Vai gaidīsim vēl vienu Zolitūdi?

Esošā iepirkumu sistēma ir bumba ar laika degli

Gadu pēc Zolitūdes traģēdijas mediju dienaskārtībā atkal ir nonācis jautājums par valsts varas morālo atbildību savu iedzīvotāju priekšā – izmeklēšana pagaidām ir bez rezultātiem, bet iespējamie vainīgie mierīgi turpina dzīvot tālāk.

Manuprāt, gads valstij bija pietiekami ilgs laiks, lai labotu savas iepriekš pieļautās kļūdas un pieņemtu normatīvos aktus, kas ierobežotu uzņēmumu nihilistisko attieksmi pret sabiedrību – nekā citādi nevar nosaukt Zolitūdes veikala būvnieka “RE&RE” uzvaru konkursā par Olaines cietuma būvi. Jo, lai gan apsūdzības vēl nav celtas, ikvienam ir skaidrs, ka firma ir līdzvainīga traģēdijā, jautājums tikai – cik lielā mērā.

Viens no veidiem, kā panākt, lai negodprātīgi uzņēmēji netiktu pie valsts pasūtījumiem, ir atteikšanās no zemākās cenas principa, tā vietā liekot kvalitāti, kā arī noteikt pamatprincipus, kā valsts pārbauda savu sadarbības partneru reputāciju.

Jāatzīmē, ka “RE&RE” gadījums nebūt nav vienīgais – medijos parādījušas ziņas, ka, piemēram, būvniecības uzņēmums “Moduls-Rīga” ir bijis iesaistīts PVN izkrāpšanas shēmās, turklāt atmazgājot naudu, kas saņemta valsts un pašvaldības celtniecības pasūtījumos, bet, piemēram, SIA “Dīlers”, kura īpašnieki par atbrīvošanu no apcietinājuma samaksāja lielāko drošības naudu atjaunotās Latvijas vēsturē, ir biežs dažādu valsts konkursu uzvarētājs atkritumu apsaimniekošanas jomā. Jāatgādina, ka šīs firmas īpašnieki tika aizturēti aizdomās par krāpšanos ar Eiropas Savienības fondu finansējumu, nodokļu nemaksāšanu un PVN izkrāpšanas shēmu izveidi vairāku miljonu apmērā.

Pieminēšanas vērts ir arī liepājnieks Andrejs Podrjadčikovs, kurš bija izveidojis Kurzemē lielāko PVN izkrāpšanas shēmu. Presē raksta, ka viņam ar kompanjoniem izdevies no valsts izkrāpt vairāk nekā divus miljonus eiro un iespēju netraucēti darboties viņam nodrošināja bijusī Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektore Nellija Jezdakova, kuru viņš atbalstījis ar regulāriem maksājumiem. Nedomāju, ka uzskaitītie ir vienīgie gadījumi, kad pie mūsu visu naudas tiek negodprātīgi uzņēmumi, kas tādā veidā neļauj strādāt godīgiem nodokļu maksātājiem, jo godīgie valsts pasūtījumus vienkārši nevar izpildīt, jo tad nodokļus nāktos maksāt no citiem ieņēmumiem.

Valsts iepirkumu dalībnieku reputācijas pārbaude būtu tikai viens solis sistēmas sakārtošanas virzienā, taču, ticamākais, arī to būs viegli apiet. Taču šajā gadījumā vismaz būs radīti principi, pēc kuriem sabiedrība varēs vadīties un vērtēt notikušo, savukārt valsts iepirkumu veicēji varēs noraidīt negodprātīga uzņēmēja piedāvājumus.

Otra pamatproblēma valsts iepirkumos ir zemākas cenas princips, nevis kvalitatīvākais piedāvājums. Pati valsts kā iepirkuma veicējs veicina dažādu shēmu radīšanu, lai uzņēmumi varētu panākt zemāko cenu un tikt pie pasūtījuma.

Visbiežāk tas notiek, nolīgstot dažādus apakšuzņēmējus. Savukārt apakšuzņēmējs darbu uztic vēl citiem vai pat rada firmu-viendienīti, kas pēc naudas saņemšanas un (labākajā gadījumā) algu izmaksāšanas darbiniekiem pavisam legāli kļūst maksātnespējīga un paliek parādā valstij. Savukārt, ja iepirkumos tiktu vērtēta piedāvājuma kvalitāte, nevis cena, uzņēmēji būtu ieinteresēti izstrādāt patiešām kvalitatīvu piedāvājumu un nemaz nedomātu par iespēju ietaupīt uz nodokļu rēķina. Tas veicinātu konkurenci un risinātu vēl vienu Latvijas kā salīdzinoši nelielas valsts problēmu – to, ka mūsu valstī pakalpojumu sniedzēju vai piegādātāju skaits ir salīdzinoši neliels, visi viens otru pazīst, tādējādi ir iespējams prognozēt, kuri uzņēmumi pieteiksies iepirkumam un vienoties jau iepriekš, kurš tad šoreiz iesniegs piedāvājumu par zemāko cenu.

Skaidrs, ka esošā iepirkumu sistēma ir bumba ar laika degli, jo pēc šādas shēmas veicot iepirkumus, var piepildīties tikai divi no trim nosacījumiem, proti, pakalpojumus ir sniegts lēti, kvalitatīvi un pakalpojuma sniedzējs ir samaksājis visus nodokļus. Pieredze rāda, ka kopā visi šie trīs nosacījumi var piepildīties ārkārtīgi reti; tā nav tālredzīga un valstiska domāšana. Diemžēl uzņēmēji un valsts politiskā elite ir pārāk saauguši savā starpā un ir jābūt ļoti stiprai politikai gribai, vai, nedod Dievs, vēl kādai traģēdijai, lai esošo situāciju mainītu.

Tāpēc valdošajiem politiķiem būtu pēdējais laiks ķerties pie iepirkumu sistēmas pārskatīšanas, lai ilgtermiņā ieguvēji būtu visi, nevis tikai tā daļa, kas māk izstrādāt un realizēt pareizās shēmas un nopelnīt uz kāda cita rēķina.

Autors ir Dr.oec., Latvijas Universitātes profesors