Riski karojot kodolvalstī (Ukrainā)

Zaporožjes AES atrodas uz Dņepras upes un ir lielākā AES Eiropā

Faktiski gandrīz pirmo reizi pasaules vēsturē aktīva kara darbība notiek valstī, kurā atrodas darbojošies jaudīgi kodolreaktori. Ar Krievijas nu jau ļoti grūti noslēpjamo iebrukumu Ukrainā mēs pirmo reizi redzam, ka faktiski ir sākta kara darbība valstī, kurā ir darbojošies kodolreaktori.

Daudz runājot par karu Ukrainā, Krievijas iebrukumu, sankcijām un citiem militāriem un enerģētiskiem aspektiem, dažādās publiskajās diskusijās nav analizēts (vismaz ne publiski) kāds ļoti nopietns jautājums – Ukrainas kodolreaktori un ar to saistītie riska, ģeopolitiskie un militāri stratēģiskie faktori.

Kāda ir pasaules līdzšinējā pieredze šajā jomā? Daži precedenti kodolreaktoru bombardēšanā pasaulē ir, bet to nav daudz un nav zināms, ka kaut reizi būtu apšaudīts vai bombardēts darbojošs atomreaktors.

Pirmo zināmo aviācijas uzlidojumu kodolreaktoram ir īstenojusi Irāna 1980.gada 30.septembrī un pēc tam Izraēla 1981.gada 7.jūnijā, kad tika sekmīgi bombardēts Irākas kodolreaktors Osirakā pie Bagdādes. Tiesa gan, tas bija vēl nestrādājošs kodolreaktors būvniecības fāzē, kurš nebija iedarbināts. 

Šis Irākas Osirakas kodolreaktors bija neliels pētniecības reaktors, kuru bija paredzēts darbināt ar 12 kg 93% bagātināta urāna pildījumu. 1980. un arī 1981.gadā tas vēl nedarbojās. Svarīgi atzīmēt, ka, neskatoties uz to, ka tas bija neliels un neiedarbināts, Irāna katram gadījumam nebombardēja galveno reaktora ēku, bet gan tikai tā kontroles centru, dažādas palīgēkas un centrifūgas, jo baidījās, ka reaktorā jau varētu būt ielādēta kodoldegviela. Tas radītu plašāku radioaktīvu piesārņojumu. Izraēla gan pēc tam reaktoru sabombardēja, bet urāns tur nebija ievietots un radiācijas piesārņojuma nebija.

Nākamais fiksētais notikums bija tikai pēc 26 gadiem – 2007.gada 6.septembrī, kad Izraēla bombardēja slepenu Sīrijas kodolreaktoru būvniecības stadijā, kura teritorijā, iespējams, jau atradās zināms daudzums urāna. Arī tad plašs radioaktīvs piesārņojums netika konstatēts.

Par Izraēlu ir viedoklis, ka tai piederošais franču 1950.gados piegādātais slepenais ieroču ražošanas kodolreaktors “Negev Nuclear Research Center” un “Soreq Nuclear Research Centers” ar savu nelielo 5 MW pētniecības reaktoru aktīvi darbojās Izraēlas sešu dienu kara (Six-Day War) sākumā 1967.gadā un arī 1973.gadā Yom Kippur kara sākumā, bet nav ziņu, ka šie reaktori būtu bijuši pakļauti artilērijas apšaudēm vai uzlidojumiem.

Dienvidslāvijā, Slovēnijā – Vrbinā, Krško rajonā atradās 1981.gadā uzbūvētais Krško AES (atomelektrostacija), bet pēc Dienvidslāvijas sabrukuma Slovēnija pilsoņu karā praktiski nepiedalījās.

Kāda ir situācija Ukrainā?

Patlaban Ukrainā kodolreaktori piegādā lielu daļu no kopējā elektrības daudzuma. Ukrainā darbojas četras lielas atomelektrostacijas – Rivnā, Hmeļņickā, Južnoukrainskā un Zaporožjē – visas, izņemot Zaporožjes AES, atrodas Ukrainas rietumdaļā.

Zaporožjes AES atrodas uz Dņepras upes un ar saviem sešiem 1000 MW reaktoriem ir lielākā AES Eiropā. Vismaz teorētiski un pagaidām šie reaktori nav tiešas konflikta zonas tuvumā.

Tomēr no Doņeckas un Mariopoles Zaporožji šķir aptuveni 200 km, kas modernajā kara darbībā gan nav pārāk liels attālums.

Kā uzskatāmi parādīja Fukušimas notikumi Japānā, tad, lai notiktu kodolkatastrofa, nav vajadzīgs sagraut reaktoru. Pietiek jau izslēgtam kodolreaktoram uz kādu laiku atslēgt dzesēšanas sistēmu, lai kodolreaktors pārkarstu, aktīvā zona izkustu un reaktorā ģenerētā ūdeņraža eksplozijas, iespējams, izpostītu pašu reaktora ārējo apvalku.

Ja tā notiktu Zaporožjē, tad radioaktīvie izmeši pa Dņepru aizplūstu uz Melno jūru, bet pa gaisu izklīstu pa visu Eiropu, tai skaitā droši vien sasniedzot arī Latviju. Te vietā būtu atgādināt, ka Rīga ir viena no nedaudzajām reģiona lielpilsētām, kuras dzeramais ūdens tiek piegādāts no virszemes ūdens avota – no Daugavas, un nav dzirdēts, ka ūdens apgādes sistēma būtu apgādāta ar kādām ierīcēm, kuras spētu attīrīt ūdeni no cēzija, stroncija vai joda, ja šāds piesārņojums nonāktu Daugavas ūdenī (tie visi veido ūdenī labi šķīstošus savienojumus).

Kāda ir iespējamība šādam “atomnotikumu” scenārijam?

Pēc nesenajām ziņām par to, ka pēc svinīgi izsludinātā pamiera atkal ātri ir atjaunotas apšaudes un, ņemot vērā vēsturisko pieredzi vairāku simtu gadu garumā, kura rāda, ka Krievijas viens no ārpolitikas stūrakmeņiem ir bijis radīt nekārtības kaimiņu zemēs, lai pēc tam ar spēku šajās nekārtībās iejauktos, būtu jādomā, ka ātrs un pilnīgs miers Austrumukrainā ir salīdzinoši maz ticams.

Kāda varētu būt iespēja nemierniekiem ieņemt plašākus apgabalus tālāk uz rietumiem un nonākt līdz Zaporožjes atomelektrostacijai? Nekādus oficiālus komentārus šajā jomā dzirdējuši neesam. Bet, skatoties uz mūsu vadošo politiķu oficiāla viedokļa un komentāru trūkumu šādā atomdrošības jautājumā, ir jāņem vērā arī tas, ka kodolenerģijas zināšanas un kompetence Latvijā jau daudzus gadus ir slīdējusi uz leju. Šī lejupslīde ir notikusi, pat neskatoties uz valdības aktīvi sludinātiem plāniem ieguldīt Visaginas AES vismaz miljardu eiro Latvijas valsts resursu.

Ilustrācijai par valstu kompetenci var minēt, ka Lietuvā kodoldrošības un uzraudzības inspekcijā strādā vairāk nekā 50 kvalificēti darbinieki, bet Latvijā mazāk par vienu (!).

No Latvijas valdības puses arī pagaidām nekas nav darīts, lai Latvijas makroekonomika kaut ko iegūtu no šāda iespējamā ieguldījuma Lietuvas atomstacijā. Nav notikusi nekāda Latvijas zināšanu un kompetences palielināšanas programma, kura ļautu labāk izprast iespējamos riskus un makroekonomiskos ieguvumus no Visaginas AES.

Analizējot iespējamos atomriska iestāšanās scenārijus Ukrainā, būtu jāsecina, ka AES ir viens no prioritārajiem NATO militārajiem mērķiem Ukrainā, un NATO jau labu laiku pastāv bruņotas iejaukšanās plāns Ukrainas konfliktā, ja tiktu apdraudēta drošības situācija ap kādu no AES. Sekas iespējamiem kodolincidentiem ir pietiekami lielas, tādēļ jādomā, ka šo drošības uzstādījumu salīdzinoši labi pārzina arī nemiernieki.

No šāda viedokļa viens no labākajiem politiskās stabilitātes garantiem mūsu un Lietuvas austrumu robežā būtu uzbūvēta Visaginas (Ignalinas) AES, kura ar savu astoņu miljardu eiro ieguldījumu ražotu ne tikai reģiona ekonomikai nepieciešamo elektrību par ilgākā laikā garantētu prognozējamu cenu, bet arī vēl papildus sniegtu politiskās stabilitātes garantijas pie austrumu robežas. Latvijai savukārt vajadzētu aktīvi palielināt kompetences kodolenerģijas jautājumos, lai kvalificēti varētu plānot ne tikai iespēju ieguldīt līdzekļus kaimiņu energoprojekta attīstībā, bet arī domāt par to, kā samazināt riskus un palielināt makroekonomisko Latvijas ieguvumu no nākotnes Visaginas projekta.

Autors ir kodolfizikas zinātņu doktors, Latvijas Universitātes kodolu dalīšanas projektu koordinators, Latvijas profesionālo apdrošināšanas brokeru asociācijas (PABA) vadītājs