Kā valsts bremzē mākslīgo asinsriti

Replika pēc “Ir” raksta ”Nomirst, jo brīvdiena” – kāpēc valsts nespēja nodrošināt operācijas brigādes nokomplektēšanu sestdienā

Žurnāla “Ir” rakstā ”Nomirst, jo brīvdiena” atainotās problēmas ar mākslīgās asinsrites nodrošināšanu pacientiem sirds operāciju laikā Latvijas Mākslīgās asinsrites asociācija ir aktualizējusi jau septiņus gadus, tāpēc vēlos asociācijas vārdā publiski paust viedokli par situāciju.

Vispirms īsi par pašu mākslīgo asinsriti. Vēl pirms 60 gadiem pasaulē sirds operācijas bija “tabu”, jo sirds apstādināšana pēc būtības nozīmēja pacienta nāvi. Zinātnieki sadarbībā ar ārstiem ilgstoši mēģināja atrisināt problēmu, ka sirds muskulis miera stāvoklī ļoti ātri iet bojā. Ilgstošu pētījumu rezultātā tika radīta īpaša ierīce, kas problēmas atrisina. Mākslīgās asinsrites ierīces un ar to saistīto tehnoloģiju apkalpošanai bija nepieciešami jauni augsta līmeņa speciālisti – perfuzionisti. Mans zviedru kolēģis ir salīdzinājis perfuzionistus ar pilotiem, kas vada lidmašīnu, vienīgā atšķirība ir tā, ka mēs esam atbildīgi par viena cilvēka veselību un dzīvību.

Mākslīgās asinsrites speciālisti apkalpo ārkārtīgi dārgas un sarežģītas tehnoloģijas, un bez viņiem gandrīz visas sirds operācijas nebūtu iespējamas.

Pasaulē ir izveidotas īpašas skolas, kas nodrošina mākslīgās asinsrites speciālistu – perfuzionistu pilnvērtīgu sagatavošanu. Katra valsts izvēlējusies savu ceļu. Piemēram, Somijā mākslīgo asinsrites procesu nodrošina anesteziologs, Vācijā tiek dibinātas speciālas kardiotehniķu akadēmijas.

Lai apvienotu dažādu Eiropas valstu mākslīgās asinsrites speciālistus un radītu kopīgu profesijas standartu, izveidota organizācija European Board of Cardiovascular Perfusion, kas nodrošina kopīgu dalībvalstu sertifikāciju nozarē, lai mākslīgās asinsrites speciālisti varētu brīvi strādāt savā profesijā visās organizācijas dalībvalstīs.

Lai varētu uz šo sertifikātu pretendēt, jāsakārto valsts likumi un jāizveido perfuzionistu apmācības programma. Starptautiskā organizācija atbalsta modeli, ko arī Latvija ir centusies ieviest – ikdienas mākslīgās asinsrites procesu var nodrošināt speciālists arī bez augstākās izglītības medicīnā, bet ārsti ir nepieciešami, lai vadītu dienestu kopumā un sniegtu atbalstu perfuzionistiem.

Taču Latvijā līdz šim brīdim nav oficiālas profesijas – perfuzionists, jo tā savulaik izņemta no profesiju reģistra.

Nav arī šīs profesijas speciālistu, jo Latvijā nav iespējams legāli iegūt mākslīgās asinsrites speciālista – perfuzionista izglītību. Pēc būtības likumi neaizliedz jebkurai personai ar medicīnas izglītību, bet bez speciālām zināšanām un prasmēm apkalpot ar mākslīgo asinsriti saistītās tehnoloģijas sirds operācijās, kas mūsu skatījumā apdraud pacienta veselību un dzīvību.

Izprotot nozares problēmas, 2010.gadā mākslīgās asinsrites speciālisti apvienojās un nodibināja Latvijas Mākslīgās asinsrites asociāciju un pašu spēkiem panāca asociētā biedra statusu organizācijā European Board of Cardiovascular Perfusion. Tika panākta divu jaunu profesiju iekļaušana profesiju klasifikatorā: perfuzionists un ārsts – perfuzionists. Tajā brīdī likās, ka profesijas un izglītības standarti tiks sakārtoti visīsākajā laikā.

Diemžēl jau 2011.gadā ar toreizējā Veselības ministrijas valsts sekretāra vietnieka Jura Bunduļa gādību perfuzionista profesija no klasifikatora tika izņemta kā veselības sistēmai nevajadzīga. Kopš tā brīža Mākslīgās Asinsrites asociācija ir saskārusies ar pilnīgu intereses trūkumu no ministrijas puses par profesijas jautājumu sakārtošanu.

Vēl vairāk – reizēm rodas iespaids, ka jautājums mākslīgi tiek novilcināts, nepārtraukti radot birokrātiskus šķēršļus.

Piemēram, jau divus gadus asociācija nesekmīgi mēģina panākt metodes reģistrāciju Nacionālā Veselības dienesta Medicīnisko tehnoloģiju aģentūrā – nonāk pat līdz tādam absurdam, ka jāpamato mākslīgās asinsrites tehnoloģijas nepieciešamība sirds operācijās ar zinātniskiem pētījumiem, lai gan pasaulē par to neviens vairs nešaubās vismaz 60 gadus.

Reizēm nepamet sajūta, ka esam aizskāruši kādas īpašas biznesa intereses, jo iepirkumu summas mākslīgās asinsrites tehnoloģiju nodrošināšanai ir vairāki simti tūkstošu. Kā asociācijas prezidents esmu saskāries ar dažādiem slēptiem draudiem iznīcināt manu profesionālo karjeru, pēdējo reizi – vēl šī gada sākumā.

Lai sniegtu atbalstu asociācijai, 2014.gadā Rīgā notika European Board of Cardiovascular Perfusion ikgadējā konference. Diemžēl arī tad ministrija nekādu interesi neizrādīja. Tomēr pēc šī pasākuma Latvijas Ārstu biedrība negaidīti piedāvāja palīdzību likumu sakārtošanā, un 2016.gadā beidzot tika pieņemti MK noteikumi, uz kuru pamata asociācija ir sākusi sertificēšanu metodē un izsniegusi sertifikātus abiem nozarē strādājošiem ārstiem.

Ar Berlīnes Kardiotehniķu akadēmijas un European Board of Cardiovascular Perfusion atbalstu 2016.gada vasarā izstrādāta mākslīgās asinsrites speciālistu izglītības programma, ko plānots īstenot Rīgas Stradiņa universitātes Sarkanā krusta koledžā.

Līdz šim brīdim apmācība nav sākta, jo mākslīgās asinsrites speciālistu – perfuzionistu likumīga atzīšana un profesijas legalizēšana ir iestrēgusi ministrijā.

Ministrijas vienīgā atbilde, kas Latvijas Mākslīgās Asinsrites asociācijai tiek visu laiku sniegta – pie šī jautājuma tiekot strādāts. Diemžēl man kā Latvijas Mākslīgās Asinsrites asociācijas prezidentam reizēm šajā cīņā ar vējdzirnavām jeb nozares birokrātiju sāk pietrūkt spēka. Ja European Board of Cardiovascular Perfusion organizācijā Latvija ir oficiāls Ukrainas kolēģu konsultants profesijas un izglītības standartu sakārtošanā, tad man nav saprotams, kādēļ savās mājās Latvijā mēs neesam spējīgi sakārtot šo pacienta dzīvībai un veselībai tik būtisko jautājumu?

Pat kolēģi no Turcijas, kas sāka dalību šajā organizācijā vēlāk nekā Latvijas asociācija, šogad ir pabeigusi iestāšanās sarunas, iegūst tiesības saviem speciālistiem pretedentēt uz organizācijas sertifikātiem un iespēju profesionāli strādāt kādā no dalībvalstīm. Par Lietuvas kolēģiem pat nerunāsim – viņi ieguva sertifikācijas tiesības jau 2010.gadā.

Pašlaik Latvijā var un prot strādāt ar mākslīgās asinsrite metodi tikai divi ārsti – perfuzionisti un pieci perfuzionisti.

Tas ir nepietiekami, lai brīvi nodrošinātu mākslīgo asinsriti sirds operācijās arī dežūrrežīmā ne tikai Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, bet arī Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā.

Bažas rada fakts, ka lielākā daļa šo speciālistu ir cilvēki, kas vairs nav jauni. Zinu vairākus labus speciālistus, kas aizgājuši no mūsu profesijas sistēmas nesakārtotības dēļ. Diemžēl jaunus cilvēkus ir grūti motivēt strādāt profesijā, jo ko gan viņiem varam piedāvāt? Nav ne izglītības, ne profesijas, arī atalgojums par šo ārkārtīgi atbildīgo darbu ir nožēlojams.

Atgriežoties pie raksta ”Nomirst, jo ir brīvdiena” – es piekrītu slimnīcas valdes loceklei Artai Birumai, ka ir speciālistu trūkums un administrācija ir noorganizējusi mājas dežūras. Tā noteikti ir labas gribas izpausme, jo Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā šādas dežūras joprojām nav.

Ir arī medaļas otra puse – nožēlojamā samaksa, ko slimnīca piedāvā augsta līmeņa speciālistiem.

Piemēram, 2016.gadā Bērnu slimnīcas valdes priekšsēdētāja Anda Čakša man noteica stundas likmi 4,97 eiro pirms nodokļu nomaksas kā sirds ķirurgam, jo neviens nav pat mēģinājis ar mani noslēgt darba līgumu par ārsta – perfuzionista pienākumu izpildi. Tā kā nav oficiālas perfuzionista profesijas, šie speciālisti par savu darbu saņem tādu pašu likmi, kas pienākas jebkurai operāciju māsai – apmēram 3,30 eiro stundā pirms nodokļu nomaksas. Mājas dežūru likme, kas pēc Stradiņa slimnīcas valdes locekļa teiktā esot atrisinājusi visas problēmas – 0,99 eiro stundā, un papildus tiek maksāts, ja speciālistu izsauc uz slimnīcu. Tas sniedz ieskatu par speciālistu “novērtēšanu”.

Ar nožēlu varu apgalvot, ka ne Stradiņa slimnīcas administrācija, ne Bērnu slimnīcas valde, kuras priekšsēdētāja ilgu laiku bija tagadējā veselības ministre Anda Čakša, visu šo septiņu gadu laikā nav pat izteikušas vēlmi sadarboties ar Latvijas Mākslīgās asinsrites asociāciju profesijas problēmu risināšanā.

Profesijas klasifikatorā joprojām ir profesija ārsts – perfuzionists, kas dod iespēju slimnīcām noslēgt juridiski korektus darba līgumus par mākslīgās asinsrites speciālistu pakalpojumiem un atbildību vismaz ar diviem nozarē strādājošiem ārstiem. Taču tas nenotiek. Iemeslus var tikai minēt. Varbūt tas darīts apzināti, lai mākslīgās asinsrites speciālisti neprasītu paaugstinātajai atbildībai atbilstošu samaksu? Varbūt tas notiek, lai perfuzionisti neprasītu slimnīcām iespēju izglītoties?

Ar mākslīgo asinsriti saistītās tehnoloģijas ir ārkārtīgi dārgas un sarežģītas, kas prasa ne tikai augstu izglītības līmeni, bet arī vajadzību speciālistiem nepārtraukti izglītoties. Tā kā Latvijā ir ļoti maz šo speciālistu, izglītošanās notiek tikai ārpus valsts, kas automātiski padara šo procesu samērā dārgu. Tomēr asociācija uzskata – lai glābtu pacientu dzīvības, nauda ir jāatrod.

Zinu, ka lielākajai daļai mākslīgās asinsrites procesā iesaistīto profesionāļu pilnvērtīga izglītošanās nav notikusi jau gadiem ilgi.

Latvijas Mākslīgās asinsrites asociācija ilgstoši nesekmīgi ir cīnījusies ar sistēmu un valsts birokrātisko aparātu. Mūsu ieskatā neprasām neko ārkārtēju – sakārtot profesijas, izglītības un darba samaksas jautājumus augsti kvalificētiem un vajadzīgiem speciālistiem. Diemžēl mums sāk zust ticība, ka kaut kas varētu radikāli mainīties – tas nozīmē, ka no profesijas varētu aiziet arī nedaudzie speciālisti, kuri strādā ar mākslīgās asinsrites metodi. Un atkal cietīs pacientu dzīvība un veselība.

Raksts “Nomirst, jo brīvdiena” lasāms te!

Normunds Sikora ir medicīnas zinātņu doktors, sirds ķirurgs, ārsts – perfuzionists, Latvijas Mākslīgās Asinsrites asociācijas prezidents.