Dažas versijas par Pāvela Šeremeta slepkavību*

20.jūlija rītā Kijevā nogalināja žurnālistu Pāvelu Šeremetu. Piektdien Ukrainas galvaspilsētā no viņa atvadās, lai sestdien apglabātu dzimtajā Baltkrievijā. Publicējam viņa domubiedra blogu

Ukrainas spēka struktūras izvirzījušas vairākas žurnālista Pāvela Šeremeta slepkavības versijas Kijevā. Vairākums no tām var tikt viegli apstrīdētas un tuvākajā laikā tiks atmestas.

Tā, piemēram, izmeklētāji pieļauj, ka Pāvels varēja šķērsot ceļu kādam no ietekmīgiem ierēdņiem vai oligarhiem, kuri tad nu pasūtījuši slepkavību, lai viņš nevarētu publicēt kādu kompromatu.

Tomēr Šeremets nenodarbojās ar pētniecisko žurnālistiku, viņa profils – publicistika, analītika, intervijas, reportāžas. Taču, pat ja pieļautu, ka viņam bija kaut kāds kompromats, viņa slepkavība diezin vai varēja apturēt tā publicēšanu. Par materiālu viņš droši vien būtu brīdinājis savus kolēģus un vismaz savu civilsievu žurnālisti Aļonu Pritulu.

Vēl viena no versijām ir tieši saistīta ar Pritulu: viņa vada izdevumu “Ukrainskaja pravda”, kur strādāja arī Šeremets. Izmeklētāji pieļauj, ka slepkavu mērķis varēja būt Pritula, bet Pāvelu, kurš vadīja viņas automašīnu, uzspridzināja kļūdas dēļ.

Taču pati Pritula paziņoja, ka Šeremets gandrīz vienmēr, pārvietojoties pa pilsētu, izmantoja viņas automašīnu. Slepkavām, kuri vienmēr šādu uzbrukumu gadījumos iepriekš izseko potenciālos upurus, tas noteikti nebija noslēpums. Turklāt, pēc prokuratūras ziņām, spridzeklis, kas bija novietots automobilī, tika aktivizēts ar distances vadības palīdzību – tas ir, slepkavas labi redzēja, ka pie auto stūres ir Šeremets, tātad gribēja izrēķināties tieši ar viņu.

Acīmredzot tiks pārbaudīta arī Baltkrievijas specdienestu iespējamā līdzdalība slepkavībā. Šeremets ir dzimis Baltkrievijā un bija neatlaidīgs Aleksandra Lukašenko režīma kritiķis. Viņu no valsts izsūtīja un atņēma pilsonību. Taču viņš turpināja vadīt vienu no pašiem populārākajiem Baltkrievijas opozīcijas portāliem, kur ik dienu tiek publicēti jaunumi, kas atšķiras no valsts propagandas.

Taču Lukašenko ir racionāls cilvēks, un šajā gadījumā viņš acīmredzami nav ieinteresēts tādā skandālā. Lai arī Šeremets tracināja Baltkrievijas prezidentu, taču viņa varai noteikti neradīja jūtamu kaitējumu. Turklāt patlaban Lukašenko vairāk vai mazāk ir uzlabojis savas attiecības ar Rietumiem: Baltkrievijai ir atceltas sankcijas, bet pats “Batjka” apguvis miera nesēja lomu, Minskā uzņemot pasaules valstu līderus, kas sarunās cenšas vienoties par mierīgu noregulējumu Donbasa konfliktā. Ja Šeremeta slepkavības gadījumā tiks atrastas baltkrievu čekistu pēdas, tas būs jauns iemesls, lai izolētu Lukašenko režīmu. Tā “iekrist” nopietns diktators neļausies.

Nu un galu galā galvenā versija – uzbrukumu Šeremetam organizēja Krievijas specdienesti. Tieši šī versija, pēc manām domām, ir visvairāk ticama un prasa visu izmeklēšanas resursu koncentrāciju.

Pirmkārt, killeri darbojās ļoti profesionāli. Spridzeklis bija novietots ideāli un iedarbojās tādējādi, ka neatstāja iespēju Šeremetam izdzīvot – turklāt neviens no nejaušiem garāmgājējiem necieta. Slepkavības tehniskais izpildījums skaidri liecina par tās izpildītāju augsto līmeni un norāda uz specdienestu rokrakstu.

Otrkārt, iespējamajiem slepkavām no Krievijas bija skaidrs motīvs. Sauksim lietas to īstajos vārdos: Putina režīms turpina auksto karu pret Ukrainu. Izrēķināšanās ar pazīstamu žurnālistu pašā Kijevas centrā destabilizē valsts politisko gaisotni un iedragā varas reputāciju. Pievērsiet uzmanību, cik cītīgi Kremļa propaganda attīsta tēmu par Porošenko komandas nespēju nodrošināt preses drošību. Acīmredzot arī Ukrainas opozīcija par to vainos savu prezidentu (un ne bez pamata).

Treškārt, Šeremeta slepkavība – tiešs vēstījums tiem Krievijas pilsoņiem, kuri emigrējuši uz Kijevu un turpina kritizēt Putina režīmu, atrodoties (kā viņiem liekas) drošībā kaimiņvalsts teritorijā. Šeremeta nāve skaidri liek saprast visiem Krievijas emigrantiem Ukrainā, ka tā ir nekas vairāk kā drošības ilūzija. Tagad visi saprot: Putina kritiķus var nogalināt ne tikai pie Kremļa, bet arī Kijevas centrā.

Mēs diezgan bieži tikāmies ar Šeremetu. Pēc [Krievijas opozīcijas politiķa Borisa] Ņemcova slepkavības es prātoju, ka, iespējams, savulaik mums vajadzēja Borisu pārliecināt par pārcelšanos uz Kijevu – tas viņam izglābtu dzīvību.

Šeremets, kurš toreiz jau kādu laiku dzīvoja Ukrainas galvaspilsētā, skumji pasmaidīja. “Ja tu domā, ka Putina specdienesti nevar šeit sasniegt jebkuru, kuru gribēs, tad tu maldies. “Febeešņiki” [Federālā Drošības dienesta darbinieki – red.] Kijevā jūtas kā mājās,” viņš teica.

Autors ir Krievijas opozīcijas politiķis

* Jašina blogs publicēts Krievijas medija “Radio Eho Moskvi” interneta vietnē šeit.