa ierosināšanas brīdī 2011. gadā viņš sēž Saeimā un ir tieši tāda pati amatpersona kā pārējie. Ja no šīm sarunām rodas priekšstats, ka oligarhiem slēpti pieder RTO un attiecīgi tālāk Diena, tad viņš ir viens no dalībniekiem. Vai jūs, piemēram, noklausījāties arī viņa Dzirnavu ielas biroju?

Gribējāt…

Kādi bija šķēršļi? Ir Šlesera štābiņš Rīdzenē, bet ļoti daudzas lietas, kā redzams arī nosarunām, notiek Dzirnavu ielā.

Es gribu pateikt, patiesībā tas, ko mēs vispār varējām pacelt, bija reāli Šlesers. Tas, ka paralēli tur Lembergs iekrita… Vai Šķēle tur gāja vai negāja, vai viņš tika tikai piesaukts, es patiesībā tiešām neatceros.

Nu, Šķēlem ir savs birojs Dzirnavu ielā, cilvēki iet uz turieni.

To es zinu, es divas reizes kratīšanā personīgi esmu bijis. Bet viņš ir padomājis par to, lai tur nebūtu iespējams to izdarīt… Tur pat zeķītēs un bez siksnām cilvēki iet iekšā. Pārmeklēti un… Viņam ir slikta pieredze.

Tad nebija iespējams iet tajā virzienā? Un Puze? Pie Lemberga arī zeķēs visi ierodas?

Lai jūs saprastu – par KNAB ir izveidojies priekšstats, kaut kas līdzīgs policijai vai vismaz Drošības policijai. Bet KNAB strādāja padsmit operatīvie darbinieki – padsmit! Tas nozīmē ko? Ka tu vari pacelt tikai to, ko tu vari pacelt ar padsmit cilvēkiem. Un oligarhu lieta jau nav vienīgā. Tad sanāk tā, tu jau vari gribēt – tur, tur, bet tev nav, kas strādā.

Bet tas ir tikai resursu jautājums? Nav tā, ka kāds pasaka – Šķēli mēs neaiztiekam!

Nē, absolūti nē. Tie virzieni, pa kuriem varētu dragāt, bija pietiekami daudz, bet tu izvirzi prioritāti un to, ko reāli tajā brīdī vari pacelt. Šajā operatīvajā lietā atsevišķos pasākumos bija iesaistīti gandrīz visi operatīvie darbinieki, ikdienā – trīs, četri. Un man ir [kopā] padsmit, un man ir Latvenergo lieta, kur arī ir trīs četri iesaistīti, man ir oligarhu lieta, un vēl Dzelzceļa lieta vai vēl kāda. Un vēl tekošie iesniegumi, resorsiskās pārbaudes, kas ir vienkārši balasts, kas atņem resursu nāvējoši. Daudz par maz bija to cilvēku, kas varēja vispār kaut ko darīt. Tie kas bija – cik varēja, tik arī darīja.

Bet Kalnmeiers jau 2011. gadā izteica kritiku, ka KNAB stāv tukšas vakances, kāpēc jūs tās neaizpildat?

Runa par izmeklēšanu. Operatīvajā… Streļčenoks jau nsoaka personāla politiku. Jūs jau droši vien pamanījāt, cik mums bija saldas un siltas attiecības – mēs jau neko nevarējām panākt. Manā nodaļā gadiem konstanti nemainījās cilvēki, ne gāja prom, ne nāca klāt, jo jums vienkārši nebija brīvu štatu. Tas kodols bija tik ciešs, ka tiešām reāla komanda.

Tagad tā vēl ir?

Trešā daļa ir prom, ja ne puse. Ir palikuši atsevišķi tādi, kurus tiešām vajag noturēt. Ja Straume to izdarīs – reāli mēģinās kaut ko mainīt. Jo Roze, viņš vienkārši degradē. Kamēr viņu nenomainīs un neieliks kādu, kas pārzina gan izmeklēšanu, gan operatīvo darbu, un kuram tu vari deleģēt, uzticēties…  Es pieminēju izmeklēšanas nodaļu, tā vienkārši tika izvarota. Manis pieminētie izmeklētāji, kas ir pametuši [KNAB], viņi ir atzinuši man –  ja būtu normāli, viņi būtu strādājuši.

Mums vislabākais darbs ir bijis tad, kad mums nav priekšnieka. Kad ir bijis Alvis [Vilks] kā p.i. vai Juta. Visvieglāk bijis strādāt. Absurdi, bet tā tas ir bijis. Un mēs atduramies pie tā – ir jāmeklē, kam dosim [izmeklēt] procesu. Lielu daļu tu vienkārši neizskati, zini – ja to atdod, tad tas ir nolemts neveiksmei, jo katram ir savs levels [līmenis] un reāli saproti, kam tu vari iedot. Un ja reāli birojā paliek 2 – 3 izmeklētāji, kuri smagās lietas var pavilkt, bet viņam jau ir Latvenergo, vēl Daugavpils siltumtīkli, tam vēl kaut kas…  Ir jau tā parasti, ka krauj tam, kurš var pavilkt, bet kādā brīdi viņš saka, pagaidiet, nu tas nav godīgi, tad es labāk eju uzprokuratūru, kur mazāk darba, lielāka alga un mazāka atbildība. Un finālā sanāk tā, ka cilvēki ir demotivēti, otra lieta – atalgojums. Tev jau nav iespēju piesaistīt profus, jo darba tirgus ir patiesībā ļoti šaurs, tajā cīnās Finanšu policija, Ekonomikas policijā mēs, vēl varbūt Drošības policija. Par vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Policijas akadēmijas nav, kvalifivēti darbinieki nenāk laukā. Mums uz visa kopējā fona bija mazāk [atalgojums] nekā policijā. Mums ir bijis piemērs, atnāk vienkāršs inspektors no Ekonomikas policijas – tā, kāda jums ir alga? Nu, Signe [Bole] saka, man kā priekšnieka vietniecei ir alga šitāda. Viņš saka, klausies, man kā inspektoram tieši tāda pati, bet mani tur neviens nevazā pa presi un necakarē – ziniet, paldies par kūkām! Nu, ja te būtu kaut nedaudz vairāk, tad es varbūt padomātu, bet pie vienādiem nosacījumiem – aizmirstiet!

Vēl jautājums par airBaltic virzienu, kas arī sasaucas ar Šķēli. Kāpēc šo virzienu neizdevās attīstīt, tas ir sarunās, bet vispār neparādās izmeklēšanā?

Nu, acīmredzot tas ir kaut kādā brīdī izdalīts, ja nemaldos.

Nē, nekur nav tas redzams.

Es zinu, ka par to strādāja, noteikti strādāja arī Rimants Kuzma, mēs tur vērtējām gan Fliku, gan visus, tur bija visi tie darījumi, līgumi, kādā veidā… Visu BAS. Tur izmeklēšana reāli bija, bet tas viss noplaka ar to brīdi, kad sākās tas vājprāts KNAB, kad Rimants aizgāja projām, un tad sanākca tā – aiziet viens, aiziet otrs, un tev vairs nav kam iedot. Un finālā sanāca tā, ka visi perspektīvi virzieni mirst, mēs operi ejam – eu, klausieties, te vēl ir palicis līdz noilgumam vēl šitik, davaj, saraujam, izdarām. Nav vairs neviena, nav….

Tagad ir diskusijas, ko darīt ar veco lietu. Vai tur vispār vēl kaut kas ir palicis, kam nav noilgums?

Es teikšu tā, ja runājam par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu mantkārīgā nolūkā, tam pašam Šleseram, viņš jau pats nenoliedz par tiem pieņemtiem lēmumiem – gan no ministrijas, gan brīvostas puses. Ir noilgums, ja to visu noreducē uz 326. pantu, kas to [skata caur] interešu konflikta prizmu, bet caur šo dienesta stāvokļa ļunaprātīgu izmantošanu, tad noilgumam nevajadzētu vēl būt.  318. pants par būtisku kaitējumu, varētu vēl būt dzīvs.

Ja skatāmies uz Rīdzenes sarunu saturu, tad par RTO saprātīgam cilvēkam kļūst skaidrs, ka tur trīs oligarhi ir daļās. Divi šobrīd ir jau legalizējušies, Šķēle un Šlesers, trešais nē. Ja šī informācija ir bijusi patiesa un Lembergs ir RTO slēptais īpašnieks, vai tas nav pārkāpums, kas jāpārbauda šobrīd?

Viennozīmīgi, piekrītu. Būs jāuzraksta iesniegums. Tad jauna procesa ietvaros var ņemt tās sarunas, vienot klāt un strādāt – ar nosacījumu, ka to akceptē tā pati prokurtūra. Grozi kā gribi, mēs nonākam atkal tur.  Jā, to var. Vēl jo vairāk, par noilgumu nevaram runāt tāpēc, ka tas ir ilgstošais noziegums. Ja skatāmies un mēģinām pierādīt, kādas daļas viņam pieder, caur ko viņš tur slēpjas, tad jau arī peļņu var aprēķināt – kāds ir tas ieguvums, un tad mēģināt pat naudiskā izteiksmē to mantkārīgo nolūku pierādīt.

Peļņa RTO ir laba – mēs saskaitījām šajos gados vairāk nekā 60 miljonus.

Jautājums, vai tā veiksme ir tāpēc, ka tā ir vienkārši unikāla biznesa niša, kurā viņi baigi forši, pārdomāti iekļāvās, vai tomēr tika no Krievijas puses tāda iespēja vienkārši dota. Veči, re kur jums būs kravas, un tā mēs ar jums norēķināmies, strādājiet!

Par Uralhim termināli Kundziņsalā jau Šlesers stāsta, ka tas ir Putina atbalstīts projekts. Vēl jautājums – prokurors Leja ir komentējis, ka Rīdzenes sarunas ir faktiski galvenais pierādījums. Kāda operatīvā informācija vēl bija būtiska, kādi vēl pierādījumi?

Lejam ir taisnība, tas arī ir galvenais un vislielākais. Ir jāsaprot, ka šie vīri domā par savu drošību. Kaut kādas cerības likt uz telefonu noklausīšanos… tas viss ir sekundāri. Visās mūsu lielajās lietās tas ir svarīgākais pierādījums – šīs nepubliskās sarunas, ko esam kontrolējuši, piemēram, īpaši Latvenergo. Mēs saprotam, ja prokuratūtai neatnesīsim uz paplātes, ja nebūs audio, vido no visām pusēm, tad bezcerīgi…

Vai Rīdzenē ir arī video?

Nē, es tā… Katrā gadījumā viņi par to domāja – tas pats Šlesers, viņš mētāja numuriņus. Tas mums bija izaicinājums, protams. Ja filmas saskatās, tad varētu pieļaut, ka tas ir vienkārši. Tas ir nenormāli sarežgiti. Un ne vienmēr mums izdevās. Arī mēs būtu priecīgi, ja būtu vēl kāda saruna. Ideālā variantā, vienīgais, kas mums iztrūka Mediju nama lietā, ir saruna starp Lembergu un Silenieku. Bet viss pārējais ir. Ja ar to ir par maz, es nezinu, kā vispār kaut ko var pierādīt šajā valstī. Māris Leja saka – klausies, šis pietrūkst. Jā, sorī, mēs varam daudz, bet ne visu. Bet varbūt jūs kaut kur varat atrast? Es saku – Māri, ko mēs varam atrast? Sarunu, kura ellē ratā ir nezin kur notikusi? Tas ir patiesībā sarežģīts un smags pasākums.

Gribu pajautāt par kritiku, kas ir izskanējusi. Viens no argumentiem – ka jūs vairāk nekā divus gadus sēdējāt un klausījāties, kā viņi spriež par iespējamiem noziegumiem, un neko nedarījāt, ļāvāt tam visam notikt.

Kam tieši?

Piemēram, Ameriks saka – dodiet naudu Kļaviņam, lai viņš skraida. Tātad, vajag iet un pārbaudīt, vai nauda ir maksāta un ņemt ciet.

Ja pareizi atceros, tas arī bija tā – sarunas līmenī. Ja būtu kustība tajā virzienā, ticiet man, mēs pa to virzienu būtu aizbraukuši. Bet ir arī jāsaprot – ir lietas reizēm, kur tu pat nedrīksti… Tev jāatšķir, kas ir galvenais uzdevums un jāsamēro. Piemēram, tu kontrolē kaut ko ļoti lielu un redzi, ka kāds no dalībniekiem iedod kukuli [policijai] ceļiniekiem, un tagad tā – vai nu mēs iesim tagad, ķersim to ceļinieku, deklasificēsim sarunu no oligarhu lietas, un izgāztu… Tev jāspēj to visu sabalansēt un izvēlēties prioritāti. Ir daudzas lietas, kur varētu formāli kaut ko padarīt, ja resurss ir brīvs. Cik nav vēl tagad birojā lietas, kur, ja tās arī būtu kaut kādā veidā pieejamas sabiedrībai, tur vienkārši… aizbrauktu visi no šīs valsts.

Jūs publiski izteicāsties, ka ir vēl šokējošākas sarunas. Kas tās ir par sarunām un kas tieši tur ir šokējošs?

Lai neiedzīvotos atkal visādās nepatikšanās, protams, es nedrīkstu atklāt. Bet es varu pateikt, ka tur arī ir runa par dažādu amaterpsonu iecelšanu amatā, un kas kuram cik daudz par ko ir samaksājis, kurai no politiskajām partijām, kura no konkrētās partijas cilvēkiem, kādas balsis… Tas ir nenormāli ciniski.

Tā ir Saeima? Kāda pašvaldība?

Arī. Un ne tikai.

Bet kur tad tas viss ir palicis?

Es negribu dzīt ratus uz priekšu, es ceru, ka līdz tam vēl nonāks.

Tā ir lieta, kas tagad ir izmeklēšanā?

Nu, ne gluži.

Magoņa lieta?

Nē, tā ir cita lieta. Arī ilga lieta. Iespējams, izejot tieši no šīs oligarhu lietas pieredzes, viņi būs spiesti daudzas lietas, pat ja nesaskatīs līdz galam veidu, kā to pierādīt, viņi būs spiesti kriminālrpocesuālā kārtībā to pierādīt, un tad varētu būt ļoti interesanti. Tur ir lielas summas, tur ir ļoti publiski zināmas personas un politiķi. Tas, kādā veidā valstī iepirkumi tiek organizēti, kādi konkursi, kādi karteļi, cik daudz miljonus valsts katru gadu zaudē tikai tāpēc, ka nav konkurences, jo kartelis ir sadalījis visus objketus un mākslīgi palielina summas.

Par kādiem gadiem ir runa?

Nu, līdz pēdējam. Es ceru, ka darbs notiek – es jau nevaru zināt. Es saku, tās ir… Un cik nav tādas lietas, kas ir izbeigtas, kur nav bijusi iespēja. Redziet, ir tāda baigi duālā situācija – sabiedrība pieprasa asinis, pieprasa, pieprasa. Un no otras puses – pagaidiet, jūs tikai rosiniet, pēc tam jūs izbeidzat, jūs diskreditējat cilvēkus. Ja mēs darītu tā, kā pieprasa sabiedrība, tad gadā ierosinātu nevis 20 vai 30 procesus, būtu 300 procesi, no tiem izbeigtu tos pašus 270 un pat nepaliktu 30, jo nepietiktu laika, lai tos izmeklētu. Ja rosinātu par visu, tad Saeimā nebūtu, kas strādā. Bet ne vienmēr apakšā ir noziegums, ir tieši tās sarunas, kur viņi runā par lietām, viens otram lielās par ietekmi un reāli neeksistējošām lietām. Bet, ja tā formāli, tad ir jāierosina process, var kratīt, bet pēc tam beigt visu, jo nekas neapstiprinātos. Un tad par ko pārvēršas iestāde?

Kalnmeiers ir izteicis arī kritiku, ka sarunu publiskošana ir KNAB mazspējas atzīšana, jo nekas jau nav izdarīts – tiesas nav. Ko varat atbildēt, jo tas ir pārmetums par KNAB darbu?

Es nezinu, kurš to ir izdarījis, bet es zinu, ka viņam sirds ir pareizā vietā. Un droši vien lielākā daļa Latvijas sabiedrības piekritīs par šīm sarunām – kādā veidā tiek taisīta politika, kas ir tie cilvēki, kuriem reāli pieder vara, kādā vedā tiek piesmieta Satversme. Šie kungi nevis domā par Latviju, par tautu, viņi domā, kā izdabāt Krievijai, kuru par premjeru, kuram pa zobiem iedot, un faktiski man ir sajūta, ka mēs reāli tiekam pārdoti. Un tas tiek darīts tikai un vienīgi savtīgu interešu vārdā. Manā ieskatā, nav lielāku Kangaru, kā šie cilvēki. Sabiedrībai viennozīmīgi šī informācija bija jāuzzina un esmu tiešām ļoti gandarīts, ka tas ir noticis. Mēs redzam, kādā veidā viņi šo ietekmi iegūst, kā manipulē ar sabiedrisko domu caur visiem šie pērkamajiem medijiem, kā viņi kārto lietas. Sabiedrībai, iespējams, lielai daļai, atvērās acis.

Tad Kalnmeiers sanāk Kangaru prokurors?

Es viņu noteikti nevērtēju kā Latvijas tautas interšu pārstāvi. Viņš ir tiem, kurus mēs šobrīd uzskatām par Kangariem, advokāts. Viņš aizstāv viņu intereses. Viņš tiešām ir darījis visu tik daudz, cik ir varējis atļauties, lai pilnīgi nepateiktu – es esmu Lemberga cilvēks. Te ir tiešām plašāk jāskatās, ne tikai šī procesa ietvaros. Viņi sita pa plašo. Viņi mērķtiecīgi nīcināja ārā biroju, kuram bija pienākums izmeklēt, viņi darīja, lai šī iestāde būtu mazspējīga. Atcerēsieties, nepietika ar to, ka Jutu piecreiz atlaida, Kalnmeiers aktīvi iesaistījās, lai atņemtu Jutai pielaidi SAB… ar kādu degsmi, ar kādu naidu. Un subjektīvs viedoklis manā [valsts noslēpuma izpaušanas] lietā – zinot to, kādu enerģiju viņš ieguldīja, lai process tiktu uzsākts, ātri ātri tiktu izmekēts, lai nekavējoties tiktu nosūtīts tiesai. Ja viņš kaut pusi no tās enerģijas būtu veltījis šai [oligarhu] lietai, mēs būtu stipri tālāk tikuši.

Bet tas jūsu process netika nosūtīts tiesai.

Es zinu, ka viņš gribēja.

Kas tad tur nobruka?

Lieta nonāca pie prokurora, kurš nav ietekmējams. Varbūt kā rādītājs ir tas, ka viņš ir viens no Lemberga lietas prokuroriem. Spēj tvert laukumu. Tīri juridiski tur ir tik spēcīgs lēmums, ka es pieļāvu iespēju, ka ar to Kalnmeiers nespēs samierināties, un meklēs iespējas, lai atceltu. Un es vēl neesmu pārliecināts, ka viņš to neizdara. Bet, izlasot to lēmumu, es nezinu, ko var likt pretī, jo prokurors ir ļoti rūpīgi analizējis, vērtējis, saņēmis atzinumus, un juridiski tas ir gandrīz nevainojami. Bet tad mēs atkal runājam… Tad viņš ar svešu pakaļu spiež ezi – viņi ar Streļčenoku sarunā, ka uztaisīs fake (sadomātu – angļu val.) dienesta pārbaudi, viņš saka, davaj, davaj, sūtiet mums! Raz, ierosina kriminālprocesu un nomet Drošības policijai. Un tad – es jau neko, viņi visi tik neatkarīgi, ko tad es varu ietekmēt… Patiesībā, truba karsta! Es varu godīgi pateikt, man jau pirmajā dienā, kad ierados Drošības policijā, pateica –  klausies, kaut kas tāds vispār nekad nav bijis, pilnīgi tā, ka telefonu pie auss nevar turēt. Pateica – tev ir jāgatavojas, ka tas aizies uz tiesu. Es saku – vīri, man no jums neko nevajag, esiet objektīvi, vērtējiet pēc būtības. Es saprotu, ka tas ir sveiciens no Kalnmeiera, sveiciens no Lemberga, es to visu saprotu, bet kaut kādā brīdī liekas – nu, ir tā kā Krievijā… Labi, es varbūt neesmu ticis līdz cietumam, tpu, tpu, tpu, paldies Dievam, bet tu saproti, pie tādas kārtības, pie tāda ģenerālprokurora, kurš uzspiež viedokli un ir vājas iestādes…

Nav tā kā Krievijā. Nav. Neesam neviens mēs uz tilta nošauti…

Jā, tas ir skaidrs. Bet uz ko tā virzība ir? Ja mēs, Latvijas lielākā daļa, pieturamies pie Rietumu vērtībām, pie demokrātijas, bet šeit četri vai cik tur džeki izdomā – davaj, tā kā Krievijā! Davaj, mums būs savi mediji, mums būs visur savējie cilvēki, būs vertikāle, viss būs baigi skaisti un ja kāds sprēgās, tad mēs skatīsimies… Mazākais, izmetīsim ārā no darba. Gan man, gan visiem pārējiem, kurus tur reorganizācijas ceļā izmeta [no KNAB], tas neformālais teksts, kas pie manis atnāca tā kā no Lemberga puses – mēs paskatīsimies, kā tie džeki Latvijā atradīs darbu. Tāda bija tā ceļamaize. Un es varu pateikt, ka tas reāli dzīvē piepildās.