Vislielākais brīnums ir Ilze Ķuzule-Skrastiņa Žannas lomā. Tas ir talantīgas aktrises varoņdarbs — atdzīvināt tik dekoratīvu lomu un radīt, lai arī īslaicīgu, bet sajūtu, ka šī neveiksmīgā izrāde grib kaut ko vēstīt.
Dailes teātra mūzikls Žanna d'Arka - kā no pamatskolas vēstures kursa
Komponista Kārļa Lāča, teksta autora Jāņa Elsberga, libretistu Evitas Mamajas un Dž. Dž. Džilindžera mūzikls Žanna d'Arka nav ne spožs teātra notikums, ne arī sagādā milzīgu vilšanos. Gluži kā parasta salonkomēdija komercteātrī. Pie tā vainīga ne tikai režija, bet arī librets un mūzikas materiāls. Jāpasaka skaidri - Žanna ir slikta izrāde, kuras pamatā ir vājš literārais materiāls. Lai gan pa vidu ierastajām Dailes teātra muzikālo izrāžu klišejām (un dažām jaunām nejēdzībām) gadās arī pa dzīvam un pat spožam mirklim.
Neesmu mūzikas speciāliste, tāpēc par komponista darbu izrādē neizteikšos, taču pat īpaši ne-trenētai ausij jāsecina, ka tas nav Lāča veiksmīgākais darbs. Žanna d'Arka rada iespaidu par lupatu deķi, kurā kopā sadiegts viss, kas bijis pa rokai - no baroka līdz bossa nova, obligāto marseljēzu neizlaižot, jo runa taču par Franciju. Bet galvenais - tas maz atbilst mūzikla žanra prasībām.
