Ar ko valsts drošība atšķiras no drošības uz ceļiem? 35

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notiek drošības un ārpolitikas foruma "Rīgas konference 2016" paneļdiskusija. Foto: Ieva Makare, LETA
Roberts Rasums

Roberts Rasums viedokļa rakstā par to, ko būtiski bija sadzirdēt globālajai drošībai veltītajā “Rīgas konferencē 2016” un vai tā patiesi bija “histēriska kara kurinātāju” retorika, kā to nodēvējis kāds medijs.

Pēc globālajai drošībai veltītās “Rīgas konferences 2016” žurnālista Jura Paidera raksts portālā nra.lv beidzas ar spilgtu citātu: “Diemžēl pragmatiskā un racionālā Raimonda Vējoņa uzruna izskanēja konferences pašā sākumā. Līdz ar to konferences noslēgumā histērisko kara kurinātāju un mūžīgo sankciju fanātisko pielūdzēju paustajam netika dots kaut cik nozīmīgs pretspars.” 

Nedaudz mulsina autora izteiktā nepatika pret atvaļināto ģenerāļu, bijušo NATO ģenerālsekretāru u.c. militāri politisko darbinieku uzskatiem, lai arī tie necik daudz neatšķiras no Valsts Prezidenta izteikumiem par sabiedrību, kas nav piedzīvojusi pasaules karu, un par nepieciešamību darboties Eiropas un NATO struktūrās.

 Taisnību sakot, liekas, ka Paidera kungs ir bijis vai nu nevērīgs, vai neveiksmīgs konferences vērotājs. Ir nepieciešams mazliet rūpīgāk analizēt, ko īsti ir pateicis A.F. Rasmusens, J. Garisons vai ģenerālis Sverkers Jēransons, cik lielā mērā tā ir “histēriska kara kurinātāju” retorika un cik lielā mērā – “pragmatiska un racionāla uzruna”.

Neizpratni raisa Paidera kunga uzskats, ka “konferences tribīne tika dota tiem, kas pasauli virza uz vēl lielāku globālo konfliktu saasinājumu.” To viņš pamatojis ar piemēriem, ko pauda bijušais Zviedrijas Bruņoto spēku virspavēlnieks, ģenerālis Sverkers Jēransons,  izsakot prasību Baltijas valstīm izstrādāt “totālas aizsardzības koncepciju” un Aizsardzības Ministrijas Valsts Sekretārs Jānis Garisons, kas runāja par nepietiekamu budžetu aizsardzības nozarei. Trešais “grēcinieks” bija bijušais NATO ģenerālsekretārs Andreass Fo Rasmusens, kas aicina saglabāt sankcijas pret Krieviju līdz brīdim, kad tā “mainīs uzvedību”. 

No vienas puses, Paidera kungam ir pilnīga taisnība – papildus finansējums aizsardzībai un dalība aliansēs, izstrādājot “totālus aizsardzības plānus” praktiski nekad sevi tieši neattaisno. Par to nav šaubu. Iespējams, ka papildus izdevumi aizsardzībai patiesi būtu izmaksājuši Nacionālās Bibliotēkas ēku un, neapšaubāmi, katrs cents, kas iztērēts aizsardzībai, tiek atrauts skolotājiem, ārstiem un ceļu būvei. 

Tiesa, sevi praktiski nekad neattaisno arī automašīnas drošības jostas, gaisa spilveni, kā arī ātruma ierobežojumi uz ceļiem. Līdz brīdim, kad tie pēkšņi ir nepieciešami. Būtisks jautājums – ar ko valsts drošība atšķiras no drošības uz ceļiem?

Ja cilvēki brauktu prātīgi un pareizi, auto varētu iztikt bez drošības iekārtām un ceļi – bez ātruma ierobežojumiem. Diemžēl dzīvē tā nenotiek. Arī pasaule būtu daudz skaistāka un labāka vieta bez armijas, ieročiem un militāras agresijas. Arī tā diemžēl dzīvē nenotiek. 

Tiesa, pastāv būtiska atšķirība. Cilvēki uz ceļiem salīdzinoši regulāri nositas, līdz ar to neviens neapšauba, ka ziedot naudu drošībai uz ceļiem ir nepieciešams. Mūsdienu sabiedrība, de facto piedzīvojusi 70 miera gadus, acīmredzot ir nedaudz zaudējusi fokusu par militārā budžeta nozīmību un iemesliem, kāpēc to ir nepieciešams uzturēt. Aizsardzības politika strādā labi tad, ja kara nav bijis. Ja kara nav bijis, neviens neredz jēgu uzturēt vai palielināt aizsardzības budžetu. 

Veidojas nesalaužams aplis, no kura izejas diemžēl nav. Tā armija ir paliek novārtā, savukārt sabiedrība nemaz neinteresējas, vai auto drošības jostas maz ir darbotiesspējīgas. Tiesa, ja gadīsies ceļu satiksmes negadījums, visi zinās, ko vainot – armija saņems kritiku, ja tā prasīs budžetu, lai izvairītos no kara, armija saņems kritiku, ja konflikta gadījumā nepietiekama finansējuma dēļ tā cietīs sakāvi. 

Runājot par trešo grēcinieku – A.F. Rasmusenu, Paidera kungam varētu būt vēl lielāka taisnība. Jā, patiesi, sankcijas pret Krieviju varētu to tikai vēl vairāk saniknot un, jā, patiesi, sankcijas visai bieži izrādās neefektīvas. Tiesa, jājautā, vai šāds uzskats veiksmīgi nepapildina J. Paidera kunga retoriku par karu Gruzijā? Paiders attaisnoja Krievija rīcību, jo līdzīgi Afganistānā un Irākā rīkojās amerikāņi, un izteicās, ka “Krievija demonstrē, ka starptautiskajās attiecībās tā var vadīties pēc tā paša standarta, kuru pārējai pasaulei demonstrē ASV un Izraēla. No [2008. gada] 8. augusta pasaulē ir pilnīgi cita ģeopolitiskā situācija”.

 Pēc Gruzijas kara sekoja “restarts” – sankcijas tika ātri atceltas un pasaule atgriezās laimīgās sliedēs. Līdz pat 2014. gadam un krīzei Krimā. Tālākais scenārijs ir zināms. Tiesa, no vienas puses varētu saprast Paidera kunga retoriku, ka Krievija vienkārši rīkojas tieši tāpat kā amerikāņi, taču atklāts paliek cits jautājums. Latvijas aizsardzības budžets vienmēr būs tikai aizsardzības budžets. Pēdējos piecpadsmit gadus Valsts aizsardzības budžetu vienmēr ir atstāts novārtā. Ja Paidera kungs nevēlas, lai Latvijas teritorijā atrastos NATO karavīri, kas vēl vairāk kacinātu Krieviju, kāpēc viņš tik kritiski izturas pret scenāriju, kurā mēs paši parūpējamies par savu drošību, samaksājot armijai to, ko tā nav saņēmusi visa šī gadsimta garumā?

Viedokļa autors ir B.sc.pol. Roberts Rasums

Komentāri (35)

nova88 03.07.2022. 01.01

… [Trackback]

[…] Read More on on that Topic: ir.lv/2016/11/16/ar-ko-valsts-drosiba-atskiras-no-drosibas-uz-celiem/ […]

0
0
Atbildēt

0

forum 30.10.2019. 13.21

… [Trackback]

[…] There you can find 22643 additional Information on that Topic: ir.lv/2016/11/16/ar-ko-valsts-drosiba-atskiras-no-drosibas-uz-celiem/ […]

0
0
Atbildēt

0

… [Trackback]

[…] Info to that Topic: ir.lv/2016/11/16/ar-ko-valsts-drosiba-atskiras-no-drosibas-uz-celiem/ […]

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu