SAB uz Latvijas drošības robežas

Kāpēc valsts drošība vairs nav tikai drošības dienestu un bruņoto spēku nošķirti specifisks lauciņš

Krievijas izlūkošanas dienestu augstāka aktivitāte nekā iepriekšējos gados pērn novērota par Latvijas ārpolitikas un drošības politikas jautājumiem, secināts Satversmes aizsardzības biroja pārskatā par iepriekšējo gadu. Birojs prognozē, ka arī šogad kaimiņvalsts specdienestu aktivitāte pret Latviju saglabāsies augsta, bet īpaša interese sagaidāma „par Latvijas iekšpolitikas procesiem saistībā ar rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām”.

Latvijas galvenā drošības iestāde tradicionāli atturas vērtēt politiskus procesus Latvijā, un arī nule publicētājā lakoniskajā “SAB 2013.gada darba pārskatā” neatradīsim tādu Krievijas ietekmes sviru aprakstu, kuras politikas veidošanas hierarhijā ir augstāk par biroja pastāvīgas uzmanības lokā esošām krievu tautiešu organizācijām un kustībām, kuras finansē un kuru darbību virza un koordinē ar Krievijas specdienestiem saistīti fondi un organizācijas. Birojam ar likumu noteiktais uzdevums ir izlūkošana un pretizlūkošana, un Latvijas, NATO un Eiropas Savienības slepenās informācijas sargāšana. Gan desmit gados, kad SAB vadīja Jānis Kažociņš, gan, kā redzams arī no šā gada ziņojuma, pašlaik Jāņa Maizīša vadībā SAB izvairījies un izvairās iesaistīties politiskās diskusijās, kur nu vēl politiskās darbībās.

Izlūkošanas un pretizlūkošanas dienestam demokrātiskā valstī tieši tā arī jārīkojas. Taču arī no pārskata teksta ir skaidrs, ka SAB labi apzinās – apdraudējumi Latvijas drošībai, ko rada šogad agresīvā režīmā pārslēgtā Krievijas tradicionālā ietekmes atgūšanas un nostiprināšanas politika bijušās PSRS teritorijā, ir daudz plašāki nekā tikai atsevišķu spiegu un viņu savervēto aģentu mēģinājumi iegūt aizsargātu informāciju.

Uz Krievijas agresijas Ukrainā fona ir īpaši labi redzams, ka Kremļa jaunās ārpolitikas radītu apdraudējumu novēršana nav un nevar būt tikai drošības iestāžu kompetencē. Nacionālās drošības apsvērumiem ir jābūt daļai no valdības (vēlams – arī Saeimas) ikdienas lemšanas procesa, un arī Latvijas sabiedrībai jāradinās pie domas, ka riski, ko tai rada Krievijas impēriskie tīkojumi, nav reducējami līdz atsevišķu politisku ekstrēmistu un provokatoru izraisītiem ārkārtas incidentiem.

Plašs līdzekļu klāsts

“Krievija Latvijā nevar īstenot Ukrainai identisku scenāriju,” SAB secina. Jo Latvija ir NATO dalībvalsts. “Tomēr vienlaikus Krievijas mērķis ir palielināt savu ietekmi Latvijā, un centieni šajā virzienā ir novērojami ilglaicīgi.”

SAB gan atzīst, ka līdztekus notikumiem Ukrainā “pēkšņas izmaiņas Krievijas īstenotajās aktivitātēs pret Latviju nav novērotas”. Tomēr Ukrainā Krievijas darītā aprakstu gandrīz pilnībā, ja arī maigākā veidā – bez militāru līdzekļu izmantošanas – var attiecināt arī uz Maskavas darīto mūsu valstī: “Krievijas aktivitātes pret Ukrainu bija labi koordinētas, mērķtiecīgas un kompleksas, vienlaikus izmantojot plašu metožu klāstu: militārās spējas, diplomātiju, ekonomiku, Krievijas režīma vadītas vai tam lojālas organizācijas Krievijā, Ukrainā un citās valstīs, kā arī propagandas un dezinformācijas pasākumus.”

Arī Latvijā Krievijas specdienestu mērķi neaprobežojas ar mēģinājumiem iegūt informāciju. SAB norāda: “Cits specdienestu uzdevums ir aktīvo pasākumu īstenošana, kuru mērķis ir ietekmēt Latvijas lēmumu pieņēmēju, sabiedrības vai starptautisko organizāciju rīcību.”

Šo Krievijas izlūkdienestu interešu loks pērn bijis “nemainīgi plašs” un aptvēris iekšpolitikas, ārpolitikas, drošības politikas, aizsardzības un ekonomikas jomas. SAB prognozē, ka arī šogad to aktivitāte paliks augsta. To vēl pastiprinās Saeimas vēlēšanas šoruden un gaidāmā Latvijas prezidentūra ES Padomē nākamā gada pirmajā pusgadā.

“Interese izpaudīsies ne tikai kā centieni iegūt publiski nepieejamu informāciju, bet arī kā aktīvo pasākumu kopums ar mērķi diskreditēt Latviju starptautiski un vājināt tās pozīciju ES. Iespējams diskreditējošu pasākumu kopums, kas skartu cilvēktiesību jautājumus un Latvijas kā politiski un ekonomiski vājas valsts tematiku. Provokācijas var būt vērstas pret valsts amatpersonām un politiķiem, kā arī valsts institūcijām un Latvijas valsts drošības iestādēm.”

Ja nu šajā prognozē kaut ko var apstrīdēt, tad vienīgi nākotnes izteiksmi. Par katru mēģinājumu nozagt valsts noslēpumus diezin vai uzzināsim, toties “aktīvo pasākumu” izpausmes sabiedriskajā, mediju un politiskajā telpā redzam teju kā ikdienu. Turklāt ne tikai dažādu promaskavisku aktīvistu trokšņošanu par krievu un nepilsoņu īpašajām cilvēktiesībām, kam parasti pievēršam pastiprinātu uzmanību, bet arī provokācijas pret valsts amatpersonām, politiķiem un valsts institūcijām, tai skaitā arī drošības iestāžu diskreditēšanai.

Bet Latvijas kā neizdevušās, ekonomiski vājas un Rietumu valstu sabiedrībā neiederīgas valstiņas “tematiku” daļa publisku runātāju un mediju uzskata teju par labo toni. Neba viņi visi ir Krievijas spiegi vai ietekmes aģenti. Vienkārši atkārtot klišejas vienmēr ir vieglāk nekā domāt. Rezultātā varam secināt, ka Kremļa propagandas un dezinformācijas “kompleksajiem pasākumiem” atvēlētā nauda nav zemē nomesta.

Permanentais karš

SAB secinājums, ka Latvijā nav gaidāms Ukrainā īstenotajam identisks scenārijs, nebūt nenozīmē, ka mums nav sagatavots citāds scenārijs. Kremlis demonstrē izcilu elastību savu mērķu sasniegšanai bijušās impērijas teritorijā. Vēl tikai 2008.gadā pret Gruziju tā bija pamatos klasiska militāra intervence, kurai sekoja okupēto teritoriju “neatkarības” pasludināšana. Bet jau šogad Krimu pievienoja Krievijas teritorijai bez neviena šāviena, un arī Austrumukrainā pašlaik karo ne jau Krievijas regulārās armijas vienības. Salīdzinot pat ar Gruzijas karu, agresiju Ukrainā pavada bezprecedenta mēroga starptautiska informatīvo, diplomātisko, politisko specpasākumu kampaņa.

Ukrainā notiekošais nevainojami atbilst Krievijā formulētajai “jaunā kara” doktrīnai. Atbilstoši šai doktrīnai, šādam “jaunajam karam” raksturīgs “permanentums” – tas sākas bez kara pieteikšanas, notiek kā pastāvīgs agresora valsts stāvoklis un tiek īstenots astoņās fāzēs, no kurām pirmajās piecās vispār netiek izmantota armija.

Pašlaik labākais Krievijas jaunās militārās doktrīnas apskats ir Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieka Jāņa Bērziņa sagatavotais politikas dokuments “Krievijas jaunās paaudzes karš Ukrainā: tā nozīme Latvijas aizsardzības politikā”. Autors uzskata, ka Latvijā jau tiek īstenota šāda Krievijas stratēģu izstrādātās jaunās paaudzes karadarbības pirmā fāze – “nemilitāra asimetriska karadarbība” – , kurā Krievija ar informatīviem, morāliem, psiholoģiskiem, ideoloģiskiem, diplomātiskiem, ekonomiskiem ietekmēšanas līdzekļiem sagatavo sev politiski, ekonomiski un militāri labvēlīgu situāciju. Turklāt Maskava veiksmīgi ietekmējot Latvijas iekšējo politiku “ar dažu politisko partiju palīdzību”. (Var vienīgi vaicāt, vai atsevišķās karadarbības fāzes ir stingri nošķirtas un vai jau tagad nevar Latvijā konstatēt arī dažus elementus no otrās fāzes, kurā paredzētas specoperācijas valsts politisko un militāro vadītāju maldināšanai, izplatot viltus informāciju, vai no trešās, kurā plānota valsts amatpersonu iebiedēšana, šantāža un uzpirkšana nolūkā piespiest tās nepildīt savas funkcijas. Par laimi, tas pagaidām arvien ir interpretācijas jautājums.)

SAB norāde uz Saeimas vēlēšanām rudenī kā Krievijas specdienestiem īpaši interesējošu notikumu vienlaikus ir arī norāde gan uz Krievijas jaunās taktikas svarīgu posmu, gan uz savas kā izlūkošanas un pretizlūkošanas iestādes kompetences robežām. Vēlēšanu iznākums demokrātiskā valstī nav drošības dienestu darbs. Toties Krievijas valdniekiem sev vēlamas valdības nākšana pie varas Latvijā būtu gan svarīga uzvara vienā no kara posmiem, gan iemesls forsēt nākamos ietekmes nostiprināšanas pasākumus.

Tāpēc SAB gada pārskatu varam uzskatīt arī par netiešu atgādinājumu valdībai, ka jaunajos, Kremļa radikāli mainītajos ģeopolitiskajos apstākļos valsts drošība vairs nav tikai drošības dienestu un bruņoto spēku nošķirti specifisks lauciņš. Un arī par atgādinājumu Latvijas pilsoņiem, ka tā ir mūsu visu kopīga valsts, kura būs tik droša, cik atbildīgi būs mūsu lēmumi.