Visiem partiju valdes locekļiem jāiesniedz valsts amatpersonu deklarācijas
Šā gada Eiropas Parlamenta vēlēšanas nāca ar kārtējo politiskā kūtruma sasniegumu – piedalījušies tikai 445 tūkstoši jeb 30,24% vēlētāju. Lai kā patriotiskās politiskās organizācijas iepriecinātu šo vēlēšanu iznākums, tomēr nedrīkstam neņemt vērā skaudro politisko signālu, ko izteica balsojušie ar kājām: “Mēs neuzticamies mūsu valsts politiskās leģitimācijas sistēmai”, jeb – mums ir vienalga, kā tiek pārvaldīta sabiedrība un kādi politiskie spēki mūs pārstāv.
Ļaudis neuzticas vēlētām institūcijām, paši nepiedalās vēlēšanās un paši netieši rada politiskas nestabilitātes un neskaidrības draudus. Savukārt tie, kas nobalso vēlēšanās, paši nestājas partijās, tās ir mazas. Zināma raksturīga iezīme ir ideoloģijas un ideju sacensības neattīstīšana politisko organizāciju iekšienē, tā vietā pēc pirmajām grūtībām dibinot savu, jaunu politisko organizāciju. Iznākumā šauras domubiedru grupas, pie kādām pieder arī publikācijas autori, uzurpē teju visu varu, jo Latvijas Republikā vēlēšanās piedalās partijas un to biedri kļūst par visas tautas likteņa lēmējiem.
Uzskatot, ka Latvijas klasiskais Vestminsteras parlamentārisms ir konstitucionālās iekārtas forma, kas visvairāk ļauj dažādām sabiedrības grupām gūt līdzdalību sabiedrības lietās un kas visbrīvāk ļauj īstenot savu interešu aizsardzību, jānoraida pašmērķīgi mēģinājumi grozīt valsts konstitucionālo iekārtu.
Jebkādas centralizācijas un vienas personas pilnvaru palielināšanas bezjēdzību un pat eventuālos draudus valsts nacionālajai neatkarībai jau pierāda spilgtie R.Paksa un V.Janukoviča piemēri attiecīgi Lietuvā un Ukrainā. Izcilais tiesībzinātnieks Kārlis Dišlers jau skaidri pateicis: “Parlamentārās sistēmas traucējoša elementa raksturs piemīt parlamentāras valsts galvai – karalim vai prezidentam – kamēr viņam vēl piemīt kādas aktīvas izpildu varas funkcijas. [..] parlamentārisma izveidošanās gāja tādā virzienā, ka valsts galva arvien zaudēja aktīva izpildu orgāna nozīmi [..] politiskai dzīvei atgriežoties normālās sliedēs parlamentārā sistēma vairs nevar ciest šo parlamentārisma garam pretēju jaunievedumu [valsts prezidentu] (precīzi sakot: atgriešanos pie pārdzīvotā)” (Tieslietu ministrijas vēstnesis, nr.6-7, 1924. gada 1. jūnijā, 264.lpp).
Uzskatām, ka starptautiskā situācija, kura veidojusies pēc Krievijas-Ukrainas kara sākuma, jau pati par sevi pierāda radikālas konstitucionālās reformas kaitīgumu. Uzskatām, ka konstitucionālās sistēmas izmaiņu vietā ir radikāli jāuzlabo partiju sistēma, kā arī gribam iezīmēt konkrētus priekšlikumus par to.
Viens no pirmajiem publicistiem, kas pieprasīja neatkarīgu Latvijas valsti, Ernests Blanks 1922.gadā jau uzrakstījis tā, ka ne pielikt, ne atņemt: “Latvju demokrātija ir plaša, bet viņas politiskais spēks atkarīgs no tā, cik lielas vienotājas vai skaldītājas būs demokrātiskās partijas” (Blanks, E. “Demokrātija”, Latvijas Vēstnesis Nr.190, 1922. gada 26. augusts, 2.lpp), proti, tieši politiskās partijas, ne konstitucionālā iekārta ir tās, kuras stāsies pretim autoritārismam – vienalga, vai tas nāk monarhijas melnsimtnieku, neofašistu vai putinisma totalitārisma veidolā.
Partijas ir īpašas organizācijas, kurām pieder – protams, vēlēšanu rezultātā – faktiskā politiskā vara Latvijā. Tāpēc ir nepareizi, ka likumdevējs pret tām ir, iespējams, ērtības labad daudzviet izturējies tikpat liberāli kā pret, piemēram, privātām biedrībām vai nodibinājumiem.
Adīšanas pulciņa biedru skaits un struktūra ir privāta lieta, taču partijas struktūrai un lēmumu pieņemšanas normatīvi regulētai sistēmai jābūt tādai, lai maksimāli iesaistītu plašas pilsoņu masas aktīvā politiskā darbībā politiskās organizācijās, šādi veicinot sabiedrības elites politisko izglītību un pilsoniskās kontroles sistēmu pār eliti vēlēšanu starplaikā. Lai arī, teiksim, pēc izteiksmīgās uzvaras Eiropas Parlamenta vēlēšanās “Vienotība” neapšaubāmi ir partija ar patlaban lielāko pilsoņu atbalstu, kā arī hierarhiski detalizētāko struktūru un, iespējams, arī sarežģītākajām, statūtos un nolikumos noteiktajām lēmumu pieņemšanas procedūrām, tomēr varam sniegt praksē balstītus ieteikumus, kas veicinātu plašāku politiskās sistēmas stabilitāti, ideoloģijas un atbildības nostiprināšanos. Vienlaikus nevēlamies piegriezt citas partijas pēc vienas partijas mērauklas, gluži pretēji – piedāvājot risinājumus, kas vienlīdz uzlabotu pilsoņu iesaisti visās politiskās organizācijās un vēl vairāk pilnveidotu arī valdošo konservatīvo partiju.
Sabiedrības diskusijai vēlamies piedāvāt izmaiņas “Politisko partiju likumā”, kā arī likumā “Par interešu konfliktu novēršanu valsts amatpersonu darbībā” un vēlēšanu likumos, kas paredzētu virkni dažādu jauninājumu, no kuriem atsevišķi jau ir likumdevēja atbalstīti un praksē stingri balstīti, citi ir teorētiskas domas, kuras prasītu vēl plašāku sabiedrības diskusiju.
Pirmais ir priekšlikums, ka visi partijas valdes locekļi iesniedz valsts amatpersonu deklarācijām atbilstošas deklarācijas. Mūsu argumentācija – valdošo politisko partiju valdes locekļu rokās nereti ir tikpat liela ietekme uz lēmumu pieņemšanas procesu valsts pārvaldes iekārtā kā ministriem vai deputātiem, dažkārt pat lielāka.
Sabiedrības tiesības ir zināt, kādus darījumus veic personas, kuras ietekmē publisko varu, tas ļautu arī izvairīties no oligarhu varas elementa. Šis priekšlikums nav jauns, pirms četriem gadiem 2010.gada 17.jūnijā šādu Didža Šēnberga izstrādāto likumprojektu jau pieņēma 9.Saeima, taču toreiz ceļā nostājās toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers, kuram nebija pieņemams šāds jauns politiskās atklātības līmenis. Priekšlikumu, ka partiju valdes locekļiem jāsniedz ikgadējas deklarācijas, atbalstīja arī Valda Dombrovska vadītā valdība. Pie tā ir jāatgriežas.
Otrkārt, Saeimas vēlēšanās var piedalīties tādas partijas, kuras ir piedalījušās pašvaldību vēlēšanās un kuras ir dibinātas vismaz vienu gadu pirms Saeimas sarakstu pieteikšanas dienas, kā arī šādu partiju apvienības; šādus pašus noteikumus attiecinot arī uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām.
Aprakstītā kārtība ļautu izvairīties no reklāmas un mārketinga sastāvdaļas kundzības no jauna izveidotu politisku partiju kampaņās, kā arī vistiešāk stabilizētu politisko sistēmu, vēlētājam ļaujot vērot politiķu rīcību, izvērtēt to ilgstoši, izvairoties no pēdējā brīža politiskās partijas maiņas, pēdējā brīža manevriem, taču stiprinot diskusijas, debates un atbildību politiskās organizācijās biedru vidū. Zinot, ka vien gadu pirms vēlēšanām jaunu partiju izveidot nav iespējams, tiks stiprināta partijas iekšējā demokrātija.
Treškārt, uzskatām, ka nav demokrātijas pamatprincipiem pretēja tādu politisko partiju ierobežošana, kas nav nacionālas politiskas organizācijas. Latvijas vēlēšanu īpatnība ir mikropartijas, kuru mērķis nav iekļūt parlamentā, bet tikai atņemt kādam balsis. Nevienam nevar liegt biedroties politiskā klubā, bet Latvijas interesēs nav vēlētāju mulsināšana ar prāvu skaitu bezcerīgu projektu, kas faktiski nepretendē uz iekļūšanu Saeimā. Protams, Dundagas, Cesvaines vai Apes novada vēlēšanās var piedalīties arī neliela politiska organizācija, taču nacionālā līmenī tiek radīts faktiski demokrātiju diskreditējošs “troksnis”, kas samazina pilnvērtīgu politisku diskusiju un pie varas esošo politiķu, parlamentārās opozīcijas politiķu detalizētu darbības izvērtēšanu.
Tādēļ ierosinām, ka parlamenta vēlēšanās var piedalīties partijas, kurām ir teritoriālās struktūrvienības visos Satversmē noteiktajos vēlēšanu apgabalos, kā arī minimālais teritoriālās struktūrvienības lielums ir 100 biedri.
Šie būtu trīs galvenie priekšlikumu, kas stiprinātu partiju sistēmu, taču vēlamies piedāvāt diskusijai vēl virkni domu, kas, mūsuprāt, bez lieliem finanšu ieguldījumiem darītu Latvijas sabiedrības un valsts pārvaldes sistēmu stiprāku pret ārējiem ienaidniekiem un ciešāk orientētu uz saikni ar mūsu līdzpilsoņu problēmu risināšanu plašākā novadu un sociālo grupu vidū.
Piedāvājam parlamenta un Eiropas Parlamenta vēlēšanās sarakstos iekļaut tikai partiju biedrus; situācija, kad partijas sarakstā ir bezpartijiska persona ir anomālija, kas tieši diskreditē politikas procesu, kā arī pārstāvniecības demokrātijas jēgu – balsot par savstarpēji organizētām domubiedru grupām. Lai partija eksistētu, tajā jābūt vismaz 2000 biedriem; nākotnē, saistot to ar 13.Saeimas vēlēšanām, jāparedz, ka Saeimas vēlēšanās var piedalīties partijas, kurās vismaz 2000 biedri vismaz vienu reizi iepriekšējā gadā ir maksājuši biedru naudu – šis skaitlis ir pakāpeniski ceļams līdz 5000 biedriem 2018.gada vēlēšanās. Kāpēc šāds priekšlikums par biedru naudām? Gluži vienkārši biedru naudas maksātāju skaits parāda, cik partijai ir biedru faktiski, nevis juridiski.
Visām partijām jābūt domei līdzīgai struktūrai, kura sanāk vismaz četras reizes gadā, kas ir plašāka nekā partijas valde. Lai novērstu pašmāju versiju tam, ko elites sociologs Roberts Mihelss sauca par partiju oligarhizāciju, visām partijām valde jāvēl katru gadu, minimālais valdes locekļu skaits ir vienpadsmit, bet partijām, kuras kandidē uz Saeimu, jābūt ar vismaz piecpadsmit valdes locekļiem.
Partijām jābūt elastīgākai pārvaldes struktūrai, nosakot, ka priekšsēdētāju vai līdzpriekšsēdētājus ievēlē valde, nevis kongress. Partijas biedru sarakstam jābūt publicētam Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja mājaslapā, atjaunojot to pašām partijām ar tiešsaistes operatora pieejām nedēļas laikā.
Mums jāpanāk, ka partijas maksimālā biedru naudas summa tiek katru gadu samazināta, piemēram, 2014.gadā nosakot, ka maksimālā summa, kuru var saņemt no viena partijas biedra ir 4000 eiro gadā, līdzīgi nosakot arī mazākus ziedojuma apjomus. Kad būs veikta aprakstītā partiju sistēmas reforma, partiju finansējums no valsts budžeta ir jāpalielina saistot to ar šādiem kumulatīviem kritērijiem: a) Saeimas vēlēšanu rezultātu; b) pašvaldību vēlēšanu rezultātu; c) Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātu; d) biedru naudas apjomu no tiem biedru naudas maksātājiem, kuru devums ir ne vairāk kā 500 eiro gadā.
Vienlaikus analizējot šos mūsu piedāvātos priekšlikumus, der atcerēties citu K.Dišlera būtisku secinājumu: “Autoritātes jēdziens nav juridisks, patiesībā arī ne politisks jēdziens; tas ir drīzāk ētisks jēdziens, un tāpēc kādas personas autoritāte daudz vairāk atkarāsies no šīs personas rakstura un ētiskajām īpašībām” (Tautu Tiesības, Nr.8, 1927. gada 15. aprīlī, 227.lpp), ko ikvienam tomēr jāsavieto ar franču principu par civildienestu – nolieciet cilvēku klajā laukā un dodiet viņam noteikumus, viņš rīkosies pareizi. Cilvēka dabā nav apmierināties ar pamudinājumu uz ētisku rīcību, tai ir jādod arī korekcijas satvars, stingrākiem partiju uzbūves principiem jābūt šai obligāto prasību devai, jo mums nevajadzētu klausīties fukojamistu frāzes “Es nesaprotu, vēl tagad to nespēju tvert: Viss panākts? Viss beigts?”.
Iespējams, daži priekšlikumi prasa lielāku detalizēšanu, tomēr aicinām sākt plašāku diskusiju par politisko organizāciju sistēmas stabilizēšanu, nodrošinot Latvijas nacionālās politiskās sistēmas ilgstošu spēju pretoties iekšējai varas monopolizēšanai, sadrumstalotībai un ārējas ietekmes raisītiem satricinājumiem.
Autori ir politologi, Vienotība
Komentāri (49)
aivarstraidass 18.06.2014. 10.26
Dažas piebildes:
(1) Piedāvātais biedru skaita cenzs ir pārāk augsts.
Rakstā minēts, ka partijā vajadzīgi 2000 biedri (kā arī pa 100 biedriem katrā no 5 vēlēšanu apgabaliem – kā raksta autori “minimālais teritoriālās struktūrvienības lielums ir 100 biedri”). Šīs prasības ir drusku jāsamazina. Ja Latvijā aptuveni 1% no pieaugušajiem cilvēkiem darbojas partijās (tā tas aptuveni arī ir), tad no šiem cilvēkiem varētu izveidot ne vairāk kā 7 partijas – turklāt pieņemot, ka biedri pa tām sadalīti vienādi. Praktiski tas nozīmē tikai 3-4 partijas. Manuprāt, reālistiskāk ir prasīt, lai partijā būtu aptuveni 500 biedri. Ar to pietiek, lai būtu “rezervistu soliņi” svarīgākajām vajadzībām un lai varētu noturēt normālu priekšvēlēšanu kampaņu. Turīgai organizācijai (teiksim, šķēlistu partijas nākamajai reinkarnācijai) ir iespējas ierindas partijas biedrus uzpirkt – rīkot saietus ar maizi un izpriecām, utml. Savukārt ne visai turīgiem jaunpienācējiem politikā tas būtu nopietns šķērslis, lai vispār varētu spēlēt līdzi.
(2) Rakstā bieži minēts, ka (lielo) partiju valdes locekļiem ir ļoti liela vara. To var pateikt konkrētāk un arī koriģēt. Viena no viņu varas izpausmēm ir – vēlēšanu sarakstu veidošana, kas notiek šaurā lokā un nevienam neatskaitoties. Manuprāt, ir jāliek partijām par pienākumu rīkot PRIEKŠVĒLĒŠANAS (primary elections), kuru rezultātā varētu sacensties partiju biedri par tiesībām kandidēt partijas sarakstā. T.i. deputātu kandidātiem būtu vispirms jāiziet cauri partijas biedru un atbalstītāju “filtram”. Teorēiski partijām nav aizliegts šādas lietas ierakstīt savos statūtos un arī realizēt. Bet praksē izrādās, ka vietu dalīšana Saeimā (turklāt katrā sarakstā izceļot vienu vai dažus “galvenos kandidātus”, kas tiek pastiprināti reklamēti) ir tieši šauras biedru grupas tiesības. Un tādējādi partijas elite var atražot pati savas rindas. Un pārējie partijas biedri (vienalga, vai viņu ir 200 vai 2000) ir tikai pasīvi statisti. Kuri labākajā gadījumā drīkst apstaigāt dzīvokļus vai mest bukletus pastkastītēs.
Protams, partijām var būt ļoti dažādi statūti, arī dažādas deputātu kandidātu izvirzīšanas procedūras. Bet kandidāta iekļaušanai, teiksim, Saeimas vēlēšanu sarakstā ir jānotiek kaut kādas leģitīmas procedūras ceļā.
3
Ansis > aivarstraidass 18.06.2014. 13.03
+
0
atugo > aivarstraidass 19.06.2014. 01.04
“Manuprāt, ir jāliek partijām par pienākumu rīkot PRIEKŠVĒLĒŠANAS (primary elections), kuru rezultātā varētu sacensties partiju biedri par tiesībām kandidēt partijas sarakstā.”
Ļoti apsveicams ieteikums! Sen esmu domājusi, ka tas LV ir vajadzīgs. Tas bez šaubām stipri uzlabot Latvijas šokejošo zemo pol. partiju piederības skaitļus, kas ir viszemākais % no politisko partiju biedriem visā ES (skat. http://blogs.lse.ac.uk/europpblog/2013/05/06/decline-in-party-membership-europe-ingrid-van-biezen/ Figure 1). Patlaban tikai 0,9% no balsstiesīgajiem LV pieder kādai partijai; caurmērā ES valstīs 4,7% no balsstiesīgajiem pieder partijām, bet Somijā 8%. Sirsnīgi arī ieteiktu sameklēt Somijas vēlēšanas likumu un skatīties kā piemērot kandidātu izvirzīšanu (primary elections) mūsu vajadzībām. Ar sveicienu.
0
Alise > aivarstraidass 18.06.2014. 11.07
Varētu būt, ka jums ir taisnība – gan par skaitu, gan par “primary elections” :)
Katrā ziņā likumā noteikts “primary elections” princips būtu ļoti laba lieta partiju iekšējās demokrātijas attīstībai.
0
Sanšains 18.06.2014. 10.22
Piekrītu, ka:
(1) Radikāla konstitucionāla reforma (prezidentāla pārvalde vai mažoritāra sistēma) ir nevajadzīga vai pat kaitīga.
Ka konstitucionālās sistēmas izmaiņu vietā ir radikāli jāuzlabo partiju sistēma.
(2) Visi partijas valdes locekļi iesniedz valsts amatpersonu deklarācijām atbilstošas deklarācijas.
(3) Saeimas vēlēšanās var piedalīties tādas partijas, […] kuras ir dibinātas vismaz vienu gadu pirms Saeimas sarakstu pieteikšanas dienas, kā arī šādu partiju apvienības; šādus pašus noteikumus attiecinot arī uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām.
(4) Saeimas vēlēšanās var piedalīties partijas, kurām ir teritoriālās struktūrvienības visos Satversmē noteiktajos vēlēšanu apgabalos, kā arī minimālais teritoriālās struktūrvienības lielums ir 100 biedri.
(5) Saeimas un Eiropas Parlamenta vēlēšanās sarakstos iekļaut tikai partiju biedrus.
(6) Visām partijām jābūt domei līdzīgai struktūrai, kura sanāk vismaz četras reizes gadā, kas ir plašāka nekā partijas valde.
Visām partijām valde jāvēl katru gadu, minimālais valdes locekļu skaits ir vienpadsmit, bet partijām, kuras kandidē uz Saeimu, jābūt ar vismaz piecpadsmit valdes locekļiem.
(7) Partijas maksimālā biedru naudas summa tiek katru gadu samazināta, piemēram, 2014.gadā nosakot, ka maksimālā summa, kuru var saņemt no viena partijas biedra ir 4000 eiro gadā, līdzīgi nosakot arī mazākus ziedojuma apjomus.
Šaubos par:
(1) Saeimas vēlēšanās var piedalīties tādas partijas, kuras ir piedalījušās pašvaldību vēlēšanās.
======================
Manuprāt, var būt tādas problēmas, kas ir izteikti akūtas (neatrisinātas) tieši valsts mērogā, bet kādai relatīvi jaunai, neizaugušai partijai resursu var pietikt tikai šo primāro problēmu risināšanai. Varbūt to var ieviest ar laiku, krietni vēlāk.
Nepiekrītu, ka:
(1) Lai partija eksistētu, tajā jābūt vismaz 2000 biedriem; nākotnē, saistot to ar 13.Saeimas vēlēšanām, jāparedz, ka Saeimas vēlēšanās var piedalīties partijas, kurās vismaz 2000 biedri vismaz vienu reizi iepriekšējā gadā ir maksājuši biedru naudu – šis skaitlis ir pakāpeniski ceļams līdz 5000 biedriem 2018.gada vēlēšanās.
======================
Manuprāt, par strauju. Vispirms būtu jāsāk ar partiju “demokratizēšanu”/antioligarhizāciju – ar valžu paplašināšanu, amatpersonu deklarācijām un ziedojumu augšējās robežas samazināšanu.
Ja to realizētu, ar laiku ļaudis sajustu, ka arī “vienkāršam cilvēkam” ir iespējams doties politikā un kaut ko ietekmēt, un vairāk tādu izlemtu “doties politikā”.
Šķiet, TIKAI TAD būtu jēdzīgi palielināt partijas biedru obligātā skaita minimumu. Līdzīgi ar biedru naudas maksātāju obligāto minimālo skaitu.
Ja šādus noteikumus ieviestu uzreiz kopā ar citiem ieteikumiem vai pat kā pirmos, tad tas būtu destruktīvi.
(2) Nepiekrītu, ka tieši Eiropas Parlamenta vēlēšanu izcili zemā aktivitāte būtu jātulko kā “Mēs neuzticamies mūsu valsts politiskās leģitimācijas sistēmai”.
Jā, uzticība nav augsta, tomēr Saeimas vēlēšanās aktivitāte droši vien atkal būs daudz tuvāka “normālajai”.
Vai tas nozīmēs, ka atgūta “uzticība”? Nē, manuprāt, Eiropas Parlamenta vēlēšanas vienkārši bija cita opera – cits mērogs. Ne mūsu valsts mērogs.
0
Alise 18.06.2014. 07.50
Lai arī autori ir vienotībnieki, pilnībā pievienojos priekšlikumiem. Nekādas prezidentālas republikas un/vai tautas vēlētus prezidentus nevajag. Prezidenta funkcijām jābūt minimālām kā tagad, lai ir zināms līdzsvars un filtrs Saeimas pieņemtajiem likumiem, un ar to pietiek. Viena cilvēka rokās varu dot nedrīkst.
Arī pret mažoritāro vēlēšanu sistēmu esmu kategoriski pret, jo tad vispār būs bardaks parlamentā un nebūs saprotams, kas kādas vērtības un ideoloģiju pārstāv un uz kādiem noteikumiem vienojas balsojumos.
Priekšlikums, ka Saeimas un Eiroparlamenta vēlēšanās var startēt tikai partijas, kurām nodaļas visos 5 vēlēšanu apgabalos, un kuras pirms tam ir startējušas pašvaldību vēlēšanās ir ļoti labs. Tad beigs kā pēc lietus sēnes augt visādas interešu grupiņas, kas dēvējas par partijām.
Par partiju valdes locekļu deklarācijām arī atbalstāma doma. Un izrādās, ka pats Zatlers šādu priekšlikumu ir noracis būdams prezidents :)
13
0
-1
Atbildēt
+1
-2
Atbildēt
+1
-1
Atbildēt
+1
-1
Atbildēt
+1
-1
Atbildēt
+1
-1
Atbildēt
+1
-1
Atbildēt
+1
-1
Atbildēt
0
0
Atbildēt
0
0
Atbildēt
+3
0
Atbildēt
+4
-1
Atbildēt
+5
-2
Atbildēt
@Ieva Priedenfelde > Alise 20.06.2014. 22.36
Kā beidzas tautas vēlēts prezidents – redzam Ukrainā. Un reiz braķis gadījās arī Lietuvā.
——-
Un ko tad tautas vēlēts prezidents nodarīs Latvijai? Ir nožēlojami, ka prezidentam jāpazemojas partiju priekšā. Ievēro, es nerakstīju, ka prezidenta pilnvaras būtu jāpalielina.
0
Ieva Priedenfelde > Alise 18.06.2014. 10.13
Nē, prezidenta pilnvarām nav jābūt minimālām, bet gan ir jābūt līdzsvaram. Prezidentam ir jābūt kā drošības ventilim, kas tur partijas rāmjos. Nepareiza ir situācija, ka pilnīgi visus svarīgos lēmumus valstī pieņem koalīcija, kurai sabiedrībā ir tikai 10% elektorāta mandāts. Nepareizi, ka prezidentam jāziepējas, koalīcijai, lai viņš tiktu pārvēlēts. Saeima ir likumdevējs un saeimai ir pārāk liela vara. Prezidents un premjers ir jāievēl tautai.
0
ILZE > Alise 18.06.2014. 21.27
Austras koks
vai tautas vēlētus prezidentus nevajag.
________________
Ar visiem parlamenta vēlētiem prezidentiem mēs esam iebraukuši ānusā
0
efeja60 > Alise 20.06.2014. 15.04
Tie, kas uz vēlēšanām neiet, tie aprēķinos nav jāņem par pilnu – tiem ir vai nu vienalga, vai tie uzticas to izvēlei, kas aiziet uz vēlēšanām, vai arī tie ir tādi, kas nespēj domāt, analizēt un izvēlēties.
=================
Te nu gan laid šķērsām, ja cilvēks atsakās balsot par mazāko ļaunumu, tas nenozīmē, ka viņš nodod savu madātu citam.
0
efeja60 > Alise 20.06.2014. 15.07
Un koalīcija līdz ar to pārstāv aktīvā spriestspējīgā vairākuma intereses, bet kas ir prezidents – tikai viens cilvēks, un viens cilvēks pārstāv kopuma intereses vēl mazākā mērā, nekā vairākas partijas, kas ir koalīcijā (kaut vai tīri matemātiski).
=-=========
Un kas šodien Latvijā ir koalīcija, ja ne 56 galvains monarhs? Turklāt nevis paši izlemj, par ko balsot, par ko nē, bet seko aizkulišu shēmās noteiktajām partiju direktīvām.
0
efeja60 > Alise 20.06.2014. 15.08
Kādā veidā koalīcija pārstāv 10% elektorāta
============
Latvijā ir vēlēšanu sistēma, kur iespējams, ka 51 balsi saeimā iegūst partija ar 5,5% vēlēšanu rezultātu.
0
efeja60 > Alise 20.06.2014. 15.12
Tai pat laika protams, ka koalīcijai ir jāvienojas par principiem un uzdevumiem, savadāk jau Saeimā nebūs atbalsta un nekāds darbs nenotiks.
==========
Tauta ievēl premjeru un premjers dara savu darbu, kā izpildvara, bet saeima ir likumdevēja vara un izdod likumus. Pa vidu prezidents, kurš var atlaist gan vienu gan otru ar referenduma starpniecību.
0
Alise > Alise 20.06.2014. 15.42
Normunds: Te nu gan laid šķērsām, ja cilvēks atsakās balsot par mazāko ļaunumu, tas nenozīmē, ka viņš nodod savu madātu citam
___________________________
Tad lai aiziet iemet tukšu aploksni, tad ticēšu, ka kaut ko domā vai dara, ka neredz par ko balsot no esošajiem. Ja nevar pat to izdarīt, tad tā ir tikai atruna slinkumam vai nespējai.
0
Ieva Priedenfelde > Alise 20.06.2014. 22.39
Juridiski pārstāv 50+%, bet atbalsts Saeimai ap 10%
———-
Ja mēs paņemam tos, kam tiesības balsot un saskaitam, cik balsis saņēmusi koalīcija, tad labi ja 20% savāksies.
0
Ieva Priedenfelde > Alise 20.06.2014. 22.41
Ja partijas pamazām nošķirtos ideoloģiski un ar etnisko nesaistīti
——-
Tieši tāpēc nedrīkst balsot par mazāko ļaunumu.
0
Ansis > Alise 18.06.2014. 12.56
Par tiem 10% …
Juridiski pārstāv 50+%, bet atbalsts Saeimai ap 10%
Lielā mērā tas rodas no tā, ka partijas bez ideoloģijas un mēdiji vēl nepārtraukti kurina ideju, ka Saeimā ievēlēti nepareizi.
Katrs vēlētājs nobalso par konkrētu partiju, partija iegūst teiksim 15 deputatus. Un cilvēks saklausījies vēl mēdiju glupības skatās, ka 100-15=85 deputati ir nepareizi. Kas protams izklausās katastrofāli.
Un otra lieta sašķobītā izpratne – labejs=latvietis, kreiss=krievs – un tad cilveki brīnās, ka labeja koalīcija vairāk atbalsta bankas un nekustamā īpašuma spekulantus … kā nez ta gadījās. Bet ievēlot labējas partijas tieši tas arī ir jāsagaida.
Ja partijas pamazām nošķirtos ideoloģiski un ar etnisko nesaistīti un katrs velētājs daudzmaz apzinātos, kuri ideoloģiskai grupai viņš pieder un par ko balso, tad arī viņš varētu justies daudz apmierinātāks, ka vismaz viņa partija balso tā, ka viņš bija gaidījis un kā pirms vēlēšanām solīts.
0
Ansis > Alise 18.06.2014. 12.49
Dikembe – kategoriski Tev nepiekrītu!!!
Kā beidzas tautas vēlēts prezidents – redzam Ukrainā.
Un reiz braķis gadījās arī Lietuvā.
Labāk tad jau Saeima ievēl – nu un par to otro termiņu nevajadzētu pārāk pārdzīvot, ka nepārvēl – tad arī būs labi. Zatlers noteikti bija pelnījis, ka nepārvēl, jo prezidentam jabūt relatīvi neitralam pret visām partijām, bet Zatlers jau termiņa beigās vairs ne tuvu nebija neitrāls.
Nu un premjers …
Vienīgi, ko vajadzētu pamainīt, ka premjers tiek ievēlēts ar ministru komandu – respektīvi – premjeram lielākas tiesības izvelēties ministrus. ļoti nepareizi, ka ministri strādā tik pa savu ministriju, un citas ministrijas uzskata par konkurentiem vai ienaidniekiem.
Tai pat laika protams, ka koalīcijai ir jāvienojas par principiem un uzdevumiem, savadāk jau Saeimā nebūs atbalsta un nekāds darbs nenotiks.
0
Alise > Alise 18.06.2014. 10.24
Kādā veidā koalīcija pārstāv 10% elektorāta? Koalīcija pārstāv vairāk kā 50% tos, kas aiziet uz vēlēšanām un apdomāti balso, tātad tos, kurus interesē, kas notiek valstī, un kuri saprot, ka pilsoņiem ir jāpiedalās valsts pārvaldē. Tie, kas uz vēlēšanām neiet, tie aprēķinos nav jāņem par pilnu – tiem ir vai nu vienalga, vai tie uzticas to izvēlei, kas aiziet uz vēlēšanām, vai arī tie ir tādi, kas nespēj domāt, analizēt un izvēlēties.
Un koalīcija līdz ar to pārstāv aktīvā spriestspējīgā vairākuma intereses, bet kas ir prezidents – tikai viens cilvēks, un viens cilvēks pārstāv kopuma intereses vēl mazākā mērā, nekā vairākas partijas, kas ir koalīcijā (kaut vai tīri matemātiski).
Latvieši, atšķirībā no lietuviešiem, nav dzīvojuši monarhijā, līdz ar to viena cilvēka varu atzīs vēl mazāk nekā koalīcijas realizēto varu, jo nav pieraduši pie viena cilvēka virsvadības. Ulmanis bija izņēmums, parasti vienpersoniski vadītāji ar tik lielu varu valsts intereses vairāk asociē ar savām, nevis tautas interesēm.
0