Vērotājas skatiens, dārgāks par dzīvi • IR.lv

Vērotājas skatiens, dārgāks par dzīvi

3
NULL

«Attiecību pavēdere» – Nobela prēmijas literatūrā laureātes Alises Manro stāsti

Izdevēji pēdējā laikā mūs lutina ar Nobela prēmijas laureātu darbu latviskojumiem. Tikai tāpēc vien, ka ir vasara, nevajadzētu garām palaist tikko iznākušo čehu dzejnieka Jaroslava Zeiferta Mēra stabs/Skūpstu grāmata Ulža Bērziņa atdzejojumā, taču man atklājums bija tulkotājas Silvijas Brices sastādītais kanādietes Alises Manro īso stāstu krājums Dārgā dzīve. 

Ielūkojoties Alises Manro biogrāfijas īsajā versijā, rodas iespaids, ka viņa ir harmoniskākā personība uz zemes. Dzimusi 1931.gadā Ontārio provincē Kanādā, 11 gadu vecumā izlemj, ka vēlas kļūt par rakstnieci, un pirmo stāstu publicē vēl studiju laikā. Pirmais īso stāstu krājums Laimīgo ēnu dejas, izdots 1968.gadā, ieguva Kanādas augstāko literāro prēmiju – ģenerālgubernatora balvu. Tieši tikpat izlēmīgi kā tuviniekiem pateikusi par savu nodomu kļūt par rakstnieci, 2012.gadā viņa pasaulei paziņo, ka stāstu krājums Dārgā dzīve, darbs, kas devis nosaukumu arī latviski iznākušajai stāstu izlasei, ir viņas pēdējais. Pēc gada 82 gadus veco Manro kā «mūsdienu īso stāstu meistari» godina Nobela prēmijas žūrija.  

2005.gadā Elfrīdas Melbārzdes tulkojumā tika izdots stāstu krājums Meiteņu sieviešu stāsti, un nobriešanas, pieaugšanas process, sakāpinātais jūtīgums uz pasauli, kurā meitenes dzīve pamazām atmirst, bet sievietes izjūtas apciemo tikai kā nojausma, skarts arī tikko iznākušajā krājumā. Visi Dārgās dzīves stāsti rakstīti it kā no kādas trešās personas vērojuma. Reizēm tas ir bērna skatiens, kam patiesā nojausma par notikušo atklājas tikai vecumā, ieraugot nodzīvotā mūža kopsakarības, reizēm šādu vērotāja pozīciju izprovocējis kāds ārkārtas notikums, pēc kura visa turpmākā dzīve norisinās kā epilogs jau izdarītajai izvēlei. Piemēram, stāstā Amundsena par slimnīcas galvenā ārsta un jauniņās skolotājas mīlestību, kur neviens no abiem nespēj atzīties sev, ka tas, kas ar viņiem noticis, ir mīlestība un viss turpmākais būs tikai kņada. Stāstā Acs, kurā uz mašīnas notriektās auklītes sejas pamanītas traumas pēdas, pēkšņi sagriež fiziskā līdzpārdzīvojumā traģēdiju, ko bērns līdz tam pieņēmis tikai teorētiski, nesaklausot tajā labā/ļaunā, taisns/netaisns kategorijas. Un tieši šī atsvešinātība, vērotājas skatiens it kā maznozīmīgo notikumu paceļ līdz antīkās traģēdijas katarsei: neko mainīt vairs nav iespējams, un arī vainīgo nav. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu