Sācies ar paša konstruētu iekārtu mākslīgo ikru ražošanai, Aivara Līņa ģimenes bizness dzimtajā Rīgas rajonā tagad aizrullējis līdz40 dabīgo ikru produktiem un divu miljonu apgrozījumam
Kā pareizi degustēt ikrus? Lietpratēji tos vispirms pasmaržo. «Kas tad ir ikrs? Ola, tikai zivju – var atšķirt, ja tā sāk maitāties,» teic Aivars Līnis. «Šie, ketlaša jeb karaliskā laša ikri, ir visvairāk pieprasītie Eiropā. Deficīts, ļoti mazas ražas,» uzņēmējs komentē, ar karoti no stikla burciņas paņem nelielu ikru piciņu, uzliek uz rokas virspuses starp īkšķi un rādītājpirkstu. Ar lūpām tie jāievelk mutē, tad ar mēli jāspiež pie aukslējām, jāizgaršo. «Tirgū visvairāk ir kuprlaša ikru, kas nebūt nav sliktāki, bet ražas lielākas, tāpēc cena zemāka. Ikrus iedala arī pēc kvalitātes, atšķirība cenā mēdz būt ļoti liela.»
Nekvalitatīvi ikri var būt šķidri, sajaukti ar eļļu, kas dod papildu svaru, var būt pārsālīti, sarunas biedrs pamāca. Arī kvalitatīvi ikri trauka apakšdaļā sagulst vienā masā, bet augšdaļā bumbiņām ir jābūt atdalītām. Mēs nomēģinām dažādu lašu sugu un foreļu ikrus, pēc katra parauga jāuzdzer ūdens. Gardēžiem melnie ikri vislabāk garšo ar šampanieti, namatēvs piebilst. Mobilajā telefonā rāda video no pasaulē lielākās zivju izstādes Briselē, kur viņa uzņēmumam Sudrablīnis katru gadu ir stends: «Franču kompānija, kas bija blakus stendā, nāca ciemos ar savām austerēm, ēdām ar mūsu melnajiem ikriem. Austeres ar ikriem – premium klases ēdiens, šampanietis virsū. Krievu tradīcija, protams, ir uzdzert šņabīti. Arī latviešu zvejnieki senāk ikriem uzkaisīja pipariņus un pa virsu dzēra šņabīti.»
Pacietīgs process
Vecmīlgrāvī, kur Aivars Līnis ir dzimis un audzis, pat padomju laikos laši un to ikri bija pieejami, cilvēki tos pirka no zvejniekiem. Lai gan dzimtas uzvārdā ir zivs nosaukums, par zvejniecības tradīcijām ģimenē Aivars nav dzirdējis. Vectēvam Eduardam Līnim pirms Otrā pasaules kara Vecmīlgrāvī piederējusi pārtikas bodīte. Aivara tēvs būvējis apkures sistēmas zvejniekiem Mangaļsalā, Carnikavā un Zvejniekciemā, jūras veltes ģimenes ledusskapī bija ikdiena.
Kad 90. gadu sākumā pavērās iespēja sākt savu biznesu, Aivars ar sievu Jeļenu tomēr uzreiz nepievērsās zivīm. Izveidoja konditoreju, vēlāk arī kulināriju un pelmeņu ražotni turpat Vecmīlgrāvī. «Pamazām sākām attīstīties, meklēt savu nišu. Man patīk ražot, arī skatīties, kā notiek celtniecība,» Aivars pašsaprotami runā. «Ne jau katrs var būt uzņēmējs. Protams, jāmāk sakārtot, lai tas, ko esi sācis, kustas uz priekšu. Mēs ar sievu esam pabeiguši vidusskolu, viss pārējais – dzīves skola.»
Konditorejas biznesu Līņi balstīja labu meistaru piesaistīšanā, taču ikru nozarē, kas ir izvērtusies viņu veiksmes stāstā, Aivars pats visu apguvis no A līdz Z. «Sākām ar mākslīgajiem ikriem. Agrāk tādus ražoja Igaunijā, bet tas bija pavisam cits process, ķīmisks. Mūsu ražotajā ikru aizvietotājā, kas tiek taisīts no lašu buljona, arī ir želatīns, bet nav kazeīna.»
Domu tirgot ko tādu pasviedis cilvēks, kurš gan nezināja, kā to dabūt rūpnieciski gatavu. «Es izdomāju, kā izveidot ikru bumbiņas, kā garšu un izskatu, cik vien var, pietuvināt dabīgajiem ikriem. Konstruēju ražošanas iekārtu, atradu rūpnīcu, kur to uztaisīja. Šos ikrus sākām ražot 1996. gadā,» atceras Aivars. «Arī kulinārija vēl kādu laiku mums ar sievu bija, sortimentā – 180 nosaukumu. Bet sapratām, ka nedrīkst pārāk izplesties. Ja tu ražo visu, tad tu neražo neko. 2000. gadā, kad izveidojām firmu Sudrablīnis, sākām nodarboties tikai ar ikriem.»
Ikru ražotne izauga gandrīz no nulles: atkal divatā ar sievu, ar tikai trim darbiniekiem. «Mums nebija investora, sākumā pat baidījāmies ņemt kredītus. Lai nebūtu problēmu, ka pēc tam kaut ko nevari atdot un tad zaudē visu. Jāsaka paldies sievai, ka viņa nebija prasīga – neuzstāja, lai uzreiz, kā parādās nauda, nopirktu lepnu mašīnu vai dzīvokli. Visu ieguldījām uzņēmumā. Citādi nevar – ja tu tiešām gribi attīstīt visu pats. Tas ir pacietīgs process,» runā Aivars.
Arī tagad uzņēmuma 21 darbinieks, kas ir krietni labāk atalgoti nekā citi Latvijas zivju industrijā strādājošie, esot ļoti mobili, spēj izpildīt tādu uzdevumu, kāds konkrētajā dienā vajadzīgs. Tēvam par lielu prieku, vecākais dēls Artūrs, pabeidzis restorānu servisa skolu, tagad mācās par pārtikas tehnologu Jelgavā. Kopā ar jaunāko brāli Edgaru, Latvijas čempionu sporta dejās, atbild par pārdošanu un iepirkumiem. Edgara sieva Elīza palīdz ar mārketingu un reklāmu. Mamma Jeļena, valdes priekšsēdētāja, joprojām vada grāmatvedību.
Rokasspiediena bizness
Pirmos īstos ketlaša ikrus pārstrādei un realizācijai Sudrablīnis uzdrošinājās iepirkt 2002. gadā. Tirdzniecības izstādē Aivars atrada amerikāņu partnerus, paņēma no viņiem piecas tonnas šī dārguma. «Bija jāriskē. Pirmo reizi ņēmām kredītu. Sākām fasēt ikrus 100 gramu, pēc tam – 300 gramu bundžiņās. Sapratām, ka cilvēkiem tomēr vajag dot iespēju pamēģināt, ka nav tikai vieni «sarkanie ikri», bet katriem ikriem atkarībā no laša sugas ir sava garša, krāsa, izmērs. Tagad mums ir piecu veidu savvaļas Klusā okeāna lašu ikri – kuprlasis, ketlasis, karaliskais lasis, kižučs, nerka (sarkanais lasis) – un forele. Eiropā ļoti populāri ir zaķzivs ikri, dabīgais melno ikru aizstājējs. No moivas ikriem sākām ražot suši kaviāru Masago. Sadarbībā ar Smiltenes pienu – siera krēmu ar ikriem. Sagriez strēmelītēs dārzeņus, iemērc, veselīgi un labi! Tāpat ietīt lavašā ļoti garšīgi un uz grillētas zivs.»
Sudrablīņa saimnieks rāda krāsu skalu no pelēcīgas līdz intensīvi rozā: «Ar ko atšķiras savvaļas laši no tiem, kas audzēti fermās, kur barībai pievieno krāsvielas? To krāsa visu laiku ir vienāda. Savvaļas lasim atkarībā no tā, kad viņš iet uz nārstu, ķermenis maina krāsu, katrai sugai arī, protams, ir sava krāsa. Šis, piemēram, ir nerka: tā ikri ir vislētākie, bet gaļa – visdārgākā.» Ikrus iedalot arī pie brieduma. Jo tuvāk nārstam, kura laikā zivis ikru ievākšanai ķert ir aizliegts, jo tie ir stingrāki. Vislabākie ir vidējā brieduma ikri. «Ja zivis ķer ikriem, tad tām ir slikta gaļa. Ja ķer gaļai – slikti ikri. Gaļu, protams, izmanto, bet tai nav krāsas, pie kādas cilvēki ir pieraduši.»
Sudrablīņa piegādātāji ir norvēģu, islandiešu, amerikāņu kompānijas. Ļoti precīzs, uzticībā balstīts bizness. «Tu meklē uzticamus partnerus. Līgumus mēs ne ar vienu neslēdzam, vienojamies ar rokasspiedienu. Tieši tad, ja ir kaudze līgumu, rodas aizdomas, ka cilvēks grib taisīt mahinācijas. Pagaršoju, sarunāju cenu – pēc idejas visur jābūt tā.» Ar Sudrablīni nopietnākie produkcijas noņēmēji mērķtiecīgi sākuši runāt tikai pēc dalības trijās četrās tirdzniecības izstādēs. «Viņiem galvenais ir kvalitāte un stabilitāte. Lai zina, ja pēkšņi kaut kas mainās, tu pats brīdināsi. Pilnīgi identiska garša ikram nevar būt. Ko zivtiņa ir ēdusi, mēs nekad nezinām.»
Tagad Sudrablīnis gadā pārstrādā ap 100 tonnu ikru, nerēķinot mākslīgos, ko arī joprojām ražo un pat eksportē. «Tos bieži izmanto dekorācijās. Dabīgie vai mākslīgie – tas, protams, rakstīts uz etiķetes, arī cena spēcīgi atšķiras. Ēdot dabīgie ikri mutē plīst, tiem apkārt ir plēvīte, bet mākslīgie uz mēles kūst,» uzņēmējs vēl padalās ar knifiem.
Tūkstošreiz vairāk
Līņu ģimene ar lepnumu var izrādīt ražošanas cehus, kuru labiekārtošanai 2015. gadā investēts vairāk nekā miljons eiro, piesaistīts arī Lauku atbalsta dienesta līdzfinansējums. 1000 kvadrātmetru platība ir modernāka nekā Sudrablīņa birojs, bet Aivars Līnis atsmej: tieši tādus skatus redzējis arī pie sadarbības partneriem Islandē – perfekts cehs un pieticīgas administratīvās telpas.
Atsūtīti saldētā veidā ar kuģiem, Rīgā ikri tiek mazgāti, attīrīti, sālīti, pārstrādāti. Sterils process: ūdens tiek filtrēts un ozonēts, darbiniekiem jāvalkā ne tikai aizsargtērpi, bet pat sejas maskas. Sudrablīnis šobrīd ražo 40 veidu produktus. Mūsu viesošanās laikā top suši ikri pēc japāņu receptes, Islandes moivas ikriem pievienojot sojas mērci, vasabi mārrutkus un citas garšvielas. Fasēti 500 g kastītēs, tie ceļos uz restorāniem. Aivars Līnis aizved arī uz tikai nupat atvērto lašu kūpināšanas cehu, kur procesu veic ar tradicionālām metodēm.
Šis gads zīmīgs ne tikai ar ražošanas paplašināšanos, bet arī ar eksporta pieaugumu: vairākos mēnešos tas sasniedzis 60-70% no pārdošanas apjoma. Sudrablīnis eksportē uz 17 valstīm, lielākoties Eiropā – Baltijas kaimiņiem, Poliju, Čehiju, Rumāniju, Bulgāriju, Grieķiju, Kipru, Vāciju, Spāniju, Lielbritāniju, Zviedriju, Somiju, arī uz tik tālām vietām kā Honkonga un Libāna. Produkcija atpazīstama pēc logo Sudrablīnis skaidrā latviešu valodā. Aivars Līnis stāsta, ka vienubrīd eksporta ražojumiem lietojuši arī zīmolu Silverfish, taču tagad pietiek pašapziņas iziet pasaulē tikai ar latvisko.
«Tas ir garš ceļš,» viņš rezumē. «Kad sākām, mums apgrozījums mēnesī bija ap 1700 latu. Tagad esam aizgājuši līdz 1,7 miljoniem gadā. Šogad, domāju, būs 2,4 miljoni.»
Ikru cenas ir atkarīgas no «ražas», var lēkāt katru sezonu. Lašu sezona pagājušogad bija ļoti slikta, šogad ikru «jēlmateriāla» cenas ir rekordlielas. «No kā tas atkarīgs? No dabas. Sliktākā raža 47 gadu laikā,» skaidro uzņēmējs. Pie vainas globālā sasilšana? «Tas arī. Ja ūdens ir par siltu, zivs neiet uz nārstu.»
Ikru pārstrāde tehnoloģiju dēļ vairs nav tik sezonāla kā agrāk, taču to nevar teikt par tirdzniecību. «Protams, visi svētki, lielākais pīķis – Ziemassvētki, Jaunais gads, Lieldienas. Arī uz Jāņiem pērk, cilvēkiem galdā ir ne tikai šašliks.»
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Tā nav peļņa un vēlme būt pirmajam, bet gan dziņa ražot, radīt jaunus produktus. Lai man pašam tas patīk un arī cilvēkam, kas to nopircis, dod prieku.»
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Kad negaidīti saņem sitienu no cilvēkiem, no kā to nevajadzētu saņemt, un saproti, ka esi pārāk uzticējies. Bet ir jāmācās nedzīvot ar to, nemeklēt tiesas un atriebības. Šis cilvēks pats kaut ko saņems par savu sliktumu.»
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Arvien meklēt ko jaunu! Visi cenšas kopēt, un arī mūsu pašvaldībām raksturīgi nedomāt, ka nedrīkst attaisīt 10 veikalus uz 100 cilvēkiem. Beļģijā, piemēram, ir noteikums, ka vienu privāto maizes ceptuvi var atvērt uz 5000 cilvēkiem.»
Komentāri (45)