Laiks rīcībai

Kas jādara Latvijai, lai stiprinātu savu pretestību Putinam

Krievijas prezidenta Putina galvenais mērķis šķiet noturēties pie varas. Tā vietā, lai attīstītu demokrātiskās institūcijas, atvērtu ekonomiku un cīnītos pret korupciju (kas celtu visas tautas labklājību), viņš ir izvēlējies iet pilnīgi pretējā virzienā – apspiest demokrātijas izpausmes, slēgt durvis ekonomikas izaugsmei un stiprināt valdības koruptīvo modeli.

Lai noturētu savu varu, Putinam nepieciešams tautas atbalsts, kuru viņš cenšas nodrošināt, uzkurinot ne tikai nacionālismu, bet arī šovinismu un agresiju plašās tautas masās. Putinam ir vajadzīgs ienaidnieks un viņš to ir atradis – visa Rietumu pasaule kopumā, ko viņš ir nodēvējis par “fašistiem”.

Labā ziņa mums šajos apstākļos ir tā, ka jau pirms 23 gadiem atbrīvojāmies no Krievijas impērijas (PSRS) un esam ne tikai iestājušies Eiropas Savienībā (ES) un pievienojušies eirozonai, bet arī esam NATO dalībvalsts, kuras galvenais garants ir ASV. Prezidents Obama ne tikai vārdos uzsver, ka NATO kolektīvā drošība ir visaugstākā prioritāte, bet jau ir nosūtījis papildus iznīcinātājus, lai stiprinātu Baltijas valstu gaisa telpu. Patlaban mūsu aizsardzības ministrija runā ar NATO partneriem par vēl papildus spēku dislocēšanu uz Baltijas valstīm, lai stiprinātu mūsu drošību.

Manuprāt, mums ir jāgatavojas ilgstošam periodam, kurā Kremļa saimnieks uzturēs un centīsies kāpināt savu un savas tautas naidu un agresiju pret Rietumiem, arī pret mums.

Visticamāk, šis process turpināsies tik ilgi, kamēr Putins spēs noturēties pie varas. Protams, tā rezultātā pati Krievija kļūs nabadzīgāka un tauta vēl neapmierinātāka. Ja nav darba, tad naids pret Rietumiem varētu pārvērsties par naidu pret pašu valdību. Jau tagad Krievijas iestādes prognozē masīvu kapitāla aizplūšanu no valsts. Tiek prognozēti grūti laiki Krievijas ekonomikai kopumā. Arī talantīgi un izglītoti cilvēki turpinās emigrēt no Krievijas uz Rietumiem. Iespējams, ka līdzīgi kā līdz šim, daļa no šī kapitāla un cilvēkiem meklēs patvērumu arī mūsu valstī.

Pēdējā mēneša laikā Ukrainas notikumi ir viena no galvenajām sarunu tēmām gan masu medijos, gan skolās un ģimenes lokos. Daži domā, ka mums nekas nedraud. Citi saredz pārāk lielu līdzību ar Hitleru un 1938.gada Sudetijas aneksiju pirms Otrā pasaules kara.

Tomēr situācija nedaudz atšķiras. Pirmkārt, toreiz Latvija atradās spīlēs starp Hitleru un Staļinu. Šoreiz esam daļa no vienotās Eiropas ar stipru ASV aizmuguri. Otrkārt, esam daļa NATO militārās alianses, kuras 5.pants par kolektīvo aizsardzību, jau darbojas līdz ar papildus ASV gaisa spēku vienību nosūtīšanu uz Baltijas valstīm. Lai noturētu savu varu, Putinam kā minimums vajag cīņas šķietamību. Atklāts karš ar visām NATO valstīm droši nozīmētu Putina varas neizbēgamu bojāeju. Jāatceras, ka Ukraina nav ne NATO, ne ES dalībvalsts.

Ko mums darīt šādos apstākļos? Jautājums ir par īslaicīgu un ilglaicīgu rīcību. Galvenais – noturēt sabiedrībā mieru, vienlaikus ieviešot jūtamu mērķtiecību.

Jau sākot ar šo dienu, mums ir jāstiprina savas militārās aizsardzības spējas un aizvien ciešāk jāsadarbojas ar saviem NATO partneriem. Šis process jau notiek. Valdības vadītāja jau ir atzinusi, ka aizsardzības budžets ir jāpalielina. Manuprāt, svarīgi būtu stiprināt mūsu tiešo teritoriālās aizsardzības spēju, kā to jau gadiem ilgi ir darījuši, piemēram, somi.

Galvenais ir dot kaimiņvalstij skaidru signālu – Latvija nav teritorija, kurā kāds varētu netraucēti “šiverēt”. Ir pēc iespējas ātrāk jāpalielina budžeta izdevumus aizsardzībai līdz NATO noteiktajiem 2% no IKP. Ir svarīgi, lai mūsu partneri turpina mūs uztvert nopietni.

Otrkārt, ir jāpievērš nopietna uzmanība informācijas telpai. Mēs redzam, ka Putins ir spējis uzkurināt naidu savā tautā ar masveida propagandas plūdiem caur valsts kontrolētajiem masu medijiem. Lai veicinātu šo procesu, neatkarīgie mediji ir apklusināti.

Arī mūsu valstī šī Kremļa propaganda patlaban sit augstu vilni. Daži uzskata, ka Latvijai vajadzētu pilnībā aizliegt šo propagandas kanālu retranslāciju mūsu valstī. Taču valdībai ir nepieciešami ne tikai ierobežot melīgu propagandu no ārzemēm, bet arī uzrunāt tos valsts iedzīvotājus, kuri joprojām neprot valsts valodu – tas ir jādara arī krievu valodā.

Vai nu pašiem vai kopā ar Igaunijas un Lietuvas valdībām būtu jāizveido medijs, kas krievu valodā gan mūsu valsts teritorijā, gan pāri tās robežām sniegtu objektīvu informāciju par notikumiem gan mūsu valstī, gan ārzemēs.

Galvenais mērķis būtu aktīvi piedāvāt krievvalodīgajiem alternatīvu informāciju, tādā veidā samazinot Kremļa propagandas efektivitāti. Bez spēcīga informatīva atbalsta Putina autoritārā vara būs vāja.

Skatoties uz darbībām, kas mums būtu jāīsteno ilgtermiņā, svarīgākais būtu aktīvāk un apzinīgāk virzīties prom no mūsu enerģētiskās atkarības no Krievijas. Mēs redzam, ka Maskava tagad šantažē Kijevu ar gāzes cenām. Arī mēs esam pakļauti gāzes cenu šantāžas riskam, jo esam 100% atkarīgi no Krievijas gāzes piegādēm. Gāze aizņem apmēram trešdaļu no mūsu kopējā enerģijas patēriņa – gan apkurei, gan elektrības ražošanai. Pēdējos piecos gados esam panākuši to, ka ES energopolitikas galvenā prioritāte ir Baltijas valstu enerģētiskās izolētības izbeigšana. Jau šodien darbojas elektrības savienojumi ar Somiju un tiek būvēts jauns savienojums ar Zviedriju. Šie Eiropas finansētie projekti stiprina mūsu enerģētisko neatkarību.

Tāpat ir nodrošināts ES finansējums jaunam sašķidrinātas dabasgāzes (SDG) terminālim, taču vēl nav skaidras vienošanās starp Baltijas valstīm un Somiju, kur to būvēt. Mūsu valdībai ir jāpārtop no vērotāja par aktīvu projektu veicinātāju. Ar SDG termināli mums atvērtos iespēja importēt gāzi arī no citiem avotiem, ne tikai no Krievijas. Kā zināms, tiklīdz ir reāla konkurence, neviens vairs nespēj diktēt cenas. Tās nosaka tirgus.

Joprojām paliek neatrisināta integrācijas problēma lielāko pilsētu skolās, kur tiek uzturēta atsevišķa skolas sistēma krieviski runājošiem bērniem. Mērķis būtu pārveidot izglītības sistēmu tā, lai visas valsts finansētās mācību iestādes būtu valsts valodā, kā tas notiek pārējā Eiropā. Ja bērni uzaug kopā un mācās vienā skolā, tad viņi izaugs ar kopīgu apziņu, ka ir šīs valsts piederīgie.

Kopš Krievija okupēja Krimu un to anektēja savā sastāvā, drošības sistēma Eiropā ir pilnībā izmainījusies. Putina režīms ir sevi nostādījis uz agresijas takas, kurai tagad nav zināmas robežas. Taču ir rīcība, ko mēs varam un kas mums ir jāpieņem, lai stiprinātu savu drošību un neatkarību gan tagad, gan ilgtermiņā. Ir jāmainās laikiem līdzi.

Autors ir Eiropas Parlamenta deputāts, Vienotība