Piliksers: mani noņēma no trases

Valsts apsūdzības uzturētājs digitālgeitā pēc atvaļināšanas velta skarbus vārdus prokuratūras vadībai

Prokurors Edvīns Piliksers pieprasījis bargus sodus digitālgeitas «varoņiem», bet pēc došanās pensijā skarbus vārdus velta arī prokuratūras vadībai un politiķiem.

Pusi no savas 41 gadu ilgās karjeras viņš pavadījis sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas prokurora amatā, pirms tam bijis izmeklētājs. Savulaik viņš uzrādīja apsūdzības sagrieztā zviedru kuģa lietā, bēdīgi slavenajā Lata International lietā, bet pēdējos desmit gadus Piliksers veltījis digitālgeitai, kuru tagad nācies pamest pašā finiša taisnē. Šī krimināllieta saistīta ar digitālās televīzijas ieviešanu – desmitiem miljonu vērtajā projektā valsts piesaistīja firmu Kempmayer Media Ltd, taču aizdomas par krāpniecisku shēmu noveda pie izmeklēšanas un nosēdināja uz apsūdzēto sola 20 cilvēku, to skaitā ilggadējo Andra Šķēles finansistu Hariju Krongornu, bijušo padomnieku Jurģi Liepnieku, agrāko LNT šefu Andreju Ēķi un virkni valsts amatpersonu.

Ar kādām sajūtām aizgājāt no prokuratūras?

Jūtos nelāgi, jo es jau negribēju iet prom.

Kāpēc jums bija jāiet prom, vai to likums nosaka?

Jā, to prasa likums. Manuprāt, nepārdomāts. Pirmkārt, likumā ierakstīts, ka par prokuroru var būt līdz 65 gadiem, to pielīdzināja valsts noteiktajam [pensijas vecumam]. Es domāju, ka tas ir nepareizi, ja ir darba rezultāti, ja nav nopietnu kļūdu, neveiksmju. Starp citu, man nekad nav bijuši ne reizi mūžā «Aivari Parki» vai «bla, bla, bla» (piemin publiski izskanējušas citu prokuroru kļūdas oficiālos dokumentos – red.) un, kopumā ņemot, par maniem darba rezultātiem liecina promejot piešķirtais pateicības raksts.

Jums pateica paldies atšķirībā no prokurora Mežsarga?

Jā, šai ziņā viss bija godam. Naudas balvu iedeva, pateica paldies.

Nākamais stāsts, ja runājam par likumu. Likumā ir paredzēts, ka ģenerālprokurors var pagarināt, bet uz laiku līdz diviem gadiem. Te arī bija. 3.oktobrī man palika 67 gadi, līdz ar to Kalnmeieram likums liedza oficiāli pagarināt ar mani prokurora amata darba attiecības kaut uz vienu dienu vairāk.

Vai jums bija vispār kāda iespēja turpināt darbu?

Tas ir nākamais stāsts. Mans kolēģis rakstveidā vērsās pie ģenerālprokurora ar iesniegumu. Bija doma, ka ar mani noslēdz līgumu, piemēram kā ar konsultantu, jo šajā digitālās televīzijas lietā es praktiski izgāju cauri šo ofšorkompāniju korporatīvās pārvaldīšanas sistēmai, to es samērā labi zinu. Izgāju cauri visu palīdzības lūgumu izpildei Lielbritānijā un tās jurisdikcijā esošajās salās Gērnsi, Džersi, Menā, jo tie lūgumi, kas šajā lietā sākotnēji tika uzrakstīti, tajās valstīs izrādījās nederīgi, tur neviens tos negrasījās pildīt. Bija jābrauc, un es braucu, man tur skaidroja, kā tas ir darāms, ko viņiem vajag, lai ķertos pie šī darba klāt. Šīs nianses diezgan labi zinu. Bet pats galvenais ir tas, ka man neļāva pabeigt darbu digitālās televīzijas lietā līdz galam tādā ziņā, ka ir tāda lieta kā replika. Es savu apsūdzības runu esmu norunājis, argumentus par pierādījumiem izklāstījis. Tad, kad mani atbrīvoja, advokāti tikko sāka runāt, es paspēju noklausīties tikai trīsarpus runas. Viņu pavisam ir piecpadsmit. Šobrīd vēl iet [tiesu] debates, tās nav beigušās. Pēc tam ir tāda stadija kā replika, kur es varētu atbildēt uz viņu argumentiem – jo tie aizstāvības argumenti tikai tagad nāk ārā, daudzi ir jauni, daudzi izdomāti. Tiesas process iet jau sešus gadus, gudri cilvēki no aizstāvības puses sēdējuši un domājuši, gatavojušies un sagatavojuši uz simts, divsimt, trīssimt lapām. Viņi tagad dod ārā savus argumentus un katrā trešajā, ceturtajā vai piektajā teikumā es tieku pieminēts, jo esmu apsūdzības autors. Prokurors Piliksers to ne tā, to ne šitā. Man tur būtu daudz ko teikt, apstrīdēt šos argumentus.

Cik daudz laika jums vēl vajadzēja?

Runa bija par apmēram trim, četriem mēnešiem, varbūt līdz gada beigām, jo tur [lietas izskatīšanā] nekāds pārtraukums nav paredzēts. Tikko pēdējais advokāts norunā, tā, lūdzu, varam repliku.

Jūsu kolēģis lūdza jūs piesaistīt kā konsultantu līdz replikai vai vispār līdz lietas kā tādas beigām?

Nu, vismaz līdz replikai, repliku ieskaitot. Lai gan man šķiet, ka vislabāk jau būtu līdz pirmās instances pilnajam spriedumam, jo ir skaidrs, ka varētu būt kas iebilstams un [jāraksta] protests. Bet nerunāsim šobrī par protestu, varētu paiet zināms laiks, kamēr tiesnesis uzrakstīs pilno spriedumu. Viņš varbūt pasludinās tikai saīsināto, pilnais ar argumentiem varētu būt pēc ilgāka laiku. Bet līdz replikas pabeigšanai – tur varēja rast iespēju, kā mani tomēr iesaistīt. Jo palika prokurors Zelčs, kā jūs droši vien zinat, mēs tur esam divi.

Vai Zelčs ir no sākuma?

Zelčs ir no sākuma.

Tad viņš varēs turpināt.

Es domāju, ka nevarēs, jo, noņemot mani finiša taisnē no trases, manuprāt šajā stadijā apsūdzība ir novājināta. Pirmkārt, Zelčam ir arī citas lietas, tajā skaitā ar reālām kriminālvajāšanā esošām personām. Man bija tikai šī lieta. Otrkārt, digitālās televīzijas lietā, nosacīti runājot, Zelča darbs būtu 30%, mans – 70%. Treškārt, es biju valsts apsūdzību uzturošās prokuroru grupas vecākais prokurors un man bija tiesības sadalīt darbības jomas. Es biju sadalījis tā, ka Zelčam pamatā bija ar digitālās televīzijas tehnikas piemērotību, īpašībām, novērtējumu saistītie jautājumi, tehniskās ekspertīzes, savukārt juridiskie jautājumi – krāpšanas esamība vai neesamība, advokāta statusa esamība vai neesamība Jānim Lozem un Mārtiņam Kvēpam un vēl vesela virkne jautājumi – tie bija manējie.

Kādas sekas šī apsūdzības novājināšanās varētu radīt? Kāda ir jūsu prognoze?

Lai kaut ko prognozētu ir jābūt daudz maz nozīmīgiem pieturas punktiem. Man nav šādu pieturas punktu.

Bet spēles laukumu neviens labāk par jums neredz.

No valsts apsūdzības puses, protams, par mani labāk to neviens neredz.

Tieši tāpēc, ar ko tas var beigties šai lietai?

Es atturēšos spriest, jo [šīs lietas] tiesnesis Stukāns uzvedas tā, kā viņam arī jāuzvedas. Viņš nav licis ne ar pušplēstu vārdu vai citādi saprast, kāds varētu būt spriedums. Vai notiesājošs vai attaisnojošs. Ko domā tiesnesis Stukāns, es nezinu. Līdz ar to, manuprāt, šeit bija jāizmanto absolūti visas iespējas, ko vien var no prokuratūras puses šajā lietā darīt. Kā mani informēja – visi ir bijuši par, izņemot Kalnmeiera kungu.

Kas ir tie lēmēji?

Adlers, Kalniņš. Adlers ir Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokurors, mans tiešais priekšnieks. Kalniņš ir Krimināltiesiskā departamenta virsprokurors, bet saimnieks, protams, ir Kalnmeiera kungs.

Kāpēc viņš tā darīja?

Personīgi es nezinu. Ar mani viņš nav runājis. Es arī nezinu pēc kādiem apsvērumiem viņš vadās, jo kopš viņš ir ģenerālprokurora amatā, viņš nevienu reizi ar mani nav runājis. Arī par to, kādas problēmas, kā tev iet šajā lietā, varbūt vajadzīga palīdzība [nav runājis]. Varbūt tā ir bezgalīga uzticēšanās no viņa puses vai kādi citi, es nezinu. Man par to grūti spriest. Mani neviens par to neuzrunāja, bet mans kolēģis saņēmis atbildi, ka ierosinājums tiek noraidīts, jo… Pamatdoma ir tāda, ka tas nav lietderīgi.

Vai nevarētu būt tā, ka tie cilvēki, kas vīd aiz šīs lietas – es nerunāju par tiem, kurus jūs lūdzat saukt pie atbildības, bet par tiem, par kuriem mēs varam nojaust – kādā veidā ietekmējuši šo lēmumu?

Es domāju, ka nevarētu gan būt. Drīzāk visam tam cēlonis ir tāds patiess intereses trūkums. Jo formāli – jā, taisnība ir. Valsts apsūdzību uztur kas? Prokurors. Manis piesaistīšanai kā konsultantam šai lietai nebūtu šķēršļu, jo galu galā tiesas sēdes ir atklātas, aizstāvības runas arī ir atklātas, es varu iet un klausīties un arī ierakstīt. Protams, palīdzēt Zelčam atbildēt uz aizstāvības argumentiem replikā es varētu ļoti efektīvi, bet vadība uzskata, ka tas nav lietderīgi. Manuprāt, šāds lēmums ir kļūdains.

Ko jums pašam šī lieta nozīmē?

Kā lai saka, neko sevišķu. Tur ir ielikts daudz enerģijas, domu un pūļu. Tikai tik daudz.

Kolēģi ir vairāk pētījuši šo stāstu un tas, kas vīdēja aiz šīs shēmas, bija Šķēle. Kāpēc tomēr viņš nesēž uz apsūdzēto sola?

Tāpēc, ka viņš neko nav darījis.

Jūs tiešām tā domājat?

Nav neviena darbība, nav pierādījumu darbībām.

Kā ir īstenībā?

Lietā ir nodibināts un arī pats Šķēle, būdams gudrs cilvēks, to nav noliedzis – viņam bija interese. Taču, lai piedalītos kādā noziedzīgā nodarījumā tādā vai citādā pakāpē, ir tomēr kaut kas jādara. Šķēles kungs neko nav darījis, vismaz mums nebija tādu pierādījumu. Neviens par viņu neliecināja, izņemot Liepnieku, bet tas, ko liecināja Liepnieks, neveidoja pietiekamu pamatu, pietiekamu pierādījumu bāzi, lai Šķēli arī apsūdzētu.

Kā jums šķiet, vai mēs dzīvojam tiesiskā valstī?

Domāju, ka nē.

Kāpēc?

Jo lielās lietas, īstās šeftes neviens nespēj šeit izmeklēt, tikt ar tām galā. Aiz tā arī rodas nevēlēšanās ķerties tām klāt. Vai arī tur, kur ķeras klāt, tas iet tik ilgi – gan objektīvu, gan subjektīvu iemeslu dēļ, ka zināmā veidā tas iegūst jau kaut kādu bezjēdzības pieskaņu. Piemēram, ja paņemam digitālās televīzijas lietu, es neko negribu teikt par eventuālo spriedumu – arī tad, ja tas būtu notiesājošs, tad man tā šķiet, ir pilnīgi skaidrs, ka ir pamats iedarbināt tos pantus, kas attiecas uz saprātīga termiņa pārkāpumiem un līdz ar to noteikt zemāku soda veidu un zemāku soda mēru. Visi šie labvēlīgie apstākļi nāk līdzi, jo Krongorns… jau desmit gadi ir pagājuši, kopš viņš ir apsūdzēts. Desmit gadi! Jūs iedomājieties, un vēl viņš nav pirmo instanci sagaidījis, kur tad vēl apelācija.

Jeb ņemsim situāciju no dzīves – es pa ceļu, kur atļautais ātrums ir 90, braucu ar 100, pārkāpjot par 10. Mani gandrīz visi apdzen. Ievērojiet – apdzen nevis daži, bet tikai daži neapdzen.

Kur ir tā problēma, kapēc visi kopā – izmeklētāji, prokuratūra, tiesas nespēj ar to tikt galā?

Tapēc, ka nav patiesas ieinteresētības un trūkst līdzekļu. Piemēram, ņemsim tos pašus tiesiskās palīdzības lūgumus šajā lietā. Gērnsijas sala – trīsarpus gadi pagāja, kamēr mēs ar lielām mokām, ar vairāku sējumu saraksti panācām, ka nepilnīgi, ļoti pavirši nopratināja vienu cilvēciņu.

Kas neizdarīja savu darbu?

Problēma ir tā, ka tiek rakstīts, pirmkārt, īsti nezinot, kā jāraksta. Tad tiek gaidīts. Pēc vairāku mēnešu gaidīšanas tiek sagaidīta, piemēram, atbilde, ka ir kaut kas jāpaskaidro. Kad tas tiek paskaidrots, atkal tiek gaidīts trīs četrus mēnešus. Tad tiek saņemta atbilde, ka vēl kaut kas ir jāpaskaidro, tad paiet vēl trīs četri mēneši. Tad šeit Latvijā kādā avīzē parādās kāds raksts par šo lietu, ko tūlīt aizstāvības puse ātri iztulko un aizsūta uz turieni, no turienes pienāk jautājums – ziniet, jums te avīzēs raksta par šo lietu, šī lieta ir politizēta, lūdzu, paskaidrojiet, kāpēc tas tā? Kamēr jūs neko nepaskaidrosiet, mēs neko tur salā nevaram darīt. Nu, un tā tas iet. Manuprāt, ja brauktu prokurori un izmeklētāji komandējumos, ja tiktu dibināti personiskie kontakti, viss ietu raitāk.

Jūs pats braucāt?

Pats braucu, jā. Te ir vēl viens apstāklis – [iepriekšējā ģenerālprokurora Jāņa] Maizīša laikā, noslēdzot, starp citu līgumu kā ar konsultantu, prokuratūra piesaistīja vienu britu, kurš šo to saprata no korupcijas apkarošanas un galvenais, viņš samenedžēja tikšanās, pazina attiecīgās Lielbritānijas Iekšlietu ministrijas amatpersonas, organizēja braucienus un bija tāds kā dzinējspēks.

Kas notika ar to konsultantu?

Viņš savu darbu pabeidza, jo tiesas procesā vairs nebija vajadzīgs. Bet pirmstiesas procesā viņa palīdzība bija ļoti ievērojama tieši organizēšanas jautājumos. Viņš zināja, kur ir jāiet, pie kā ir jāiet, kā jārunā tur, kā jārunā tur, bet tā – aizrakstot un gaidot – nekas nebūs.

Jūs sacījāt, ka mēs nedzīvojam tiesiskā valstī. Es gribēju saprast, kāpēc? Tā ir korupcija vai tomēr kāds cits iemesls?

Es tomēr vairāk sliecos domāt, ka viss kaut kā iet uz leju. Nav šī patiesā ieinteresētība. Piemēram, manas darbības sākumā 1994.gadā, ja mēs vakarā izietu ārā uz ielas, tad redzētu, ka prokuratūras mājā būtu daudzos logos gaisma. Šobrīd ir tā – pulksten piecos, pussešos jau klauvē apkopēja, viss, tev jau ir neērti traucēt. Nu, nevar šo darbu paveikt tā… Ziniet, lai cik neteiktu, ka jā, vajag plānot. Ko tu vari ieplānot? Tu vari ieplānot tikai to, kas no tevis atkarīgs, bet tikko lietā iesaistās citi cilvēki, tie plāni pajūk un šajās lietās ir tā – šodien neizdarīsi, bet rīt jau būs par vēlu pierādījumu vākšanai.

Kāpēc tā ir?

Tāpēc, ka nav prasību. Vadītājam nav prasību. Nav prasību no augšas, līdz ar to arī vadītājs tā pa īstam neprasa. Tādā ziņā ir milzīga atšķirība starp to, kā ir tagad un kā bija.

Ja jums vajadzētu salīdzināt visus trīs ģenerālprokuroru vadības laiku, kā jūs viņus raksturotu?

Nē, tas būtu par daudz no manas puses.

Nu, vismaz pēdējo – Kalnmeieru.

Par ko nevaru spriest, par to nevaru. Es ar Kalnmeieru neesmu pa šiem četriem ar pusi gadiem ne reizi saskāries. Es nezinu, man nav informācijas par viņa darbības izpausmēm attiecībā uz konkrētu lietu izmeklēšanu un apsūdzības uzturēšanu tiesās.

Kā tas var būt? Jūs taču jutāt, ka jums ir ģenerālprokurors Maizītis.

Jā, Maizītis daudz vairāk nodarbojās. Tas arī varbūt skaidrojams ar to, ka lielu daļu no Maizīša pilnvaru laika [digitālās televīzijas] lieta bija prokuratūrā, bija pirmstiesas process, savukārt Kalnmeiera laikā šī digitālās televīzijas jau ir tiesā, kopš 2007.gada.

Tomēr jūs sacījāt, ka viņam nav interese.

Es par to spriežu no šī konkrētā gadījuma attiecībā par manis piesaistīšanu kaut vai līdz replikai. Tas, protams, ir mans viedoklis, bet, ja viņam būtu interese, tad to būtu iespējams elementāri atrisināt, jo man nebija nekādu prasību attiecībā uz atlīdzības apmēru. Es būtu ar mieru par visminimālāko – no prokuratūrās finansiālajām iespējām. Tas man nebija izšķirošs, cik man samaksās, tam pilnīgi nebija nozīmes. Bet galu galā nav jau mana privāta lieta – ja vadībai nevajag, ko es tur iešu baigi uzbāzties.

Jūs sacījāt, ka nepieļaujat kādu iespējami ļaunprātīgu rīcību, kas būtu ietekmējusi Kalnmeiera intereses trūkumu, bet kā tad to skaidrojat – viņš ir akls likuma burta kalps vai viņam neinteresē pozitīvs rezultāts šajā lietā? Kas ir tā motivācija?

Grūts jautājums. Mans viedoklis, ka viņu patiesībā tā pa īstam neinteresē šīs lietas iznākums. Jo nekas jau nenotiks – vai nu pirmā lieta, kurā tiek attaisnoti? Ak tu Dies’! Ir taču attaisnoti vēl daudz smagākās lietās, kur ir pasūtījumu slepkavības bijušas. Un arī nekas taču nav noticis, zeme otrādi tāpēc nav apgriezusies. Viņš vienkārši nevēlējās… Varbūt drusku bija jāpiepūlas tomēr, kaut kādu līgumu ar mani uzrakstīt. Kāda formāla neatbilstība tika sameklēta un ar to arī… Varbūt arī viņam viedoklis, ka prokurora replika neko nenozīmē, ka tiesnesim jau tāpat viss ir skaidrs un viņš ir savā galvā spriedumu pieņēmis. Varbūt vienā otrā vienkāršā lietā tā tas arī ir, ja pierādījumi ir uzklausīti, ko tur vēl replikot… Bet šī lieta tomēr ir ļoti sarežģīta, pavisam neviennozīmīga. Kā teikt, uz delnas nekas nav. Te ir viss tā… interpretējams. Advokāti arī tagad izvilkuši tādus argumentus, kādi nebija izskanējuši. Virkne šo argumentu, cik man izdevās viņu runas noklausīties, balstās uz faktoloģiskām kļūdām, jo faktu šajā lietā ir vairāki tūkstoši. Es šo lietu zinu gandrīz no galvas, uzreiz varu pateikt – nē, tā jau nu nav kā advokāts tur runā vai raksta. Vai to visu pamanīs tiesnesis Stukāns, kurš arī palicis viens šajā lietā?

Kādā ziņā viens?

To jūs varbūt nezināt, bet līdz nesenam laikam mums bija divi tiesas piesēdētāji, kas vēl no pirmsākumiem turpināja. Klotiņa un kungs gados – Lapsa. Šis piesēdētājs Lapsa – varēja redzēt, ka viņam ar veselību nav īsti labi. Viņš vīrišķīgi turējās un turējās, bet tagad pirms kāda mēneša atkal bija slimnīcā un tad ar vienu piesēdētāju nevar palikt. Tā ir tiesneša prerogatīva izlemt. Viņš nolēma, ka turpina šo lietu iztiesāt viens pats.

Tāpēc, ņemot vērā gan prokurora Zelča aizņemtību ar citām lietām, gan viņa zināmā mērā ierobežotu darbības jomu šajā digitālās televīzijas lietā, esmu norūpējies par to, ka prokuroram netiks dota pilnvērtīga iespēja atbildēt uz aizstāvības argumentiem ar repliku. Par to man ir lielas bažas un es uzskatu, ka Kalnmeiera nolēmums, ka nav lietderīgi [piesaistīt Pilikseru līdz replikai], ir kļūdains. Šajā lietā jo īpaši.

Par ko īsti jūs disciplināri sodīja?

Par to, ka es [bez atļaujas] savu personīgo automašīnu novietoju pie prokuratūras ēkas.

Kāda ir kārtība, kur jūs to parasti liekat?

Parasti uz darbu braucu ar autobusu. Ir tā, ka prokuratūrai abās pusēs – Kalpaka bulvārī un Reimersa ielā ir stāvvieta «Tikai ar prokuratūras atļaujām». Nebija nekādu šķēršļu man iet un šo atļauju savlaicīgi izņemt, bet, tā kā es uz darbu ar mašīnu parasti nebraucu, atšķirībā no daudziem citiem ģenerālprokuratūrā strādājošajiem, kuriem ir laiks ar visām šīm organizatoriskajām lietām nodarboties, man parasti lietas dēļ nav laika. Vienkārši es nebiju vīžojis saņemt šo te atļauju automašīnas stāvēšanai pie prokuratūras ēkas, uz ko man arī bija tāpat kā visiem pārējiem pilnīgas tiesības. Nu, nebija man, jo es vispār nebiju domājis [to stāvvietu izmantot]. Te vienā sestdienā radās diezgan akūta vajadzība atbraukt. Atbraucu ar mašīnu, noliku gandrīz pretī policijas posteņa logiem.

Nedomājāt, ka būs problēmas?

Nedomāju. Uzgāju augšā, kādas četras stundas tur strādāju. Pa to laiku bija gadījies, ka garām brauca vai gāja policija, uzrakstīja protokolu par 20 latu administratīvo sodu. Es šo sodu pārsūdzēju policijā, norādot, ka bija sestdiena, stāvvieta bija pilnīgi tukša, es atbraucu uz darbu un šeit nav pēc būtības administratīvā pārkāpuma, jo nebija aizskartas citu personu ne fiziskās, ne mantiskās intereses, ne apdraudēta sabiedriskā drošība. Policija to noraidīja, atstāja spēkā, bet atcēla tāpēc, ka es esmu prokurors. Saskaņā ar likumu prokuroru nevar administratīvi sodīt, bet lieta ir nosūtāma disciplinārsoda piemērošanai. 

Te nu es varu izteikt savu viedokli – visā savā garajā darba mūžā esmu visādus priekšniekus redzējis, daudzus un dažādus, gan padomju Latvijas laikā, gan atjaunotās neatkarības laikā. Ja es būtu Kalnmeiera kunga vietā – nu, redz taču kurā vietā un kad [ir uzlikts sods], būtu izsaucis to vainīgo pie sevis, stingri uzprasījis, kāpēc nav izņemta atļauja [automašīnas novietošanai], licis nekavējoties to izņemt, pakratījis ar pirkstu un izteicis piezīmi vai mutisku rājienu, bet nē – uz komisiju! Uz atestācijas komisiju! Prokuratūrā ir tāda pieeja, lai prokurors sava amata dēļ neizvairītos no pelnītā administratīvā soda, tad nu viņam piemēro disciplinārsoda veidu – atalgojuma samazinājums, lai arī no algas zaudētu šos 20 latus. Man sarēķināja tā, ka es zaudēju 21 latu, bet ne jau par to ir stāsts. Mani aizvainoja tas, ka pilnīgi netika ņemts vērā, ka es atbraucu uz darbu. Nebija nekādas intereses, kāpēc šāda vajadzība bija.

Vispār nepaprasīja?

Tikai atestācijas komisijā uzjautāja, ko es pats vēlētos paskaidrot, taču tā nav vieta, kur man būtu jāklāsta manā tiesvedībā esošas lietas apstākļi.

Jūs ar pašu Kalnmeieru runājāt?

Tur jau sākas tie pārkāpumi. Sods man bija pilnīgi tāds pats kā, piemēram, ja es būtu braucis caur Jelgavai ar 140 kilometriem stundā, pilnīgi neņemot vērā konkrēto gadījumu. Kas mani vēl vairāk aizvainoja, šajā procesā, prasot no manis stingri ievērot likumus (ko es arī centos darīt, es neesmu ne reizi sodīts), te viņi pārkāpa visu, ko vien varēja pārkāpt attieksmē pret mani. Ģenerālprokurors nepieprasīja paskaidrojumu, kas viņam saskaņā ar likumu bija jādara. Neiepazīstināja mani ar lietas materiāliem, kas no policijas ir atnākuši. Uz atestācijas komisiju aicināja, pārkāpjot pašu nolikumā noteikto kārtību, un vēl un vēl. Taisnība, es nebiju gaidījis, ka mani tā sodīs. Es būtu pilnīgi mierā ar piezīmi, varbūt pat mutisku rājienu.

Bet kāpēc viņš tā darīja?

Domāju, tāpat kā jautājumā par manis piesaistīšanu par konsultantu – neiedziļinoties konkrētajos lietas apstākļos.

Jūs sacījāt, ka nedzīvojam tiesiskā valstī un lielās lietas nespēj izmeklēt, tām nemaz neķeras klāt. Vai to pašu varam attiecināt uz Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanu?

Nekas jau nav absolūts. Es šodien vēl klausījos Kalnmeiera interviju pa radio – gaida ekspertu atzinumu. Nu, es tikai domāju – vai nu tas [atzinums] būs tik konkrēts.

Es tomēr gribētu saprast pēc būtības – jūs ļoti labi pazīstat sistēmu. Kā jūs domājat, vai izdosies šo lietu izmeklēt?

Nu, es laikam būtu rīkojies aktīvāk Zolitūdes lietā – ja būtu aizdomās turētie un viņiem būtu uzlikts arests mantai, nekāds gabals viņiem nenokristu. Protams, būtu ik pēc laika jāiet pie izmeklēšanas tiesneša pagarināt termiņus un nevar zināt, kā tas ietu, bet tāds ir mans viedoklis. Un tāds nav tikai mans viedoklis, esmu ar vienu otru kolēģi apmainījies domām un viņi arī tomēr sliecās domāt – vai nu tā tik ļoti [vajag] cerēt uz šo ekspertu atzinumu un padarīt visu lietu atkarīgu no šī ekspertu atzinumu. Kur gan sakņojas tā pārliecība, ka atzinums būs tik konkrēts, ka tur būs nevis iemeslu komplekss – ka varēja būt gan no tā, gan no tā, gan no tā -, bet kā tad būs izšķirt, no kura [iemesla] īsti sabruka tā māja? Vai nu būs tur tik konkrēti pateikts, ka varēs norādīt ar pirkstu uz šo personu – lūk, arī ekspertu atzinums ir, ka tieši tu esi vainīgais, tevis dēļ [notika šī traģēdija].

Paskaidrojiet, lūdzu, kuram pašreizējā stadijā ir tie pienākumi – kurš šobrīd kavējas savā rīcībā?

Policija ir procesa virzītājs – policijas izmeklētāji, izmeklēšanas grupas vadītājs.

Prokuratūra, kas uzrauga, neko nevar ietekmēt?

Arī var – prokuratūra jau var jebkurā brīdī pārņemt lietu savā izmeklēšanā. Daļu, vai visu lietu.

Jūs sakāt, ka būtu šajā lietā rīkojies straujāk. Vai tas nenozīmē, ka tur tiek veiktas kādas darbības, kas kavē to visu?

Domāju, ka nē. Viņi grib pārapdrošināties ar ekspertu atzinumu. Bet pilnīgi drošs par lietas iznākumu nevar būt – vienmēr jau kaut kāds risks pastāvēs, vienmēr ir iespēja, ka tiesā attaisnos.

Vai šis tomēr nav tāds spilgts piemērs, kas notiek ar lielajām lietām valstī? Manā ieskatā, tā ir liela lieta.

Man liekas, ka visam cauri iet patiesas ieinteresētības trūkums. Piemēram, tas pats ģenerālprokurors Kalnmeiers ļoti skaļi intervijā runā par policijas izmeklētāju darba līmeni un atalgojumu. Nu, kuro gadu tas jau tā ir? Kuro gadu! Visus 20 gadus tas tā ir, bet vai tad kaut kas ir izdarīts, [lai tā nebūtu]?

Ir viegli mest akmentiņu policijas laukā, bet vai tas nav jāmeklē arī savā dārziņā – vai tie paši prokurori ir strādājuši daudz ieinteresētāk?

Nu, ja. Kādreiz bija tā, ka gandrīz katru dienu vai katru otro dienu [prokuroram] prasīja – ko tu esi izdarījis? Vismaz katru nedēļu – kāpēc tā lieta stāv uz vietas, kas tur notiek? Tad tevi visu laiku tur zināmā spriedzē. Bet arī prokurori ir tikai cilvēki – ja viņiem pietiekoši bieži, ar pietiekošu intensitāti darba rezultātus neprasa, tad jau viņi arī sāk attiecīgi uzvesties.

Kā jūs domājat, vai Zolitūdes traģēdijas lietā tiesībsargājošajām iestādēm izdosies saukt pie atbildības vainīgos, nevis konstatēt skrūves vainu?

Lai konkrēti domātu un izteiktos, ir kaut cik jāzina lieta. Kā esmu lasījis medijos, it kā tā ir konstrukcijas nepilnība, kur šīs vienlaidus kopnes nolemts taisīt no divām daļām, saskrūvējot kopā. Tas it kā esot šīs sabrukšanas iemesls. Tad te atkal ir jautājums – vai tad nekādas skrūves nebūtu saturējušas šo divdaļīgo konstrukciju kopā, pilnīgi nekādas? Vai vispār nedrīkstēja no divām daļām taisīt vai atī tās skrūves bija par švaku? Ja skrūves bija par švaku, tad kā tās saņēma? Ja tās ir ierēķinātas [projektā saskaņā ar] noteikumiem par stiprību un ja tās atbilst marķējumam, tad kurš ir vainīgs, ka [realitātē izrādījās] par švaku? Tāpēc, ja es būtu pie šīs lietas, es ļoti bažīgi gaidītu ekspertu atzinumu, vai tas būs tik konkrēts, ka ļaus izšķirties [par patieso vainīgo]. Saprotiet, tie, kas projektēja, pieļāva šo kopnes taisīšanu no divām daļām vai nāca pirmais ar šo ideju, teiks – bet es taču to saskaņoju, ja arhitekti nepiekristu, tad mēs tā nebūtu darījuši. Arhitekti savukārt saka – kāpēc gan lai mēs nepiekristu, ja būvniecības eksperts teica, ka tā var. Ja arī nosēdinās rindā viņus visus, kas ir atbildīgi par divdaļīgo konstrukciju vai zemes bēršanu virsū [jumtam] vai par tām skrūvēm – tad kā varēs izšķirties, kurš ir tas vainīgais?

Skatoties kopumā, būvnieks ir atbildīgs?

Es domāju, galu galā – tu būvēji un tava māja sabruka. Vismaz aizdomās turētais tu varēji būt.

Vai “Maxima” ir atbildīga, ka neevakuēja cilvēkus pēc signalizācijas zvana?

Domāju gan. Domāju gan, jo tāds aizbildinājums, kāds te izskanēja no darbiniekiem… ka tā signalizācija tur katru dienu gaudoja, mēs jau esam pieraduši. Redziet, tas ir viņu bizness – jo katru reizi, kad signalizācija iedarbojas, apturēt veikala darbību, likt visiem cilvēkiem atstāt veikalu un saukt apsardzi, kas konstatē, ka nekā nav… Bet tad ir jāvēršas tiesā pret signalizācijas iekārtotājiem, taču nevar dzīvot tālāk ar šādu situāciju, ka regulāri signalizē, esam pārstājuši pievērst tam uzmanību un gan jau atkal šoreiz nekas nebūs. Tāds aizbildinājums neiet cauri. Te nu gan ir fiksēti fakti – signalizācija darbojās. Kā tu varēji nereaģēt, ja tev darbojās signalizācija?

Turpinot par tiesiskuma krīzi – kā jūs uzskatāt kā pieredzējis prokuratūras darbinieks, vai Latvijā šo 20 gadu laikā ir notikusi valsts nozagšana?

Nu, bez šaubām. Tur nekādu šaubu nav.

Kāpēc tādi kungi kā Šķēle, Lembergs un Šlesers dažās lietās ir tikai kā liecinieki, kā aizdomās turamie, bet ir virkne liecību, kas vedina domāt par patiesajiem īpašniekiem virknē kompāniju, piemēram, Rīgas tirdzniecības ostā?

Tāpēc, ka viņi ir mācējuši, būdami gudri cilvēki, šīs lietas izdarīt tā, lai – neteiksim, ka nebūtu kur piekasīties, jo tur ir, kur piekasīties -, bet neviens negrib uzņemties to risku iet ar šādiem, teiksim, nepārliecinošiem pierādījumiem kaut kur tālāk. Ja tiesībsargājošās iestādes var dzīvot mierīgi, šādu risku neuzņemties – tad tā arī dzīvo. Un par tādu atalgojumu, kādu maksā tajā skaitā prokuroram (kas gan ir kā diena pret nakti salīdzinot ar policijas darbiniekiem), tas vispār ir absurds. Līdz ar to ir saprotams šis intereses trūkums. No otras puses, ir šī prasību «no augšas» neesamība. Latvijas mērogā. Es negribu nekādā mērā slavēt padomju laikus, bet vismaz šī problēma tajā laikā nepastāvēja, jo virs Rīgas bija vēl Maskava, kas ne tikai prasīja, bet arī pārbaudīja, un ne jau tikai politiskas, bet arī cilvēkiem, sabiedrībai vajadzīgas lietas. Par pasivitāti noziedzības, arī ekonomiskās apkarošanā ātri varēja zaudēt amatu.

Bet kur ir tā problēma, mēs neprotam saimniekot savā valstī vai personiskās vajadzības, vēders ir svarīgāks par citām vērtībām?

Cilvēki jau ņem arī paraugu no tā, kas notiek «augšā», cik tur ir daudz melu. Ir bijušas ļoti augstas amatpersonas – viena saka «balts», otra – «melns». Ir pilnīgi skaidrs, ka viens no viņiem melo, bet nekas nenotiek. Ir bijis jau cik daudz tādu lietu, kur es izlasu avīzē un domāju – ārprāts, kuram tagad to lietu iedos, jo par to, ka lieta būs, it kā nav šaubu. Domāju, kuram tad iedos, es viņu gan neapskaustu. Bet paiet laiciņš un nekādas lietas nav, kārtējo reizi.

Kā jūs pats vērtētu prokuratūras darbu? Ja sakāt, ka Latvija nav tiesiska, cik liela atbildība tajā ir prokuratūrai?

Par rajonu un tiesu apgabalu līmeņa prokuratūrām es neko konkrētu nevaru pateikt. Pieņēmumu līmenī es domāju, ka viņi strādā intensīvi, jo tas jau atkal ir atkarīgs no policijas – cik lietas no policijas nāk, tās ir jāapstrādā. Bet Ģenerālprokuratūras līmenī darbs ir neefektīvs. Tur ir atstāts pašu ieskatā, vai uzsākt kādu lietu. Ja dažrreiz arī uzsāk, tad aizsūta kārtējo reizi uz Ekonomikas policiju, par kuru šodien droši vien pamatoti ģenerālprokurors izteicās… Cik nav bijis tā, ka man šķitis – to jau nu vajadzētu [izstrādāt] pašiem, Ģenerālprokuratūrā. Arī mums jau nav tā kapacitāte tāda, bet nu tomēr vismaz atalgojuma, izglītības līmenī tas stāvoklis ir krietni augstāks nekā tai pašā Ekonomikas policijā, kur, kā jau Kalnmeiers teica, pārslogoti izmeklētāji, zemas algas. Droši vien tādos apstākļos lielum lielā daļa Ģenerālprokuratūras nevarētu pulksten piecos atstāt prokuratūras ēku, ja ne vēl agrāk, un doties mājās.

Ja jums tagad vajadzētu nosaukt tos cilvēkus, kas šobrīd ir atbildīgi pie tā, ka valsts nav tik tiesiska, kā mēs gribētu – kas tie būtu?

Pilnīgi absolūti jau manus vārdus nevajag uztvert. Drusku tiesiska jau ir, kaut ko jau panākt var. Tā jau nav, ka neko, bet kopumā ņemot – nav tiesiska valsts, jo ir tik daudz negodīgu cilvēku, kas ir tikuši pie bagātības pretlikumīgā veidā un viņiem par to nekas nav. Varētu būt, ka daži izbēg no soda, bet pie mums jau ir otrādi – daži, kuriem jau nu īpaši nepaveicās, daži ir spiesti gadiem staigāt uz tiesām. Tas ir pagaidām arī viss.

Es domāju, Ministru prezidents, tas ir pirmais [kurš par to atbildīgs]. Tāpēc, ka policistiem ir nesamērojami zemas algas, tāpēc, ka «Prudentijām» kaut kādām tiek maksāts oj, oj, oj velns viņ’ zin par ko, tāpēc, ka “Liepājas metalurgs” ir pakāsts šīs pašas neizdarības dēļ. Es domāju, ka valdība, pirmkārt ir atbildīga.

Kā šajā visā iederas tas, ka mūsu valsti vada prezidents, kurš Eiropas Savienības fondu naudu viesnīcas būvei izmantojis savas privātās mājās uzbūvēšanai?

Tas ir viens no tiem notikumiem. Cilvēki jau to redz, lai gan viņš pats ir tāds noslēgts. Bet pats šis fakts ir vienkārši kliedzošs, ko tad lai zemākie saka? Tas jau nav vienīgais piemērs. Es zinu – personiski pazīstu vismaz vienu ģimeni, kas par Eiropas Savienības naudu iekārtojuši sev pili. Tādi piemēri ir n-tie un nekas nenotiek tādā nozīmē, ka sajūta par soda neizbēgamību ir attālinājusies vairumam šo cilvēku, kas potenciāli ir gatavi uz šāda veida noziedzīgiem nodarījumiem, nevis parastie krimināli, kas visbiežāk arī iekrīt. Tādus jau policija ar lielākām vai mazākām sekmēm galu galā arī noķer.

Kā vērtējat to, kas pēdējo gadu laikā noticis ar KNAB?

Ārprāts. Tas ir ārprāts. Tā es to vērtēju. Viens no retajiem cilvēkiem, kurš tiešām strādāja pēc vislabākās sirdsapziņas, pieņemot, ka viņai bija arī savas īpatnības – es domāju Jutu Strīķi – visiem redzot, tajā skaitā attiecīgām augstākajām amatpersonām, viņa ir nograuzta, nobīdīta malā. Un neviens neko nevar darīt. Tas taču ir smieklīgi.

Kāpēc viņi tā dara?

Tāpēc, ka mūsu valstī par labo toni kļuvusi nekā nedarīšana un par izmanības un meistarības apliecinājumu ir kļuvusi spēja, tēlaini izsakoties, pārmest to bumbu citā laukuma pusē, pašam neuzņemties nekādu atbildību. Tas ir cauraudzis visu un visus. Neko jau vairāk kā medijos rakstīto nezinu, bet es sekoju tai Strīķes – Streļčenoka epopejai, un es nezinu nevienu pārmetumu Strīķei par viņas profesionālās darbības līniju, kas būtu izskanējis no Streļčenoka. Ka viņa būtu izgāzusi kādu operatīvo kombināciju, ka viņas nepietiekamas organizētības dēļ kāda lieta būtu iestrēgusi vai zaudēta. Nav nekā tamlīdzīga! Te viņa neuzrakstīja tādu atskaiti, te šitādu!

Kā jums liekas, ar ko tas viss beigsies?

Nu, bēdīgi beigsies. Ja jau ir oficiāli virzīti priekšlikumi vai nu par KNAB sadalīšanu vai iekļaušanu kopējā Iekšlietu ministrijas struktūrā, nu, tas nozīmētu korupcijas apkarošanu vēl vairāk pavājināt. Ja tu nodarbojies ar kaut ko vienu, tu uz to specializējies, no tevis tas tiek prasīts, uz to fokusēta arī sabiedrības uzmanība. Mēs šodien dzirdējām kā Kalnmeiers raksturoja Ekonomikas policijas pārvaldes pienesumu un kopējo kapacitāti, nu, tas pats arī būs ar KNAB. Viņi tur nonāks kā viena no pārvaldēm visā Iekšlietu ministrijas milzīgajā organismā. Pie kam ar ministru – kādas politiskās partijas pārstāvi priekšgalā, kur mēs redzam, ka augstākās amatpersonas vadās pamatā nevis no valstiskām vajadzībām, bet no tās partijas spices deklarētajām interesēm, no kuras viņas nāk, tas ir galvenais.

Kā ir tagad vairs neiet uz darbu?

Nu, nekas labs jau nav. Es neesmu nekāds pārspīlēta optimisma piekritējs… Manuprāt, es vēl varētu gan šajā, gan arī kādās citās lietās strādāt. Veselība, paldies Dievam, ir laba, ar sadzīvi arī viss ir kārtībā, kapēc man ir jāiet prom?

Lai neizklausītos pašpārliecināti, bet galu galā – man ir 67 gadi. Piemēram, ir arī bijuši mūsu Valsts prezidenti, man šķiet, šādos gados, ja ne vēl vecāki. Nu, tagad es esmu, tēlaini izsakoties, padzīts. Likums tāds. Priekš kam?