Vai pienācis laiks sodīt nelegālā alkohola pircējus?

Latvija ir viena no ES līderēm pēc patērētā alkohola daudzuma uz vienu iedzīvotāju

Pastāv viedoklis, ka sadārdzinoties legālajam alkoholam, cilvēki vairāk pirks nelegālos dzērienus, kuru tirdzniecība patlaban netiek apkarota pietiekami efektīvi. Vai tiešām tā ir? Vai, palielinoties akcizēto alkoholisko dzērienu cenai, uzreiz palielināsies arī nelegālā alkohola patēriņš? Uz šo jautājumu nemaz nav tik viegli atbildēt. Kāpēc?

Spriediet paši. Latvijas iedzīvotājiem jau tagad ir pietiekami daudz iespēju iegādāties nelegālo alkoholu. Kā uzskata eksperti, stipro alkoholisko dzērienu segmentā nelegālais alkohols veido ap 20 – 30% patēriņa. Jau tagad nelegālais alkohols ir daudz lētāks par legālo, tajā pašā laikā lielākā daļa cilvēku tomēr pērk oficiālu preci oficiālos veikalos. Kāpēc?

Tāpēc, ka tā ir ērtāk, drošāk, prestižāk. Pērkot nelegālu alkoholu, iespējams ieekonomēt vairākus desmitus santīmu vai pat dažus eiro, tomēr ekonomiskie ieguvumi neatsver potenciālos drošības riskus, kādus rada nezināmas izcelsmes alkohola lietošana. Ieekonomējot divus eiro, pastāv iespēja iedzīvoties tādās kaitēs, kuru ārstēšana izmaksās tūkstošus eiro vai pat var zaudēt dzīvību. Tad jājautā, vai situācija radikāli mainīsies, ja oficiāli tirgotais alkohols paliks par 10 – 20% dārgāks? Domāju, ka nē.

Ja sadārdzinājums būtu 100 – 200%, tad, protams, situācija būtu cita. Taču neliels un pakāpenisks cenu palielinājums alkohola tirdzniecību pagrīdē neiedzīs. Iespējams, ka nelegālā alkohola patēriņš nedaudz palielināsies, taču pieaugums nebūs liels, ja akcīzi celsim pakāpeniski un pārdomāti. Sākumā stiprajam alum un vēl dažām dzērienu kategorijām. Pēc tam, izvērtējot situāciju, arī citos segmentos.

Skaidrs, ka līdz ar akcīzes nodokļa celšanu, cīņa pret nelegālā alkohola izplatītājiem būtu jāpastiprina. Daudz aktīvāk būtu jāapkaro ne tikai nelegālā alkohola tirdzniecība, bet arī tā lietošana.

Šāda pieeja, nosakot, ka arī patērētājs ir līdzatbildīgs par nelikumīgu preču vai pakalpojumu saņemšanu, kaimiņvalstī Zviedrijā ļāvusi krietni samazināt gan alkoholisma, gan prostitūcijas apjomus.

Atcerēsimies, ka savulaik šīs Zviedrijas likumu īpatnības uz savas ādas izjuta arī vairāki slaveni Latvijas politiķi un viena tenisa zvaigzne.

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss 170.1 pants it kā paredz atbildību par nelegālā alkohola vai spirta iegādāšanos, taču gadījumi, kad kāds pēc šā panta arī būtu sodīts, ir reti. Pētījumu aģentūras TNS 2013. gada veiktā aptauja parādīja, ka 37% Latvijas iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem vismaz vienu reizi ir iegādājušies nelegālo alkoholu.

Te nu būtu jautājums, cik daudzi no šiem 37% kaut reizi ir sodīti. Likums, kas paredz atbildību, mums ir. Tad kāpēc tas netiek izmantots? Manuprāt, beidzot jāsāk to darīt, turklāt likuma pārkāpēji jāparāda arī televīzijas ziņās vai kriminālajiem notikumiem veltītajās pārraidēs. Citādāk daudzi pat nezina, ka pērkot nelegālo alkoholu arī paši pārkāpj likumu un var tikt saukti pie atbildības.

Vēl viena liela problēma, kas traucē nelegālā alkohola apkarošanu, ir „humānie” Latvijas likumi. Pašlaik liela daļa nelegālās preces pārdevēju pat īpaši neslēpjas un nesatraucas par to, ka policija varētu nākt uz pēdām viņu melnajam biznesam. Pieķers, pieķers – nomaksās naudas sodu un tirgos tālāk. Nopietnākas nepatikšanas draud tikai tad, ja sodi ir atkārtoti, taču arī tad lielākoties viss beidzas ar administratīvo lietu, naudas sodu un nosolīšanos dzīvot godīgi. Gadījumi, kad par nelegālā alkohola tirdzniecību tiktu piespriesti reāli cietumsodi, tomēr ir reti.

Nelegālā alkohola apkarošana Latvijā atgādina absurda teātri. Nokļūstot svešā pilsētā vai apdzīvotā vietā, jebkurš iebraucējs piecu minušu laikā var noskaidrot, kur kas tiek tirgots un kur ko var iegādāties arī naktī. Izrādīsies, ka pat vismazākajā miestā ir vismaz piecas „točkas” un tikai viens pilnīgi un galīgi no realitātes atrauts cilvēks, kurš nezina, kur tās atrodas – vietējais policists.

Policistu neinformētība un vienaldzība jautājumos, kas skar nelegālā alkohola tirdzniecības apkarošanu brīžiem šķiet biedējoša.

Tajā pašā laikā esmu pārliecināts, ka šo attieksmi varam mainīt. Kādā veidā? Palielinot sodus par nelegālā alkohola tirdzniecību. Veidojot speciālas policijas struktūrvienības, kuru uzdevums būtu tikai nelegālā alkohola tirdzniecības apkarošana, un pieprasot no tām reālus darba rezultātus. To visu varam paveikt. Nepieciešama tikai politiska griba.

Jāsaprot, ka, saglabājoties līdzšinējai alkohola lietošanas kultūrai, mums neuzcelt spēcīgu un veselīgu sabiedrību, neizveidot stipru valsti. Latvija ir viena no ES līderēm pēc patērētā alkohola daudzuma uz vienu iedzīvotāju un mums ir vieni no liberālākajiem alkohola tirdzniecības likumiem. Jāuzsver, ka gandrīz visās Ziemeļvalstīs, izņemot Dāniju, alkohola mazumtirdzniecība ir valsts monopols. Veikalu, kuros tirgo grādīgos dzērienus, Skandināvijā ir maz un to darbības laiks ir stipri ierobežots, piemēram, svētdienās alkoholu nemaz nepārdod. Veikalos aizliegtas arī alkohola reklāmas un noieta veicināšanas akcijas. Visi šie pasākumi ieviesti, lai mazinātu lielo alkohola patēriņu un uzlabotu iedzīvotāju veselību.

Diemžēl Latvijā tiesības „piedzerties kā lopam” tiek uzskatītas par tikpat principiāli nepieciešamām kā vēlēšanu tiesības un tiesības uz privātīpašumu.

Pietiek kādam ierunāties par alkoholisma apkarošanu un alkohola tirdzniecības ierobežošanu, lai daļā sabiedrības sāktos asa pretreakcija un piedāvājumi tiktu „izsvilpti”.

Tajā pašā laikā iedzīvotāju veselības stāvoklis ir diezgan kritisks. Tā, piemēram, Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) ziņo, ka Latvijas iedzīvotāju vidējais mūža ilgums varētu būt pat par 20,8% lielāks, ja ne alkohola lietošanas radītās slimības. SPKC norāda, ka gandrīz puse (43,7%) iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 64 gadiem alkoholu mēdz lietot pārmērīgi. Par pārmērīgu un riskantu dzeršanu uzskatāms paradums vienā iedzeršanas reizē patērēt 60 un vairāk gramu absolūtā alkohola, kas atbilst aptuveni 200 g degvīna vai 600 g vīna. Vēl skarbākus datus nosauc Pasaules Veselības organizācija (PVO). Baltijas valstīs aptuveni puse (48%) no visiem nāves gadījumiem ārēju cēloņu rezultātā vecumā no 20 līdz 60 gadiem ir saistīti ar alkohola lietošanu.

Eksperti uzskata, ka vidējie zaudējumi, kādus alkohols rada sabiedrībai kopumā, ES valstīs sasniedz aptuveni vienu, divus procentus no IKP. Latvijas gadījumā tā būtu aptuveni puse veselības aprūpes budžeta. Šo naudu ik gadu nodzeram un palaižam vējā.

Vai nebūtu pienācis laiks attapties un pielikt tam visam punktu? Jo ilgāk vilcināsimies, jo smagākas būs sabiedrības paģiras.

Autors ir neiroķirurgs, Ministru prezidentes padomnieks veselības aprūpes jautājumos