Nacionālā teātra izrāde Prāts – kā nomirt mūsdienu cilvēkam
Pietiktu ar Margaretas Edsones lugas Prāts sižeta atstāstu, lai vairums skatītāju režisora Valtera Sīļa izrādi Nacionālā teātra Jaunajā zālē apmeklēt negribētu. Angļu literatūras profesore Vivjena Bēringa mirst no olnīcu vēža. Iestudējumā to uzzinām pirmajās piecās minūtēs; pārējās divas stundas skatuves laika aizņem miršanas procesa attēlojums. Bez melodramatiskiem izskaistinājumiem, pietiekami detalizēti un precīzi, lai mokas, kas gandrīz gadu plosa mirstošo varoni, nebūtu iespējams tvert, teiksim, kā metaforu.
Iztēlojoties cilvēku, kas ko tādu labprātīgi gatavs iestudēt (vai skatīties), prātā nāk divas iespējas. Vai nu tas ir veids, kā mēģināt tikt galā ar personisku traumu (vēzis Latvijā nav slimība, bet Slimība, tik biedējoša un liktenīga, arī tik daudzus skaroša, ka to nereti vispār nesauc vārdā), vai arī tā ir ar empātijas spēju absolūti neapveltītu cilvēku tīksmināšanās ap tabu tēmām, tēlojot falšu dziļdomību vai cerot uz skandālu. Edsones darbs ir pirmais gadījums – amerikāņu autore lugā ierakstījusi savu pieredzi, strādājot slimnīcā ar mirstošiem pacientiem. Sīļa izrāde izrādās kāds trešais variants – it kā bezpersonisks, bet cilvēciski iejūtīgs, smags, bet pacilājošs… Atrast precīzus vārdus izrādes raksturošanai ir grūti, jo apzīmējumi rotē spirālēs, tiecoties apvienot neapvienojamus pretstatus. Taču viens konstatējums nāk viegli: izrāde ir ļoti laba, pierādot, ka saturam teātrī nav nozīmes pat tad, kad šķiet – nekā cita tajā nav.
Scenogrāfe Ieva Kauliņa spēles laukumu iekārtojusi askētiski. Pirmajā ainā skatuve ir tukša. Iznāk Daigas Kažociņas atveidotā galvenā varone Vivjena, kas, atbalstīdamās pret sistēmu statīvu, sarunājas ar skatītājiem pirmajā rindā. Viņa prasa, kā klājas. Uzrunas samulsināts vīrietis smaida un izlīdzas ar kādu asprātību. Pēc šīs improvizētās sarunas skatuve pakāpeniski piepildās ar lietām, kas attiecas uz varones slimību: ārsta kabineta rakstāmgaldu, ko aši iestumj aktieri, tad – izmeklējumu kušetīti, visbeidzot – slimnīcas gultu, kuras galā pakārta slimības vēsture un ko no apkārtējās vides iespējams norobežot ar plastikāta aizkariem, kad ķīmijterapija iznīcinājusi Bēringas imūnsistēmu un katrs kontakts ar apkārtējo vidi var izrādīties nāvējošs. «Es mirstu no vēža, bet mani nogalina zāles,» paradoksu ironiski formulē varone.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.