Ilustratīvs foto: Edijs Pālens, LETA
Pārdomas pirms vēlēšanām par iespējām un pienākumu
Kad tuvu un tālu skandinām savas valsts tuvojošos simtgadi, tad diezin vai paši iedomājamies, ka no šiem simts gadiem tikai mazākā daļa ir nodzīvota patiesi demokrātiskā un brīvā iekārtā un ka visvairāk ir paveicies mums - pēdējo desmitgažu aculieciniekiem. Lai gan no Latvijas sabiedriskās sarunas nereti rodas iespaids, ka dzīvojam sliktākajos laikos, kādi vien mūsdienu Latvijas teritorijā pieredzēti, turklāt neizbēgams pasaules gals gaida jau tepat aiz stūra.
Pērnā gada nogalē, kad sabiedrisko mediju portālā lsm.lv lasīju ziņu "Populisma viļņa atskaņas Latvijā: Kaimiņa elektorāts - jaunie, dusmīgie vīrieši", tad sāku domāt, par ko gan viņi ir tik dusmīgi un ar ko tik neapmierināti? No kā gan viņiem ir jābaidās, ja atšķirībā no daudzām iepriekšējām paaudzēm viņiem nedraud nedz karošana un bojāeja karā, nedz Sibīrijas nāves nometnes, nedz pat obligātais militārais dienests? Par ko gan viņiem jāuztraucas, ja sen vairs no viņiem netiek gaidīts pildīt savulaik tradicionālo un tiešām atbildīgo vienīgā maizes pelnītāja ģimenē lomu? Tagad taču sievietes paspēj gan apdarīt mājas un bērnu audzināšanas darbus, gan papildināt ģimenes budžetu ar algotā darbā nopelnīto naudu.
