Manas pārdomas par insultu Latvijā

Ko un kā darīt pēc tam, kad pacients smagā stāvoklī tiek izrakstīts no slimnīcas, jeb sakariem un naudai ir liela nozīme, jeb ko darīt tiem, kam nav ne naudas, ne sakaru? Atbilde vienkārša — jānomirst.

Pec statistikas datiem Latvijā katru dienu apmēram 26 cilvēki saslimst ar insultu jeb, vienkārši sakot, asins izplūdumu galvā (šajos datos ietilpst tikai tie, kuri nonāk slimnīcu stacionāros, šeit nav uzskaitīti tie, kuri no insulta mirst mājās.)

Insultam ir dažādas smaguma pakāpes — no pavisam viegla līdz nāvējošam. Manai mammai bija ļoti smags insults 2016. gada janvāra sākumā. Pēkšņi visa mūsu ģimenes dzīve sagriezās ar kājām gaisā. Vīrs un bērni palika otrajā plānā, jo priekšplānā izvirzījās mammas cīņa par dzīvību. Pirmkārt, jāsaka ļoti liels paldies Gaiļezera slimnīcai, kur ārsti, medicīniskā aprūpe un rehabilitācija bija augstā līmenī. Bet visiem insulta, kā arī smagu traumu pārcietušiem pacientiem pienāk brīdis, kad jāizrakstās no slimnīcas, jo ārsti savu ir paveikuši un būtu jāsākas garam rehabilitācijas procesam. Bet tālāk viss gulstas uz radinieku pleciem. Nekāda informācija ar iespējamajiem variantiem pie izrakstīšanas netiek dota.

Neskaidrība. Ko darīsim tālāk? Skaidrs, ka mammai ir vajadzīga 24 stundu medicīniskā aprūpe, kā arī rehabilitācijas turpināšana. Pirmais — ķeros klāt internetam un mēģinu atrast kaut ko uz frāzi “insulta rehabilitācija”. Visvairāk informācijas atrodu portālā “Cālis.lv”, kur cilvēki dalās savā personīgajā pieredzē. Vispār informācijas ir ļoti maz. Atrodu, ka ir rehabilitācija Līgatnē un Vaivaros, sazinos, bet saprotu, ka mammas stāvoklis ir “par smagu” abām iestādēm, ka mums jāmeklē vieta, kur ir ļoti laba aprūpe, arī ikdienas fizikālā terapija, darbs ar logopēdu. Kā izrādās, šāds starpposms reāli nav atrodams: ir vai nu rehabilitācijas iestādes kā Vaivari, kur pacientam jau cītīgi jādarbojas līdzi, vai arī sociālās aprūpes iestādes, kur, sauksim lietas īstajos vārdos, cilvēks ir aizvests nomirt. Un šeit jāsaprot arī tas, ka insulti notiek arī gados jauniem cilvēkiem, ka ir dažāda vecuma cilvēki pēc smagām traumām vai avārijām, kuriem arī ir nepieciešams tieši šis starpposms starp slimnīcu un aktīvo rehabilitāciju, — kuriem ir vajadzīga 24 stundu medicīniskā aprūpe + fizikālā terapija. Pašreiz Latvijā ir situācija, ka šāda starpposma reāli nav un sanāk tā, ka kādam no piederīgajiem ir jāaiziet no aktīva darba un jāuzņemas pilna aprūpe par radinieku. Vai arī kādam jāpelna tik daudz, lai varētu apmaksāt 24 stundu medicīnisko aprūpi mājās vai aprūpes namos.

Pirms izrakstīšanas no slimnīcas (marta sākumā) ejam runāt ar sociālo darbinieci. Viņa min Rīgas 1. slimnīcu, uz turieni aizejot visvairāk, tiek minēts arī kaut kas Iecavā. Tā arī visa informācija no slimnīcas puses. Visur ir lielas rindas, 1. slimnīcā jau kopš decembra. Sākas stress — ko lai dara, kur lai iet. Caur paziņām izdodas vietu atrast 1. slimnīcas teritorijā esošajā privātajā aprūpes centrā “Mentamed”. Kamēr nododu dokumentus, vadītājas kabinetā katras 5 minūtes iezvanās telefonas, uz ko viņai ir viena atbilde: “Nē, pagaidām vietu nav. Mest ņetu. Vietu nav.” Saprotu, ka telefona otrā galā katru dienu ir desmitiem izmisušu radinieku. Esam laimīgi, ka vismaz ir vieta, bet tālāk sākas realitāte. Cena ir 20 eiro diennaktī (600 eiro mēnesī) un tajā ietilpst tikai aprūpe. Gaiļezera 16. nodaļā gulošos slimniekus, lai nerastos izgulējumi, groza katras divas stundas un arī vienreiz naktī, šeit jāpierod pie cita grafika… Viss, kas slimniekam nepieciešams, jānes pašiem. Šķidrais ēdamais Nutrisons, ko baro caur zondi, dienā izmaksā 10,24 eiro + vienreizēja zonde 4,75 eiro. Aptiekā pajautāju, vai, ja pērk vairākas pakas, piemēram, 30 dienām, kas iznāk 450 eiro, nevar dabūt atlaidi, pajautāju arī, vai valsts neapmaksā kādu daļu. Nē, atlaidi nevar dabūt, un arī valsts neko neapmaksā, jo tas nav dzīvībai bīstams stāvoklis. Pie sevis gan nodomāju, ka ja nedotu to Nutrisonu, patiesībā cilvēks gan varētu nomirt. Par visām pārējām higiēnas precēm vēl sanāk apmēram 50 eiro sākumam. Nākamā rītā eju iepazīties ar dakteri, saku: “Labrīt, dakterīt, gribēju iepazīties, mēs mammu vakar atvedām.” — “Mammas, mammas, es jau visas mammas apskatīju. Viss ir izdarīts, nu kura bija jūsējā?”. Turpinājumā klausos, ka nekādas īpašas lietas mēs vienam pacientam nevaram veltīt, arī nekādas profilaktiskas vēnu zeķes nevaram vakaros vilkt nost un no rītiem vilkt atkal kājās, ka viss tas, kas tur ekstra sarakstīts slimnīcas izrakstā, ko vajadzētu turpināt darīt, uz viņiem neattiecas, ka tas viss ir uz mums pašiem individuāli, jo viņi var nodrošināt tikai primāro apkopi. Sajutos kā skolā pie ļoti stingras skolotājas, bet arī saprotu, ka man jābūt pateicīgai, ka vispār tik smags pacients ir šinī iestādē uzņemts. Saprotu arī to, ka no vienas medmāsas un četru cilvēku palīgpersonāla uz 53 cilvēkiem neko vairāk par minimālu aprūpi sagaidīt nevar un negribētos jau arī vainot “grēkā” pieķertās sanitāres, kuras tikai ieraksta, ka pacients pagrozīts, bet īstenībā jau 16 stundas no vietas guļ vienā un tajā pašā pozā. Tā jau ir sistēmas problēma — ka nav noteikts, vai arī, ja ir noteikts, tad ir pārvērtēts, cik būtu minimālais personāls vajadzīgs uz 53 gultām, lai pacienti saņemtu cilvēku cienīgu aprūpi.

Rehabilitācija. Tā kā mums no slimnīcas ir nosūtījums tālāk turpināt rehabilitāciju 3—5 reizes nedēļā fizioterapija, 3—5 rezies nedēļā logopēds, cenšos noskaidrot, kā es varētu dabūt šos pakalpojumus. Ir valsts apmaksāti pakalpojumi pacienta dzīves vietā, šai iestādei ir noslēgts līgums ar kaut ko, un man iedod vārdu, kam zvanīt, zvanu, bet fizioterapeits ir ļoti noslogots un uz centru var tikt tikai reizi nedēļā. Jāmeklē tālāk. Skatos internetā — 1. slimnīcā ir Rehabilitācijas nodaļa. Izlasu: ir daudz fizioterapeitu, ir logopēds, utt., tieši tas, kas mums vajadzīgs. Zvanu, jautāju, vai varētu fizioterapeits atnākt pie mammas vienu reizi dienā. “Nē, mēs tādus pakalpojumus nesniedzam, var pie mums nākt vingrot, bet mēs pie pacienta neejam”. Es saku, ka tas ir tikai pāris soļu attālumā, man atbild, ka saprotiet, mums nav tāda pakalpojuma, es nevaru tādu pakalpojumu noformēt. Noprasu, kam pieder šī rehabilitācijas nodaļa. — “Rīgas pašvaldībai”. Nodomāju, esmu ar mieru maksāt, cik jāmaksā un, ka šī būtu tik perfekta sadarbība ar divām sociālajām nodaļām, kas atrodas slimnīcas teritorijā, bet diemžēl tā nav. Saprotu, ka man pašai jāmeklē fizioterapeits caur paziņām, kam man personīgi jāmaksā 20 eiro stundā uz rokas. Tas būtu nedēļā 100, mēnesī kopā — 400 eiro. Nu jau esmu tikusi līdz 1500 eiro mēnesī. Bet saprotu arī to, ka šī nav īstā vieta mammai, un ka man pēc iespējas ātrāk jāmeklē kaut kas piemērotāks. Vakarā galva griežas un ir ļoti, ļoti žēl mammas, ka es nespēju palīdzēt, bet — nav ko čīkstēt, jāmeklē tālāk. Ir jau varianti, — internetā izlasu par “Bikur Holim”, ka tur arī ir rehabilitācija uz vietas, kā arī braukšu uz Biķernieku privāto nodaļu, kura domāta tieši insultu pārcietušajiem. Starp citu, mājas lapās viss ir ļoti skaisti aprakstīts, bet aizbraucot realitātē…

Aizbraucu uz “Bikur Holim”. Istabiņas, kurās ir divas gultas, maksā 30 eiro, bet istabiņa ir kā pēckara istabiņa — nekas daudz nav mainījies kopš padomju laikiem, katra rehabilitācijas stunda — 8 eiro. Bet ātri mūku no turienes prom, jo saprotu, ka es nekad mūžā pati tur negribētu nonākt (šeit kopā ar ēdamo un rehabilitāciju arī sanāktu 1500 eiro mēnesī). 

Tālāk braucu uz Biķerniekiem, uz privāto nodaļu. Pēc sarunas ar dakteri saprotu, ka, lai arī cik sāpīgi dārga atrašanās šeit nebūtu (vidēji 150 eiro diennakts, kurā iekļauts viss, ieskaitot rehabilitāciju, ārstu konstultācijas, aprūpe, grozīšana ik pēc divām stundām), šī ir vienīgā vieta, kura sniegs to, kas mammai ir nepieciešams, medicīniskā aprūpe + rehabilitācija. Jo, kā pasaules statistika pierāda — pirmajos sešos mēnešos pēc insulta, ja cilvēks pēc tā ir izdzīvojis, ir kritiski svarīgi veikt aktīvu rehabilitāciju, lai cilvēks nepaliktu “uz gultas”, kad ir jādara viss iespējamais, bet to, ka vienkāršs Latvijas iedzīvotājs to varētu veikt, nav saprotams.

Braucu un domāju: 3900 eiro mēnesī… Bet saprotu arī to, ka tā ir vienīgā iespēja, jo cita alternatīva šai nodaļai Latvijā nav, vismaz es nezinu par tādu, bet zinu tikai to, ka ja ar mani kaut kas notiktu, mana mamma atdotu visu, kas viņai ir. 

Vēl ir runa arī par rehabilitācijas ciklu Siguldas slimnīcā, bet saprotam, ka arī šīs 10 dienas šajā brīdī neko nedos. Kopīgā ģimenes apspriedē nolemjam pirmdien mammu pārvest uz Biķerniekiem. Kā teica dakteris: “Šis ir maratons un pie tam ļoti dārgs maratons”, un kas to lai zina, kurā kilometrā mēs tagad esam. 

Vēl aizbraucu uz Dzintaru Melodiju, kas atrodas netālu no “Spices”. Tas ir francūžiem piederošs “senior living”. Skaists, tīrs, jauns, vienvietīgi vai divvietīgi numuriņi, parunājos ar ļoti jauku un atsaucīgu direktoru, arī cenas normālas, un nekas no higiēnas precēm pašiem nav jānes kā citās iestādēs. Cena — 38 eiro diennaktī (1140 eiro par dzīvošanu, ēdamo Nutrisonu, iespējams, varētu dabūt par vairumtirdzniecības cenām 250 eiro + rehabilitācija — kopā arī būs pie 1500 eiro). Vienīgā nelaime, ka šeit būtībā ir tikai apkopšana, — ja vēlamies fizioterapiju, tad tas pašiem jāgādā klāt…

Mēnesi esot Biķernieku privātajā nodaļā, attieksme ir ļoti laba, ārsts ir uz vietas, tiek izārstēta pneimonija, vienreiz dienā nāk fizioterapeits, logopēds un ergoterapeits, bet tomēr sajūta ir tāda, ka pārmaksājam, jo būtībā notiek “dārga” slimnieka kopšana. Eju palūgt dakterim, lai māsiņas vairāk parūpējas par mutes higiēnu, bet pēc sarunas saprotu, ka šīs “dārgās nodaļas” māsiņām maksā tikpat, cik māsiņām parastā nodaļā. Tā ka neko “īpašāku” es prasīt arī nevaru. Visa lielā nauda, ko mēs maksājam, aiziet Austrumu slimnīcas lielajā kasē…

Domājam, ko darīt tālāk. Siguldas slimnīcas rehabilitācijas nodaļa neatstāj iespaidu, ka mēs paši tur kādreiz gribētu nonākt — telpas neremontētas, tumšas. Izmaksas šādas: istabiņa 45 eiro (par paaugstināta komforta istabiņu jāpiemaksā vēl 30 eiro), par rehabilitāciju vidēji 22 eiro dienā. Kopā 26 dienām izmaksas būtu 1741 eiro + Nutrisons, kopā sanāk 2192 eiro + vēl higiēnas preces. Braucam tālāk uz Līgatnes rehabilitāciju. Beidzot ir sajūta, ka tur ir “īstā aura”, arī rehabilitācijas intensitāte mums šķiet pieņemama (izmaksas pēc insulta pacientiem 26 diennaktīm 1347 eiro + Nutrisons = 1797 eiro + higiēnas preces). Kāds vēl iesaka aizbraukt uz Mežciema pansionātu, kur man parāda pēc cigaretēm smirdošu divu cilvēku istabiņu un vēl aizbraucu uz Berģos esošajiem “Ezerkrastiem”, kur nokļūstu laikā, kad iedzīvotāji gaidīja savu kārtu uz pusdienām, kādi 100 cilvēki. Grūti aprakstīt to skatu, bet tālāk es negāju, jo sapratu — ja man būtu jāapmeklē slimnieks šeit katru dienu, man pašai morāli ļoti grīuti to visu redzēt. 

Vēl paralēli sākām kārtot 1. grupas invaliditāti (piemaksa 213 eiro mēnesī) caur ģimenes ārsti. Lēnām caur internetu un paziņām uzzinu arī par sociālo palīdzību, kas būtu iespējama, piemēram, speciālas gultas iegāde utt. Pati eju uz sociālo nodaļu, kur arī man neviens neiedod lapiņu, kur būtu soli pa solim uzrakstīts, kas mammai pienākas. Pati internetā biju izlasījusi dažādus variantus, par kuriem tad arī uzdevu jautājumus un saņēmu atbildes. Invaliditātes grupa it kā pienākoties tikai pēc pirmajiem 6 mēnešiem pēc insulta, kam būtībā nav nekāda pamatojuma, ja cilvēks ir paralizēts jau kopš paša sākuma. Un vēl aizmirsu pieminēt muļķīgo staigāšanu pie ģimenes ārstes, kurai ar šo visu saslimšanu vispār nav nekādas darīšanas — ne viņa mammu ir ārstējusi visus šos mēnešus, ne viņa viņu ir redzējusi, un stiept papīrus uz viņas kabinetu, dāvināt šokolādes kastes, lai gluži nebūtu katru reizi jāstāv rindā, ir pilnīgi bezjēdzīgi un nevajadzīgi visa šinī procesā, bet tieši ģimenes ārsts ir tas, kas var kārtot invaliditāti, utt. Manā uztverē ar izrakstu no Gaiļezera slimnīcas par pacienta paralīzi pilnīgi pietiktu, lai momentā piešķirtu invaliditātes grupu.

Kopumā ejot cauri šim procesam man bija sajūta, ka mamma ir pirmā Latvijā, kurai bijis insults, jo viss man bija jāmeklē pašai ar interneta un draugu palīdzību. Ļoti gaidīju, ka kāds mani Gaiļezerā nosēdinās un iedos bukletus ar visiem iespējamajiem rehabilitācijas un aprūpes centriem, ar to cenām un piedāvājumu klāstu. Ka kāds ar mani izrunāsies par iespējamām opcijām pēc insulta, ko un kā vislabāk mūsu variantā vajadzētu darīt un kā vislabāk būtu pacientam. Ka kāds pastāstītu arī par iespējamo valsts palīdzību, ka kāds izstāstītu, vai ir pieejama kāda palīdzība no sociālā dienesta. Tieši meklējot visas šīs iespējas, es esmu patērējusi ļoti daudz laika. 7500 cilvēku radinieki iet šim procesam cauri katru gadu, un nevienam ar insulta slimniekiem strādājošajiem nav ienācis prātā izdot bukletu “Solis pa solim pēc insulta”, kur viss būtu skaidri un gaiši aprakstīts un iedots līdzi katram pacientam, kurš izrakstās no slimnīcas. Cik daudz tas ietaupītu naudu valstij, jo laikā, kad radinieki kaut ko izmisīgi cenšas sameklēt internetā, tie varētu turpināt strādāt savā profesijā. 

Tātad, secinājums ir viens: lai nelaimē nokļuvusī ģimene tiktu pie visvienkāršākās aprūpes + ja vēl ir vajadzīgs speciālais šķidrais ēdamais (tas ļoti visu sadārdzina) + rehabilitācija, tad mēnesī jārēķinās ar apmēram 1500 eiro lieliem izdevumiem. Bet arī šajā gadījumā ģimenei jābūt ļoti iesaistītai, jo pašiem jāmeklē fizioterapeiti un logopēdi un viss jākoordinē.

Šim jautājumam būtu jābūt ļoti aktuālam, jo dienā Latvijā ar insultu saslimst apmēram 26 cilvēki un, ja pieņem, ka trešdaļa nomirst, bet trešdaļa visu mūžu paliek kopjama, tad jautājums kur un kā lai ģimenes tiek pie šādiem līdzekļiem. Ja tādu nav, slimnieks tiek pārvests mājās, bez rehabilitācijas, bez jebkādām cerībām uzlabot stāvokli, radinieki tiek atrauti no esošajiem darbiem, vai arī slimnieks tiek ielikts vienā no valsts pansionātiem, kas būtībā nozīmē, ka cilvēks ir norakstīts. Insults vienā mirklī padara pieaugušus cilvēkus par jaundzimušiem bērniem, kuriem jāmācās viss no sākuma — gan runāt, gan staigāt. Bērnudārzos ir mazas grupiņas, tur ir audzinātājas un auklītes, valsts dārziņš maksā ap 30 eiro mēnesī, privātais ap 300 eiro mēnesī, bet šeit insulta rehabilitācijai un pacienta apkopšanai ir nepieciešami vismaz 1000 eiro mēnesī. Lasot statistiku rodas jautājums, kāpēc Latvijā ir 2,5 reizes augstāka mirstība ar insultu nekā vidēji Eiropas Savienībā — attiecīgi 124 mirušie uz 100 000 iedzīvotāju Latvijā, pret 50 mirušajiem uz 100 000 iedzīvotāju ES.

Vai tas nav tāpec, ka mums nav pieejama tik kritiski svarīgā rehabilitācija, kas ir nepieciešama tieši pirmajos 3—6 mēnešus? Vai mēs pāragri nenorakstām ar insultu saslimušos, sakot, ka tur jau nekas nebūs? Kā būtu, ja pēc izrakstīšanas no slimnīcas, nākamais etaps būtu stacionārā, kur ir medicīniskā aprūpe kopā ar rehabilitāciju, bet ar iespēju tur palikt vismaz 2 mēnešus? Vai esošie rehabilitācijas 10—15 dienu cikli Vaivaros, Sigulda un Līgatne, nav par īsiem un jautājums, cik cilvēkiem tie pieejami un cik garas ir rindas uz tiem? Vai, ja insults skar arvien vairāk gados jaunus cilvēkus, šai problēmai nebūtu nopietni jāpieskaras? Bet — droši vien šis ir tikai viens piliens Latvijas medicīnas problēmas, bet tā kā es ar to visciešāk saskāros, tad šķita, ka man ir pienākums par to uzrakstīt. 

P.S. Rakstu es saku rakstīt 2016. gada martā un vēlāk papildināju. Mūsu maratons beidzās 14. maijā, kad mammu piemeklēja atkārtots insults un viņa aizgāja mūžībā.

Fakti:

* Pasaulē ik gadu insultu pārcieš 15 miljoni cilvēku, no kuriem trešdaļa kļūst kopjami, bet trešdaļa nomirst. 

* Insultu gada izmaksas Latvijā ir 69,6 miljoni eiro, viena insulta slimnieka gada izmaksas ir 6800 eiro, no kurām gandrīz 30% ir paša pacienta izmaksa

Terēze Gruntmane ir uzņēmēja un ārsta Uģa Gruntmaņa dzīvesbiedre.