Valsts naudas maks un Saeimas deputāta ētika

Gribētos, lai turpmāk koalīcijas deputāti apņemtos nedalīt valsts makā esošos līdzekļus atbilstoši plašākai sabiedrībai ne visai saprotamiem likumiem

Jaunais gads nāk ar jaunām iecerēm un jauniem plāniem. Valsts budžeta vairākos lappušu simtos ietvertie sausie cipari tā vai citādi ietekmēs daudzu Latvijas iedzīvotāju, uzņēmumu un pašvaldību ikdienu visa 2015.gada garumā.

Jauno gadu tradicionāli ir pieņemts sākt arī ar kādu apņemšanos. Tādu, kura parasti veidojas, analizējot iepriekšējā gada pieredzi un pievienojot savas vai savu līdzcilvēku vēlmes. Dzīvot labāk, veselīgāk, saticīgāk. Domāt taisnas domas un runāt tiešus vārdus. Lai pašam un apkārtējiem nav kauns. 2015.gada valsts budžeta un Jaungada apņemšanos kontekstā ļoti gribētos, lai turpmāk koalīcijas deputāti apņemtos nedalīt valsts makā esošos līdzekļus atbilstoši plašākai sabiedrībai ne visai saprotamiem, vairāk ēnu ekonomikas darboņu pasaulei tuvākiem likumiem. Savukārt par šādā – diezgan nožēlojamā – veidā jau pieņemtiem lēmumiem saviem vēlētajiem nekavējoties sniegtu izsmeļošu skaidrojumu. Ko nedaudz vairāk par: “Ņēmu, jo deva, citi arī ņēma.”

Kā un kam dalīja?

Dalīja ļoti ātri un ne visai kautrējoties – “savējiem”, par ko ļoti detalizēti un pamatīgi tiek izklāstīts Latvijas Sabiedrisko mediju 2014.gada 26.decembra rakstā „Divi miljoni deputātu rosinājumiem: Nauda savējo kabatās”.

Valsts līdzekļi nevalstiskām organizācijām, kurās darbojas pats līdzekļu piešķiršanas iniciators. Valsts budžeta līdzekļi savas partijas vadītai pašvaldībai vai savas reliģiskās draudzes dievnama altāra sienas remontam. Valsts līdzekļi savam teātrim, savai skolai, savam orķestrim, savam sporta klubam, savai slimnīcai, sava mikrorajona rotaļu laukumam, saviem ugunsdzēsējiem un daudz kam citam – bet tikai tam īpašajam “savam”.

Lieki teikt, ka visiem šiem līdzekļu saņēmējiem jau ir savi likumīgi priekšstāvji, kuru uzdevumos un tiešos darba pienākumos ietilpst gādāt par valsts budžeta vai no citiem avotiem ņemtu līdzekļu piesaistīšanu. Par slimnīcām mums atbild Veselības ministrija, par skolām – Izglītības un zinātnes ministrija, par ugunsdzēsējiem – Iekšlietu ministrija, par jauniešu patriotisko audzināšanu – Aizsardzības ministrija, par orķestriem un deju kolektīviem – Kultūras ministrija un par pašvaldību iestādēm būtu jāatbild pašvaldībām.

Protams, Saeima, apstiprinot budžetu, var iebilst un arī izdarīt izmaiņas, taču tikai tādā gadījumā, ja attiecīgajā budžeta grozījumu priekšlikumā ietvertais regulējums nepārklājas ar jau esošu atbildīgās ministrijas vai citas valsts iestādes budžeta līdzekļu pieprasījumu kopumā.

Ja mēs pieņemam, ka viens vai otrs deputāts labāk par Veselības ministriju zina, kurai tieši slimnīcai nepieciešami līdzekļi kāda specifiska medicīniska aprīkojuma iegādei, tad, iespējams, mums vispār nebūtu vajadzīga šī ministrija? Likvidējam izpildvaras institūtu, dalām budžetu ar koalīcijas deputātu skaitu un koalīcijā norīkojam atbildīgos par valsts līdzekļu dalīšanu apvienojumā ar ikgadēju attiecīgās nozares politikas veidošanu.

Viens deputāts A ar savu palīgu lai atbild par skolām, deputāts B par rotaļu laukumiem un deputāts C par baznīcām.

Tad viena Saeimas sasaukuma laikā mēs visu Latvijas izglītības naudu ieguldīsim tikai, piemēram, Dagdas pusē, kamēr visi rotaļu laukumi četrus gadus tiks būvēti tikai Liepājā. Viss savējiem un maza bēda par to, kā izskatās citur Latvijā?

Pārspīlēti, bet faktiski uz to arī vedina visas taisnošanās un argumentācija par “ierasto kārtību”, “labi, ka vismaz kaut kas tai skolai atlēca” vai “citi jau iepriekš nerīkojās labāk”. Skaidrs, ka zināma savtība piemīt mums visiem, bet vai uz tās pamata tiek būvētas un attīstītas valstis? Raudam par valstiskas politikas trūkumu it visā, taču sadzīviskā līmenī neiebilstam par deķīša vilkšanu katram uz savu pusi, pat attaisnojam un visādi cenšamies to racionalizēt.

Un visā šajā budžeta pieņemšanas mākslīgi radītajā steigā pavisam nenovērtēta palika frakcijas “Saskaņa” atturēšanās izšķirīgajā balsojumā. Kāpēc lielākā opozīcijas partija nebija pret šo un šādi sagatavotu valsts budžetu? Atbalstīti tika A.Klementjeva divi priekšlikumi: 47 000 eiro (papildus finansējums Nacionālā rehabilitācijas centra “Vaivari” Tehnisko palīglīdzekļu centram) un 58 500 eiro (miega laboratorijas izveidei Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā – Gaiļezera novietnē), kā arī 700 000 eiro Olimpiskā centra “Rēzekne” būvniecībai. Patiešām Latgales reģiona pievilcības vairošanai vai tomēr “Saskaņas” pirkšanai?

Redzot, kā šī partija strādā Rīgā un Rēzeknē, tad gan jau šajā summā varētu būt ierēķināti savi 10-20%, kas, iespējams, pamazām iekrājas pirmsvēlēšanu vajadzībām. Pašā koalīcijā neesot bijusi pārliecība, ka viss balsojumā iešot gludi, tāpēc jau savlaicīgi tika aizlikts vārds (un kāds eiro) lielākās opozīcijas partijas labā. Nekā personīga – tāds politiskais bizness.

Kā to mainīt?

Vairāki koalīcijas deputāti pēc sēdes, kurā tika skatīts likums par valsts budžetu, pienāca klāt un vismaz neoficiāli atzina, ka nevēlas ilgtermiņā piekrist šādai aplamai finanšu sadalījuma kārtībai. Tas dod cerību, ka nākotnē tomēr varam situāciju mainīt. Katrā no frakcijām bija vismaz viens deputāts, kas iebilda pret šāda veida līdzekļu izdāļāšanu, lai arī palika īsti neuzklausītā mazākumā.

Ļoti iespējams, ka tādu, kuri juta un joprojām jūt sirdsapziņas pārmetumus par šādu valsts budžeta veidošanu koalīcijas frakcijās, ir vēl vairāk, tomēr viņu iebildumi netiek pausti diezko skaļi, pakļaujoties pie varas esošajai dažu cilvēku elitei. Sistēma mainīsies, tiklīdz katrā Saeimas sasaukumā jaunievēlētie deputāti sāks apzināties, ka viņiem nav jābūt par vienkāršu balsošanas mašīnu – mūžīgi pateicīgu partijas vadībai par labāku vietu vēlēšanu sarakstā. Jā, parlaments ir sabiedrības spogulis, taču kādam jāmainās pirmajam, un Saeimas simtam to droši vien būtu vieglāk izdarīt nekā Latvijas diviem miljoniem.

Lai mums visiem izdodas!

Autors ir 12.Saeimas deputāts, Latvijas Reģionu apvienība