Vēlēšanu rezultāts signalizē par ES izaugsmes palēnināšanos

Nekad vēl politiķi un vēlētāji Eiropā savos uzskatos nav bijuši tik tālu cits no cita

Eiropas lielā projekta aizstāvji pēdējās Eiropas Parlamenta vēlēšanās ir saņēmuši pēdējo brīdinājumu par pieaugošo plaisu politiskajā arēnā starp vēlētāju un politisko spēku interesēm. EP vēlēšanu iznākums, visdrīzāk, kaitēs Eiropas izaugsmes izredzēm, jo sarežģītāka kļūs lēmumu pieņemšana, cietīs reformas, kā arī pasliktināsies bezdarbnieku liktenis.

Lai arī skeptiski noskaņotie ES vēlētāji ir guvuši nozīmīgus panākumus visā Eiropā, tomēr šie panākumi varētu būt veltīgi, jo vecajai gvardei – konservatoriem, liberāļiem, zaļajiem un sociāldemokrātiem – joprojām pieder nospiedošais vairākums – 70% mandātu.

ES sistēma gan ir uzbūvēta tā, lai aizsargātu esošo birokrātisko modeli un tā ir izteikti labvēlīga politiskajām partijām, kas ir noskaņotas par labu ES. Tomēr tā neļauj ignorēt vēlēšanu rezultātus Lielbritānijā, Itālijā, Grieķijā, Dānijā un Francijā. Vislielākā ietekme ir vēlēšanu rezultātiem Francijā un Lielbritānijā, kur Marinas Lepēnas Nacionālā fronte saņēma 25% vēlētāju balsu, bet Naidžela Feridža vadītā Lielbritānijas Neatkarības partija būtībā „iznīcināja” tradicionālās varas partijas, iegūstot 28% balsu un 23 mandātus. Lielbritānijas Neatkarības partija nu ir uzkāpusi uz nacionālās skatuves, līdzīgi kā Francijā, kur Marina Lepēna neapšaubāmi ir kļuvusi par spēku, ar kuru ir jārēķinās nākamajās prezidenta vēlēšanās.

Tas, kā protesta balsis sadzīvos ar vairākuma partijām, noteiks toni Eiropā tuvākajos piecos gados. Ja protesta partijas savus panākumus izmantos tikai kā tribīni, lai kliegtu “Nē, paldies, Eiropa”, tad mēs redzēsim, ka vecās partijas novirzīsies vairāk uz centru un atšķaidīs negatīvās balsis. Savukārt, ja ES skeptiskajām balsīm ir nepieciešama reāla ietekme, tad to stratēģija izpaudīsies kompromisu meklēšanā un reālas ietekmes panākšanā nozīmīgākajos balsojumos.

Mazāk Eiropas

Daudzas lielās partijas visā Eiropā tagad meklē jaunas stratēģijas, un vadošā tendence visdrīzāk būs nogaidīšanas pozīcija. Tas nozīmēs nevis vairāk Eiropas, bet gan gluži pretēji – mazāk Eiropas. Tas būs pilnīgs pretstats ES Komisijas prezidenta Žozē Manuela Barrozu ikgadējā runā paustajam, ka “Eiropas problēma nav tajā, ka mums ir pārāk daudz Eiropas, bet tajā, ka mums tās ir par maz”. Patlaban ir skaidrs, ka vēlētāji Eiropā tam nepiekrīt!

Eiroskeptiķi gan nav vienoti, tāpēc pastāv iespējamība, ka kopīga mērķa trūkums, izņemot negatīvismu, var ļaut parlamenta vairākumam ignorēt vēlētāju pausto ziņu, ka politiķi ir pārāk tālu novirzījušies no Eiropas 500 miljonu pilsoņu ikdienas dzīves, līdzīgi kā tas jau ir noticis ASV ar kustību „Occupy Wall Street”.

Parlamentā tagad aktīvi norit interešu grupu veidošanās process – līdz 23.jūnijam EP deputātiem ir jāapvienojas dažādu valstu un uzskatu koalīcijas grupās. „Koalīcijā” jābūt vismaz 25 deputātiem no septiņām dažādām valstīm, un to veidošanā svarīgu lomu var nospēlēt arī protesta balsis.

Jāuzsver, ka jaunajam parlamentam atbilstoši Lisabonas līgumam būs lielākas demokrātiskās pilnvaras un jaunas likumdošanas funkcijas. Kopumā klāt ir nākušas 40 jaunas jomas, ieskaitot lauksaimniecību, enerģētikas politiku, imigrāciju un ES fondus. Visnozīmīgākais jaunums – tagad Eiropas Komisijas prezidentam, pirms ieņemt amatu, ir jāsaņem Eiroparlamenta akcepts, un šajā jautājumā varam sagaidīt nopietnu cīņu starp ES Padomi un parlamentu. Vienošanās visdrīzāk netiks panākta līdz pat pēdējam brīdim.

Vācijas risks

Banku vienotā pārraudzība, augstais bezdarba līmenis un lēnā izaugsme joprojām paliek kā Eiropas lielie uzaicinājumi. Joprojām uzskatu, ka 2015.gadā sagaidāmais dramatiskais izaugsmes tempu samazinājums Vācijā ir vislielākais risks Eiropai. Līdz šim Vācija ir bijusi lokomotīve, kas krīzes laikā izdzīvoja, pateicoties eksportam uz Āziju. Tomēr tagad Āzijā vērojams palēninājums, kas samazina Eiropas eksporta apjomus.

Tuvākajos gados ES „ekonomikas kontrolei” būs jāiztur nopietns pārbaudījums. Francija un Spānija jau tagad pārkāpj 2014. un 2015.gada budžeta deficīta robežas. Savukārt tā dēvētā “izveseļošanās” vairāk ir stabilizācija, nevis atkopšanās. Arī vēstures pieredze liek mums būt piesardzīgiem, jo savienības vēsturiski visbiežāk piedzīvo neveiksmes, kad pasliktinās ekonomiskie apstākļi. Jau 2014.gada beigās Eiropu sagaida jauni pārbaudījumi, bet jaunais EP sastāvs risinājumu meklēšanu nepadarīs vieglāku. Vēlēšanas ir apliecinājušas, ka Eiropas vēlētāju un politiķu uzskati ir ļoti atšķirīgi. Līdz ar to jebkura eiropeiska jautājuma izvirzīšana referendumā var kļūt par kārtējo riskanto atsvešinātības pārbaudījumu.

Cietīs izaugsme, reformas un bezdarbnieki

Pagaidām tirgus ignorē 2014.gada EP vēlēšanu rezultātus, uzskatot, ka „glāze ir nevis pa pusei pilna”, bet „pustukša”. Tomēr, EP sākot darbu, turpināsies iekšējās cīņas Eiropas Padomē, Eiropas Parlamentā, starp ES Padomi un Eiropas Parlamentu, un starp Eiropas Savienību un Eiropas vēlētājiem. Nekad vēl politiķi un vēlētāji Eiropā savos uzskatos nav bijuši tik tālu cits no cita. Šī atsvešinātība turpinās padarīt Eiropu vājāku, ar mazākām lemšanas pilnvarām un vēl lielākām nesaskaņām.

Lai nostiprinātos un attīstītos, Eiropai būtu jāveido ciešāka politiskā un fiskālā savienība, tomēr ir skaidrs, ka tas, visticamāk, nenotiks. Eiropai būtu jāvienkāršo sava darbība, tomēr pēdējo vēlēšanu iznākums politiku un lēmumu pieņemšanu ir padarījis vēl sarežģītāku. Zaudētāji, kā jau vienmēr, būs bezdarbnieki, cietīs izaugsme un reformas.

Autors ir Saxo Bank galvenais ekonomists