Kāpēc Latvijā nespēj sakārtot izglītības sistēmu, kas balstās uz kognitīvo pieeju
Nesakārtota izglītības sistēma, nemaz nerunājot par skolotāju algām, valdībām mainoties nenoiet no aktualitāšu saraksta. Kur ir problēma? Svinam valsts svētkus, lepojamies ar savu valsti, bet attiecības ar savu jauno paaudzi sabiedrībai ir neskaidras, lai neteiktu vēl asāk.
Izglītība ir visas sabiedrības lieta, bet sabiedrības pamatstruktūras izglītību izprot dažādi. Nav skaidrs, kāda ir vecāku, kāda izglītības zinātnieku un kāda politiķu kompetence izglītības jomā. Dažādie viedokļi mainās un savstarpēji konkurē.Tiek ievesti jauni mācību priekšmeti, bet cik tas ir pamatoti, neviens īsti argumentēt nevar. Nav skaidra izglītības saistījuma ar ekonomiku, kulturu, zinātni, nemaz neminot izglītības pašas fundamentālos psiholoģijas un filozofijas pamatus. Izlīdzamies ar ārvalstu piemēru meklēšanu un atdarināšanu.
Raksta uzdevums ir ļoti īsi iezīmēt tās politikas nostādnes, kas izglītībai traucē veikt sabiedrības atjaunotnes funkciju.
Rūpīgi analizējot gadu gaitā mainīto, bet principā nemainīgo valsts pamatizglītības standartu, atklājas līdz šim realizētās izglītības politikas nepilnības. Pirmā no tām ir ar likumu noteiktais izglītošanās procesa un rezultāta normatīvi ierobežotais raksturs. Tas neļauj skolēnu izprast un viņam veidoties kā izglītības mērķfigūrai.
Politiski noteiktie izglītības mērķi ir sadzīviski nepieciešamās, priekšmetiski ierobežotās zināšanas un prasmes. Šāds ierobežojums neļauj daudzveidīgo apgūstamo informāciju prātā sakārtot un apgūt kā sistēmu, ieraudzīt tajā kopsakarības.
Tas apgrūtina apguvi un izpratni, rada pārslodzi un spriedzi gan skolēnos gan skolotājos. Skolotāji, iespējams, burtiski neseko normatīvajām prasībām, vispirms ievēro apguves pedagoģiskos likumus. Tas arī ļauj teikt, ka izglītība Latvijā ir kopumā laba. Bet politikas nopelns tas nav.
Otra iezīme loģiski izriet no pamatizglītības noteiktā obligātā satura. Tas tiek noteikts tematiski nevis saturiski un līdz ar to tiek nevajadzīgi saskaldīts. Piemēram, vēsturē neprasa laikmeta vispārēju raksturojumu, ir jāzina tikai notikumi un savstarpēji nesaistīti apgūstamie temati. Šādu domāšanas priekšmetisku ievirzi zinātnē dēvē par kognitīvu, t.i., izzinošu attieksmi pret objektīvām, nemainīgām lietām. Tā neskar un neizprot cilvēku savstarpējās attiecības mainīgajās situācijās. Cilvēks un sabiedrība nav objektīvi tveramas un zinātniski izskaidrojamas lietas.
Standartā noteikts, ka pamatizglītības mērķis ir nodrošināt izglītojamo ar individuālajai un sabiedriskajai dzīvei nepieciešamajām pamatzināšanām un pamatprasmēm. Taču sabiedriskajā dzīvē ir nepieciešamas ne tikai zināšanas, bet arī ievērot tradīcijas, morāles normas un ētikas principus. Šīs apziņas humānās kategorijas standarts nosaka apgūt un izprast kā jēdzienus, t.i., zināšanu formā, bet ne kā uzvedību un rīcības paradumus. Līdz ar to sabiedrībā veidojas morāles deficīts un nevērība pret ētikas principiem.
Lai šādu stāvokli labotu, tiek ieteikts mācīt latvisko dzīvesziņu un ģimenes mācību, kur varētu apgūt cilvēcisko attiecību pamatus. Taču kā mācību priekšmeti tie atkal dos tikai akadēmiskas zināšanas. Nosaucot tās par dzīvesprasmēm, būtība nemainās.
Cilvēciskās attiecības ir jāapgūst to dzīvajā daudzveidībā, saatiecinot kritisku vērtējumu ar katra paša aktīvu rīcību. Kognitīvā pieeja dod tikai zināšanas.
Trešā iezīme ir no ārzemēm aizgūtā liberālisma ideoloģija, kas atklāti vai noklusēti aizstāv un realizē indivīda neatkarību no sociālajiem procesiem. Līdz ar to netieši tiek noteikta indivīda dominance pār sabiedrību (grupu) jau skolā. Ja indivīda pozīcija vienmēr ir noteicoša attiecībā pret grupu, tad tāda situācija ir nenormāla.
Jau standarta pirmajā, 1999.gada izdevumā uzsvērts, ka cilvēks (jāsaprot – indivīds) ir primārs attiecībā pret sabiedrību, ka izglītībai ir jānostiprina šis priekšstats, kas, kā te apgalvots, ir demokrātisko sabiedrību pastāvēšanas pamats. Arī šodien dzirdam apgalvojumu, ka demokrātija ir indivīda autonomija. Tiek aizmirsts, ka demokrātijas pamats ir pilsoniskā sabiedrība.
Šādi izglītības politikas principi ir kļuvuši par šķērsli sabiedrības attīstībai tās sociālajā un kulturālajā nozīmē. Tā atņem sabiedrībai spēju pašorganizēties arī savas iekšējās drošības garantēšanai. Kognitīvo pieeju kā vienīgo un noteicošo noraida arī izglītības filozofija.
Autors ir izglītības psihologs
Komentāri (39)
Absints 20.11.2014. 12.49
Es tā kā brīnos par budžeta naudas dalīšanas principiem. Veselības aizsardzībai, nozarei, kurā ir visaugstākais korupcijas līmenis un visnesakārtotākā sistēma, budžets tiek palielināts, kamēr Pedagogiem, pretēji Vienotības, Zzs priekšvēlēšanu solījumiem- ne.
Veselības aizsardzības sistēma, kā jau esmu teicis daudzreiz, ir kā caurs siets. Berot šajā sietā vairāk iekša, tajā vienalga nekas nepaliks. Izglītība sistēma, savukārt, Latvijā vēl nav pilnībā salauzta, IZM pagaidām vēl nav izdevies iznīcināt iepriekšējās desmitgadēs ielikto darbu. Izglītības sistēmā nevalda korupcija, ir stingri strukturēta apmaksas sistēma. Manuprāt, investējot izglītībā, rezultāts būtu redzams- atšķirībā no veselības aizsardzības, kur papildus finansējums vien ļaus par valsts līdzekļiem nopirkt labāku operācijas galdu, lai ķirurgs par operāciju vairāk varētu iebāzt savā ķēšā . Domāju, ka politiķi naivi ir iedomājušies, ka papildus nauda kaut ko mainīs veselības aizsardzībā. Nemainīs! Jo būtu jāsāk ar bardaka sakārtošanu, korupcijas izskaušanu, vispārējas apdrošināšanas ieviešanu, taisnīgu darba kompensāciju medicīnas personālam. Pirnais darbs- būtu jāatsuac Zatlera ieviestā korupcijas legalizācija medicīnā.
Savukārt par politiķu solījumiem. Vakar Šadurskis stāstīja par 118 miljonu sadalījumu papildus budžetam. Loģiski pamatoja, ka visiem nepietiek, un, ka tāpēc ir jānosaka prioritātes.. Un nosauca arī Izglītību. Un tad kāpēc pedagogi taisās streikot? Prioritāte tak! Tā arī nesapratu- vai viņš pats ir tik aprobežots un domā, ka 3 izdalītie miljoni šo prioritāti nozīmē, vai ir tik nihilistisks, ka vēlētajiem grib iebarot klajus melus. Domāju ka pēdejais. Un te viņš laikam seko populārajam teicienam, ka meli, ja tos atkārto simtām reižu, vairs nešķiet kā meli. Nerakstīšu, kas to teicis, bet domāju ka daudzi zin šī teiciena autoru.
0