Novembrī iznākusī režisora Melānijas hronika ir pirmā pilnmetrāžas spēlfilma Latvijas kinematogrāfa vēsturē par 1941. gada deportācijām. Nepilna mēneša laikā tā kļuva par gada visvairāk skatīto filmu Latvijā
Kas tevi iedvesmo no rīta celties un darīt?
Pēdējos gadus tik dziļi esmu saskāries ar lieliem personiskiem ieguvumiem un zaudējumiem, ka dzīves loma kļūst tikai būtiskāka. Pieaug nevis abstrakti mērķi, bet vēlme katru dienu nodzīvot sakarīgi un piepildīti.
Vai Melānijas hronikai būs turpinājums?
Ja būs iespēja, noteikti gribu mēģināt. 1957. gadā cilvēki atgriežas no Sibīrijas, radinieki no viņiem novēršas, nav kur dzīvot, nevar atrast darbu… Viņi redz, kā Latvija pārvēršas par Krievijas provinci. Šis laiks daudz izstāsta par garīgo mantojumu, uz kura būvēta tā sauktā otrā Latvijas republika.
Dažām partijām ir iemīļota frāze, ka «Padomju Savienībā ne viss bija slikti». Padomju laikā bija labi tiem, kuri tikai izpildīja to, ko viņiem lika. Bet ne domājošiem cilvēkiem. Par to gribu taisīt filmu.
Kādu vēstures stāstu vēl uzskati par svarīgu nofilmēt?
Vienu brīdi izvirzīju trīs tēmas, kuras mēs, [runājot austriešu rakstnieka] Tomasa Bernharda vārdiem, esam «paslaucījuši zem paklāja». Deportācijas uz Sibīriju, holokausts un latviešu dalība asiņainajā terorā, sākot ar 1917. gadu, tā sauktā latviešu sarkano strēlnieku tēma.
Šie trīs momenti būtiski ietekmē nācijas ģenētisko auru. Mēs vēlamies redzēt tādus varoņus kā vella kalpi, bet nedomāju, ka tas ir izšķiroši nācijas garīgajai attīstībai.
Mūsu sabiedrība ir tāda, kāda ir, jo neesam pēc būtības sākuši runāt. Esam izlikušies, ka nosodām staļinismu, ka dzīvojam sabiedrībā bez čekistu ietekmes. Tie taču ir meli!
Pavasarī Krievu teātrī iestudēsi Karali Līru – vienu no drūmākajām Šekspīra lugām. Kāpēc?
Jau sen gribēju ko tādu taisīt, arī tāpēc, ka tur ir [aktieris Jakovs] Rafalsons. Interesanta ir ideja netaisīt Šekspīra varoņus, kuri ar putām uz lūpām ārdās, bet taisīt par aizkustinātu «mazo cilvēku», kurš pats sevi izraida neprāta tuksnesī.
Tavi darbi ir dramatiski un episki. Ja būtu jātaisa komēdija, par ko tā būtu?
Cilvēkiem bieži ir aizdomas, ka esmu drūms tips ar noslieci uz traģismu. Jā, man patīk traģisms, bet patīk arī komisms. Es smejos, taisot jebko. Neviens nevarēs noliegt, ka jebkura sadarbība ar mani ir jautrība no pirmā mēģinājuma līdz brīdim, kad visiem sākas problēmas. Mans humors satricina, nevis ir nevainīgs. Īsts humors manā izpratnē ir vainīgs. Tā arī dzīvoju.
Dēls ar klasi vakar vēlreiz bija uz Melānijas hroniku un teica: «Tagad, kad filmu tik labi pārzinu, varēju pievērsties citām lietām, piemēram, komiskajām.» Un viņš nosauca divas epizodes.
Vai kādu no šā gada politiskajiem notikumiem varētu izmantot savā daiļradē?
Viedokli par filmu, kura varētu būt nākamā, ja atradīšu tai finansējumu, ļoti iespaidoja Donalda Trampa ievēlēšana. Un latviešu attieksme pret bēgļu jautājumu. Latvijas sabiedrība, no kuras trešdaļa ir ekonomiskie bēgļi, kas piepludinājuši Eiropu, ir lielā šokā par trim bēgļiem, kas pašiem jāuzņem. Lielāku domas ārprātu neesmu sastapis – cilvēki nesaprot cēloņus un sekas. Nevaram gaidīt normālus rezultātus vēlēšanās, jo esam haotiskās domāšanas ķīlnieki.
Spilgtākais pagājušā gada mākslas pārdzīvojums.
Mākslas pārdzīvojums man ir ikdienas process, šausmīgi nepatīk kaut ko izcelt. Nepatīk patērētāju sabiedrības attieksme, kurai vajag zvaigznītes, lai kaut kur ietu. Pieprasīt, lai māksla visiem patiktu, ir sliktākais, kas ar to noticis.
Vai esi noformulējis, kas ir dzīves jēga?
Mēs taču nevaram nopietni uztvert cilvēku, kas publiski cenšas atbildēt uz šādu jautājumu!
Un kas ir laime?
Pēc būtības esmu laimīgs cilvēks. Laime ir būt harmonijā ar sevi, būt viengabalainam. Kad tavi darbi sakrīt ar domām, domas ar dzīvesveidu. Kad jūti, ka tu radi. Man patiktu, lai sakristu arī tas, ka esmu režisors un esmu cilvēks. Liekas, tas pārsvarā nesakrīt.
Komentāri (18)