Jauno uzņēmēju lamatas jeb jaungada humors ierēdņu gaumē

Gribu sagaidīt loģisku rīcību no valsts kopumā – lai likumi un nosacījumi arī bez detalizētas studēšanas būtu loģiski saprotami cilvēkam, kurš vēlas darboties godīgi

Es nemēdzu sūdzēties par dzīvi vai valsti. Man vienmēr ir paticis mācīties, par valsts budžeta līdzekļiem esmu ieguvis labu un konkurētspējīgu izglītību. Esmu atzīts profesionālis savā jomā, aktīvi sekoju līdzi jaunākajām tendencēm tajā. Man patīk ieviest inovācijas un, nenoliegšu, tas tīri labi arī sanāk.

Dažus gadus pirms krīzes kļuvu par pasniedzēju augstskolā. Šis darbs man iepatikās un palīdzēja arī pārlaist smago laiku, kad pieprasījums pēc speciālistiem manā jomā strauji saruka. Tomēr paralēli pasniedzēja darbam vienmēr esmu turpinājis darboties profesijā pašnodarbinātas personas statusā.

Man ir trīs bērni, jaunākais vēl pavisam zīdainis. Apmēram vienlaikus ar jaunākā bērna piedzimšanu nolēmu dibināt savu uzņēmumu. Bija sakrājušās dažas biznesa idejas, kas tā vien prasījās tikt realizētas. Ar kolēģiem reģistrējām firmu, uzsākām darbu. Tā kā sākumā firmas finanšu situācija vēl bija nestabila, tad reģistrējām to kā mikrouzņēmuma nodokļa maksātāju. Patiešām, pirmajos darbības mēnešos darba apjoms nav bijis liels – pāris lielāki un daži sīkāki projekti. Paralēli strādājam arī pie lielās biznesa idejas, kas varētu atmaksāties tuvāko pāris gadu laikā.

Protams, neesmu pametis savas pasniedzēja gaitas, tās joprojām nodrošina nepieciešamos pamatienākumus, jo jaunā firma vēl nesniedz tik lielus un regulārus ienākumus, lai varētu atteikties no iepriekšējās nodarbošanās.

Idilliski, vai ne? Labi izglītots, aktīvs daudzbērnu tēvs strādā, lai nodrošinātu gan sevi un savu ģimeni, gan, iespējams, nākotnē sāktu eksportēt un kļūtu par vienu no Latvijai tik būtiskās inovācijas ekonomikas vērā ņemamu dalībnieku.

Tomēr ap Ziemassvētkiem mani gaidīja nepatīkams pārsteigums. Augstskola, kurā strādāju, izmaksāja jūtami mazāku mēnešalgu nekā pierasts un nekā gaidīts.

Pirmajā darbdienā pēc svētkiem zvanīju grāmatvedībai, lai noskaidrotu lietas apstākļus. Izrādās – tā nav viņu kļūda, bet gan sekas tam, ka Valsts ieņēmumu dienests ir izņēmis manu elektronisko algas nodokļu grāmatiņu. Nākamais zvans uz VID lika saprast – viss ir noticis tā, kā likumdevējs paredzējis. Tā kā esmu kļuvis par darbinieku arī mikrouzņēmuma nodokļa maksātājā, tad man vairs nav tiesību saņemt nodokļu atvieglojumus par apgādībā esošajām personām. Nekur – arī ne otrā darbavietā. Tā kā manā gadījumā tie ir trīs mazgadīgi bērni, tad summa mēneša budžetā ir itin nozīmīga. Sieva nestrādā, tātad nevaru atvieglojumus pārrakstīt uz viņu.

Vēl nepatīkamāk – rādās, ka man nāksies valstij pārskaitīt atpakaļ arī to atvieglojumu daļu, kuru saņēmu iepriekšējos mēnešos. Summa tuvojas 1000 eiro. Lieki piebilst, ka tādas liekas summas man nav.

Man varētu pārmest, ka nenoskaidroju uzreiz, kādas sekas varētu būt par atrašanos darba attiecībās ar mikrouzņēmuma nodokļa maksātāju. Droši vien tieši šādu komentāru saņemšu no VID, kas man laipni norādīs uz dažiem likumiem un vēl kādu saujiņu saistošu Ministru kabineta noteikumu.

Tomēr šo kritiku es gribētu noraidīt. Pirmkārt, pirms izvēlēties nodokļu maksāšanas veidu, es, nebūdams ne jurists, ne grāmatvedis, savu iespēju robežās rūpīgi iepazinos ar publiski pieejamo, pasvītroju, pieejamo informāciju par mikrouzņēmumu nodokļiem. Iesākumā šķita, ka man, paralēli strādājot citu darbu, vispār nebūs iespējas kļūt par mikrouzņēmuma darbinieku, tomēr vēlāk, precizējot to VID, izrādījās, ka ir gan iespējams.

Jā, apzinājos, ka publiski pieejamas literatūras par šo statusu nav daudz, tomēr labticīgi pieņēmu, ka šajā statusā nebūs paslēptas kādas īpaši viltīgas un nejaukas lamatas. Galu galā, valsts taču publiski vienmēr un visur atkārto, ka visādi atbalsta uzņēmējdarbības attīstību, jaunu cilvēku kļūšanu par uzņēmējiem un tā tālāk.

Mana situācija ir pavisam klasiska, tātad varētu rēķināties, ka likuma pieņēmēji ir izvērtējuši šādu scenāriju – speciālists, turpinot strādāt pamatdarbā, izveido savu nelielu uzņēmumu papildus ienākumiem. Par ko gan šeit vispār uztraukties?

Tomēr tas vēl nav viss. Ceturtdien atkārtoti zvanīju uz VID, lai noskaidrotu, kā atteikties no mikrouzņēmuma nodokļa maksātāja statusa un pāriet uz klasisko uzņēmējdarbības formu. Saņēmu laipnu atbildi, ka… (bungu rīboņa)… līdz 15.decembrim man vēl ir gana daudz laika, lai uzrakstītu attiecīgu iesniegumu, un jau no nākamā gada 1. janvāra statuss būs mainīts! Jā, cik labi, ka tagad ir janvāra sākums, varēšu rūpīgi ar kaligrāfiskiem burtiem visu gadu iesniegumu veidot un pielabot. Tas nekas, ka tajā laikā zaudēšu vēl kādus pāris tūkstošus eiro.

Bet tagad nopietni. Ko man darīt? Padoties birokrātijai un slēgt uzņēmumu, lai vietā atvērtu citu? Pārreģistrēt uzņēmumu uz kādu trešo personu, kura formāli saņems naudu, bet neformāli to tāpat nodos man? Vai varbūt vienkārši atmest visam ar roku un pāriet pelēkajā ekonomikā, atsakoties no firmas attīstības un eksporta plāniem? Citus rīcības variantus neredzu.

Es ļoti vēlētos, lai situācija, kurā esmu nonācis, pamodinātu politiķus un ierēdņus un liktu viņiem aizdomāties par uzņēmējdarbības attīstību pēc būtības. Pirmkārt, būtiski ir jāuzlabo informācijas pieejamība. 

Lai Uzņēmumu reģistrs, VID un citas iestādes izstrādātu sakarīgus palīglīdzekļus, kas patiešām ļautu saprast likumu līkločus un neiekrist valsts izveidotās lamatās, no kurām pēc tam tik lēti netikt ārā. Nevis kaut kādus neko neizsakošus bukletus ar smaidīgiem jauniešiem, bet bez noderīgas informācijas.

Otrkārt, es vēlos sagaidīt loģisku rīcību no valsts kopumā – lai likumi un nosacījumi arī bez detalizētas studēšanas būtu loģiski saprotami cilvēkam, kurš vēlas darboties godīgi. Lai, dibinot uzņēmumu uz tipiskiem nosacījumiem, pēc laika neizlīstu ārā neizprotami, bezjēdzīgi un sāpīgi zemūdens akmeņi.

Treškārt, iespēju efektīvi kaut ko mainīt (nevis pēc gada!), ja rodas tāda vajadzība. Ja vienkāršāk ir reģistrēt jaunu firmu nekā veikt izmaiņas jau esošā – piedodiet, tas ir idiotisms.

Piektkārt, jaunam uzņēmumam ar nestabiliem ieņēmumiem atvieglots nodokļu režīms nudien ir nepieciešams, un Latvija nebūtu pirmā, pat ne desmitā valsts, kas tādu ieviestu. Šobrīd ir otrādi. Gribi uzsākt uzņēmējdarbību? Un tev vēl ir bērni? Pats vainīgs, pats uzprasījies!

Autors ir uzņēmējs, augstskolas pasniedzējs