Kas jāzina par 9.maiju un Uzvaras laukumu

Vēsture ir reizē zinātne un māksla. Zinātne noskaidrot pagātnes faktus, un māksla šos faktus salikt kopā un atstāstīt saprotamā un godīgā veidā, ņemot vērā klausītāja priekšzināšanas un interešu līmeni.

Diemžēl, „vēsture” var arī dažreiz būt drīzāk fantāzija nekā zinātne vai māksla. Tīmekļa vietne “rodina.lv” savā pirmā lapā sludina (krieviski): „Rīga – mūsu pilsēta, Latvija – mūsu zeme. Krievu valoda – Latvijas valoda. Krievi nepadodas!”

Šādam ievadam seko „Manifests”, kurā tiek apgalvots, ka krievi Latvijā, tāpat kā latvieši, ir te iedzimta tauta. Slāvi un krievu vecticībnieki esot radījuši Latvijas materiālās un kulturālas vērtības, un piedalījušies Latvijas valsts un nācijas izveidošanā.

Protams, nav bijusi okupācija, jo Latvijas parlaments izlēma, ka Latvija iekļausies PSRS sastāvā, un prezidents Ulmanis ir piekritis padomju karaspēka ienākšanai. Pretošanās nebija.

Lai šo patiesību apliecinātu, būšot gājiens 9.maijā no Strēlnieku laukuma līdz Uzvaras laukumam.

Un te vienā teikumā ir tik daudz ievīts…

Vācijas kapitulācija Otrā pasaules karā faktiski notika jau 8.maijā, un visā Eiropas Savienībā 9.maijs tiek svinēts kā Eiropas diena. Bet Krievijā 9.maiju svin kā uzvaru pār Vāciju, bieži aizmirstot citu valstu lomu nacismā sagrāvē.

Uzvaras laukums savu nosaukumu nav guvis no PSRS uzvaras pār Vāciju, bet gan tieši no Latvijas Republikas uzvaras pār Vāciju 1919.gadā. (Latvija ir oficiāli tikai vienai zemei jebkad pieteikusi karu, un tā ir tieši Vācija.)

Un vēl lielākā ironija – minētajā Strēlnieku laukumā atrodas Latvijas Okupācijas muzejs, kas satur liecības par okupāciju. Par padomju bruņoto spēku uzbrukumu Latvijas robežsargiem 1940.gada 15.jūnijā. Bija gan pretošanās, gan bojāgājušie. Padošanās bandītam, kas jau Somijā bija demonstrējis to, ka asinsizliešana to nemaz netraucē, nav tas pats kā brīvprātīgā iestāšanās tumsonības savienībā.

Vai lapa “rodina.lv” tikai alojas, vai aiz tās stāv kādi “zaļi cilvēciņi”, kuri jau tagad gatavojas “glābt” apspiestās tautas Latvijā? Gēbelss labi saprata, ka meliem jābūt lieliem un neatlaidīgiem, un tad arī tiem ticēs. Ja nebūtu tieši šie “zaļie cilvēciņi” un ļoti aktīva ksenofobiska kampaņa Krievijā, tad varētu šo norakstīt uz runas brīvības rēķina. Bet vai tad Gēbelsam arī nebija tiesības uz runas brīvību?

Ja mērķis ir graut mūsu valsti un iznīcināt mūsu valodu, tad nedrīkstam būt vienaldzīgi.

Autors ir laikraksta “Latvietis” redaktors Austrālijā