Viena latviešu tauta

25 gadi nemaina dalījumu tajos, kas tur, un tajos, kas te

”Nekad vairs nedalīsim – mēs un viņi! Nav nekāda – mēs un viņi. Mēs esam viena latviešu tauta! Viena, vai mēs dzīvojam Latvijā, vai arī ārpus tās!” – tā pirms vairāk nekā 25 gadiem teicu Latvijas Tautas frontes (LTF) kongresā, kur biju LTF domnieks. Diemžēl šo gadu laikā nekas nav mainījies – latvieši joprojām tiek dalīti tajos, kas dzīvo tur, un tajos, kas – te.

Tolaik Atmodas pacēlumā, tas likās pašsaprotami, ka mēs visi patiesībā esam viens, kaut arī liktenis mūsu vecākiem un vecvecākiem, sastopoties ar svešu okupāciju šausmām, lēma dažādus ceļus. Tie, kurus nenošāva karā, vai kuri, ar varu aizvesti, nenomira Sibīrijā, palika Krievijā. Citi, kuriem it kā palaimējās, nokļuva rietumos, vēl citi palika Latvijā. Vai tāpēc viņi bija laimīgāki, jo palika savā tēvzemē? Diezin vai.

Zeme, zeme, kas tā zeme, ja Tev īstas brīves nav.
Brīve, brīve, kas tā brīve, ja Tev savas zemes nav.
Tā skan Atmodas laika dziesma ar mana brāļa Ulda Graša vārdiem, ko es ar dēlu Kristapu dziedāju 1988.gada ”Mikrofona” noslēguma koncertā, un tajā smeldze sāp līdz pašai saknei. Visus okupācijas gadus, kurš vien apzinājās mūsu tautas traģēdiju, tas to pazina.

Droši vien šī smeldze atbalsojas arī pēdējās desmitgadēs izbraukušajos latviešos.

Taču vai mēs joprojām apzināmies, ka esam viens – viena roka, viena dūre, viena zemapziņa? Diemžēl vidējo Latvijas latvieti maz interesē, ko dara latvieši Zviedrijā, Vācijā, Beļģijā, Lielbritānijā, Īrijā, Amerikā, Kanādā, Austrālijā utt. Arī Lietuvas un Igaunijas latviešu norises Latvijas masu medijos tikpat kā neredz. Tiesa, ja runa ir par kādu slepkavību ārvalstīs, kur iesaistīti ārzemju latvieši, tad gan tas uzreiz ir mūsu mediju pirmajās lapās. Taču ticiet, ārzemju latviešu dzīve tur, svešzemēs, patiešām ir pilnasinīga un interesanta! Kāpēc par to Latvijas latvieši zina tik maz?

Nupat, 22.aprīlī, Stokholmas vecpilsētā Zviedrijā notika divu latviešu dzejas grandu – patiešām jau dzīvo klasiķu – Jura Kronberga un Pāvila Johansona jubilejas dzejas vakars. Kronbergs 70.jubileju svinēja pērn, Johansons 70.gadskārtu svinēs šoruden. Sarīkojums bija ļoti kupli apmeklēts. Skanēja autoru lasīta dzeja, Johansona dziesmas, Kristapa Graša, Lienes Sējānes, Gundara Ruļļa izpildītā mūzika, smiekli un atmiņas. Tas būtu bijis tik ļoti vērtīgi katram latvietim – satikt dzīvus dzejas lielmeistarus vai vismaz uzzināt par šo notikumu.

Jā, dienu iepriekš, 21.aprīlī, Jurim Kronbergam Rīgā pasniedza Latvijas Literatūras gada balvu par labāko dzejas darbu – ”Uz balkona / bet ja visu laiku…” Un tālāk? Vai viss pārējais, kas nenotiek Latvijā, ir nesvarīgi? Tas ir tikai viens no svaigākajiem piemēriem.

Eiropas Latviešu kultūras svētki Briselē pagājušogad Latvijas medijos tikpat kā netika atspoguļoti. Cik daudz Latvijas latvieši tiks informēti par Dziesmu svētkiem Eslingenā, Vācijā, kas šovasar tiks rīkoti par godu pirmajiem Dziesmu svētkiem svešumā? Pirms 70 gadiem tos sarīkoja tieši Eslingenā. Tas būs viens no svarīgākajiem trimdas notikumiem, kas veltīti Latvijas simtgadei. Vai Latvijas latvieši ir pietiekami informēti par iespējām aizbraukt un baudīt šos svētkus?

Mēs taču dzīvojam globalizētā pasaulē! Būtu pienācis laiks atzīt, ka mūsu datorizētajā, digitalizētajā, ar prāmjiem un lidmašīnām pilnajā pasaulē nav vairs svarīgi, kur tu ģeogrāfiski atrodies.

Robežu vairs nav, mēs paši tās varbūt esam uzcēluši un saglabājuši savā zemapziņā.

Latvijai savu pienesumu var dāvāt, lai kur pasaulē cilvēks atrastos. Globālajā pasaulē dzīvo globālais latvietis, un viņš ir īsts, labs un Latvijas valstij vienlīdz svarīgs latvietis, neskatoties uz to, ka viņš nedzīvo Latvijā.

Latvijai neviena latvieša nav par daudz. Ja viņš grib savu darbu, talantu un idejas veltīt Latvijai, tad ir vienkārši stulbi un tuvredzīgi viņu augstprātīgi atraidīt ar frāzi – pie mums tā nedara, pie mums tā nav pieņemts. Latvija tikai iegūs, ja pieņems pasaules pieredzi, ko tai gatavi veltīt dažāda vecuma un pieredzes latvieši, kas nedzīvo savā tēvzemē. Jo mēs esam viens – kauls no kaula, ar kopīgiem paaudžu nospiedumiem mūsu zemapziņā.

Austris Grasis ir valodnieks un folklorists, ”Daugavas Vanagu” Vācijā valdes loceklis.
Komentārs pārpublicēts no Austrālijas laikraksta ”Latvietis”.