Lolita Cauka Edijas lomā spēlē klīniski precīzu demences skarta cilvēka uzvedību ar apbrīnojamu vieglumu un… gaišumu, tas būtu vispareizākais vārds.
Nacionālā teātra izrādē Ciemiņi svarīgāka par mākslu ir attieksme pret dzīvi
Drošu roku lieku Ciemiņiem piecas bumbiņas, jo Ināras Sluckas iestudētajai izrādei piemīt kvalitāte, kas svarīgāka par mākslinieciskiem standartiem (kuru tai netrūkst), proti, personisks un reizē sociāls vēstījums, un tas savu mērķi ir sasniedzis pilnībā. Ikviena prāta dzirkstele ir cīņas vērta. Vissīkākā uzvara pār raganu ar labskanīgo vārdu «demence» ir cieņas un mīlestības vērta.
Bārnija Norisa lugas stāsts ir ļoti vienkāršs: Ediju (Lolita Cauka) no laimīgās laulības ar Artūru (Uldis Dumpis), no dēla Stīvena (Jānis Vimba), no mājas un, galu galā, dzīves pamazām nošķir demence - izzūdošā atmiņa un prāts. Viņu kopt ierodas meitene no nekurienes - Keita (Anta Aizupe). Aktieri darbojas tīrā un godīgā psiholoģiskā reālismā. Režisore netiecas pēc spilgtām skatuves zīmēm, taču no pirmā brīža izmet āķīšus, pie kuriem aizķeras uzmanība. Padzīvojušie laulātie mierīgi sarunājas, tomēr drusku nervozē, jo gaidāma kopējas ierašanās - tak jau svešs cilvēks mājās. To, ka kaut kas nav kārtībā, var tikai nojaust, jo Artūrs ieraujas sevī, kad sieva atceras jauno pāri, kurš dejojis liedagā. Atminējums šai reakcijai nāks vēlāk - to pāri, slimībai progresējot, Edija redzēs aizvien no jauna: vienubrīd Stīvena un Keitas iemiesojumā, citreiz par to pārvērtīsies veļas mašīnā rotējošā veļa, vēl citbrīd viņa to kā ekrānā saskatīs cepeškrāsns stiklā (Katrīnas Neiburgas video). Edijas pašas jaunības un laimes laiks aizvien vairāk līdzināsies kadram no Titānika.
