Filma stāsta par Izraēlas premjerministra Ichāka Rabīna slepkavu un viņa cietumā apņemto sievu
Kinoteātrī “Splendid Palace” no piektdienas, 23.janvāra sāk izrādīt dokumentālista Herca Franka pēdējo dokumentālo filmu “Baiļu robeža”, raksta aģentūra LETA. Filma “Baiļu robeža” šogad kļuvusi par atklāšanas filmu vienlaikus divos starptautiskos kinofestivālos – Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā un Krievijas dokumentālo filmu festivālā “Artdocfest”, kas pazīstams ar savu brīvdomību un atklāto vēršanos pret valsts oficiālo politiku, – kā arī ieguvusi Krievijas dokumentālo un televīzijas filmu nacionālo prēmiju “Lauru zars”.
Franks filmu “Baiļu robeža” sāka uzņemt pirms aptuveni desmit gadiem, vēlāk viņam pievienojās otra režisore – Marija Kravčenko, kura filmu pabeidza pēc Franka nāves. Filmā tās galveno varoņu lēmumi neatgriezeniski izmaina viņu dzīvi. Jigals Amīrs 26 gadu vecumā nogalina Izraēlas premjerministru, tiek notiesāts uz mūžu un kļūst par valsts nīstāko ieslodzīto. Larisa – emigrante no Krievijas, četru bērnu māte – šķiras no sava vīra, lai apprecētu slepkavu un dzemdētu viņam dēlu. Daudzu gadu garumā filmas autori mēģinājuši izprast šo sarežģīto stāstu, taču viens no viņiem – Franks – nepiedzīvo filmas pabeigšanu, paliekot uz mūžīgā dzīves, nāves un mīlestības noslēpuma sliekšņa.
Franks bija pasaulē slavenākais Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolas pārstāvis, kurš dokumentālajā kino ir strādājis gandrīz pusgadsimtu. Kinorežisors, scenārists, operators, fotogrāfs, producents un kino teorētiķis Franks piedzima 1926.gadā Ludzā. Lielāko daļu sava radošā mūža viņš pavadīja Rīgas kinostudijā un 1992.gadā pārcēlās uz dzīvi Izraēlā, bet turpināja uzturēties un strādāt arī Latvijā. Viņa labākie darbi pieder pasaules dokumentālistikas klasikai un aptver plašu tematisko loku – no cilvēka dzimšanas brīnuma līdz slepkavībai.
20.gadsimta 60.gadu sākumā viņš bija starp celmlaužiem, kas sāka veidot tā saukto Rīgas poētisko dokumentālā kino skolu jeb Rīgas stilu. Kopš tā laika Franka filmogrāfijā ir vairāk nekā 80 ierakstu, liela daļa viņa filmu iekļautas Latvijas kinovēstures zelta fondā, un vairākām filmām ir būtiska nozīme arī pasaules kino kontekstā. Dzīves laikā Franks četrās valstīs saņēmis balvas par mūža ieguldījumu kinomākslā, to vidū bija arī Latvijas nacionālā filmu festivāla “Lielais Kristaps” atzinība 2001.gadā. 2011.gadā Franks saņēma arī Triju Zvaigžņu ordeni.
Franks savās filmās tiecies risināt dzīves lielos jautājumus, nevairoties no ētiski sarežģītām situācijām, no tuvošanās dzīvības un nāves slieksnim. “Meklēt gaismu pat vismelnākajā dzīves joslā – tā ir mākslas jēga. Galu galā, ja gribat, tas ir mērķis – izgaismot cilvēkā to, ko viņš pats varbūt nemaz nav sapratis,” Franks teicis jau pirms 25 gadiem, kad uzņēma dokumentālo filmu “Augstākā tiesa” – uz nāvi notiesāta slepkavas grēksūdzi. Arī toreiz tika jautāts – vai dokumentālista kamera drīkst tik dziļi ielauzties cilvēka dvēselē un censties atklāt mūžīgos noslēpumus? Vai eksistē tēmas, par kurām nedrīkst uzņemt kino? Līdzīgi Franks teicis arī par filmu “Baiļu robeža”. “Vai vajadzēja ar kameru jaukties šajā sarežģītajā dzīvē? Saprotiet, nav manos spēkos atteikties no tā. Atteikties nozīmē pateikt, ka es vairs nedzīvoju,” viņš uzsvēris.
Filmas līdzrežisore Kravčenko, kura dzimusi 1981.gadā, studējusi socioloģiju Saratovā, Krievijā, un dokumentālā kino režiju Maskavas kinoinstitūtā. Vairākas viņas veidotās dokumentālās filmas ieguvušas dažādas balvas Krievijā un arī starptautiskā arēnā. Par darbu pie filmas viņa pastāstīja, ka Hercs ticēja šai idejai. “Viņš ticēja, ka tas nav tikai stāsts par privāto dzīvo, bet gan kaut kas vairāk – tā ir pasaule un tās gadsimtiem sena kustība, tās ir mūsu dvēseles mūžīgajos meklējumos un cīņā. Filmā atspoguļota arī autora nāve – epizodes no viņa pēdējās filmēšanas, slimnīcas un bērēm, kur, lai atvadītos, ieradās arī Larisa Amīra. Galvenā varone pēdējā gaitā pavada sava stāsta autoru – viņa zina, ka šis stāsts turpināsies un beigsies, tāpat kā dzīve. Stāsts, kam pieskāries mākslinieks, cilvēks – Hercs Franks. Bet es turpināju uzņemt šo filmu un to pabeidzu. Un darba centrālā doma, kuru izteica Hercs, paliks kopā ar mums, proti: “Dzīve ir neparedzama. Tā vienmēr pārsteidz!”” pastāstīja Kravčenko.
Filma “Baiļu robeža” uzņemta studijā “Ego Media”. Tās producents ir Guntis Trekteris. Filma ir trīs valstu – Latvijas, Krievijas un Izraēlas – kopražojums. Krievijas puses producents ir kinodokumentālists Vitālijs Manskis, kura projektiem Krievijas kultūras ministrs Vladimirs Medinskis ir personīgi publiski atteicis finansējumu Manska atšķirīgās nostājas dēļ Ukrainas konflikta jautājumā.
Vairāk informācijas kinoteātra mājas lapā
Komentāri (29)