Aizputē Sandris pazīstams kā pilsētas volejbola komandas spēlētājs, bet kopš pagājušā gada maija kļuvis populārs paša izveidotās Beķerejas dēļ. Tikai tāpēc, ka vienstāva koka namiņā ar necilu interjeru Sandris tirgo garšīgas bulkas un bulciņas, maizītes un plātsmaizes, kūkas un strūdeles.
Sandra (24) beķerejas durvju zvans skan ik pēc mirkļa. Pusstundas laikā, kamēr es pie kafijas un dievīgas citronkūkas sēžu viņa kafejnīcā, saskaitu vismaz 12 reizes, kad tas nošķind. Tad skaits nojūk, un sāku ieklausīties sarunās. «Tad tev šodien bija grūta diena,» saka Sandris kādam zēnam, iesaiņojot groziņu ar krēmu. Puika stāstījis par savām ķibelēm, bet, ticis pie kūkas, no beķerejas iziet smaidīgs. Kāda sieviete iegādājas puskilogramu pīrādziņu, bet pēc pāris minūtēm atgriežas, lai nopirktu vēl puskilogramu. Smarža izspiedusies cauri maisiņam un likusi viņai atgriezties.
Pirms diviem gadiem, pabeidzis LU Ekonomikas un vadības fakultāti, Sandris drīz vien secināja, ka jaunam finansistam bez pieredzes darbu atrast grūti. Viņš nolēma īstenot mammas ieceri par maizīšu ceptuvi dzimtajā Aizputē. Ieguva bezdarbnieka statusu, bet bez darba nesēdēja - rakstīja biznesa plānu, ko iesniegt valsts atbalsta programmā Altum. «Pašam naudas nebija,» neslēpj. Lai iegūtu aizdevumu, vajadzēja arī paša finansējumu. To iedeva Sandra tētis, kurš jau desmit gadus strādā dārzniecībā Īrijā. «Viņš uzdeva tikai vienu jautājumu: vai tas ir nopietni? Kad teicu «jā», tēvs pajautāja, cik man vajag. Man bija tikai 22 gadi, un es neprasīju 200 eiro, bet desmit reizes vairāk,» ar apbrīnu saka Sandris.
