Tuvojamies Rietumu modelim, kur dzejnieks ir arī universitātes profesors, saka dzejnieks un literatūras zinātnes doktors Kārlis Vērdiņš
Jūlija sākumā Sautbenkas Mākslas centra eksperti Londonā publicēja, viņuprāt, pasaules 50 labāko mīlas dzejoļu sarakstu, un tajā iekļauts arī Kārļa Vērdiņa dzejolis Come to Me. Var skeptiski vērtēt dažādus «pasaulē labāko» sarakstus, taču latviešu dzejnieka nonākšana starptautisku vērtētāju un līdz ar to plašas lasītāju auditorijas uzmanības lokā ir neapšaubāms panākums. Katrā ziņā tas ir labs iegansts sarunai ar dzejnieku un literatūrzinātnieku – par dzeju, protams, taču arī par politiku.
Komentāros internetā par tavu dzejoli Come to Me varēja just neizpratni, vai tad tas vispār ir dzejolis. Turklāt tas neesot par mīlestību, jo tur abi geji. Lai nebūtu jāvaicā, kas ir mīlestība, – kas ir dzejolis?
Jā, tas ir dzejolis. Dzejoli prozā piekopju pats un esmu arī pētījis savā disertācijā. Jā, tas ir mīlas dzejolis, kas adresēts arī vīriešu dzimtai. Lasot šos komentārus, godīgi sakot, no sirds priecājos par to, ka man izdevies cilvēkus sakaitināt šādā veidā.
Vai tad mērķis bija sakaitināt?
Nē, tā bija tāda patīkama blakne.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.