Izvēle starp vārda brīvību un padevību

Islāma kritizēšana nav rasisms, fobija vai neiecietība pret cilvēkiem no musulmaņu kultūrām – tieši pretēji

Mežonīgais uzbrukums franču žurnālam “Charlie Hebdo” par islāmam zaimojošu karikatūru publicēšanu bija kārtējā asiņainā sadursme starp reliģiskās un laicīgās pasaules uzskatiem. Šoreiz dzīvību zaudēja divpadsmit nevainīgi cilvēki Parīzē, bet šis slaktiņš ir daļa no ilgstošas ideoloģiskas cīņas, kura ietekmē mūs visus.

Vārda brīvība ir jebkuras stipras un brīvas sabiedrības stūrakmens, kas ir jāaizstāv ikvienam, kas no tās gūst labumu. Mēs nedrīkstam sevi sākt cenzēt, tādejādi pakļaujoties vardarbīgiem fanātiķiem un raizēm pat dievbijīgo jūtām. Tieši patlaban ir būtiski paplašināt, nevis ierobežot vārda brīvību.

Nav pamata apšaubīt faktu, ka Parīzes uzbrucējus motivēja reliģiskā pārliecība un vēlme sodīt zaimotājus. Aculiecinieku video ierakstos var dzirdēt, ka, apšaudot žurnāla redakciju un nogalinot tās apsardzi, šāvēji izmanto saukļus “Dievs ir varens!” un “Mēs esam atriebuši pravieti Muhamedu!”. Daudziem ir neērti atzīt, ka ticība mūsdienās var novest līdz tādam barbarismam; tomēr liekas muļķīgi izslēgt šo motivāciju gadījumā, kad tā tiek skaļi un skaidri deklarēta kalašņikova šāvienu pavadījumā.

“Charlie Hebdo” traģēdija nav vienīgā vardarbīgā saskarsme starp zaimotājiem un fundamentālistu musulmaņiem nesenajā Eiropas vēsturē. Līdzīgi piemēri ir Irānas garīgā līdera fatva pret britu rakstnieku Salmanu Rušdi pēc “Sātana vārsmu” publikācijas 1989. gadā, holandiešu režisora Teo van Goga slepkavība pēc īsfilmas “Padevība” demosntrēšanas 2004. gadā un nemieri pēc tam, kad dāņu avīze “Jyllands-Posten” publicēja pravieša Muhameda karikatūras 2005. gadā.

Pasaules reakcija pēc šiem traģiskajiem notikumiem seko jau sen iestudētam scenārijam. Daudzi ierosina izrādīt lielāku cieņu pret dievbijīgo jūtām un ierobežot zaimojoša satura izplatīšanu. Vardarbīgajos uzbrukumos faktiski tiek vainoti paši upuri, jo tie, redz, esot lieki izprovocējuši ticīgos ar zaimojošiem, kulturāli nejūtīgiem un rasistiskiem materiāliem. Pasaules līderi drīz pievienojās šim korim ar piezīmēm par to, ka fundamentālistu pārliecībai nav nekāda sakara ar “patiesu ticību” un “īsto islāmu”. Ja kāds cenšas to apšaubīt, tad labākajā gadījumā tiek nosaukts par rasistu un islamofobu, bet bieži vien (ar traģisku ironiju) arī pakļauts vardarbības draudiem.

Lai gan šādu nostāju pauž daudzi izglītoti un liberāli noskaņoti cilvēki ar vislabākajiem nodomiem, viņi diemžēl smagi maldās un tādejādi izplata aplamības, kuras piesedz reālu kaitējumu īstiem cilvēkiem.

Islāms atšķirībā no citām pasaules reliģijām mūsdienās izceļas ar tieksmi pēc vardarbības, neiecietību pret neticīgajiem, zaimotājiem un to sabiedrotajiem (vismaz viens no nogalinātajiem Parīzes slaktiņā bija musulmanis). Bagātīgs pamatojums šādai attieksmei ir Korānā un citos islāma svētajos rakstos (piem., Korāns 5:33 nosaka nāves sodu tiem, kuri zaimo pravieti Muhamedu). Lai gan bieži tiek atkārtots, ka teroristu pārliecība nav “īstais islāms”, paši teroristi vienmēr bez grūtībām ir spējuši pamatot savu rīcību ar svēto rakstu palīdzību. Labs analogs šādām domstarpībām ir daudzās ticīgo šķelšanās kristietībā, kurā katra konfesija sevi uzskata par patiesajiem Jēzus sekotājiem.

Vardarbīgie uzskati tiek atspoguļoti arī bēdīgi slavenajās musulmaņu pasaules aptaujās. 2013. gada “Pew Research” aptauja konstatēja, ka milzīga iedzīvotāju daļa musulmaņu valstīs vēlas, lai valsts likumdošana atbilstu šariatam (islāma likumiem). Šariats aptver gandrīz visus dzīves aspektus, bet divi konkrēti piemēri ir laulības pārkāpēju nomētāšana ar akmeņiem līdz nāvei un nāvessods tiem, kuri pamet islāma ticību. Piemēram, Ēģiptē 76% musulmaņu uzskata, ka valsts likumdošanai būtu jāatbilst šariatam, no kuriem 81% atbalsta laulības pārkāpēju nosišanu ar akmeņiem un 86% atbalsta nāvessodu ticības atkritējiem. Kaut gan vardarbību pret neticīgajiem islāma vārdā atbalsta tikai neliela daļa musulmaņu, Ēģiptē teroristus pašnāvniekus atzinīgi novērtē 29% ticīgo.

Laikā, kad mēs ik nedēļu dzirdam par masu slaktiņu islāma vārdā, neērtā patiesība ir fakts – reliģiskā pārliecība var pati par sevi būt vardarbības cēlonis (un nevis tikai liekulīgu sadistu atruna).

Protams, nav iespējams par daudz uzsvērt faktu, ka islāma galvenie upuri ir paši musulmaņi. Musulmaņi ir galvenie teroraktu upuri. Musulmaņu sievietes bieži dzīvo pilnīgā vīriešu pakļautībā un nereti ir reliģiski pamatotas vardarbības un nāvessodu upures. Muslmaņu bērnu dzimumorgāni tiek sakropļoti reliģiskos rituālos bez jebkāda medicīniska pamatojuma.

Musulmaņu kultūras ir daudz devušas visai cilvēcei, taču islāms un šariats savā būtībā vairs nav savienojami ar mūsdienu liberālajām un sekulārajām vērtībām.

Aizliegums zaimot apdraud vārda brīvību. Aizliegums mainīt ticību nepieļauj cilvēka reliģisko uzskatu un apziņas brīvību.

Reliģiski pamatotie aizspriedumi apdraud bērnu, sieviešu, homoseksuāļu un citu minoritāšu tiesības. Reliģiskās atklāsmes ir pretrunā ar mūsdienu zinātni, medicīnu un izglītību. Mūsu laikmetīgās tiesības un brīvības ir apgaismības laikmeta intelektuālie augļi un visas cilvēces nenovērtējamais morālais mantojums, kuru nav iespējams salīdzināt ar viduslaiku pamācību vardarbīgai dzīvei tuksnesī.

Islāma kritizēšana nav rasisms, fobija vai neiecietība pret cilvēkiem no musulmaņu kultūrām – tieši pretēji. Reliģija ir ideoloģija, nevis iedzimta cilvēka īpašība. Piemēram, apgalvojums, ka bērns piedzimst par musulmani vai budistu ir tikpat absurds kā apgalvojums, ka bērns piedzimst par marksistu vai post-feministu.

Mums ir jāspēj kritizēt reliģiju tikpat vēsi, kā kritizējam fašismu, padomju sociālismu un valsts korupciju.

Kritizējot islāmu mēs palīdzam tiem, kuri atrodās šīs brutālās ideoloģijas skavās un nespēj tai pretoties paši. Klusējot un raizējoties par zaimošanu, mēs apslāpējam to drosmīgo musulmaņu balsis, kuri godīgi cenšas reformēt savu ticību (un dzīvo nāves draudu briesmās).

Protams, risinājums nav tā sauktās “kristīgās vērtības”. Par tādām nopietni nevar runāt neviens, kurš ir izlasījis Bībeli. Pēc mūsdienu sekulārajiem standartiem arī Vecā un Jaunā derība ir pilnas ar nežēlīgām un vardarbīgām “līdzībām”, kurās ir grūti atrast ko tādu, ko varētu uzskatīt par ētiskas uzvedības principu. Vēsture lapas ir pilnas ar krustakariem, inkvizīcijām, raganu medībām, grautiņiem un citiem barbariskiem noziegumiem kristietības vārdā. Tā noteikti arī nav sakritība, ka aiz “kristīgajām vērtībām” nereti slēpjas aizspriedumaini politiķi ar radikālām nosliecēm.

Vārda brīvība ir būtisks sekulāras un liberālas sabiedrības pamats, bet cenzūra un brīvas domas vardarbīga apspiešana ir viens no galvenajiem tirānijas darbarīkiem. “Charlie Hebdo” redakcija drosmīgi aizstāvēja šo mums visiem būtisko principu, bet viņus brutāli noslepkavoja dievbijīgi, gļēvulīgi un mazvērtības kompleksu apsēsti mežoņi. Gadījumos, kad reliģija konfliktē ar sekulārajām vērtībām, būtu aplami, ja mēs kā brīva un demokrātiska sabiedrība 21. gadsimtā nepārprotami neiestātos par vārda brīvību, bet nostātos dzelzs laikmeta pasaules uzskatu pusē.

Avoti:

Pew Research

Autors ir Hārvarda biznesa skolas absolvents