Pirms 40 gadiem divi riteņbraucēji veica ekspedīciju Rīga-Vladivostoka, visā ceļa garumā satikdami tautiešus un vākdami liecības par padomju režīma represijām
Melnbalta pašizdota grāmatiņa, 188 lappuses dienasgrāmatas stilā. Uldis Briedis, Ingvars Leitis, Velobrauciens no Rīgas uz Vladivostoku latviešu meklējumos. Profesionāli fotokadri. Cilvēku portreti, ceļš dramatiski skaistā ainavā, saules staru kūļi pār govju ganāmpulka mugurām…
Vasaru pirms 40 gadiem šie divi vīri pavadīja ekspedīcijā, visai neparastā tam laikam. Oficiālais maršruts bija Rīga-Vladivostoka, taču riteņbraucēji meta cilpas cauri latviešu ciemiem. Satika cilvēkus, kas uz Sibīriju 19.gadsimtā bija devušies pēc apsolītās brīvās zemes vai izraidīti kā cariskās Krievijas likumu pārkāpēji. Visvairāk gribēja apzināt padomju varas izsūtītos un gulagā represētos. No 1.maija līdz 5.novembrim mēroja 13 000 kilometru. «Andžils Remess teica: 1975.gadā bija trīs ievērojami notikumi: Imants Kalniņš gribēja aizprecēties uz Ameriku, krievu «poļitruks» gandrīz aizdzina karakuģi uz Zviedriju un mūsu brauciens uz Vladivostoku,» fotogrāfs Briedis citē senu draugu, laikraksta Kurzemes Vārds redaktoru.
«Velosipēdu izmēģinātāji»
«Cepurīte,» Uldis noglauda švītīgu vilnas auduma bereti. «Drauga, vijolnieka Kārļa Rugēvica sieviņa strādāja Liepājas Mākslas skolā par apģērbu dizaineri, viņa to uzšuva.» Vasaras diena ir silta, viņš cepuri no skapja izvilcis par godu senajiem notikumiem. Tā bija galvā, kad abi ar Ingvaru pirms 40 gadiem caur Ķengaragu minās ārā no Rīgas. Strēlnieku laukums, kur startēja velobrauciens, bija pilns ar pavadītājiem, pa priekšu riteņiem brauca kinostudijas Čaika, no mašīnas viņus filmēja Ansis Epners un Valdis Kroģis. «Mērķi nesasniegušiem atgriezties nedrīkst, tad ir nenomazgājams kauns uz visu mūžu. Vienkārši nedrīkst. Dzīvs vai miris,» grāmatā raksta ceļabiedrs Leitis.
Viņi to izdarīja. Uldim tovasar bija 35. Ingvaram par pieciem mazāk. Bijušais jūrnieks Briedis pa taisno no kuģa bija nokļuvis tagadējā Kurzemes Vārda, tolaik Liepājas rajona avīzes Ļeņina Ceļš redakcijā. «Antisovjetčiks», par kuru kādā čekas ziņojumā vēlāk lasīsim: «Briedis pret visu attiecas ar izsmieklu. Mājās pie sienas salīmējis mūsu valsts vadītāju portretus pārmaiņus ar kapu plākšņu bildēm.» Savukārt Ingvars Leitis, grupas Katedrāle mūziķis, vēstures maģistrs, nekad nav strādājis solīdu, algotu darbu, palicis pie intelektuāļu un autsaideru iecienītajiem naktssargu rūpaliem. Jau 13 gadu vecumā nonācis Stūra mājā par pretpadomju skrejlapu izplatīšanu – vasarā laukos kopā ar onkuļiem bija klausījies Amerikas Balss raidījumus. «Staļina laiki beigušies, lapiņas tik stulbi uzrakstītas, ka pat čekisti ņirdz un pēc pāris dienām sīko palaiž vaļā. Sīkais no tās dienas sāk lasīt grāmatas par juridiskām lietām, nevis indiāņiem.»
Velobrauciena gadā viņi vairs nebija jauni un dumji, saprata Padomju Savienības mērogu. «Bēgu no padomju armijas, Kemerovas filharmonija meklēja muzikantus. Es uzreiz – tinkš! – iekšā, nodzīvoju kādu laiku Sibīrijā,» stāsta Leitis. «Es arī tur biju jau iepriekš,» iesaucas Briedis. «1965.gadā pirmoreiz pa Baikālu ceļoju, gadu pirms Vladivostokas brauciena Tuvā biju uz vāveru medībām. Noslēdzām līgumu mednieku kolhozā, tāds eksotisks piedzīvojums.» Dzejnieks Miervaldis Kalniņš, kas Tuvā strādāja celtniecībā, pēc tam Latvijā sapazīstināja Briedi un Leiti.
Dēkaiņu gars un pārdrošība abos savienojās ar citām vērtībām, vai gan citādi viņiem uzticētos žurnāla Zvaigzne atbildīgais sekretārs Gunārs Biezis – Ulda Brieža bijušais darbaudzinātājs Ļeņina Ceļā. «Gunārs ar šo [velobrauciena] ideju aizrāvās momentā. Viņa kabinetā bija liela PSRS karte, kur bija atzīmēts, kā mēs braucam. Bija līgums, ka katrā Zvaigznes numurā būs mūsu reportāžas. Mums jau arī vajadzēja pelnīt naudu šim ceļojumam.»
Viņi, kā paši smejas, bija «nodrošinājušies pa visām līnijām». Zvaigznes cilvēki sazvanīja Harkovas velosipēdu fabriku, latvieši saņēma jaunus, spožus riteņus, kļuva par «velosipēdu reklamētājiem un izmēģinātājiem». Sadrukātas vizītkartes ar logo Rīga-Vladivostoka, izgatavotas pat nozīmītes. Somā – apliecinājums, ka velobrauciens notiek ar LPSR Tūrisma kluba svētību. Sākot no Čitas apgabala, bija vajadzīgas robežcaurlaides. Uldim kabatā PSRS Žurnālistu savienības preses apliecība, sarkana grāmatiņa. Ingvaram – LPRS Zinātņu akadēmijas etnogrāfijas profesora Saulveža Cimermaņa rīkojums vākt datus par Krievijas latviešu ciemiem. «Pirmās būs divas Pievolgas kolonijas, tad Baškīrijas ciemu grupa, tad pats vecākais ciems – Omskas apgabala Rižkova, tad Taras Augšbebri, tad ciemu grupa aiz Omskas abpus Sibīrijas traktam, tad pats nozīmīgākais ciems Lejas Bulāna. Ujaras apkaimes ciemu grupa no Krasnojarskas uz austrumiem. Tālie Austrumi pie Zejas. Vladivostokas apvidū kolonija, kur dzīvojuši latviešu zvejnieki,» viņš raksta grāmatā.
Pirmajā posmā, līdz Maskavai, ceļotājus pavadīja Ulda draugi, pieredzējuši velobraucēji Verners Pīlēns un Valts Kaufmanis, kas uz brīdi pievienojās viņiem arī Baikāla apvidū. «Pastā Valtera un Vernera darbavietu priekšniekiem tiek uzrakstītas telegrammas: «Sakarā ar manu piedalīšanos velobraucienā, kurš veltīts (seko murgojums par komunistu gadadienām un brauciena «šefu» LKP CK vareno orgānu žurnālu Zvaigzne), lūdzu piešķirt man bezalgas atvaļinājumu.» Neviens priekšnieks šādai penterei neuzdrošināsies iebilst,» atkal ieskanas Leiša ironija.
Purvs, kājas asinīs
Viņu riteņi paraugbraucienā tomēr neripoja tik gludi. Leiša «izmēģinājumu velosipēdam» patiesībā vairs nebija nekāda sakara ar Harkovas fabriku. «Viņa riteni nozaga jau pirms brauciena. Viņš bija Dinamo stadiona sargs, sargam nozog velosipēdu – tā ir lielākā anekdote,» smejas Briedis. «Tad Ingvars sastellēja riteni no daļām, man vienīgajam bija oriģinālais. Manu riteni nozaga pēc brauciena blakus milicijai Liepājā.»
Ceļojuma ikdiena bija plīsušas riepas, izbiruši spieķi, remontos nosmērētas eļļainas bikses un rokas, sāpēs smeldzoši muskuļi. Uldim pirms Maskavas iekaisa īkšķis, kas bija jāoperē, Ingvaram pie Gorkijas neveiksmīga kritiena dēļ nācās ieģipsēt roku. Viņi neapstājās un nelikās slimnīcā, jo līdz ziemai bija jātiek Vladivostokā. Nakšņoja guļammaisos ciemu klubos un pat ūdens caurtekās. Ja palaimējās, tad pie ceļā satiktiem cilvēkiem.
Garāmgājēji bija piesardzīgi. «Padomju laikā nedrīkstēja nestrādāt. Ja nestrādāji, tev bija parazītisks dzīvesveids,» viņi atgādina. Puišeļi pie kāda ceļmalas veikala tā arī pajautājuši: «Vai jūs strādājat par tūristiem?»
«Kad braucām līdz Maskavai, cilvēki ļoti aizdomīgi skatījās. Kad parādījām «papīrus», uzreiz bija cita runāšana. Daudzās sādžās mūs noturēja par vāciešiem. Bet interesanti, aiz Maskavas – pavisam kas cits. Tur vāciešu kara laikā nebija, līdz ar to viņiem nav tādu atmiņu,» stāsta Briedis. «Tālāk mēs bijām «amerikāņi»,» smejas Leitis. Pat ceļotāju šorti padomju pilsoņiem šķitusi provokācija. Netīrība un nabadzība… Atskārta, kāpēc režīms neatbalstīja cilvēku brīvu pārvietošanos, nāca viegli. Tad viņi paši sākuši iet uz laikrakstu redakcijām un stāstīt par sevi. Publicitāte atvēra naktsmāju durvis.
Pat pārguruši viņi nestrīdējās; ja braukšana vienā ritmā sāka kļūt par apgrūtinājumu, pašķīrās. Sarunāja, ka viens otram vēsti nodos pasta nodaļās. Gadījās, ka tas, kas bija aizbraucis pa priekšu, par otru nekā nezināja vairākas dienas. Taču viss arvien beidzās labi, ar atkalsatikšanos.
Brauciena otrajā pusē Tālajos Austrumos lielus izaicinājumus sagādāja daba. Uldis Briedis izvelk pa ceļam no-pirktu pavirši sakniedētu blociņu no dzeltena papīra, pārlapo savas piezīmes. «1939.gadā Ķīnas pierobežā bija paredzēts taisīt ceļu, bija sākuši dambi būvēt pāri purvam. Uznāca karš, viņi to atstāja. Bet pēc kara kartēs ceļš bija iezīmēts, it kā būtu uztaisīts. Mēs tur taisni iebridām purvā, es nolasīšu,» ierosina.
«Pošamies ceļā. Norunājam braukt pa taisno, līdz Novosergejevkai. Viss labi, tālāk ceļa nav. Tur pusciems riņķī. Rāda uz mums un saka: «Avīzē jūs redzējām!» Ēdnīca, priekšnieks liek mums ieturēt maltīti. Saimnieks ielej pilnas bļodas ar zupu, pēc tam tēju. Dabūjam vēl līdz kukuli maizes. Vēl ceļš pieci kilometri līdz nelielam ciemelim Pervij Kļuč, tālāk pa purvu.
Teica mums, ka pēc astoņiem kilometriem būs būda, taču mēs to neievērojām un aizlaidām garām. Uznāk tumsa, un mīcāmies pa purva ceļiem. Ingvars paliek iepakaļ, es šim saucu, ka pasteigšos uz priekšu meklēt būdu. Taču eju un eju, būdas nav. Domāju, jāpagaida Ingvars. Kā nodrāztā stāstā, atrodu tikai vienu pussērkociņu un ar to pašu iekurinu ugunskuru, gaidu Ingvaru. Apkārt tikai purvs. Nakts un gaišs mēness. Piesalst, mums slapjas kājas, Ingvars nāk ļoti ilgi. Saucu, šis neatbild. Nāk virsū drūmas, baigas domas: ja nu Ingvars iekritis akacī ar visu velo un noslīcis? Saucu vēl, atbildes nav. Eju pretī. Beigās viņu dzirdu. Brienam labi ilgi, atkal uz priekšu. Mugura slapja no sviedriem, kājas no purva rāvas asiņainas. Velo grūti stumt. Beigās tiekam krastā, taču būdas nav. Taisām ugunskura vietu. Iekuram un žāvējam kedas, sasildām zemi blakus ugunskuram un guļam nost.»
Purva saliņās viņi palika nameļos, kur pa vasaru bija dzīvojuši biškopji, pārtika no viņu atstātā medus, kartupeļiem, skābiem kāpostiem. «Tur ir sastopamas žņaudzējčūskas,» stāsta Uldis. «Es fantazēju: forši guļam, siltums, ugunkurs, un pielien klāt… Re, man ir pat pierakstīts: udav, žņaudzējčūska.»
Brīdis, kad milzu muklājs beidzot pārvarēts, izvērties īpašs. «Mēs no purva lienam ārā, tur strādnieki sildās pie ugunskura, gaida autobusu,» atceras Uldis. «Ierauga mūs, nobīstas, kāpjas no ugunskura atpakaļ. Nevar būt – no purva brien ārā divi puspliki šortos! Plikām kājām, jau sals – no kurienes tādi radušies! No kosmosa? Kā no purva var nākt ārā divi ērmi ar velosipēdiem uz pleca? Mēs saucam: «Nebaidieties, cilvēki vien esam!» Kad viņi uzzināja, kas par lietu, tad gan tādu cieņu mums izrādīja!»
Krievijā gadījies piedzīvot arī cilvēcību, kas visu mūžu paliks atmiņā. Briedis atceras – kādā pilsētiņā pie Amūras pazaudējis kompanjonu, pārsalis un īgnā omā pats apjautājies privātmājas saimniekam, vai varētu tikt zem jumta. Ielaists iekšā, jau atritinājis guļammaisu, lai liktos uz grīdas, kad dzirdējis, ka sieva kaut ko saka vīram. «Tas liek meitai celties un iet pie mammas. Es tieku likts iesildītā gultā. Viesmība bija vienreizēja.»
Pierādījumi, kas maina dzīvi
Diemžēl viņu reportāžas žurnālā Zvaigzne dienasgaismu ieraudzīja tikai divos turpinājumos. Briedis ar Leiti bija centušies, cik spējuši, lai raksti būtu režīmam tīkami – pirmajam gabalam pat sameklēja kādu bijušo armijnieku, kurš karojis Latvijas teritorijā. Redakcijas pārstrādātais teksts bijis tik «sovjetiski šķebinošs, ka nelabums lasīt». Bet tik un tā pēc pustirāžas nodrukāšanas tika apturētas rotācijas mašīnas. «PSRS nebijis gadījums – pustirāžu izņēma ārā, nodeva makulatūrā un drukāja pa jaunu! Tikai viens iemesls, par ko priecāties – esam nodarījuši komunistiem zaudējumus,» pajoko Leitis.
Telefilma Rīga, kas par Leiša un Brieža ceļojumu gatavoja filmu, riteņbraucējus pārtvēra slavenajā Ļeņina trimdas vietā, Krasnojarskas apgabala Šušenskā, kam blakus atrodas latviešu ciems Lejas Bulāna. Filma 1976.gadā bija pieteikta televīzijas programmā, taču 10 minūtes pirms pirmizrādes izņemta ārā. «Februārī bija partijas kongress, kā jau PSRS ierasts – sasniegumi veseliem penteriem, bet vajadzēja zināmu procentu kritikas visās nozarēs,» iemeslus atklāj Briedis. «Par presi – ko kritizēs? [Latvijas kompartijas centrālkomitejas pirmais sekretārs] Voss bija teicis: žurnāls Zvaigzne, ideoloģiski nepareizs, publicēja apšaubāmu ceļotāju piedzīvojumus buržuāziskās preses līmenī.»
Sankciju iemesls acīmredzot bija abu sarunas ar politiski nevēlamām personām. «Šo braucienu vērtēja partijas funkcionāri pēc čekas ziņojumiem. No stukačiem uz Latviju nāca signāli, ka meklējam represētos. Ja mums nebūtu bijis oficiālā atbalsta no Zvaigznes, tad jau pusceļā mēs vai nu gulētu kādas Krievijas slimnīcas ķirurģiskajā nodaļā, vai būtu cietumā ar safabricētu apsūdzību.»
Uldim Briedim, kas pēc atgriešanās kārtējo reizi tika aicināts uz Liepājas čeku, izmeklētājs citēja vēstuli no Omskas apgabala Rižkovas, kur viņi iegriezās meklēt pēc Kauguru nemieriem izsūtītos latviešus. «Fotografējis graustus, bērnudārzā rak-stījis magnetofonā, ka cilvēki vairs neprot latviešu valodu. Kāpēc viņš nefotografē mūsu skaisto kultūras namu?» Uldis, to stāstot, parausta plecus: «Bet es jau bildēju etnogrāfiskos, zinātniskos nolūkos – sadzīvi, arhitektūru.» Un paskaidro: «Rižkova mums pat pusceļš nebija. Viņi varēja mūs apturēt momentāni.»
Ik pa brīdim epizodes, kad fotogrāfa roka kļuva tik smaga, ka necēlās spiest slēdzi. «Vienā sādžā atradām latvieti, kas bija smagi cietis. Viņš bija bez kājām, rumpis uz plikas zemes, it kā ieaudzis zemē… Mājas pagalmā remontēja savu invalīdu autiņu. Vēl tagad, kad kādam stāstu, man nāk raudiens. Tas bija holokausts, tevi iznīcināja tikai tāpēc, ka esi latvietis. Viņš tika aizvests uz Kolimu, strādāja drausmīgos apstākļos, zelta raktuvēs. Gāja uz darbu astoņus kilometrus ziemā pa sniegu, 45 grādu salā. Atgriežoties nometnē, nerakstīts likums bija, ka katram jāatnes malka. Citādi tevi nelaida iekšā. Daudzi kā mušas krita, vienkārši nosala. Bija ieviesies termins kuriļščik – tāds, kas pakrīt sniegā, dziestot vēl elpo, un viņam krājas lāsteka pie deguna, it kā viņš pīpētu.
Viņš stāstīja, kā savu draugu glābis. Tas vairs nevar paiet, saka: «Ej, es palieku!» Bet viņš draugu neatstāja, aizvilka uz nometni. Sargs draugu ielaida un teica: «Bet tu ne, tev vēl jāiet pēc malkas!» Astoņus kilometrus viņš rāpoja atpakaļ pēc malkas! Kad atvilkās nometnē pēdējiem spēkiem, sabruka. Nosaldēja kājas, tās amputēja. Domā, viņu laida mājās? Aizsūtīja uz lēģeri invalīdiem, viņš sēdēja pie konveijera, bērnu rotaļlietas gatavoja. Vari iedomāties, kāds liktenis?»
Leitis jau pirms velobrauciena bija paspējis izlasīt Gulaga arhipelāgu, kas Rietumos iznāca 1973.gadā. «Vēl neticēju – visu ko var rakstīt uz papīra. Bet te reāli redzi šādu pierādījumu! Kā tu vari uz pasaules vairs dzīvot un šitādas lietas neņemt vērā?! Pilnīgs pagrieziens.»
Aizliedza braukt uz Sibīriju
«Pirmā tuvošanās latviešu ciemiem vienmēr izraisa īpašu maģiju,» grāmatā raksta Leitis. Vecrīga, Smiltene, Baltija… Krievija pilna latviskiem nosaukumiem. Katrā latviešu ciemā – sirsnīga uzņemšana un ilgas atvadas. «Ēdiet, puikas, dzīvojiet veseli!»
Tolaik tur vēl aktīvi lietota latviešu valoda. Lejas Bulānas sievu dziedāšana kā mantra skanēja ausīs līdz pat Vladivostokai, no kurienes viņi izmantoja iespēju ar vilcienu atgriezties Ļeņingradā, apsargājot Tālo Austrumu zivju kravu.
Mājās Briedis dabūja fotogrāfa darbu Liepājas pilsētas avīzē Komunists. Lai pēc liktenīgā partijas kongresa nebūtu jāiet prom, parakstījās ar vectēva vārdu «Matīss», uzvārdu atvasināja no dzimto Ārlavas pagasta māju nosaukuma – Pērkons.
Leiti, kurš uzdeva sevi par jauno zinātnieku, kas raksta doktora disertāciju, ierobežojumi kādu laiku neskāra. Jau nākamajā vasarā viņš atgriezās Lejas Bulānā, tur mācīja latviešu valodu. Inspirēja kinoļaudis Andri Slapiņu un Vairu Strautnieci par šo ciemu uzņemt filmu Nakts pirms dziesmas, teoloģijas studentu Juri Rubeni – vākt materiālus par latviešu mācītājiem Krievijā. Taču viņa paša dokumentālais materiāls – stāsti par 1937.gadu, kad Krievijā nošāva vairumu latviešu vīriešu – «iestādēm» nepatika. 1978.gadā Rižkovā viņu pratināt ieradās Omskas čekisti, Rīgas drošībnieki palūdza latviešu ciemos vairs neatgriezties. «Uldis smej, ka esmu radījis precedentu padomju sodu sistēmā – parasti nogrēkojušos sūta uz Sibīriju, man turpretī aizliedz rādīties aiz Urāliem,» Ingvars raksta grāmatā.
Viņa vietnē par komunistu noziegumiem Gulags.wordpress.com tagad ir vairāki tūkstoši lapu. Sibīriju Leitis tomēr riskēja apmeklēt jau visai drīz. «1981.gadā biju pirmo mašīnu savā mūžā nopircis, briesmīgāko, kāda var būt uz pasaules, zaporožecu. Uz Āzijas centru, [Tuvas galvaspilsētu] Kizilu! Uztaisījām vimpeļus – Brauciens no Rīgas uz Āzijas centru. Tas ilga kādus četrus mēnešus, jo mašīna lūza nepārtraukti. Apguvu pilnīgi visu. Nekad vairs neesmu uz servisu gājis, pats savas mašīnas vienmēr sataisu.»
1992.gadā sadzīves komforta ziņā pieticīgais vīrs uz riteņa vienatnē mēroja 6000 kilometru no Sietlas līdz Ņujorkai Amerikā. Šķērsoja arī Eiropu no Atlantijas okeāna līdz Baltijas jūrai un uzskata, ka ir veicis velobraucienu apkārt pasaulei.
Bet viņa kādreizējais cīņubiedrs Briedis, pārcēlies no Liepājas uz Rīgu, aizrautīgi dokumentēja Atmodas laika notikumus, ilgus gadus strādāja laikrakstā Diena.
«Viņš dabūja Triju Zvaigžņu ordeni un es arī. Ingvars par izsūtīto un lēģeru pētīšanu, es – pēc fotogrāmatas iznākšanas, par savu profesionālo darbību,» saka Uldis. Abu kopējais ceļojums šķiet tik sena pagātne, ka, savas piezīmes lasot, liekas – rakstījis kāds cits. «Dažu simtu latviešu repatriēšanās dēļ tāda fanātiska degsme!» Leitis grāmatas noslēgumā kļūst domīgs. «Tagad, kad [no Latvijas] aizbrauc simti tūkstošu un ir skaidrs, ka liela daļa no tiem nekad neatgriezīsies, toreizējais fanātisms var likties diezgan iracionāls. Tagad tikpat liels fanātisms ir vajadzīgs, lai saglabātu tautu tepat Latvijā.»
13 000 kilometru
Komentāri (5)