Foto: AFP/LETA
Starp varmāku un upuri nevar būt nekāda zelta vidusceļa
Tas dzirdēts itin bieži un droši vien vēl biežāk klusi norūkts pašiem pie sevis, komentējot kādu draugu, paziņu vai preses stāstu par kārtējo strīdus situāciju, kura mūs personīgi tā īsti varbūt nemaz neskar. Šo mūžseno patiesību atkārtosim skaļāk, ja attiecīgā diskusija ir saistīta ar kādu mums neērtu vai ne visai patīkamu tematu. Visi taču gribam dzīvot mierā, vienotībā un saskaņā ar apkārtējiem, kas droši vien tā īsti nebūtu iespējams, ja savu patieso viedokli skaļi darītu zināmu pie katras iespējas, turklāt tādā veidā, kurš samierināšanos ar alternatīva skatījuma pamatotību padara acīmredzami neiespējamu.
Klasisks piemērs ir pēdējo mēnešu notikumi Ukrainā. Putina režīms neapšaubāmi ir iebrucis Ukrainā ar spēku un anektējusi daļu tās teritorijas, kā arī turpina klaji apdraudēt atlikušo. Paralēli mums ir iespēja vērot un arī pašiem piedalīties neskaitāmās diskusijās, kurās kāds to visu mēģina noliegt vai attaisnot. Tās, kuras ir publiskas, parasti nebeidzas ne ar ko - katrs paliek pie sava. Tās, kurās esam iesaistīti personīgi, parasti beigsies ar piedāvājumu vienoties vai faktisku pieņēmumu par to, ka "visi kaut kur ir vainīgi", "neviens nav balts un pūkains", "citi arī tā dara", "tā nav mūsu darīšana" jeb, citiem vārdiem runājot - taisnība vienmēr ir kaut kur pa vidu.
