1991. gadā Dagnija, pirmā sieviete programmētāja Detroitas firmā Unisys, izlēma atvērt firmu Latvijā. Zinātnieks Pēteris, ko viņa pieņēma darbā vienu no pirmajiem, pats bija uztaisījis sev datoru. Viņu kopdarbs uzņēmumā BTG tagad ļauj programmētājiem no Rīgas uzturēt IT sistēmas Amerikas skolās un Anglijas bankās
Saruna par šo IT uzņēmumu norit divos piegājienos. Ar īpašnieci un izveidotāju Dagniju Lāci sazinos Skype. Latvijā ir četri pēcpusdienā, bet Detroitā, kur dzīvo viņa, tikai deviņi no rīta. Dagnijas kolēģiem, kurus pēc tam satieku Rīgas birojā, možā balss ar tikko jaušamu amerikāņu akcentu datorā vai telefona klausulē ir pazīstama jau vairāk nekā 20 gadus. «Esam kā ģimene,» Dagnija saka, pieminot, ka Baltic Technology Group (BTG) valdes priekšsēdētājs Pēteris Kokovkins un valdes locekle Ilze Freivalde uzņēmumā strādā gandrīz no pirmās dienas – kopš 1991. gada.
Godmanim blakus
«Man bija vesela dzīve pirms Latvijas, un tagad ir Latvijas dzīve,» Dagnija enerģiski stāsta, neslēpjot, ka pie datoriem viņu aizvedusi nejaušība. Paspējusi piedzimt vēl kara laikā Latvijā, koledžu Amerikā viņa beigusi ar divām specializācijām – ķīmijā un matemātikā. Nav varējusi ciest ķīmiju, tāpēc meklējusi ar matemātiku saistītu darbu. Datorfirma Unisys Corporation piedāvājusi par 25 dolāriem lielāku algu nekā apdrošināšanas uzņēmums, un tas noteicis izvēli. Dagnija bija saderinājusies ar latvieti Andri Lāci, jaunajai ģimenei vajadzēja naudu. «Es biju pirmā meitene programmētāja Unisys! Drīz pēc tam uzrakstīju matemātikas programmu, ko japāņi gribēja pirkt, un man bija jābrauc uz Japānu. Man bija tikai 21 gads. Jau biju dabūjusi pasi ceļošanai, kad ienāca boss: «Piedod, bet viņi atklāja, ka esi meitene. Un Japānā sievietes nevar vadīt sapulces,»» viņa atceras.
1990. gadā, kad sākās stāsts par BTG, Dagnijai gan vairs nekas nebija jāpierāda. Viņa bija Unisys, trešā lielākā Amerikas IT uzņēmuma (pēc IBM un Digital), viceprezidente. Pirmā sieviete tik augstā postenī šajā industrijā.
«Unisys bija klienti visā pasaulē, un mana atbildība bija pacelt apgrozījumu publiskajā sektorā – skolās, universitātēs,» viņa piemin. Kādu dienu vadītājs lūdzis aizstāt viņu darba pusdienās Vašingtonā, kur atjaunotās Latvijas valdības pārstāvji Ivars Godmanis un Jānis Jurkāns tikās ar Amerikas uzņēmējiem. Atklājot, ka potenciālo sadarbības partneru vidū ir latviete, Godmanis piedāvājis tuvāko krēslu. «Sēdēju blakus Jurkānam un prasīju – kāds kompjūters jums ir?» Dagnija smiedamās stāsta. «Šis saka – neko par kompjūteriem nezinot, viņam esot liela rakstāmmašīna.» Kad Dagnija pastāstījusi, ka Amerikā jau par ikdienu kļuvuši ar serveri savienoti datori, tā sauktās darba stacijas, ministrs lūdzis tādu atsūtīt uz Latviju. Unisys patiešām atvēlēja grantu mūsu Ārlietu ministrijas datorizācijai, 1990. gada decembrī par godu Dagnijas vizītei Rīgā tika rīkota oficiāla pieņemšana. «Tā viss sākās. Tajā laikā Latvijā bija dažas novecojušas IBM kastes, daži bija taisījuši kompjūterus paši. Visi kā traki gribēja uzzināt, kāda ir modernā tehnika. Vīra māsīca Inta Gertnere bija profesore RTU, viņa palīdzēja mums sagatavot kompjūteru ieviešanu ministrijā, un vēlāk 10 gadus vadīja BTG darbību Latvijā. Mēs runājām katru dienu, es sešas reizes gadā braucu uz Rīgu.»
Bit coin automāts
Rietumi Unisys personā tolaik vēl neesot gribējuši slēgt līgumus ar bijušo PSRS republiku institūcijām, tāpēc darba staciju ievešanai Latvijā un cilvēku mācīšanai Dagnija Lācis Amerikā izveidoja savu firmu BTG Systems, bet radiniece Inta Latvijā savu – Baltic Technology Group, vienu no pirmajiem SIA pēc neatkarības. «Man tajā laikā neviens nemaksāja algu, pirmie trīs četri gadi Latvijā bija mans ieguldījums. Es maksāt algas cilvēkiem varēju atļauties tāpēc, ka rublim tajā laikā nebija vērtības. Cita pasaule! Ar sajūsmu gājām uz Latvijas Banku un rādījām prezentācijas, kā bankas strādā Rietumos un kā transporta nozarē kravas plūst bez papīru kaudzēm.»
BTG plānojis Latvijas uzņēmumiem pārdot datortehniku, bet programmēšanu ar jaunapmācīto darbinieku palīdzību nodrošināt par brīvu kā servisa pakalpojumu. Tas nesis vilšanos.
«1992. gadā Latvijas kuģniecība pasūtīja lielu datorsistēmu, jau sākām taisīt programmatūru, cilvēki strādāja… Tieši pirms tehnikas ierašanās viņi atteica! Tā mums gāja vairākas reizes. Kad pienāca laiks nopietnai darbībai, pēkšņi tika atteikts.» Tikai vēlāk Dagnija apjēgusi iespējamos iemeslus. «Tikko cilvēki saprata, ka pēc šīs sistēmas ieviešanas visi zinās, kas kur iet un no kurienes nāk, tā nobijās. Biju vīlusies un pārsteigta. Biju domājusi, ka tūlīt pēc neatkarības visi gribēs, lai Latvija ir numur viens Eiropā, bet realitātē tā nebija.»
BTG menedžeri un latviešu programmētāji izgāja treniņu Unisys birojā Detroitā, arī veica līgumdarbus tur un citviet Amerikā, vēlāk attālināti – arī Eiropā, Skandināvijā, pat Apvienotajos Arābu Emirātos, Vjetnamā, Austrālijā un Jaunzēlandē. Tie bija gan izglītības projekti, gan finanšu institūciju IT risinājumi. «Pašlaik lielākie klienti ir hipotēku bankas Anglijā, kuru tīklus mēs uzturam caur internetu. Amerikā strādājam ar skolām. Štatu likumi mainās, un, lai tiktu tiem līdzi, vajag veikt izmaiņas programmatūrā. To tagad darām no Latvijas,» stāsta Dagnija. Vēl pirms ekonomikas krīzes BTG izstrādāja savu, Rietumu standartiem atbilstošu datorsistēmu, kuru lietoja astoņās Latvijas komercbankās.
Attīstoties globālajam tīmeklim un interneta pakalpojumiem un augot pieredzei, izdevīgāk darbiniekus koncentrēt Rīgā. Arī apmācītie speciālisti lielākoties ar prieku atgriezušies strādāt dzimtenē. Lai gan algas Rietumos ir augstākas, Latvijā IT nozare pelna pietiekami, šeit dzīve ir lētāka, un ir arī emocionāli iemesli. «Esmu priecīga. Latvieši negrib aizmukt uz ārzemēm un tur palikt, grib dzīvot Latvijā. Darbinieki brauc satikt jaunus klientus ārzemēs, bet pēc tam brauc atpakaļ strādāt Latvijā.»
Līdzīga iemesla dēļ 2007. gadā atvērts birojs arī Daugavpilī, pēc tam Ventspilī. Jaunieši, kas studiju laikā Rīgā strādāja BTG, paši izteikuši vēlmi atgriezties dzimtajā pilsētā.
Pēteris Kokovkins, Lāču ģimenes šī brīža labā roka Latvijā, ar savu pieredzi ilustrē BTG veiksmes stāstu. Elektroniķis, beidzis augstskolu 1976. gadā, vairāku patentu autors, strādājis Zinātņu akadēmijas Fizikas institūta magnetohidrodinamikas institūtā. Konstruējis mēraparatūru un tiešām arī pats sev uztaisījis datoru, jo nopirkt ko tādu PSRS nebija iespējams. «Monitora vietā pielāgoju parasto televizoru. Izmantot varēja, pat spēlītes spēlēt,» viņš runā bez dižošanās.
Tagad BTG biroja vidū ir viņa konstruēts virtuālās naudas (bit coins) automāts – pirmais Baltijā. Tas ir izpētes projekts, kas iederas uzņēmuma specializācijā finanšu IT risinājumos.
Pētera izauklēta apakšnozare ir komunikāciju iekārtu uzstādīšanas un uzturēšanas projekti bijušajās PSRS republikās – Kazahstānā, Ukrainā, Gruzijā, Armēnijā.
Indijā programmē
Pēteris Kokovkins joprojām atceras dienu, kad, gaidot pēc skolas meitu, mašīnā ieslēdzis radio. Amerikas un Latvijas kopuzņēmums meklē cilvēkus ar interesi par datoriem un programmēšanu, piedāvā mācības. Atsaucība bijusi milzīga, uz interviju ieradušies ap 600 pretendentu. Dagnija joko, ka cilvēki viņu sagaidīja kā mitoloģisko Fēniksu. Pēteri iztaujājis Dagnijas vīrs Andris, kurš tolaik vēl bija riepu ražotāja Michelin viceprezidents, bet vēlāk arī pievērsās BTG pārdošanai un mārketingam.
Darbu uzņēmums sāka ar 20 cilvēkiem. Pēterim 1994. gadā piedāvāts stažēties Detroitā, 1997. gadā tur strādāt. «Tā bija unikāla iespēja – sastapties ar jauno, atvest šīs zināšanas uz Latviju, biju sajūsmā,» viņš atzīst.
«Lai ko mēs runājam par padomju laiku, inženiertehniskā bāze Latvijā bija stipra. Dagnija ieradās ar jaunu «rīku», un te bija cilvēki, kas slāpa pēc ārvalstu pieredzes. Viņa bija īstajā brīdī un laikā. VEF fabrika gāja uz leju, pie mums atnāca daudz inženieru, kas tur jau programmēja, tikai izmantoja vecāku tehniku,» rezumē mārketinga direktore Astra Ķikute, bijusī mediķe, kura BTG pievienojās 1995. gadā.
BTG, kas joprojām darbojas arī kā Unisys pārstāvniecība, speciālistus māca darbam īpašā programmēšanas valodā EAE (jaunais nosaukums AB Suite, agrāk LINC). No 2005. gada to var apgūt arī LU, Daugavpils Universitātes un Ventspils Augstskolas studenti.
«Latvijas interneta struktūras attīstība tādam IT uzņēmumam kā mums, kas nodarbojas ar pakalpojumu eksportu, ir viens no veiksmes garantiem. Kolēģiem Indijā ne visur šī infrastruktūra ir tik laba, un to jūt. Jūtamies drošāk, kustamies ātrāk. Visi mūsu lielākie klienti ir «ārpusē», mums ir līgums gan ar Telia, gan Lattelecom – divas neatkarīgas izejas uz pasauli. Pieslēgums klientu serverim jānodrošina visu laiku,» uzsver Astra Ķikute.
Radusies uzticība Austrumeiropas valstu kvalitātei, ir arī mainījušies paradumi – programmētāji strādā attālinātā režīmā, veic tā sauktos interneta ārpakalpojumus. «Piemēram, hipotēku aizdevumu banku sistēmā, kas ir specifiska Anglijai, no Līdsas pārrauga Unisys birojs. Mēs, sadarbojoties ar viņiem, sēžam Rīgā. Vēl ir divi biroji Indijā – Bengalūru un Mumbajā. Patlaban Latvijas birojs nodarbojas ar sistēmdizainu, veido jaunas, augstvērtīgas funkcionalitātes, tad nodod kolēģiem Indijā, lai viņi tās pārvērš kodā, izpilda pārējās funkcijas,» skaidro Ķikute.
Šobrīd uzņēmumā strādā 52 cilvēki, arī daudzi agrīno gadu darbinieki joprojām ir tam uzticīgi. Arhitekta Jāņa Baumaņa projektētajā ēkā Rīgā, Antonijas ielā, ko iegādājās Lāču ģimene, pie datoriem manāmas iesirmas galvas.
Taču Dagnija Lācis priecīgi ieminas, ka biznesā izdevies iesaistīt arī dēlu Edi, kurš dzīvo Pitsburgā un virtuālajā vidē palīdz līgumu slēgšanā ar klientiem. Un meitu Larisu no Teksasas – advokāti, kura konsultē medicīnas jomā. BTG Latvijā ir sācis projektu intensīvās terapijas un operāciju bloku darba automatizēšanai slimnīcās.
«Biznesa vide Latvijā tagad ir pareizā, cilvēkiem vienkārši jācenšas. Mūsu darbinieki kārtīgi strādā, grib parādīt, ka viņi ir labākie, tas mani dara lepnu,» viņa noslēdz sarunu.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Dzinējspēks bija Latvija. Man bija pieredze, gribēju palīdzēt, piedāvājot ļoti izdevīgas lietas, izstrādātas programmatūras. Gribēju, lai Latvija ir numur viens.
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Sākumā par daudz gaidīju no citiem, un tas nebija reāli. Man bija licies – tiklīdz Latvija kļūs brīva, visi gribēs to, kas būs valstij labākais variants. Bet cilvēki domāja par personīgo labumu. Es biju naiva.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Neatteikties no saviem mērķiem. Varbūt tie tiks sasniegti citādā veidā, nekā uzņēmums ir plānojis, bet tas notiks!
Komentāri (26)