Dace Raini par savu mīļāko rakstnieku nesauc. «Tas ir ideju un lietu apkopojums, kas veiksmīgi manifestējas viņa portretā.»
Tas taču ir Rainis! - iesaukusies salona darbiniece, kad pirms gandrīz astoņiem gadiem Dace ieradās, lai uztaisītu savu tetovējumu. Meistars ar flomāsteru pielaboja Daces atnesto, no mācību grāmatām pārzīmēto Raini un nosēdināja krēslā. Pēc stundas, kuru jaunā sieviete sauc par sāpīgāko mūžā, viņa kļuva par meiteni ar Raiņa tetovējumu.
Kāpēc nolēmusi uz sava ķermeņa iemūžināt tieši Raini, Dacei prasa daudzi. Viņa stāsta, ka nevar vienkārši izskaidrot. Atšķirībā no populārajām tendencēm, kad cilvēki uztetovē savus elkus, Dace Raini par savu mīļāko rakstnieku nesauc. «Tas ir ideju un lietu apkopojums, kas veiksmīgi manifestējas viņa portretā,» Dacei ir tuvs rakstnieka domu gājiens. Skolā literatūras skolotāja ar smīnu teikusi: «Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini,» taču Dace ar viņa darbiem bija iepazinusies jau pirmajās klasēs. «Vismaz Saules gadus, Zelta zirgu un arī Gētes Faustu Raiņa tulkojumā līdz vidusskolai biju izbūrusi un atzinusi par labu esam,» viņa saka. Vēl tagad atceras, kā vidusskolā, lasot Uguni un nakti, galva reibusi no saturiskā un semantiskā blīvuma. «Viltīgie programmu plānotāji, kas mīkstos un plastiskos pusaudžu prātus pakļauj tik spēcīgām ideju svirām,» viņa smejas. Lasot Raiņa darbus, Dacei paticis, ka dzejnieks «nesirgst ar latviešu cietēja kompleksu». Viņai tuva ir Raiņa atziņa, ka liktenis nav tāda lieta, kura dēļ mūžīgi jācieš, un tas, kurš tā saka, ir sliņķis vai viltnieks. «Ļoti gribējās, lai viss, ko viņš iemieso, ir man aiz muguras,» tetovējuma nozīmi skaidro meitene. Dace dzimusi jauktā ģimenē, izaugusi starp latviešu un krievu kultūru, bērnībā vecmamma audzinājusi ar slāvu pasakām. Rainis palīdz nepalaist atmatā latvisko.
