Samazinās veselības pakalpojumus divu novadu cilvēkiem

Pārdomas par Alūksnes slimnīcas nākotni

Vēlos dalīties savās emocijās un pārdzīvojumos ar kādu, kam tas liks aizdomāties. Te paustais adresēts alūksniešiem, deputātiem, Latvijas iedzīvotājiem, veselības ministrei, Pasaules Bankas pētnieku komandai, un ceru, ka tas atradīs adresātu, kas spēs mainīt situāciju.

Pēdējā laikā mūsu valstī veselības nozarē notiek reformas. Esmu dzimis alūksnietis, savas pilsētas, novada un valsts patriots. Kopš Pasaules Bankas pētījuma atspoguļošanas sabiedriskajos medijos ir skaidri saprotams – viens no reformu scenārijiem paredz, ka Alūksnes slimnīcā likvidēs 24 stundu neatliekamo palīdzību, tai skaitā traumatoloģiju, to pārvirzot uz Gulbenes un Balvu slimnīcu apvienību.

Taču rodas jautājums, kādēļ to darīt, ja katru gadu Alūksnes slimnīcā valsts noteiktās kvotas ir izpildītas, to trūkst, un tas liedz pacientiem saņemt ārstēšanu.

Kādēļ to darīt, ja Alūksnes slimnīcā sniedz akūto palīdzību traumatoloģijas un ortopēdijas pacientiem no plašas teritorijas, kas iekļauj arī Balvu un Gulbenes novadu?

Otrs scenārijs, kas izriet no pētījuma, ir vēl dramatiskāks. Alūksnes slimnīcu, kas pašlaik sniedz diennakts neatliekamo medicīnisko palīdzību, plāno pārveidot par dienas aprūpes centru, liedzot šo pakalpojumu Alūksnes novada iedzīvotājiem. Norādīts gan, ka 50% pakalpojuma pārņems Balvu slimnīca un otrus 50% – Madonas slimnīca, kas, kā skaidrots pētījumā, ir sasniedzamības robežās.

Var secināt, ka Alūksnes slimnīcu cenšas slēgt un samazināt veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību Alūksnes un Apes novada iedzīvotājiem. Tā kā Veselības ministrija kā vienu no prioritātēm izvirza pieejamību medicīnas pakalpojumiem, tad par kādu pieejamību mēs varam runāt, ja slimnīcas, kas atbilst 3.līmenim, atrodas vairāk nekā 120 km attālumā – Rēzekne, Valmiera?

Tiesa, ir Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība un Madonas slimnīca, taču kādēļ Alūksnes novada iedzīvotājam pēc reformas būtu jādodas 50-120 km attālumā uz slimnīcu, lai saņemtu jebkādu neatliekamo palīdzību, kuru tagad var saņemt Alūksnes slimnīcā? Pasaules Bankas pētījumā apgalvots, ka Madonas slimnīca ir ģeogrāfiski tuvā attālumā. Var piekrist pētniekiem, kas nāk no Eiropas valstīm, kurās ir sakārtota ceļu infrastruktūra un 200 km brauciens ir ikdienišķa lieta.

Taču – vai tā ir Latvijā? Tas pierāda tikai to, ka pētījumā nav izvērtēts ceļu stāvoklis, kas Latvijā būtiski atšķiras no citām Eiropas valstīm. Tādēļ 100 km Latvijā iedzīvotājam ir šķērslis, sākot ar slikto un nesakārtoto ceļu infrastruktūru un beidzot ar to, ka viņam vienkārši nav, ar ko nokļūt uz attālo slimnīcu, jo nav personiskā transporta un sabiedriskais turp nekursē.

Saprotu, ka Veselības ministrija rīkojas pēc Latvijas valsts pārvaldes zelta standartiem. Tos ir sākusi Izglītības ministrija, proti, tās vietas un iestādes, kuras plānots slēgt, mēs vienmēr renovējam, atjaunojam un uzlabojam, lai varētu tās svinīgi nodot pamestībai. Tā tas bija ar Annas pamatskolu, līdzīgs liktenis laikam gaida Malienas pamatskolu, kurai šogad atjaunota fasāde.

Dažreiz pēc informācijas sabiedriskajos medijos atliek secināt, ka mēs priecājamies par katru slēgto pagasta, pilsētas, reģionālo skolu. Jo plāns taču ir izpildīts… Nu kārta ir pienākusi slimnīcām!

Alūksnes slimnīcā pirms neilga laika tika pilnībā renovēta, uzlaboti vides ietekmes rādītāji, izremontētas nodaļas un iegādāta jauna aparatūra.

Tas darīts gan ar Eiropas piešķirto finansējumu, gan valsts un pašvaldības līdzekļiem. Tādēļ jautājums – kur tas viss paliks? Kurš turpinās maksāt kredītu par paveikto darbu? Vai tiešām, lai apgūtu viena Eiropas Savienības fonda līdzekļus, mēs drīkstam iznīcināt to, kas ir iegūts ar cita fonda līdzekļiem?

Alūksnes slimnīcas mediķi jau kādu laiku aicina savā pulkā jaunus speciālistus – rezidentus, kas vēl mācās, toties pēc mācību beigām plāno atgriezies darbā Alūksnē. Novada pašvaldība rezidentiem piešķir stipendijas, nodrošina samaksu par rezidentūru. Vai kāds ir padomājis par to, kas notiks ar šiem Latvijas iedzīvotājiem, kas velta savu laiku un spēkus izglītībai, medicīnai, lai vēlāk varētu palīdzēt reģiona iedzīvotājiem? Pēc reformas viņiem, visticamāk, lūgs atmaksāt stipendijas, rezidentūras maksu. Vai tas būs izdarāms? Noteikti nē! Pašvaldība būs zaudējusi vairāku gadu garumā piešķirtos līdzekļus. Cietīs tās budžets, tādēļ runa nav tikai par slimnīcas slēgšanu. Tam būs lielāka ietekme uz novadu, pilsētu un pašvaldību.

Visas Latvijas pilsētas, reģionus, slimnīcas nevar mērīt pēc vienas mērauklas.

Katrai vietai ir sava specifika un īpatnības. Šo faktoru Pasaules Bankas pētnieki un Veselības ministrija nav ņēmuši vērā. Alūksnē īpatnība ir armija. Attiecības ar armiju te izveidotas jau pirmās brīvvalsts laikā, kad Alūksnē ilgus gadus bija dislocēts 7.Siguldas kājnieku pulks. Pašlaik Alūksnē atrodas NBS Kājnieku skola. Nerunāšu par tās funkcijām, tikai teikšu, ka ir patiess prieks dzīvot pilsētā, kurā joprojām ir dzīvas tradīcijas, kas ļauj sajust to īpašo latvisko dzīslu – godu, cieņu, apņēmību…

Pirms neilga laika sabiedriskajos medijos varēja lasīt par mācību bāzes “Lāčusils” paplašināšanu, lai atslogotu Ādažu poligonu. Kopējā platība paredzēta ap 4000 ha. Tas liek aizdomāties, vai Pasaules Bankas pētnieki vispār zin, kas notiek reģionos. Vai Veselības ministrija savu reformu plānu ir saskaņojusi ar Aizsardzība ministriju? Uzskatu, ka vietā, kur pastāvīgi dislocēta armijas vienība, ir jābūt slimnīcai. Tai ir jābūt Alūksnē, nevis 50 km attālumā Balvos vai Gulbenē, vai 120 km attālumā Madonā.

Tā kā esmu medicīnas students, man ir bijusi lieliska iespēja pavadīt vasaras Alūksnes slimnīcā kā voluntierim, gūstot zināšanas un mācoties praktisko medicīnu. Droši varu teikt, ka uzņemšanas nodaļā lielākā daļa pacientu bieži vien nav Alūksnes un Apes novada pacienti. Tie ir Balvu, Gulbenes un citu novadu iedzīvotāji. Tādēļ ir skaidri saprotams, ka Alūksnes slimnīca apkalpo vairāku novadu iedzīvotājus.

Iedomājoties nogriezni, kam galapunkti ir Madona un Alūksne, kā arī viduspunkts Gulbene, loģiski domājošam cilvēkam neliktos pareizi likvidēt kādu no galapunktiem, lai būtu jāmēro attālums līdz viduspunktam vai otram galapunktam. Atņemot Alūksnes novada iedzīvotājiem diennakts neatliekamo medicīnisko palīdzību, rodas jautājums – vai tas nav genocīds pret 22 000 Latvijas iedzīvotāju Alūksnes un Apes novadā? Vienmēr, kad tiek apspriests reģionālais plānojums un reformas, rodas iespaids, ka Alūksnes un Apes novada nav Latvijas kartē. Shēmās te vienmēr redzams tukšums pakalpojumu un slimnīcu ziņā. Arī Pasaules Bankas pētījumā apskatāmajās kartēs redzams, ka mūsu novads iekrāsots kā tāds, kas ir ārpus sasniedzamības robežām.

Jā, mēs esam tālu no galvaspilsētas vai reģionālajiem centriem, bet mēs esam! Mēs esam Latvijā!

Vairākkārt dzirdot informāciju par izglītības reformu, par to, ka mums jāņem modelis no Somijas, no ekonomiski attīstītām valstīm, aizdomājos. Jā, varbūt kāds modelis ir jāņem no citām valstīm. Tad kāpēc jau ilgstoši mēs nevaram no kādas valsts, piemēram, kaimiņiem igauņiem pārņemt ceļu infrastruktūras modeli? Paņemam, uztaisām, un cilvēki varēs dzīvot reģionos, doties uz darbu galvaspilsētā pa labas kvalitātes, sakārtotiem ceļiem! Taču nē – tikai formāla izglītība un kompetences bez rezultāta.

Varu apliecināt, ka es savas dzīves lielāko daļu vēlos pavadīt Alūksnē, strādājot Alūksnes slimnīcā, strādājot reģionā. Jā, es vēlos atgriezties Alūksnē pēc aptuveni 10 gadiem, kas pavadīti mācībās Rīgā, un lielākā puse vēl ir priekšā.

Kāds teiks, ka te rakstītais ir nekam nederīgs, jo trūkst skaitļu un procentu. Taču es uzskatu, ka mums – Latvijas tautai – jau ir pietiekami burta kalpu, kas no sausiem cipariem un burtiem var izdarīt visneiedomājamākos secinājumus, nemaz nepētot un neizzinot patieso situāciju reģionos. Secinājumi, kam seko rīcība, bieži vien ietekmē daudzus tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. Beidzot lēmumi ir jābalsta ne tikai uz skaitļiem un statistiku, bet gan uz reālo situāciju un notikumiem vietā, kuru centies iespaidot. Es zinu, ka patiesam latvietim sirds ir īstajā vietā un godaprāts vienmēr azotē. Alūksnieti, padomā, vai tiešām pienāks brīdis, kad mums slimnīca būs jānosargā vēlreiz?!

Reinis Riekstiņš ir medicīnas students, Alūksnes un Latvijas patriots.