Rūpniecība pagurusi, bet krāj spēkus

Par rūpniecības izlaidi 2014.gada jūnijā

Pārlūkojot šā gada apstrādes rūpniecības datus, pārņem stagnācijas izjūta. Kopējā izlaides apjoma dinamika gada griezumā jūnijā atkal ieslīdēja mīnusos gada griezumā, kur tas bija nonākusi arī janvārī un februārī. Apakšnozarēs, kurās joprojām ražo vairāk nekā pirms gada, vairākumā gadījumu vienkārši tiek noturēts pērnā gada beigās sasniegtais līmenis. Tātad arī to ailītēs tagad redzami plusi var pazust, ja vien tās nesasparosies tālākai izaugsmei.

Jāpiebilst, ka „lielajos skaitļos” nav progresa arī pēdējos divos gados kopumā, izlaides apjoms jūnijā bija gandrīz uz mata tāds pats kā 2012.gada jūnijā. Nevarētu teikt, ka nozarē vispār nav bijis attīstības – tās tehnoloģiskās spējas pakāpeniski aug, produktu struktūra kļūst interesantāka. Pateicoties tai, iepriekšējo ceturkšņu dati rāda pakāpenisku nodarbinātības un algu kāpumu rūpniecībā, tātad pozitīvu nozares ietekmi uz valsts iedzīvotāju ienākumiem. Nav īpaši jāšaubās par to, ka šis process turpinājies arī gada otrajā ceturksnī.

Taču iespējas gūt lielākus ienākumus no katra apgrozītā eiro nav neierobežotas, agri vai vēlu būs nepieciešams arī ražošanas apjomu kāpums. Tāpēc situāciju apstrādes rūpniecībā nevar saukt par apmierinošu.

Ja neaugs apstrādes rūpniecība, kas ir mūsu svarīgākā eksporta nozare, agri vai vēlu bremzēsies arī ekonomika kopumā.

Sagaidu, ka šā gada laikā radikālu uzlabojumu rūpniecībā vēl nebūs, varētu būt pakāpenisks apjomu kāpums. Taču nākamais gads solās būt īsts izrāviena, uzrāviena, pacēluma vai – sauciet kā gribat, bet noteikti labs laiks nozarē.

Šā gada pirmajā pusē tika veikts liels darbs Augstas pievienotās vērtības programmas projektu iesniegšanā un vērtēšanā, tagad sākas to īstenošana. Gada otrajā pusē redzēsim programmas pozitīvo ietekmi uz investīcijām, ražošanā tā varētu atspoguļoties nākamgad. Papildus enerģiju rūpniecībai nākamgad varētu dot LM atkārtota iedarbināšana un Jelgavā būvējamās UVZ vagonu rūpnīcas darbības sākšana.

Sekmīgi virzās uz priekšu cits liels investīciju projekts, viens no lielākajiem rūpniecībā pēc neatkarības atgūšanas – “Polipaks NT” iepakojuma rūpnīca Mārupē, kas tiks iedarbināta ap gadu miju. Līdzīgi kā citas mūsdienu ražotnes, tā tieši nenodarbinās lielu skaitu cilvēku, taču atspoguļo tautsaimniecībā kopumā notiekošo progresu un mijiedarbību starp dažādām rūpniecības nozarēm jeb klāsteru efektus. 

Latvijas attīstītā pārtikas ražošanas nozare ir radījusi pieprasījumu pēc dažāda veida augstas kvalitātes iepakojuma, kas savukārt radījis pamatu tā ražošanas un arī dizaina attīstībai. Šī nozare savukārt jau pati kļūst par nozīmīgu eksportētāju, “Polipaks” jau tagad citos tirgos pārdod 60% saražotā, jaunā ražotne ļaus šo īpatsvaru vēl palielināt. Visbeidzot, eksporta tirgos augusī iepakojuma nozares kompetence un mērogu efektu samazinošā ietekme uz izmaksām ir labvēlīgs faktors pārtikas pārstrādes attīstībai, un šī atgriezeniskā saite jau var nodrošināt lielu nodarbinātības kāpumu.

Neapšaubāmi, daudz kas atkarīgs arī no ārējās vides, Latvijas gadījumā tikpat labi varētu teikt „likteņa”. Visvairāk par to tiek runāts arī saistībā ar attiecību pasliktināšanos starp ES un Krieviju.

Šajā konfliktā patlaban ir „taustīšanās” fāze. Krievija nepārprotami nevēlas eskalēt to un pagaidām aprobežojas ar tehniska rakstura „piekasīšanos”, kas nav ne liels jaunums, ne pārsteigums. Skaidrs, ka iespējas pārdot Krievijā atkarīgas ne tikai no sankciju esamības vai neesamības, bet arī no tā, cik daudz naudas ir kaimiņvalsts iedzīvotāju kabatās. Šajā ziņā lielu izmaiņu nav. Tas, ka attīstība kaimiņvalstī šogad būs ļoti lēna, bija zināms jau gada sākumā, un šajā ziņā nekas būtiski nav mainījies.

Tirdzniecību ar Krieviju nozīmīgi ietekmē privātais patēriņš, jo uz šo valsti salīdzinoši daudz eksportējam galapatēriņa preces, nevis starppatēriņu, kā uz ES tirgiem ārpus Baltijas. Patēriņš līdz šim bijusi Krievijas ekonomikas salīdzinoši stiprākā daļa. Varbūt tāpēc arī eksports uz šo valsti šogad līdz šim ir bijis sekmīgāks, nekā varētu domāt, ekonomikas norisēm sekojot tikai ar virsrakstu starpniecību. Arī situācija ekonomikā kopumā šķiet visnotaļ stabila, piemēram, jūlijā rūpniecības iepirkumu vadītāju aptaujas indekss sasniedza augstāko līmeni kopš pērnā oktobra.

Rietumu pusē apstākļi mūsu eksportētājiem kopumā ir raksturojami kā mēreni labvēlīgi. Galvenais scenārijs ES ekonomikai šogad joprojām ir pakāpeniska izaugsmes paātrināšanās, par spīti nelabvēlīgiem signāliem pēdējā mēneša laikā. Rietumu tirgos mūsu ražotājus tiešā veidā ietekmē ne tik daudz gala patēriņš, cik ražošana. Vidējais ES valstu rūpniecības noskaņojuma indekss kopš pērnā novembra ir gandrīz nemainīgs, tas svārstās ap -2 punktu atzīmi, kas ir virs vēsturiski vidējiem -7,5 punktiem. Latvijā pēdējā gada laikā rūpniecības noskaņojuma indekss svārstās 0 un -5 punktu diapazonā, vēsturiski vidējais rādītājs ir -8,2 punkti.

Jau ilgi runāts par to, ka eiro kursam pret dolāru ir jāpazeminās, dēļ arvien augošās plaisas starp eirozonas un ASV ekonomikas sniegumu, tātad arī nākotnē sagaidāmajām procentu likmēm. Kādu laiku valūtas kurss finanšu tirgu prātvēderiem „neklausīja”, bet pēdējo pāris mēnešu laikā eiro vērtība tiešām slīd uz leju, vēl maijā tā sasniedza gandrīz 1,40 dolārus par eiro, tagad tā samazinājusies līdz apmēram 1,34.

Ticama ir eiro vērtības tālāka samazināšanās. No vienas puses, tas nozīmētu augstāku inflāciju Latvijā, no otras puses, palīdzētu mūsu ražotājiem. Eksportēt ārpus eirozonas kļūs izdevīgāk, pašā eirozonā samazināsies gan importa spiediens, gan citu eirozonas ražotāju konkurence, viņiem paveroties labākām iespējām citur pasaulē.

Autors ir DNB bankas ekonomikas analītiķis