No gada bezmugurkaulnieka līdz gada “ģeovietai” Staicelē
2015.gada dzīvnieks – mežacūka
Par 2015.gada dzīvnieku ir izvēlēta mežacūka Sus scrofa, kas ir lielākais cūku dzimtas pārstāvis pasaulē. Pirmo reizi gada dzīvnieka nominācijas vēsturē “Gada dzīvnieks” nav aizsargājamo sugu sarakstos.
Mežacūkas atpazīstamība sabiedrībā pēdējo gadu laikā tomēr ir ievērojami augusi sakarā ar Āfrikas cūku mēra izplatīšanos Latvijā.
Mežacūkas Latvijas teritorijā parādījās vairāk nekā pirms 9000 gadu. To izplatība Latvijā strauji augusi 20.gadsimta otrajā pusē.
Gada koks – klinšrozīte
Latvijas Dendrologu biedrība par 2015.gada koku izvēlējusies krūmu čužu (Pentaphylloides fruticosa), kas dārzkopības katalogos nereti sastopama arī ar vārdu klinšrozīte.
Lai arī augu plaši lieto apstādījumos, Latvijā savvaļā krūmu čuža ir viens no retākajiem un apdraudētākajiem augiem.
Krūmu čuža ir līdz 1,5 metrus augsts, izcili dekoratīvs rožu dzimtas krūms, kas visu vasaru bagātīgi zied dzelteniem ziediem. Latvijas dārzos, parkos un apstādījumos bieži sastopamas šķirnes, kas no pamatsugas atšķiras ar krūmu augstumu, ziedu un lapu krāsu. Tas ir iecienīts apstādījumu augs savas ilgstošās ziedēšanas, ātrās augšanas un noturības pret dažādiem nelabvēlīgiem klimatiskajiem apstākļiem dēļ.
Krūmu čuža ir divmājnieks. Neraugoties uz to, sievišķajiem ziediem ir labi attīstītas, bet sterilas putekšnīcas, savukārt vīrišķajos ziedos pēc noziedēšanas auglis izveidojas, bet tajā neattīstās sēklas, kas var būt par kļūdu iemeslu, veicot pētījumus par sēklu veidošanos. Vienīgajā Latvijas savvaļas atradnē pēdējos 15 gados veiktajos sugas vitalitātes pētījumos konstatēts, ka sugai nenotiek normāla ģeneratīva atjaunošanās – čužas populācijā ir tikai veci krūmi, kas ražo sēklas ar pazeminātu dīgtspēju, savukārt jaunu, vitālu krūmu nav.
Suga savvaļā izplatīta ziemeļu puslodes mērenā klimata joslā: Ziemeļeiropā, Igaunijā; Urālos, Krievijas Tālajos Austrumos arī Ziemeļamerikā. Baltijas reģionā – Ēlandē, Gotlandē un vairākas vietās Igaunijā, savukārt Latvijā krūmu čuža savvaļā sastopama tikai vienā vietā – Abavas palienē pie Kandavas, dabas lieguma “Čužu purvs” teritorijā.
Krūmu čuža savā plašajā areālā visbiežāk aug uz kaļķakmens klintīm, kā arī gar upju krastiem kaļķakmens klinšu piekājēs. Abavas ielejā čuža aug uz avotkaļķu nogulām, uz kurām akumulējusies plāna augsnes kārta ar izteikti sārmainu reakciju.
Gada bezmugurkaulnieks – grēvis
Latvijas Entomoloģijas biedrība par gada bezmugurkaulnieku izvēlējusies grēvi.
Grēvis (Saduria entomon) ir vienādkājvēzis, kas dzīvo jūras gultnē un raksturo Baltijas jūras vides kvalitāti, kā arī ir svarīgs barības ķēdes posms un nozīmīga zivju barības bāze. Vēža populāciju negatīvi ietekmē upju ieskalotā lielā barības vielu (fosfora un slāpekļa) koncentrācija un skābekļa deficīts piegrunts slānī.
Grēvis ir vienādkājvēzis, kura ķermenis ir posmots un no mugurpuses saplacināts, mugurpuse tam ir brūnganā krāsā, bet vēders un kājas – pelēcīgas. Grēvim galva sānos ir ierobota, acis novietotas galvas sānos, ķermenis ir lapveidīgs, bet astes daļā nosmailots. Vēzis lielāko daļu dzīves pavada, ieracies gruntī, spēj rāpot pa grunts virskārtu un peldēt. Viņš apdzīvo gultnes gan ar smilts, gan grants un dūņu substrātu, priekšroku dod aukstam ūdenim jūras dziļūdens zonās 50 līdz 85 metru dziļumā vai daudz dziļāk. Tas ir sastopams arī piekrastē aptuveni piecu metru dziļumā, kur pielāgojies dzīvei krietni siltākā ūdenī. Grēvis var dzīvot vidē arī ar nelielu sāļumu.
Grēvis ir plēsīgs un maitēdājs, aktīvs naktī, barojas ar citiem grunti apdzīvojošiem dzīviem un mirušiem dzīvniekiem, piemēram, sānpeldēm (Monoporeia affinis), Baltijas plakangliemenēm (Macoma balthica), piekrastē – ar trīsuļodu kāpuriem. Grēvis ir nozīmīgs barības avots vairākām zivju sugām, piemēram, mencai un ziemeļu jūrasbullim.
Sugai raksturīgs dzimumu dimorfisms, tēviņi ir lielāki par mātītēm, to ķermeņa garums var pārsniegt pat astoņus centimetrus, bet mātītēm tas ir ap sešiem centimetriem. Jūras dziļūdens daļā īpatņi ir lielāki, bet piekrastē – mazāki.
Grēvis ir Baltijas jūras ledus laikmeta relikts, ledājam kūstot, ieceļojis no Ziemeļu Ledus okeāna Barenca jūras, sastopams arī vairākos Skandināvijas (Zviedrijas) saldūdens ezeros un visā Baltijas jūrā. Rietumu daļā (Arkonas un Bornholmas baseinā) tas sastopams rajonos, kur dziļums lielāks par desmit metriem, jo tam nepieciešams vēss ūdens, savukārt austrumu un ziemeļu rajonos tas sastopams seklākos ūdeņos (ziemeļu daļā – no piekrastes līdz dziļūdens zonai – atkarībā no skābekļa daudzuma piegrunts slānī). Dienvidu daļā tas sastopams galvenokārt dziļūdens zonās, ko iespaido ūdens temperatūra. Pamatā tam ir cirkumpolāra izplatība, taču atrasts arī Kaspijas jūrā un 2009.gadā Melnajā jūrā.
Grēvis atrodams pie nozvejotajām zivīm, piemēram, reņģēm. Jūras piekrastē pludmalē var atrast izskalotus grēvju īpatņus, kas viegli fotografējami.
Gada sēne – pergamentsēne
Latvijas Mikologu biedrība par gada sēni ir nominējusi lielo pergamentsēni.
Šī sēne nav ēdama, nav arī aizsargājama, taču tai ir liela saimnieciskā nozīme. Lielā pergamentsēne aizsargā mežus pret citu sēni – trupi izraisošo sakņu piepi. Mežaudzēs, kur biežāk sastopama lielā pergamentsēne, sakņu piepes infekcija celmos ir daudz mazāka.
Šī sēne bieži ir sastopama uz divus trīs gadus veciem nozāģētu vai izgāztu skuju koku stumbriem, celmiem un lielas dimensijas ciršanas atliekām. Tās augļķermenis izmērā var sasniegt līdz 70 centimetriem garumā un 15-20 centimetriem platumā. Lielās pergamentsēnes augļķermeņi klājeniski veido plēvei vai garozai līdzīgus laukumus uz mirušas skujkoku koksnes.
Šīs sugas sēnes parasti aug uz priedes augsnes, bet nelabvēlīgos apstākļos ir sastopamas arī uz egles. Sēnes micēlijam attīstoties, koksnē veidojas oranži brūns krāsojums. Sēne izraisa skuju koku balto trupi, bet tā nebojā dzīvus kokus.
Gada putns – dzeltenais tārtiņš
Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) par 2015.gada putnu ir izvēlējusies dzelteno tārtiņu.
Šis putns ligzdo klajos augstajos purvos, bet lielākā skaitā Latvijā sastopams migrācijas laikā pavasarī un rudenī. LOB šogad apzinās dzeltenā tārtiņa ligzdošanas vietas Latvijā.
Dzeltenie tārtiņi ligzdo tundrā un mežu zonā – klajos augstajos purvos, sākot no Grenlandes dienvidaustrumiem un Ziemeļeiropas līdz austrumiem Taimirā. Latvijā ligzdo 260-460 pāru. Salīdzinājumam Igaunijā ligzdo 3000-4000 pāru, Somijā – 120 000-150 000, turpretim Lietuvā – tikai 35-45. Putni veido ilgstošus pārus, kas, iespējams, uzturas kopā arī ārpus ligzdošanas sezonas.
Dzeltenā tārtiņa latīniskā nosaukuma Pluvialis apricaria skaidrojums ir diezgan nepārprotams. Pluvialis nozīmē “lietu nesošs” vai “lietains un “apricari” – “apsauļot”. “Putna nosaukums tātad nozīmē “apsauļojies lietusnesējs”. Ja “apsauļotā” nosaukuma daļa attiecas uz dzeltenīgo apspalvojumu, tad “lietus daļa” attiecas uz tautas vērojumiem, ka “tārtiņš sasauc lietu”,” skaidro ornitologs Oskars Keišs.
Gada kukainis – lielais mārsilu zilenītis
Latvijas Entomoloģijas biedrība par 2015.gada kukaini ir izvēlējusies tauriņu – lielo mārsilu zilenīti. Tā ir Eiropā aizsargājama dienas tauriņu suga, kuras populācijas lielums turpina sarukt.
Zilenītis mēdz apdzīvot aizsargājamus biotopus – pelēkās kāpas, smiltāju zālājus, virsājus ar mārsiliem. Pieaugušie tauriņi ir apputeksnētāji, kāpuri sākumā barojas ar mārsilu, vēlāk tie ir plēsonīgi skudru ligzdās.
Šīs sugas tauriņš ir viens no lielākajiem zilenīšiem, tauriņa spārnu plētums sasniedz 4-5 centimetrus. Virspusē spārni ir koši zili ar izteiktu ovālu laukumu rindu spārnu virspusē un pelēcīgu spārnu malu. Bet spārnu apakšpusē uz pelēkzila fona lielu, melnu punktu raksts, pēc kā var pazīt zilenīšu sugas. Pieaugušie sugas īpatņi barojas galvenokārt mārsilu ziedos.
Tie lido no jūnija vidus līdz jūlija beigām. Mātītes olas dēj mārsilu ziedos. Kāpuri sākotnēji barojas ar mārsilu ziedpumpuriem, tad izdala smaržvielas – feromonus, kas piesaista dzēlējskudras, kas jaunos kāpurus savāc uz savām ligzdām. Tajās tauriņa kāpuri kļūst plēsonīgi, izēd skudru olas un kāpurus. Tauriņš ir sociālais parazīts. Skudru ligzdā kāpurs pabeidz attīstību un iekūņojas pavasarī.
Lielais mārsilu zilenītis ir īpaši aizsargājama suga Eiropas mērogā. Tā izplatības areāls sarūk, jo to apdzīvotie biotopi aizaug. Latvijā tauriņš sastopams galvenokārt Piejūras zemienē, taču ir ziņas par tās atrašanu iekšzemes biotopos – pie Daugavpils un Viļakas, kur ir sausi priežu meži, smiltāju pļavas un virsāji.
Gada “ģeovieta” – Staiceles dzelzs avoti Ziemeļvidzemē
Lai popularizētu ģeoloģiju un ģeoloģiskos dabas veidojumus, biedrība “Ziemeļvidzemes ģeoparks” ir nosaukusi šā gada “ģeovietu” – Staiceles dzelzs avotus Ziemeļvidzemē.
Staiceles dzelzs avoti atrodas Alojas novada Staiceles pagastā, Salacas kreisajā krastā augšpus Staiceles.
Šie avoti ir unikāli dabas veidojumi, kur var novērot nepārtrauktu dzelzs savienojumu nogulsnēšanās procesu. Tas avota izplūdes vietās veido krāsainu un neparastu ainavu.
Staiceles dzelzs avoti ir divi avoti, kas atrodas blakus esošās dažus metrus garās graviņās. Lai gan avotu ūdensdeve ir salīdzinoši neliela, tie bagātīgi izgulsnē dzelzs hidroksīdus un citus savienojumus košā rūsas krāsā. To nogulumi izplūdes vietās ir līdz pat viena metra biezumā.
Pazemes ūdeņi ar dzelzi ir bagātinājušies, filtrējoties caur devona iežiem – Burtnieku svītas smilšakmeņiem un aleirolītiem. Dzelzs savienojumu izgulsnēšanās norisinās, ūdeņiem sastopoties ar gaisa skābekli un procesā iesaistoties īpašām baktērijām. Pagaidām gan neesot skaidrs, kāpēc tieši šai vietā notiek tik intensīva dzelzs savienojumu izgulsnēšanās.
Gada augs – čemuru palēks
Latvijas Botāniķu biedrība par šā gada augu ir izvēlējusies daudzgadīgo ziemciešu puskrūmu – čemuru palēku.
Čemuru palēks ir daudzgadīgs ziemciešu dzimtas puskrūms ar zobainām, ādainām lapām, kas satuvinātas rozetē. Laika periodā no jūnija līdz augustam palēkam ir skaisti rozā ziedi, kas sakārtoti skrajā čemurā un nolīkuši uz leju, tādēļ ziedu čemurs dažkārt atgādina smalki veidotu lietussardziņu.
Augs ir ierakstīts Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā un vairāku valstu aizsargājamo sugu sarakstos, bet pašlaik nav iekļauts Latvijas īpaši aizsargājamu sugu sarakstos, kaut arī sastopams samērā reti. Čemuru palēks ir plaši izplatīts Ziemeļu puslodē Eirāzijā un Ziemeļamerikā. Tas ir ārstniecības augs, ko iecienījuši Ziemeļamerikas indiāņi. Vairākās valstīs to izmanto cistīta, nierakmeņu un urīnpūšļa, prostatas, tuberkulozes un audzēju ārstēšanā. Auga saknes un lapas Amerikas indiāņi izmantoja tonizējoša dzēriena pagatavošanai.
Šis augs ir skraju priežu mežu suga, tomēr tas ne vienmēr ir sastopams šai sugai piemērotos apstākļos. Tā izplatību ietekmē arī saimnieciskā darbība, mežu ugunsgrēki un simbioze ar augsnes sēnēm.
Komentāri (36)