ASV 45.prezidente – Hilarija D.R. Klintone?

Vēlēšanas jau iegājušas vēsturē īpašo kandidātu dēļ

Neatkarīgi no tā, kāds būs ASV prezidenta 45.vēlēšanu iznākums, tās ieies vēsturē. Pirmo reizi tik tuvu Baltā nama krēslam nonākuši divi “vēsturiski” kandidāti – absurdu un naidu spļaujošais biznesmenis Donalds Tramps un pirmā sieviete – ASV prezidenta amata kandidāte Hilarija Klintone. Šīm vēlēšanām raksturīga vēlētāju un komentētāju polarizēšana – sak’, ja kāds kritiski runā par Trampu, viņš automātiski atbalsta Klintoni.

Tā kā par Klintones atbalstītāju pēc iepriekšējā raksta ”45.ASV prezidents – Donalds J. Tramps?” esmu pasludināts arī es, objektivitātes nolūkos būtu vērts apskatīt otru prezidenta amata kandidāti Hilariju Klintoni un vērtēt, kurš no abiem kandidātiem būtu “draudzīgāks” mums – ASV sabiedrotajiem.

Ne vien vēlētāji un komentētāji tiek pretnostatīti – polarizēti viens pret otru izturas arī abi galvenie kandidāti.

Ja iepriekš prezidenta amata kandidāti, pat veltot otram skarbāko kritiku, publiski pauda arī cieņu pret savu pretinieku, tad Tramps un Klintone viens pret otru ir agresīvi, uzbrūkoši. Haosa iemiesojums pret politiķi ar politisko kapitālu un pieredzi, vēl pamatīgāku politisko bagāžu, daudziem ‘’skeletiem” skapī un kritiski zemiem uzticamības rādītājiem.

Trampa un viņa atbalstītāju, kā arī Klintones pretinieku ordas savā retorikā pret konkurenti ir brutālas, un ķidāšanai iemeslu pietiek. Tas, ka ideja par Trampu ASV prezidenta amatā liek noskurināties, automātiski nenozīmē, ka alternatīvais kandidāts ir nevainojams. Hilariju Klintoni pavisam noteikti nevaram uzskatīt par ne(-ie)vainojamu.

Klintone ir pēdējo desmitgažu vienīgā demokrātu izvirzītā prezidenta kandidāte, kas zaudē demokrātu partijas “patriotu” balsi – jauniešus.

Pēdējie pētījumi liecina, ka Hilarijas kandidatūru ir gatavi atbalstīt tikai 38% jauniešu. Salīdzinājumam – pašreizējā ASV prezidenta Baraka Obamas kandidatūru atbalstīja 66%. Tas ir dramatisks kritiens, īpaši ņemot vērā faktu, ka 50% šīs vecuma grupas vēlētāju identificējas kā demokrāti un 31% – kā liberāļi. Jauniešu balsu zaudēšana ir nopietna – tieši jaunatnes balsis bija tās, kas lielā mērā nosvēra pagājušo vēlēšanu rezultātu par labu Obamam. Situācija plašākā sabiedrībā ir ļoti līdzīga – tikai 31% vēlētāju apgalvo, ka uzticas Hilarijai Klintonei. Vienlaikus jānorāda, ka amerikāņu sabiedrībai svarīgākajos jautājumos Klintone joprojām bauda lielāku uzticību nekā Tramps.

Klintones meli par privātā e-pasta servera izmantošanu dienesta sarakstei laikā, kad viņa atradās valsts sekretāres amatā, smagi iedragāja viņas uzticamību. Un tad viņa sameloja vēlreiz, melojot par iepriekšējo melošanu. Lai gan ASV ģenerālprokuratūra lēma neizvirzīt apsūdzības pret Klintoni, viņa izlēma Federālā izmeklēšanas biroja (FIB) atzinumu par savu lietu nedaudz “piepušķot” un pasniegt “savā mērcē” – jā, šoreiz tie varbūt nebija klaji meli, bet nebija arī patiesība.

Klintones pārākums pār Donaldu Trampu bieži tiek pamatots ar viņas plašo pieredzi valsts pārvaldē.

Klintone politikā, šķiet, ir pieredzējusi visu – viņa ir bijusi ASV pirmā lēdija, senatore, un nesen ASV valsts sekretāre. Obama Klintoni dēvē par vienu no labākajām valsts sekretārēm ASV vēsturē. Valsts sekretāres amatā Klintone ir stiprinājusi ASV klātbūtni un ietekmi starptautiskajā telpā, ar mērķtiecīgu politiku piespiedusi Irānu sēsties pie sarunu galda par kodolprogrammu, panākusi Obamas atbalstu un piekrišanu reidam, kurā apšaudes laikā tika nogalināts pasaulē meklētākais terorists Osama Bin Ladens.

Vienlaikus Klintone bija tā, kas iedrošināja Obamu par nepieciešamību NATO iesaistīties Lībijas konfliktā – lai gan NATO klātbūtne Lībijā palīdzēja gāzt tās diktatoru Muamaru Kadafi, bet ilgtermiņa sekas, kā izrādās, ir smagas. Par spīti centieniem ieviest demokrātisku pārvaldību, Lībija vēl šodien ir nestabilitātes, iekšēju konfliktu un ekstrēmistu plosīta valsts. Radītais haoss netieši rezultējās pilsoņu karā un ir veicinājis milzīgu migrācijas plūsmu vilni, un tai sekojošo organizētās noziedzības tīklu uzplakumu. Kā senatore Klintone 2002.gadā balsoja par karadarbības sākšanu Irākā, ko vairākums ASV un, šķiet, visas pasaules iedzīvotāju tagad uzskata par milzīgu kļūdu.

Klintones retorikā – un arī Trampa – reizēm izskan dubultmorāle. Tramps sola “piespiest Volstrītu pie sienas”, taču pats nepublicē savu nodokļu nomaksu. Arī Hilarija vēršas pret Volstrītu, taču solījums pasargāt mazākos uzņēmumus no Volstrītas spiediena īsti nesaskan ar informāciju, kas atrodama viņas ziedotāju sarakstos. Protams, ka Volstrīta ir Hilarijas pusē – Tramps ir pārāk nestabils, pārāk riskants. Tramps var potenciāli ieraut ASV un pasauli militāros konfliktos vai kārtējā ekonomiskajā recesijā, savukārt no Klintones daudzi sagaida esošās sistēmas saglabāšanu. Daudzi tradicionālie republikāņu sponsori nu atbalsta Klintoni, jo uzskata viņu par uzticamu jeb, precīzāk, paredzamu.

Iespējams, pie vainas Klintones ne īpaši pārliecinošajā popularitātē nav viņas politiskā vēsture, bet viņas publiskais tēls.

Viņa māk “runāt par lietu”, bet īsti neaizrauj – iedvesmojošas un spilgtas runas nav viņas lauciņš. Viņai trūkst tās harizmas, kas piemīt Obamam un viņas vīram – bijušajam ASV prezidentam Bilam Klintonam. Iespējams, tas tāpēc, ka par Klintoni vienkārši zināms pārāk daudz. Viņa uz politiskās skatuves ir atradusies tik ilgi, ka viņas stāsts – personiskais un politiskais – ticis atstāstīts tik daudz reižu, ka tas teju nešķiet vairs īsts.

Klintone nešķiet īsta, viņa šķiet atsvešināta no “ikdienas cilvēka”. Amerikāņi, īpaši demokrāti, ir nedaudz vīlušies, jo viņi no Klintones gaidīja ko vairāk – spēcīgāku kampaņu, aizrautīgāku, uzrunājošāku un iedvesmojošāku sniegumu no savas kandidātes. Taču jāatceras, ka Klintone savos “pamatos” ir ierēdnis, viņas pieredze – administratīva. Tieši šī pieredze un prasmes – nevis aizrautīgu runu stāstīšana – var izrādīties viņas liekākais trumpis. Viņa zina, ko dara, viņa zina, ko nozīmē šis augstais amats. Un zināšanas nedrīkst novērtēt pārāk zemu.

Ja Tramps kļūs par ASV prezidentu, pie vainas daļēji vismaz sabiedrības acīs būs Hilarija Klintone ar savu politisko pieredzi un bagāžu – faktoriem, kam bija jāspēlē viņai par labu. Protams, mēs nedosimies uz šīm vēlēšanām – uz tām dosies ASV pilsoņi. Kāpēc lai mūs interesētu ASV vēlēšanu rezultāti vai, vēl jo vairāk, priekšvēlēšanu procesi?

Tāpēc, ka Latvijai ir savas intereses, kuras nepieciešams aizstāvēt – ne tikai iekšpolitiski, bet arī ārpolitiski.

ASV ir mūsu sabiedrotais. Mūsu interesēs ir tāds ASV prezidents, kas vēlas turpināt šo sadarbību visos formātos.

Mēdz teikt – pasaki man, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu pats. Ja Klintones atbalstītāju vidū ir liela daļa Eiropas centriski labējo spēku pārstāvju, tad Trampu publiski atbalsta un viņa kampaņai pievienojas spilgti personāži – Naidžels Farāžs, Gērts Vilbērts, Žans Marī Lepēns, Ņūts Gingričs. Ir tie, kas brauc, un ir tie, kas uzgavilē no attāluma. Spriediet paši.