Cilvēks ir brīvs

Tuvojamies Rietumu modelim, kur dzejnieks ir arī universitātes profesors, saka dzejnieks un literatūras zinātnes doktors Kārlis Vērdiņš.

Jūlija sākumā Sautbenkas Mākslas centra eksperti Londonā publicēja, viņuprāt, pasaules 50 labāko mīlas dzejoļu sarakstu, un tajā iekļauts arī Kārļa Vērdiņa dzejolis ”Come to me”. Var skeptiski vērtēt dažādus «pasaulē labāko» sarakstus, taču latviešu dzejnieka nonākšana starptautisku vērtētāju un līdz ar to plašas lasītāju auditorijas uzmanības lokā ir neapšaubāms panākums. Katrā ziņā tas ir labs iegansts sarunai ar dzejnieku un literatūrzinātnieku – par dzeju, protams, taču arī par politiku.

Komentāros internetā par tavu tagad jau starptautiski slaveno dzejoli ”Come to me” varēja just neizpratni, vai tad tas vispār ir dzejolis. Turklāt tas neesot par mīlestību, jo tur abi geji. Lai nebūtu jāvaicā, kas ir mīlestība, – kas ir dzejolis?

Jā, tas ir dzejolis. Dzejoli prozā piekopju pats un esmu arī pētījis savā disertācijā. Un, jā, tas ir mīlas dzejolis, kas adresēts arī vīriešu dzimtai. Lasot šos komentārus, godīgi sakot, no sirds priecājos par to, ka man izdevies cilvēkus sakaitināt šādā veidā.

Vai tad mērķis bija sakaitināt?

Nē, tā bija tāda patīkama blakne.

Bet vai dzejniekam vispār jāmēģina provocēt cilvēkus uz kādu asāku reakciju?

Tas var tā būt un var tā nebūt. Es redzu, ka jaunākajai dzejnieku paaudzei nav nemaz tik svarīgi cilvēkus provocēt, bet man tomēr liekas, ka ir vajadzīgs kaut kas tāds, kas izsit lasītāju no vienaldzības un uztveres automātiskuma. Kaut kas tāds, kas liek apstāties un prasīt – eu, eu, kas tad tas?

Tevis teiktais, manuprāt, varētu būt konfliktā ar atsauksmēm, kuras dzirdēju par tavu piedalīšanos dzejas pasākumā Mančestrā 2011.gadā – ka tu un citi tur vienkārši nolasīja savus dzejoļus, kāds bezkaislīgi nolasīja tulkojumus, un viss.

Ārzemēs tas katru reizi ir citādi. Reizēm ir vairāk klausītāju, reizēm mazāk, citreiz publika ir jau iesildījusies, citreiz ir vēl pavisam auksta, citreiz labāk saprot, citreiz sliktāk. Mančestras literatūras festivālā piedalījos, kad iznāca antoloģija Six Latvian poets. Pats vairs īsti neatceros, kāda bija tā emocionālā gaisotne…

Esot bijusi ļoti neitrāla.

Jā, jo latviešu un maķedoniešu jaunie dzejnieki jau nebija festivāla skaļākie vārdi. Mēs tur bijām savā lasījumā, un, kam nu tas interesēja, tas arī atnāca. Pēc tam man cilvēki nāca klāt uz stāstīja – es esmu bijis Latvijā, man ir latviešu saknes. Braucot ārā lasīt dzejoļus citās valstīs, vienmēr ir jārēķinās ar to, ka cilvēki nāks klāt un prasīs: Where is Latvia? Do you speak Russian? Is Latvian a Slavic language?* Tas, protams, sadusmo, ka gadu no gada jāatbild uz tiem pašiem jautājumiem, bet, nu, kurš tad cits atbildēs?

Kāds no tā Mančestras pasākuma recenzentiem bija ļoti izbrīnīts, ka latviešu un maķedoniešu valodas skanot tik ļoti atšķirīgi. Vai Rietumos mūs arvien bāž kopējā „austrumeiropiešu” maisā?

Domāju, ka dalījums Rietumu un Austrumu Eiropā tomēr ir izteikts, ir lieli stereotipi, un daži dzejnieki to īsti nevar mainīt. Varam tur tikai parādīties un pateikt, ka mēs vispār tādi esam, ka neesam kaut kādi noziedznieki vai mežoņi. Tomēr cilvēki Eiropā arvien vairāk zina par Latviju – kāds ir bijis brīvdienās, kādam draugi bijuši. Bet, domāju, tādas varas un spēka attiecības Eiropā vēl pastāvēs ilgi. Neticu, ka tagad Garanča padziedās, un uzreiz visi sapratīs – jā, Latvijas valsts – tas ir ”cool”**.

Bet Rīga pašlaik ir pat Eiropas kultūras galvaspilsēta. Vai, tavuprāt, tas ir pamanīts?

Nu, otra galvaspilsēta šogad ir Umeo. Nu, lūdzu – braucam uz Umeo, baudām kultūru, uzzinām visu par Zviedriju! Mums ir tāda milzīga vēlme?

Tā varbūt ir cita tēma, bet, ja Latvija būtu ļoti mērķtiecīgi gatavojusies šim gadam, tad būtu arī daudz vairāk, ko piedāvāt, nebūtu visi muzeji remontā, nebūtu viss kaut kā pēdējā brīdī… Nu, es nezinu, vai pēdējā brīdī, neesmu tik daudz par to interesējies. Bet katrā ziņā visa tā vienaldzīgā attieksme pret kultūru, izglītību, zinātni parādās arī šādos gados, kad it kā būtu jādod vislabākais, bet nav jau tās iespējas tik plašas.

Vai dzejai ir pienācīga vieta ”Rīga 2014” programmā?

Dzejas dienās notiks lasījumi arī saistībā ar šiem gada pasākumiem, tā ka tas īsti redzams būs septembrī, cik ļoti dzeja šeit izskanēs.

Var noprast, ka neesi sajūsmā par to, kā šī vienreizējā iespēja pasniegt savu kultūru tiek izmantota. Kāpēc tā notiek?

Tās ir krīzes sekas, arī valsts attieksmes sekas, ka visas šīs jaukās kultūras lietas ir lieka greznība, ko var atļauties, ja nav kur naudu likt. Bet vienmēr tiek konfrontēts, ka mums tur bērniem, māmiņām, pensionāriem, slimnīcām – nu, tad, kad viņiem viss būs, tad mēs arī to kultūru vairāk atbalstīsim. Bet tā jau nekad nebūs.

Ko darīsim, lai arī kultūrai būtu pienācīga vieta?

Tagad jau liekas apgrēcība kaut ko runāt par kultūru, tagad jau liekas, ka vajag bruņošanos atbalstīt.

Vai domā, ka nevajag?

Vajag, vajag. Bet visas šīs lietas pastāv kopā. Vajag atbalstīt dzeju, bet tajā pašā laikā vajag atbalstīt skolas, lai cilvēki vispār saprastu, kas tā mūsdienu dzeja tāda ir un kāpēc, teiksim, tas mans dzejolis arī ir dzejolis, kaut arī tur nav četrrindītes un atskaņas. Vajag atbalstīt arī iespēju šos dzejoļus un citu parādīt ārzemēs, jo arī šo manu dzejoli kāds varēja pamanīt ”Southbank” tikai tāpēc, ka tas ir iztulkots un publicēts Anglijā. Man ir grūti pateikt, vai tieši dzeju vai literatūras radīšanu vajag visvairāk atbalstīt, jo tās ir lietas, kas pastāv mijiedarbībā. Es jau varu spriest tikai no savas šaurās perspektīvas, no savas nišas. Tagad jau katrs var izteikt vērienīgus secinājumus par valsts politiku un Latvijas nākotni, bet tā jau tikai tāda sevis apkaunošana ar laiku izrādās.

Kāpēc apkaunošana?

Tāpēc, ka man nav tādas sajūtas, ka es patiešām saprotu, kāpēc lietas notiek tieši tā un ne citādi. Zinu, ka vienmēr būs kaut kādi aizmugures darījumi un kaut kādas partiju intrigas un tas viss atsauksies uz to, kas beigās notiks.

Vai tev šķiet, ka ir kādi citi, kuriem ir sajēga, kāpēc lietas notiek tā, kā notiek?

Nu, tiem, kas paši tur visur iesaistīti, ir sajēga. Kad es sēdēju Kultūrkapitālā, tad redzēju, kā šī nauda tiek dalīta. Bet tiem, kuri tur nav sēdējuši, liekas, ka tur notiek kaut kādas drausmīgas sazvērestības, nelikumības un citi noziegumi. Nu, tā nav. Cilvēki pēc savas izpratnes godprātīgi cenšas to naudu kaut kā sadalīt tā, lai kaut kas notiktu.

Vai daļa no risinājuma nebūtu finansējuma atjaunošana Kultūrkapitāla fondam no akcīzes nodokļa, kā tas bija pirms krīzes?

Jā, es tiešām domāju, ka būtu ļoti svarīgi atjaunot šādu finansējumu, kā tas sākotnēji bija. Tas būtu jebkura saprātīga nākotnes kultūras ministra viens no pirmajiem darbiem. Es uz to ļoti ceru. Bija žēl skatīties interviju ar Einaru Repši, kurā viņš tagad, pēc desmit gadiem atzīst – jā, tā bija kļūda likvidēt šādu finansēšanas kārtību. Domāju – brīnišķīgi, mīļais Einar, ka tu esi sapratis! Nāc, lūdzu, vēlreiz politikā un taisi nākamās kļūdas, par kurām vēl pēc desmit gadiem atkal varēsi pateikt, ka tās bija kļūdas!

Varbūt Einars neatgriezīsies, bet ir partijas, kuras noteikti būs nākamajā Saeimā un varēs šādu lēmumu pieņemt. Tu jau arī esi intervijās teicis, ka cilvēkiem pašiem ir jāpiedāvā konkrētas lietas un jāprasa no politiķiem atbildība. Vai radoši cilvēki spēj organizēties tiktāl, lai kļūtu par kultūras lobiju?

Mums ir Radošo savienību padome, kas it kā koordinē radošās savienības un no kuras jāgaida kaut kādi konkrēti paziņojumi šādu lietu sakarā.

Vai pats tur neesi?

Es skaitos Rakstnieku savienības biedrs, līdz ar to kāds kaut kur mani arī pārstāv. Tomēr redzu, ka latvieši ir lieli individuālisti un daudziem šķiet dīvaina doma, ka vajadzētu sadarboties un ka var vispār būt kaut kādas kopīgas intereses. Kas tas vispār par absurdu – es esmu es, man ir liels ego, es daru tā, kā man vajag, uztraucos par to, ka viss ir tik slikti, bet, nu, nevaru taču te ar jums kopīgi parakstīt kaut kādu petīciju! Jo kas mums vispār var būt kopīgs?

Vai nav tieši otrādi, vismaz, kad runa par politiku? Ka vajagot visām latviešu partijām konsolidēties un vienu tautas vēlētu prezidentu, kurš mums visiem pateiktu to, ko mēs tad vienoti arī izdarītu?

Arī tas visas tautas vēlētais prezidents ir tāds laimes lācis, kuru ievēlēs, un tad viņš visas problēmas momentā arī atrisinās. Praksē jau tas viss ir tā, ka – kurš tad vienosies par to visas tautas vēlēto prezidentu? Drīzāk tur katrs gribēs redzēt sevi.

Nu, kādu jau beigās ievēlētu…

Un tad sāktu uzreiz lamāt.

Vērtējot tavu uzstāšanos kādā dzejas pasākumā ārzemēs, viens no recenzentiem teica, ka tu esot bijis vienīgais no dalībniekiem, kuram bijusi kāda politiska tēma vai vēsts. Kāpēc?

Es neatceros, ka man būtu kāda politiska vēsts.

Vai nebija kaut kas par draugiem, kuri devušies uz ārzemēm?

Tas drīzāk izklausās pēc Ingas Gailes dzejoļa par emigrāciju. Man ir dzejolis par to, ka Verlēns un Rembo aizbraukuši uz Briseli un Londonu. Bet tur jau nekādas īpašas politikas nav. Nu, varbūt var saskatīt, bet tas ir ļoti tālu no politikas.

Tavos dzejoļos tomēr ir itin daudz politikas – vienā prezidente pat tā kā piesprauž tev ordeni.

Jā, bet tad ir jautājums, ko tad vispār tā dzeja var tādu pateikt. Man ir dzejolis par prezidenti, ir vēl par šo un to, bet tā nav tāda politiskā dzeja, ar kuras palīdzību es mēģinātu kādu ietekmēt, sabiedrību ietekmēt.

Bet kāpēc tad tieši prezidente?

Tāpēc, ka prezidente ir tikpat jauks temats kā jebkurš cits, par kuru var rakstīt dzejoli. Tas nenozīmē, ka man būtu kāds ļoti nopietns vēstījums vai analīze par prezidentes amatā pavadītajiem gadiem. Tieši ar to jau mūsdienu dzeja atšķiras no padomju dzejas, ka – ja vēlies kritizēt, darboties, ietekmēt, tad, lūdzu, ej politikā, raksti niknas slejas un komentārus, un tev tas viss ir iespējams. Padomju laikā, kad tas nebija iespējams, visi tvēra tos bezgala dumpīgos zemtekstus un par to priecājās.

Vai arī pašreizējais prezidents tevi iedvesmo rakstīt dzejoļus?

Diemžēl ne. Nu, ja es ļoti sakaitinātos kādā brīdī, tad droši vien iedvesmotu. Bet tas jau vairs nav smieklīgi. Man ir apriebies, ka Latviju reprezentē cilvēki, kuriem kļūšana par prezidentu pašiem ir pārsteigums. No vienas puses šis amats it kā cilvēkam uzliek tādus pienākumus, ka viņam ir jāturas, jādomā. Tas pats Zatlers – sākumā taču visi bija ļoti pret viņu. Bet viņš vismaz centās būt par kaut ko un kaut ko reprezentēt. Bet šābrīža prezidents pat īsti, nu, jā… Manuprāt, nedrīkst vairs pieļaut, ka šādā veidā kaut kādi cilvēki nejauši kļūst par prezidentiem.

Zatlers vienā brīdī publiski uzdeva sev jautājumu: ”Kas es esmu?”

Jā, tas bija sākums kādam ļoti labam procesam.

Kad tu sev pirmo reizi uzdevi šādu jautājumu? Vai – kad saprati, ka būsi dzejnieks?

Man nav tāda nodoma būt dzejniekam. Vienkārši kaut kā tā ir sanācis, ka es rakstu dzejoļus un tos publiskoju.

Kā tad tas tā var sanākt? Vai tad nav jāpieņem politisks lēmums apsēsties, uzrakstīt, publicēt?

Dzejnieki labprāt kratās vaļā no apzīmējuma ”dzejnieks”, jo tas liekas kaut kas tik romantizēti milzīgs un ēterisks, ka to pat negribas uz sevi attiecināt. Protams, ka tas ir arī bērnišķīgi un muļķīgi. Jo neesmu dzirdējis, ka arhitekts teiktu – ko nu, es jau neesmu nekāds arhitekts īsti, es jau tikai te projektēju tās mājas. Vai baletdejotājs – es jau neesmu baletdejotājs, es tikai tirinos pa to skatuvi. Jā, es esmu dzejnieks, man nav kauns to atzīt. Dzejnieks arī var būt dažāds – labs, slikts, viduvējs. Man pat nemaz neliekas tik svarīgi, kurā brīdī es ko tur izdomāju.

Bet varbūt kāds šo lasīs un izdomās – es arī gribētu būt dzejnieks, nez, kā var kļūt par dzejnieku?

Nu, bet, lūdzu – rakstiet dzejoļus un esiet dzejnieki!  Kas jums to var aizliegt?

Cilvēki mācās arī no citu pieredzes.

Man jau bērnībā patika lasīt grāmatas. Vidusskolā man bija visādi atklājumi – Žebera dzeja, [Ulda] Bērziņa dzeja, Aivara Ozoliņa proza un tamlīdzīgi satricinājumi. Pēc skolas es nonācu ”Aicinājumā”, un kopš tā laika es arī tur figurēju.

Tu reiz teici, ka vienubrīd tevi sakaitināja, ka jaunajiem dzejniekiem pamattēma esot „ai, cik sūdīgi jūtos!”, un nolēmi, ka pasaulē ir arī citas lietas, par ko rakstīt. Vai tad tas nebija lēmums, kam svarīga nozīme tavai dzejnieka karjerai?

Karjera – tas ir brangs vārds, ko attiecināt uz dzejošanu!

Tu tomēr neesi tipisks dzejotājs, jo esi arī zinātņu doktors. Kāpēc lai nerunātu par karjeru?

Plaša profila mākoņstūmējs. Stumju gubu mākoņus, spalvu mākoņus, melnus, baltus, pelēkus mākoņus – uz visām pusēm.

Kā tad tev gadījās stumt arī doktora disertāciju?

Es vienkārši neuzskatu, ka pastāv milzīga pretruna starp emocionālo un racionālo radošu cilvēku personībās. Kad es Kultūras akadēmijā rakstīju bakalaura un maģistra darbus par angļu moderno dzeju, imažistiem un T.S.Eliotu, tas arī bija par to, kā intelekts un jūtas atrodas visu laiku blakus līdzsvarā. Mūsdienās rakstnieks un dzejnieks vairs netiek uzskatīts par tādu jūtošu būtni, kas nav spējīga uz neko citu.

Ne man vienīgajam ir doktora grāds – [Mārim] Salējam ir, [Inga] Žolude studē doktorantūrā, Ronalds Briedis. Ilze Jansone ir arī teoloģe, doktore. Arī starp jaunajiem dzejniekiem es redzu tendenci – ka tu gan jūti, gan domā, un tas viens otram netraucē. [Artim] Ostupam ir portāls Punctummagazine.lv. Es domāju, faktiski jau [Reiņa] Tukiša aizsāktais ”Satori” ir piemērs, ka literatūra un filozofija tiek uztverta kā divas savstarpēji papildinošas sfēras. Mēs tuvojamies tam Rietumu modelim, ka dzejnieks ir arī universitātes profesors, un tur nav pretrunas.

Kā tu kā profesionālis vērtē pašreizējo literatūras kritikas un arī literatūras zinātnes situāciju Latvijā?

Es jūtos iesaistīts šajā procesā, jo žurnālā Latvju teksti lielā mērā atbildu par kritiku, un visus šos četrus gadus, nu jau divdesmit numurus mēs esam centušies atrast rakstītājus, kuru viedoklis mums ir interesants un kuri var pateikt kaut ko vairāk par grāmatu nekā tikai „patīk” vai „nepatīk”. Es redzu, ka tas nav vienmēr viegls process, bet mēs katrā numurā publicējam kādas deviņas, desmit recenzijas par jaunākajām grāmatām. Mēs cenšamies šo procesu veicināt, tāpat kā Ubi Sunt, Satori, tagad arī Punctum un tie žurnāli, kas šogad veidojas. Tas ir process, ar ko jānodarbojas, tas nenotiek pats no sevis. Varbūt liekas, ka dzejoļi uzrakstās paši no sevis…

Un otra lieta – ja literatūrai kā tādai nav milzīgi lielas lomas, ja tai nav lielas rezonanses sabiedrībā, tad arī tās kritika ir it kā tāda mazsvarīga, jo, nu, labi, viens uzrakstīja šādu dzejolīti, otrs tādu, bet, ja tas nevienam neinteresē, tad ko tur daudz kritizēt.

Akadēmiskā literatūrzinātne ir pavisam cita lieta, jo tā tomēr ir sfēra, kurā notiek regulārs darbs, un ar regulāru – lielāku vai mazāku – atalgojumu. Padomju laikos šī sfēra bija ļoti ideoloģiski angažēta. Kā Inta Čaklā intervijā teica – ja vēl literatūrā un mākslā varēja kādu dumpīgu domu ielikt, tad monogrāfijā, kas gadiem ilgi gājusi cauri visiem etapiem, nekas īpaši dumpīgs vairs nevarēja būt. Un pēc tam, protams, tā ilgā nabadzība visu šo jomu ir vienkārši mērdējusi. Cik vispār bija cilvēku, kam likās, ka ar to vajag nodarboties? Lieliski zināja, ka ar to neko nenopelnīs, agri vai vēlu tāpat vajadzēs pārkvalificēties.

Tikai ar „treknajiem gadiem” laikam sākās tas process, kad to visu pabalstīja mazliet vairāk. Uz šo „trekno gadu” viļņa gan es, gan Māris Salējs, gan arī jaunie talantīgie folkloristi, tāpat vēl citi kolēģi, nokļuvām institūtā. Pašlaik institūtā ir ļoti vitāla un daudzsološa vide. Folkloristiem ir ļoti interesanti pētījumi, tāpat arī citi visu paaudžu pētnieki darbojas, Arnolda Klotiņa vadībā iznāca Mūzika okupācijā, kas ieguva balvas. Tāpat ir literatūrzinātnē – tā ir kļuvusi daudzveidīgāka, interesantāka. Piemēram, nupat iznākušais Evas Eglājas – Kristsones pētījums par kultūras sakariem padomju laikā. Tā ir grāmata, kam būs rezonanse sabiedrībā, kas vienkārši ir vajadzīga. Katra grāmata aizpilda kaut kādu robu.

Bet tavas doktora disertācijas vadītāja Janīna Kursīte – Pakule tagad ir politikā. Kā tev šķiet – kāpēc?

Domāju, ka uzņēmīgiem kultūras, zinātnes vai izglītības cilvēkiem vienā brīdī apnīk sēdēt un žēloties par to, ka mums nav tā un tā tāpēc, ka mums nav tie gali. Un tad atliek iet politikā un pašai radīt tos galus, lai kaut kas varētu mainīties. Cik lielā mērā ieiešana politikā patiešām palīdz sasniegt šos mērķus, man ir grūti pateikt.

Kā tu vērtē pašlaik politikā notiekošo?

Man liekas, ka Ukrainas krīze ir kaut kā tomēr savandījusi tos ūdeņus tik ļoti, ka ir kaut kāds jauns stāvoklis, jaunas prioritātes. Bet man ir žēl, ka es joprojām neredzu tādu partiju, par kuru es balsotu ar visām četrām – nevis tēlojot to kā vienkārši mazāko ļaunumu, bet gan par tādu, kas tiešām atbilst manām vēlmēm, manām vajadzībām.

Diezin vai jebkad redzēsi, dzīvojam tomēr demokrātiskā valstī.

Es vienkārši domāju, ka, nu, labi, tie oligarhi ir zināmā mērā dabūti pie malas, par ko cīnījās visi „gaišie spēki”. Bet es joprojām dzirdu pārsvarā retoriku, ka – mēs esam tie gaišie spēki, kas zog mazāk vai nezog nemaz. Bet neredzu, ka domātu divus, trīs soļus tālāk, kas tad būtu mūsdienīgs, nākotnē orientēts piedāvājums 2014.gadā. Jo” Vienotība” ir kā tāda māmuļa, kura saka – nē, nē, nezodziet, nezodziet, es arī nezogu, tikai neko citu arī labāk nedariet!

Kādam būtu jābūt piedāvājumam, par kuru tu būtu ar visām četrām?

Tādam, kas ļoti nopietni sekmētu gan ekonomisko izaugsmi, gan arī pārmaiņas valsts pārvaldē. Galvenais – es gan nezinu, kā to var panākt, – lai cilvēki ietu politikā ar tomēr mazliet lielāku mērķi. Aizstāvēt sabiedrības intereses, un lai cilvēki var saprast, kādas intereses jāaizstāv. Tie visi ir tik lieli uzdevumi, ka liekas bezjēdzīgi to no kāda prasīt.

Pieminēji Ukrainas krīzi. Kā tu kā literatūrzinātnieks raksturotu politiskos tekstus, kuri nāk no Maskavas?

Es 2003.gadā biju uz festivālu Maskavā un visu vakaru skatījos viesnīcā Krievijas televīziju. Tajā brīdī man bija šoks par to, kā viss tiek pasniegts – ka prezidents šurp, prezidents turp, atklāj to, aizbrauc tur. Tad man pieleca, kādā veidā par to visu runā, ko viens krievu cilvēks redz televīzijā. Tagad domājot, ka pēdējos padsmit gados izaugusi paaudze – es gan nezinu, vai visa jaunā paaudze ir tik ļoti izolēta, – kurai publiskā telpa sastāv no šādām ziņām… Nu, tas ir baisi.

Pēc tā brauciena es sarakstīju tādu garu dzejoli ”Pasaka par karali Brusubārdu”, kaut kā mēģinādams reflektēt par šo autoritāro, pašslavinošo iekārtu: „Kam pieder šie lauki? Tie pieder karalim Brusubārdam, pilnīgi viss pieder karalim Brusubārdam…” Bet es nezinu, ko tādu gudru par to pateikt.

Iebrūk Ukrainā un paziņo, ka Ukraina ir agresors, jo mēģina pretoties… Vai nav kaut kāds postmodernisms?

(Smejas.) Nu, postmodernisms ir it kā tas, ka informatīvā telpa ir tik grandiozi izstrādāta ar visiem tiem meliem, ka cilvēki Krievijā, ja to uztver nopietni, var pilnībā dzīvot šajā izpratnē, un viņiem ir tāda sava pasaule, sava pašpietiekama realitāte.

Bet tās asinis, kas līst, nav nekādi simulakri, tās ir īstas cilvēku asinis, un tas postmodernais stāvoklis, kā izrādās, nemaz nav tāds, kādu mēs varbūt kādreiz bijām iedomājušies. Ka joprojām ir nežēlīgs reālisms, kas laikam būs pārdzīvojis to postmodernismu.

Teici, ka tuvojamies Rietumu tradīcijai, ka dzejnieki ir arī universitāšu profesori. Bet vienlaikus ir arī citas tendences – tie paši akadēmiski izglītotie dzejnieki bija uztaisījuši panku grupu ”Maukas”. Jūsu dziesma ”Treknie gadi” bija pat Radio NABA topos, vai ne?

Jā, mēs to droši vien paši arī iebalsojām. 2008.gadā bija grandioza „trekno gadu” kulminācija un arī sabrukums. Es atceros to gadu beigas, kad nez kāpēc nāk nauda no visurienes, tā ka nav iespējams nodzert, un gaisā jau virmo kaut kādas nelaimes priekšnojautas. Tāda apokaliptiska sajūta bija. Tajā laikā mēs ar draugiem daudz nodevāmies bohēmai un arī radījām grupu ”Maukas”. Tas bija tāds ļoti uzsvērti diletantisks pasākums, jo nekādi mūziķi mēs jau tur nebijām. Bet līdz galam tas netika realizēts, jo, pirmkārt, nebija laika ar to nodarboties, otrkārt, varbūt mums interesēja rakstīt dziesmu tekstus, bet ne gluži izpildījums, aranžējums vai vēl jo vairāk slava. Nebijām tik konsekventi, lai kļūtu par latviešu ”Pussy Riot” vai kādu ”Labvēlīgā tipa” jaunāku inkarnāciju, vai vēl kaut ko tādu spilgtāku. Pēdējos divus gadus neesam uzstājušies, pēdējo reizi uzspēlējām 2012.gadā. Šobrīd ir viens piedāvājums, bet, vai mums vajadzētu to pieņemt – nezinu.

Kā var savienot bohēmu ar akadēmisku pētniecību?

Nu, nevar jau, nevar. Tāpēc jau tā bohēma drīz vien arī atkāpās pieaugušo dzīves priekšā.

Vai dzejniekam vajag bohēmu vismaz kādā, neteiksim, karjeras, bet dzīves posmā?

Vajag, domāju, ka noteikti vajag, jo rakstīt dzeju nenozīmē priecāties par to, cik apkārtējā pasaule ir pareiza un normāla un cik jaukas ir visas kapitālistiskās attiecības, kur mums ir jāstrādā pēc iespējas vairāk. Tas nav par to. Tas ir par to, ka, visam par spīti, cilvēks tomēr ir brīvs, un viņam gribas vēl arī ko citu no dzīves. Otra lieta – visi šie brīnišķīgie cilvēki, kas raksta dzejoļus un ar kuriem ir ļoti liels prieks būt kopā un ārdīties.

Tu pirms pāris gadiem teici, ka šo laiku gudrība esot strādāt vairāk, saņemt mazāk. Vai tev tas ir izdevies?

(Smejas.) Es to pilnveidoju. Nu, kā lai to pasaka… Esmu pateicīgs institūtam, ka man tomēr ir stabilitāte, ka man ir ko ēst, ka neesmu vienkārši dzejnieks ”frīlanceris”, jo tādā veidā es vispār nezinu, kā varētu dzīvot. Nedzīvoju jau pie mammas.

Tu strādāji arī Latvijas enciklopēdijā.

Tas bija projekts, kas beidzās 2009.gadā. Izdevām piecus sējumus, un tad mūs visus Vaļera (Valērijs Belokoņs) atlaida.

Tāpat kā tagad Repšes „atkārtotu izdevumu” – vairs nedošot naudu…

Tad visa tā Latvijas attīstība tur būs tā kā izgāzusies?

Jau biji sataisījies balsot? Tev vēl paliek viena cerība – Inguna Sudraba. Un ja vēl apvienotos ar Šleseru…

Nu, tā gan ir pēdējā cerība, jā. (Smejas.)

Tavam dzejolim nosaukums ”Come to me”. Vai vari sevi iedomāties rakstām citā, ne latviešu valodā?

Domāju, ka dzejoļi ir jāraksta tajā valodā, kas ir tava kultūras valoda, ko tu esi izglītojies, gājis skolā, augstskolā, valodā, kurā lasi grāmatas. Mēs institūtā arvien vairāk rakstām pētnieciskos rakstus angļu valodā, un, izmantojot redaktora pakalpojumus, to var darīt. Bet es neizjūtu angļu valodu tik ļoti, ka tajā varētu rakstīt dzejoļus. Tad labāk ir uzrakstīt latviski un lūgt, lai [Ieva] Lešinska iztulko.

Bet par to virsrakstu – nu, mēs jau dzīvojam tādā daudzvalodu situācijā. Man ir arī dzejolis, kur izmantota franču valoda. Vai arī krievu valoda? Tagad neatceros, varbūt daži attiecīgi vārdi. Tā arī ir daļa no dzejas burvības, ka vari reaģēt uz situāciju, kas pašlaik valda pasaulē. Vari iekļaut jebkādas valodas vārdus – Uldis Bērziņš taču bija iekļāvis arī hieroglifus savā dzejā. Un kāpēc gan ne?

Tu neesi filoloģe Sintija no viena tava dzejoļa, tāpēc neprasīšu tev, kas ir diskurss, paradigma un identitāte. Bet vai tev ir valstsgriba?

Kas tas ir?

Vai tu nelasi jaunākos tekstus? Mums Satversmei tagad ir preambula.

Es pa vasaru esmu kaut kā atgājis no šiem procesiem. Kam šai valstsgribai būtu jāpiemīt – tautai, indivīdam?

Satversmē tagad rakstīts, ka Latvijas valsts tapusi, balstoties uz nācijas valstsgribu. Vai tev tāda ir?

Ja valsts gribu tulko kā manu individuālo vēlmi dzīvot manā valstī, tad tā var teikt.

Ar individuālo varētu būt par maz. Vai latviskā dzīvesziņa tev piemīt?

Strādājot institūtā un lasot dažādus teorētiskos tekstus, man arvien dīvaināki un bezjēdzīgāki šķiet visi šie populistisko klišeju savārstījumi, ar kuriem politiķi bieži vien apvelta savus vēlētājus, uzskatīdami viņus, manuprāt, par pilnīgi stulbiem. Šī slēpšanās aiz skaistiem vārdiem, aiz idejām, ka mūsos iekšā jau ir kaut kāda mūžīgā latvietība, kas mums tagad būs jāiemieso – tie ir seni, nevecojuši uzskati. Ja gribam dzīvot modernā, uz nākotni vērstā, labklājīgā valstī, ar skaidru saprātu un veselīgu domāšanu, tad no šādām muļķībām vienkārši ir jāatvadās. Jo ir ļoti viegli dainot tādas metaforas nacionālā romantisma stilā, bet cilvēkiem taču ir jāsaprot, ka ar šādu runas un domāšanas veidu tiek tikai maskēts, ka to politiku vada pavisam citas intereses, bet vēlētājs jānopērk ar skaistiem vārdiem par visu un neko.

Es neesmu sajūsmā par to preambulu arī tāpēc, ka tā ir skaisto, gudro vārdu inflācija – jo vairāk tos runā, jo mazāka kļūst to nozīme. Mēs jau varam vēl visādos sasprindzinājuma brīžos nākt klajā ar dažādiem valstiskiem paziņojumiem. Nu, nebūs no tā jēgas.

Kādiem politiķu tekstiem, tavuprāt, būtu jēga?

Domāju, viena lieta ir teksti, kuros politiķis atļaujas būt personisks. Es zinu, ka daudzi cilvēki tviterī seko [Igaunijas prezidentam] Ilvesam tāpēc, ka cer no viņa sagaidīt tādas lietas, ko nevarētu sagaidīt, piemēram, no mūsu prezidenta. Tu redzi, ka tas cilvēks arī varas smailē ir dzīvs cilvēks ar saviem uzskatiem, principiem, savām emocijām un ka nekautrējas to arī pateikt. Ka visu viņa dzīvi nenosaka tikai aizmugures apsvērumi, kā labāk kaut ko kaut kur iebīdīt.

Tas būtu viens. Un otrs – man pietrūkst mūsu politikā, ka mūsu partijas veidotu konkrētas idejas, kuras būtu gatavas aizstāvēt arī tad, ja tās kādā brīdī nav populāras. Man ir bišķi apnicis tas oportūnisms – ka cīnāmies par to, kas tieši mums ir šodien svarīgs, un, kad rīt būs svarīgs kaut kas cits, cīnīsimies par kaut ko citu. Uz šādām partijām nav iespējams paļauties, un nav nekādu iemeslu domāt, ka nākošajās vēlēšanās šāda partija vēl pastāvēs. Jo mainīsies situācija, mainīsies personālijas, un tad tas viss vienkārši izjuks. Man grūti iedomāties, ka tagad būtu tādas partijas, kas tiešām attaisnotu savu eksistenci no desmitgades desmitgadē, un manu vienaudžu bērni un mazbērni arī balsotu par šīm partijām.

Vai tev šķiet, ka kāda no pašreizējām četrām partijām varētu nebūt arī nākamajā Saeimā vai ka tām klāt nāktu kāda jauna, piemēram, Sudrabas partija, kas pašlaik ir tā lielā intriga?

Nu, viena lieta varētu būt tā dēvētā krievvalodīgā vēlētāja sadrumstalošanās vai radikalizēšanās. Saskaņas centrs taču laikam vairs neatbilst viņu visu vēlmēm, un būs arī kāda latviešu daļa, kas atkritīs. Daļa aizies pie Ždanokas, pie Rubika. Un intriga varētu būt arī tāda, vai Ukrainas notikumu iespaidā radikālākas promaskaviskās partijas pēkšņi iekļūst Saeimā.

Bet Sudrabai laikam švaki iet. Man vispār liekas, ka viņu kāds ar varu piespieda iet politikā. Ka viņa sasmērējusies, es nezinu, ar kādiem krieviem vai ko, un ka tas nav no laba prāta, ka viņai saka – tev tas ir jādara. Un viņa ģībst.

Tu reiz teici, ka latvieši esot pacietīgi un labdabīgi, taču pats arī piebildi, ka revolūciju un satricinājumu brīžos spējot saņemties. Varbūt tieši tā tam jābūt?

Tā sliktā lieta ir tāda, ka ļoti atslābt jau nevar. Ideālā gadījumā sabiedrībai tomēr ir jāseko līdzi, kas notiek. Ir jālasa žurnāls Ir un arī citi mediji un vienkārši jādomā ar savu galvu. Teiksim, trimdas latviešiem es redzu, ka viņi ir auguši Rietumu tradīcijā, kurā cilvēkam katru rītu ir jāuzzina, kas notiek, un jāizdara par to visu savi spriedumi, jo tas viss attiecas uz viņu un ietekmē viņa nākotni. Mums katram ir jābūt tādam mazam sabiedrības sargsunītim, nevaram pateikt, ka – es tagad deleģēju un pēc četriem gadiem varbūt vēlreiz padomāšu, kam deleģēšu. Tas ir mokoši un grūti, jo visu laiku liekas, ka lietas iet uz riņķi un ka nekas nemainās, bet no tā nevar un nedrīkst izvairīties, jo citādi nav nekādu tiesību sūdzēties.

Es jau 2000.gadā, aizbraucot uz Ukrainu un Baltkrieviju, tomēr redzēju, ka Latvija vairs nav šāda postpadomju valsts, un negribu teikt, ka viss ir slikti. Daudz kas ir labi un daudz kas ir labāk, bet vienkārši moka apziņa, ka varētu būt vēl labāk.

Tavās intervijās var just uzstājību, ka dzejniekam jābūt autentiskam, ka jāpaliek uzticīgam sev un ka, citēju, „dzejnieks drīkst rakstīt tā, kā viņš jūt”. Kurš tad tev liedz? Ar ko tu cīnies?

Ja es nezinātu, ka esmu tā teicis, prasītu – kurš idiots kaut ko tādu ir stāstījis? Jo tās liekas kaut kādas muļķības.

Ka drīkst rakstīt, kā jūt – jā, tā var teikt, bet tikpat labi jau šāds izteikums neko arī nenozīmē. Tas, ko, visticamāk, esmu centies pateikt, ir, ka nevajag kopēt citus. Tā ir lieta, ar ko var aizrauties, pat nemanot, bet jāmeklē tomēr sava autentiskā izpausme. Tā nav nekāda manis izdomāta gudrība, to jau visi tāpat zina.

Tajā pašā laikā tu tik garšīgi spēlējies ar citu taisītiem tekstiem, tēliem un klišejām…

Jā, bet tā ir tāda apzināta svešu ķieģeļu zagšana un iemūrēšana savā mājiņā. Bet tie ķieģeļi jau katrs ir citā krāsā, un visi redz, ka tas ir tas ķieģelis. Tas tomēr citādi, nekā tad, ja es censtos rakstīt kā Raups vai Bērziņš. Piemēram, iznāca [Arvim] Vigulam pirmā grāmata, un tā bija tik forša, ka izlasi, un tev gribas tvert pēc spalvas. Bet tajā pašā laikā saproti – tversi un rakstīsi tādu Vigula plaģiātu.

Kāpēc? Iedvesmosies un rakstīsi savu tekstu.

Nē, tā ir tā akūtā iemīlēšanās sajūta, ka tu esi tās grāmatas varā, vienkārši netiec no tās vaļā. Spēcīgi teksti ievelk. Vienkārši vajag pagaidīt, kamēr šī akūtā sajūsma pāriet.

Ko tu nosauktu no spēcīgiem tekstiem, kas tevi pēdējā laikā tā ievilkuši?

No daiļliteratūras?

No jebkādiem, par preambulu jau runājām.

Nu, piemēram, Ineses Zanderes jaunā grāmata man ļoti labi patīk. Arī Ulda, piedod, Ulža Bērziņa „avīze”. Man patika Inetas Lipšes monogrāfija par seksualitāti.

Droši vien mūziku arī klausies, ja jau pats arī spēlē. Kādu?

Kultūras akadēmijas laikā es klausījos arī akadēmisko mūziku, jo to mums arī mācīja. Tomēr pēdējā laikā esmu tiktāl notrulinājies, ka vairāk klausos alternatīvo popmūziku. Piemēram, ”Positivus” bija Anna Kalvi, angļu dziedātāja un ģitāriste virtuoze, kas man ļoti patīk. St. Vincent, amerikāņu dziedātāja un ģitāriste. Nu, vēl daudz kas. Kad mācījos vidusskolā, bija ”Nirvana” un izstaipītie džemperi, bet es tomēr nespēju iedomāties, ka visu mūžu klausītos ”Nirvanu”. Dzīve tomēr ir daudzveidīgāka.

Savulaik esi izteicies, ka ir vērts agri publicēties, lai pēc tam par to ir kauns un gribētos uzrakstīt labāk. Vai tev ir kauns par savu pirmo grāmatu ”Ledlauži”?

Man nav kauns tagad, man bija kauns pēc tam, kad tā iznāca. Man gribējās rakstīt citādi. Bet tagad nav kauns, jo es saprotu, ka cilvēki tur ir kaut ko saskatījuši un ka viņiem tur kaut kas ir paticis. Man ir vienkārši sajūta, ka to rakstījis cits cilvēks kaut kādā sirmā senatnē, un šobrīd es vairs nespēju to attiecināt uz sevi. Man taču daži dzejoļi tur bija sarakstīti, kad man bija septiņpadsmit gadi, kad es vēl nebiju skolu beidzis. Tas ir tāds embrionāls attīstības posms.

Vēl no tevis teiktā – ka neesot iespējams pateikt, kas no uzrakstītā saglabāsies, kas pazudīs. Bet pirms diviem gadiem tev iznāca Kopotā dzeja. Tātad, tavuprāt, saglabāsies?

Es vienkārši piekritu šim izdevumam, lai cilvēki nenāktu klāt un neprasītu, kur var nopirkt to un to grāmatu. Lai vienos vākos tie visi krājumi arī būtu.

Par to, ko lasīs pēc tūkstoš gadiem Latvijas teritorijā dzīvojošie – tas mani īsti neinteresē. Mani interesē sarunas ar saviem dzīvajiem laikabiedriem, nevis fantāzijas par to, kas būs kādreiz.

* Kur ir Latvija? Vai jūs runājat krieviski? Vai latviešu valoda ir slāvu valoda? (angļu val.)
* Lieliski (angļu val.)

Kārlis Vērdiņš
Dzimis 1979.gadā Rīgā.
1998.-2004.gadā studēja kultūras teoriju Latvijas Kultūras akadēmijā.
2009.gadā ieguva doktora grādu literatūrzinātnē Latvijas Universitātē.
2001.-2009.gadā izdevuma Latvijas Enciklopēdija redaktors.
Kopš 2007.gada strādā LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā.
Grāmatas: ”Ledlauži” (2001), ”Biezpiens ar krējumu” (2004), Es (2008), ”Mēs: kopotā dzeja (2011), ”Bastarda forma” (pētījums par latviešu dzejprozu, 2011).