Kad Nezvērs snaikstās gar mūsu robežām, ir svarīgi atgādināt par padomju deportācijām un neko tādu nepieļaut nākotnē
Šajā dienā pirms 65 gadiem – 1949.gada 25.martā – Latvija piedzīvoja vienu no traģiskākajām dienām mūsu vēsturē. Staļina komunisti un viņu vietējie līdzskrējēji – gan tie, kurus vadīja pārliecība, gan tie, kuri, savtīga pašlabuma meklējumos, centās politisko situāciju izmantot merkantilās interesēs – organizēja visplašāko Latvijas iedzīvotāju, tai skaitā tieši strādīgākās un nacionāli, valstiski domājošākās daļas izsūtīšanu uz Sibīriju – pretī postam un nāvei.
Autoritāro komunistu Latvijā organizēto pirmo represiju – 1940. un 1941.gadā – mērķis bija atbrīvot Latviju no valsts politiskās un intelektuālās elites, jo, sabiedrībai atņemot intelektuālos resursus jeb “smadzenes”, ar to ir krietni vieglāk manipulēt, to iebiedēt, pakļaut.
Savukārt 1949.gada izvešanas uzdevums bija likvidēt lielākās lauku saimniecības, tādā veidā gan mazinot atbalstu nacionālajiem partizāniem, gan galvenais – radīt bailes plašos sabiedrības slāņos, tā nodrošinot paklausību arī tajos laikos aktuālajai kolhozu sistēmas ieviešanai, bet ne tikai. Par “pretvalstisku elementu” varēja kļūt ne tikai lauku māju ar iekoptām zemēm saimnieks, kurš tika lamāts par “kulaku”, bet arī tas, kurš vienkārši atļāvās nepiekrist vietējam partorgam un tādā veidā ātri dabūja zīmogu “nacionālists” – neatkarīgi no tautības.
No Latvijas 1949.gadā tika izvesti 42 125 cilvēki, tai skaitā 16 869 vīrieši, 25 256 sievietes; viņu vidū bija 10 987 bērni vecumā līdz 16 gadiem. Izsūtīto vidū bija 40 176 latvieši, 790 krievi, 590 poļi, 252 baltkrievi. Vēsturnieki 1949.gada izsūtīšanu sauc par “sieviešu deportāciju”, atšķirībā no 1941.gada “vīriešu deportācijas”.
Pēckara izsūtīšana īpaši ciniska bija arī dēļ tā, ka deportējamo cilvēku saraksti tika veidoti atbilstoši pirmskara datiem, kas 1949.gadā jau bija informatīvi novecojuši; kā arī tādēļ, ka izsūtītājiem bija jāpilda plāns – jāizsūta noteikts cilvēku skaits. Dabā šī bezkaislīgā statistika nozīmēja: tā kā daudzi sarakstā iekļautie nebija dzīvesvietās atrodami, viņu vietā – atdošanai nāvei – vienkārši ņēma citus…
1949.gadā tika izsūtīti 2,28% no visiem Latvijas iedzīvotājiem jeb katrs piecdesmitais cilvēks, kas tikai skaidri – ar bezkaislīgiem skaitļiem – apliecina, ka šo traģēdiju ir pārdzīvojusi teju ikviena Latvijā vēsturiski dzīvojoša dzimta.
Vēlāk 14 Latvijas čekisti – kuri tagad jau ir miruši – saņēma ordeni par “deportāciju sekmīgu izpildi“.
Atskatoties Latvijas vēsturē, jāatzīst, ka diemžēl pamati četrdesmito gadu deportācijām tika ielikti 1934.gadā – kad naktī no 1934.gada 15.maija uz 16.maiju toreizējais Ministru prezidents Kārlis Ulmanis ar armijas un aizsargu palīdzību, veica valsts apvērsumu, nodibinot autoritāru režīmu, kas pastāvēja līdz PSRS karaspēka ienākšanai 1940.gada 17.jūnijā. Pēc apvērsuma tika aizliegtas politiskās partijas, streiki, demonstrācijas, ierobežota preses un biedrošanās brīvība.
Potenciālie režīma pretinieki – ap 2000 sociāldemokrātu un strādnieku organizāciju pārstāvji – tika apcietināti, bet 400 nepakļāvīgie nokļuva Liepājas Kara ostas teritorijā speciāli izveidotajā Liepājas koncentrācijas nometnē. K.Ulmaņa ieviestais autoritārisms pārvilka strīpu vēsturiski – Latvijas dzimšanas brīdī 1918.gada 18.novembrī – ieliktajiem Latvijas kā demokrātiskas valsts pamatiem, kurus būvēja Jānis Čakste un citi valsts dibinātāji.
Autoritārisms ir politiskās varas koncentrācija viena vadoņa rokās. Tā ir antidemokrātiska valsts pārvaldes sistēma, kas izveidota ar mērķi nodrošināt iedzīvotāju bezierunu pakļaušanos vadonim – diktatoram un valsts varai. Savu varu pār sabiedrību vadonis uztur ar karaspēka, drošības dienestu un paklausīga birokrātiskā aparāta palīdzību. Diktatūras pretiniekus vajā vai pat iznīcina. Autoritārā valstī var notikt vēlēšanas, tomēr tās nav demokrātiskas. Uz galveno valsts amatu parasti kandidē pats diktators, lai viņa vara izskatītos leģitīma.
Šogad deportāciju traģēdijas piemiņas diena aizrit neseno Ukrainas notikumu ēnā. Tie tikai vēlreiz skaudri pierāda, ka Nezvērs ir atmodies. Lai gan es domāju – viņš arī līdz šim nevienu brīdi nebija aizmidzis pa īstam, tikai uzvilkdams Rietumu demokrātijas masku, centās iegūt sabiedrotos, lai uz finansiāliem pamatiem bruģētu ceļu savu politisko interešu realizācijai.
Neapšaubāmi Staļina īstenotais genocīds, Latvijas iedzīvotāju izsūtīšanas četrdesmitajos gados, kā arī pašreizējie notikumi Ukrainā ir vienas ķēdes posms. Tas ir skaidrs katram latvietim, kā arī katram Latvijas krievam, baltkrievam, polim utt., kurš iedziļinājies savas valsts vēsturē.
Publiskajā telpā jau izskanējušas bažas par to Krievijas politiķu un kultūras darbinieku turpmākajiem likteņiem un dzīvībām, kuri atļāvās publiski iebilst Krimas aneksijai. Acīmredzot Krievijas informācijas telpā ir pietiekami daudz signālu, kas cilvēkiem tagad liek baidīties no Krievijas prezidenta Vladimira Putina un viņa režīma darbošanās, kas jau publiski demonstrē diezgan skaidri iezīmētas līdzības ar viņa politisko senci Staļinu un Staļina domubiedru Hitleru, kurš, nākot pie varas, nekautrējās dot pavēli citādi domājošos deputātus nošaut.
Tāpēc vēl jo svarīgāk ir vēlreiz pārdomāt un uzsvērt demokrātijas kā sabiedrības pamatvērtības lielo nozīmi. Jo autoritārisma apstākļos sabiedrība ir morāli gatava vienam pareizajam viedoklim, viena vadoņa maiņai pret citu, tā akceptē bailes no domas brīvības un pieļauj iebiedēšanu un morālu šantāžu. Tādā valstī demokrātijai attīstīties ir grūti, jo autoritārismā citādi domājošie vai pat vienkārši – domājošie – visbiežāk tiek emocionāli izstumti.
Deportāciju piemiņas dienā aicinu tos Latvijas krievus, baltkrievus un citu mazākumtautību pārstāvjus, kuri nereti pauž, ka latviešu vidē paliek nepieņemti, izmantot 25.martu kā dienu, kurā iespējams skaidri paust savu nostāju – pašiem skaidri nošķirties no “sovjetu” organizācijām, no mūsdienu staļinistiem un putinistiem, noliekot ziedus deportāciju piemiņas vietās, un solidarizēties ar latviešu sāpi. Tikai tā mēs kā sabiedrība varēsim veidot kopīgu vienotu demokrātisku sabiedrību un redzējumu nākotnei.
Brīvība ir liela vērtība, un demokrātija ir tās pamatu pamats. Tāpēc aicinu 25.martā pieminēt bojāgājušos, bet ne tādēļ, lai sevi šaustītu vai meklētu vēsturisko notikumu vaininieku pēctečus. Vēsturiskos notikumus izmainīt vairs nav neviena spēkos! Lai miers bojāgājušo un nomocīto pīšļiem! Lai miers arī mocītāju pīšļiem! Tikai viņu pēcnācēji paši zina, kādu maksu par tēvu grēkiem būs jāmaksā viņu pēcnācējiem bībeliskā izpratnē.
Šodien – dzīvi palikušajiem – ir pienākums domāt par šodienu un dzīvajiem, arī savu valsti un nākotni, kādu veidojam saviem bērniem. Un tieši tāpēc 25.marta traģēdija ir jāpiemin un jāatceras – ar mērķi: vairs nekad neko tādu nepieļaut! Un par šo nepieļaušanu esam atbildīgi mēs visi! Visi kopā! Īpaši pašreizējā situācijā, kad Nezvērs, slēpdamies aiz sadarbības partneriem, snaikstās atkal.
Autors ir bijušais tieslietu ministrs
Komentāri (40)
Ivars Ozols 25.03.2014. 13.34
Paliek nelabi apzinoties, ka mūsdienās vēl ir miljoniem cilvēku pasaulē, kas nožēlo, ka to zvērību pastrādājusī impērija ir sabrukusi. Vēl vairāk sāk šķebināt, ka mūsu valsts pārstāvniecībā Eiropas parlamentā ir ievēlēti cilvēki, kas atklāti aģitē šī terora atgriešanos.
3
Signija Aizpuriete > Ivars Ozols 25.03.2014. 13.39
——
Ir tādi cilvēki,kas teroru paši piedzīvojuši:
“Tas, kas laukos notiek pēdējos gados, ir atkal 25. marts. Lēnām, pakāpeniski, līdz iztukšotībai.”
Dzejniece Anda Līce: spēks, kas mums palīdzējis izturēt
http://www.lvportals.lv/viedokli.php?id=189633
0
Signija Aizpuriete > Ivars Ozols 25.03.2014. 15.34
——–
No patiesības neaizbēgt:
«Ja runā par mūsdienām un šiem pēdējiem gadiem, lielākā problēma ir tā, ka apmēram par pusmiljonu samazinājās Latvijas iedzīvotāju skaits. Tas ir vairāk nekā dramatiski,» sacīja Zunda, atbildot uz jautājumu, ko mēs atcerēsimies par šo laiku.
Ja 1990.gadā Latvijā bija 2,6 miljoni iedzīvotāju, tad 2012.gadā tie vairs ir tikai divi miljoni.
«Domāju, ka tas ir vairāk nekā nopietns jautājums, uz ko vajadzētu visiem fokusēties. Ja ir noticis tik krass tautas samazinājums tik īsā laika posmā, tas liecina, ka mēs vairs nevaram sevi atražot, droši vien arī sociālās sistēmas un sociālo garantiju stabilitāte arī zināmā mērā ir zem jautājuma.
Antonijs Zunda,vēsturnieks http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/486129-musdienas_vesture_ieies_ar_iedzivotaju_skaita_dramatisko_samazinasanos
0
Ivars Ozols > Ivars Ozols 25.03.2014. 14.10
Iedzīvotāju brīvprātīga migrācija uz pilsētām ir urbanizācija un tas nekādā veidā nav salīdzināms ar ģimeņu nolaupīšanu no mājām un nosūtīšanu nomirt.
Okupācijas muzejā ir apskatāmas izsūtīto personīgās mantas, starp tām ir paštaisītas dzelzs protēzes. Bada dēļ cilvēkiem bija izkrituši zobi un vairs nevarēja sakošļāt sakaltušo maizi, kas bija vienīgais pieejamais ēdiens. Vienas protēzes dalīja vairāki cilvēki.
Tādu apstākļu salīdzināšana ar ekonomisko migrāciju ir augstākā mēroga cinisms.
0
gliters 25.03.2014. 12.55
Nu jau gan… Es visu laiku biju domājusi, ka PSRS okupācija, nevis Ulmaņa apvērsums lika pamatu abām deportācijām, izrādās, ka mūs okupēja un desmitiem tūkstošu cilvēku izsūtija tikai tāpēc, ka valsts iekārta Latvijā nebija demokrātiska, nevis tāpēc, ka Staļins ar Hitleru jau bija sadalījuši Eiropu savā starpā. Atkal jāatceras nesenais Našenieces raksts tepat IR.
Un tās nodevas integrācijai un saliedētībai arī vienreiz jāizbeidz. Skaidrs, ka starp izsūtītajiem bija t.sk. nelatvieši (to neviens nekad nav noliedzis), bet skaitļu attiecība apm. 40000 pret apt. 2000 liecina par to, ka represijas bija mērķtiecīgi vērstas tieši pret latviešiem. 25. Martā ir starptautiski jārunā par Nirnbergas 2 nepieciešamību un krievu tautas kolektīvo atbildību par noziegumiem pret citām tautām (savu valdnieku noziedzīgo politiku tā ir atbalstījusi vienmēr – gluži tāpat, kā Krimas aneksiju šobrīd), nevis jāpropogandē “sliedētības” ideja, kas jau ir morāli bankrotējusi rašanās brīdī.
18
Signija Aizpuriete > gliters 25.03.2014. 13.21
——-
Kas Raiņa “Jāzeps un viņa brāļi” kaut vai vienreiz izlasījis,tas tak’ spēs apjēgt – kas pēdējo 150 gadu laikā bija galvenais faktors.
Ex-seržantiem-bordāņiešiem u.c. vēstures liel-speciālistiem svaigs piemērs:
Активист «Правого сектора» Александр Музычко, известный как Сашко Билый, был убит в городе Ровно, сообщает местное издание «Все». 25.03.2014
http://www.gazeta.ru/politics/news/2014/03/25/n_6035573.shtml
0
Signija Aizpuriete > gliters 25.03.2014. 17.11
——–Haris Kristaps Freimanis –
Es arī nevēlētos, lai tagad, 21. gadsimtā, mums būtu autoritāra iekārta.
===============================================================================
Tikai parlamentārā demokrātija Latvijā spēj nodrošināt latviešu “brīvprātīgu migrāciju uz pilsētām” (Gantrijs Tors).
Saules mūžu 4.maija režīmam:
“Talsu novadā sarūk skolēnu skaits; ģimenes dodas uz ārzemēm”
“Šogad Talsu novadā mācības sākuši par aptuveni 100 skolēniem mazāk nekā pērn. Savukārt iepriekšējā gadā ir bijis pat divkāršs skolēnu skaita samazinājums. Prognozē, ka nākamajā gadā mācības novadā sāks par 80 skolēniem mazāk,” vēsta “Talsu Televīzija”.
http://www.delfi.lv/novados/talsu-novads/libagu-pagasts/zinas/talsu-novada-saruk-skolenu-skaits-gimenes-dodas-uz-arzemem.d?id=44331321#ixzz2wzIdnBmj
0
ingazilunska > gliters 25.03.2014. 17.07
“zirnekliene Šeloba
Latvijā 1940.g. bija 9% krievu, izsūtīto vidū krievu īpatsvars ir krietni mazāks.”
– Jūs kļūdāties:
“при доле русских в 10,5% в составе населения предвоенной Латвии их доля в составе репрессированных в 1940-1941 годах, т.е. до начала немецкой оккупации, ненормально высока и составляет 22%” http://rus.tvnet.lv/novosti/obschjestvo/196001-stalinskiy_rjezhim_nje_djelil_ljudjey_na_latishjey_i_russkih
Tas pats latviešu valodā:
“No padomju varas represijām 1940./1941. gadā cietušo kopskaitā 22% bija krievu tautības Latvijas iedzīvotāji, šodien apaļā galda sarunā par tēmu «Latvijas krievi - 20. gadsimta 40.-50. gadu represiju upuri» sacīja Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece vēstures doktore Rudīte Vīksne.” http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/415574-vesturnieki_no_padomju_represijam_cieta_22_latvijas_krievu
Arī Latvijas Avīze raksta to pašu:
“No represijām 1940./1941.gadā cieta 22% krievu tautības Latvijas iedzīvotāju
23. marts, 2012 LETA.
No padomju varas represijām 1940./1941.gadā cietušo kopskaita 22% bija krievu tautības Latvijas iedzīvotāji, šodien apaļā galda sarunā par tēmu “Latvijas krievi 20.gadsimta 40.-50.gadu represiju upuri” sacīja Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece vēstures doktore Rudīte Vīksne.” http://m.la.lv/no-represijam-1940-1941-gada-cieta-22-krievu-tautibas-latvijas-iedzivotaju/hidehead/
0
Signija Aizpuriete > gliters 25.03.2014. 15.30
——-
Ieskatīsimies vēsturnieka E.Andersona 1983.g.Toronto izdotajā “Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture (582.-584.lpp) par 1.4 EURO http://www.eraksti.lv/autori/edgars_andersons.html
“Latvijā nevarēja būt nopietnu grūtību nocietinājumu joslu un aizsprostu iekārtošanā gar robežām un stratēģiski svarīgās vietās. Diemžēl Latvijas neatkarības laikā nekas netika darīts ne vien nocietinājumu būvēšanā, bet pat plānošanā. No militārā viedokļa tā bija nelabojama paviršība vai pat nolaidība.(..)Igaunijas armijas vadība Latvijaskavēšanos izbūvēt nocietinājumus pierobežā uzskatīja par atklātu militārās savienības nodevību un šajā faktā saskatīja Latvijas valdības slepeno nodomu atdot Padomju Savienībai Latvijas austrumdaļu bez cīņas.”
Ja >20 4.maija repubļikas laikos netiek nostiprināta pierobeža-netiek vērienīgi investēts Latgalē,tad tas nav nekas pārsteidzošs. Līdzīgi notika un notiek:
“Украинское государство почти не развивало Крым, – так Болгария не развивает самую южную часть своего побережья (за Синеморцем), когда-то принадлежавшую Турции, с неофициальной мотивацией «может быть, придется отдавать». Так поляки, переселенные в когда-то немецкие районы Силезии, до сих пор не селятся в брошенные добротные дома немцев: «хозяева могут вернуться».Михаил Делягин http://delyagin.ru/articles/76579-kak-nam-obustroit-krym-a-za-nim-i-vsyu-rossiyu.html
0
Romans > gliters 26.03.2014. 09.59
kristaps_freimanis Ulmaņa apvērsums lika pamatus PSRS veiktajai okupācijai
Pilnīgi piekrītu, biedri. Ja nebūtu bijis Ulmaņa diktatūras, Latvijas parlaments būtu vēl kādā 1936. gadā nobalsojis par iekļaušanos PSRS saimē un nekādas “okupācijas” nebūtu bijis. Fašistiskais Franko apvērsums Spānijā novērsa tās pievienošanos brālīgām padomju republikām un visu Eiropas tautu atbrīvošanu no prettautiskiem buržuāziskiem režīmiem, kamēr Hitlera kara mašīna vēl nebija pieņēmusi tik grandiozus apmērus.
0
Kristīne > gliters 25.03.2014. 13.00
Ulmaņa apvērsums lika pamatus PSRS veiktajai okupācijai un aneksijai. Labs piemērs ir Somija vs. dažādu diktatoriņu vadītās Baltijas valstis.
0
Kristīne > gliters 25.03.2014. 15.41
“lielākie Ulmaņa nepretošanās kritiķi”
===
Mani droši vien vairāk kaitina nevis pats vēsturiskais fakts, bet tas, ka ļautiņi Ulmani turpina pielūgt un turpina tiekties uz dažāda veida personu kultiem (sākot ar Lembja un beidzot ar Puķina)…
==
Par pārējo – daudzas no tām (izņemot pēdējo) ir tīri juridiskas lietas, kas ir risināmas, bet tās ir jārisina LR uzņemto saistību (dažnedažādu pārnacionālu, galvenokārt, cilvēka tiesības un brīvības garantējošu konvenciju) ietvaros. Var jau mēģināt šīm saistībām spļaut virsū, bet, no malas skatoties, tieši šo saistību ievērošana vai centieni to darīt mūs atšķir no tās pašas Krievijas. Pārējā ziņā mēs esam postsovjeti un mūsu kultūras unikalitāte galvenokārt ir interesanta vien mums pašiem un varbūt dažiem tuvākajiem kaimiņiem un likteņa biedriem.
0
gliters > gliters 25.03.2014. 13.50
Ulmaņa nākšana pie varas NAV cēlonis, turklāt gribētos uzzināt, kura tauta būtu vairāk “nobriedusi”, ja tai būtu bijuši atvēlēti nepilni 20 gadi valstiskuma.
Vienīgā alternatīva būtu bruņotā pretošanās – jā, piekrītu, ja Ulmanis nebūtu nācis pie varas, varbūt Saeima nepieļautu bāzu līgumu, kas nozīmētu bruņotu pretīmstāvēšanu PSRS jau 1939.g. 95% ka tā beigtos ar okupāciju, atšķirība būtu vien tāda, ka šobrīd neviens nevarētu demagoģēt par “brīvprātīgu iestāšanos”.
Mūsdienās Ulmaņa nav, iekārta ir demokrātiska (vismaz skaitās), bet gatavība aizstāvēt valsti ir tuva nullei.
0
Sanšains > gliters 25.03.2014. 14.47
Kristaps Freimanis-
Izlasiet par Mannerheima aizsardzības līniju (joslu)!
http://en.wikipedia.org/wiki/Mannerheim_Line
Pirmie plāni jau 1918. gadā – pēc tam būvniecība 20 gadus ar pārtraukumiem.
Bet Latvijā VAINĪGS Ulmanis, ka neuzbūvēja šādu aizsardzības joslu gar PSRS, Igaunijas un – galvenais – Lietuvas robežām?:) (Jo 1940. gadā tieši no Lietuvas ienāca galvenie krievu spēki.)
Vai varbūt viņš vismaz vainīgs tāpēc, ka likvidēja demokrātiju – jo līdz 1934. gadam gan taču visi pārējie politiķi un pārējās partijas ļoti demokrātiski un enerģiski būvēja šādu aizsargjoslu.:)
Varbūt viņš ir vainīgs, ka nemācēja pārliecināt nedz igauņus, nedz lietuviešus šādu joslu būvēt gar PSRS robežu? Varbūt Ulmanis arī vainīgs, ka nespēja samierināt lietuviešus un poļus? (kaut centās)
Smieklīgi, ka vismaz starp politiķiem mūsdienās lielākie Ulmaņa nepretošanās kritiķi pieder tām pašām aprindām, kuriem nav pat tik daudz dūšas, kā, piemēram, (1) ar Latvijas krievu medijiem runāt valsts valodā, (2) aizliegt ždanokām kandidēt Europarlamentā, (3) apturēt Krievijas TV melu kanālu retranslēšanu ar pārsvarā valstij piederoša uzņēmuma (Lattelecom) palīdzību, (4) pārtraukt Šlesera idejas – termiņuzturēšanās atļauju tirdzniecības – realizēšanu.
Dīvānu un kabinetu kareivīgie liekuļi.
0
gliters > gliters 25.03.2014. 15.48
Tad turpināsim ļauties rusifikācijai un Krievijas maigajai varai, lai tikai kāds (nedod Dievs!) nesaskata mūsos līdzību ar Krieviju? Es gan šaubos, ka pēc Krimas aneksijas tas vairs ir iespējams.
P.S. Un kādas starptautiskās saistības uzliek mūsu amatpersonām par pienākumu runāt ar krievu mēdijiem krievu valodā, tērēt līdzekļus Krievijas propogandas retranslācijai vai tirgot TUA krieviem? Un kāpēc gan mēs nedrīkstētu cīnīties pret vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu (t.i. prasīt atpakaļ to, kas nozagts, ieejot pa atvērtām durvīm)?
0
janis17 > gliters 25.03.2014. 16.29
Kristaps Freimanis Ulmaņa nopelni Latvijas valsts labā ir nenoliedzami. Nevajag skatīt tikai 1940. gadu atrauti. Kas attiecās uz autoritārismu – jautājums ir strīdīgs tikai no mūsdienu skatu punkta – toreiz tāda bija mode, tadīcija, uzstādījums, tieši tāpat, kā šodienas runas par “tiesiskumu”, demokrātiju, Eiropas liberālajām vērtībām. Vai kāds varētu nosaukt mūsu robežu tuvumā esošu toreiz neautoritāri pārvaldītu valsti? Savukārt “ulmaņlaiki” tiek pieminēti pat šodien un neapšaubāmi palīdzēja gāzt noziedzīgāko un slepkavnieciskāko, asiņaināko režīmu, kas valdījis Latvijas teritorijā! Vai autoritārisms būtu pielietojams mūsdienās – domāju, ka nē, galvenais, jo šobrīd Eiropā nav tāda mode, tadīcija, uzstādījums…
Es pilnībā neatbalstu Ulmaņa SLAVINĀŠANU, bet pieminēt viņu var. Ir Draudzīgais aicinājums un ir arī ideja par Tautas vienību. Veids, kā notika varas pātrņemšana (par apvērsumu to nosauca sovjeti) varbūt juridiski NO Šodienas viedokļa neizskatās atbalstāmi, bet toreiz pat nopietnas pretestības nebija – visiem bija apnikusi Saeimas jezga, pilnīgi cita vēsturiskā situācija. Arī viņa apziņa par savu misiju neļāva viņam bēgt, kā Smetonam.
Protams, naivs – neapšaubāmi. Eiropa vēl nepazina krievu zābakus…
0
dro > gliters 25.03.2014. 16.16
zirnekliene Šeloba. Protams, ka Ulmanis nav cēlonis okupācijai. Demagogi mīl minēt Somijas piemēru, bet demokrātiskā Čehoslovākija tāpat kā Ulmanis nolēma nepretoties. Pirms Ulmaņa apvērsuma “strādnieku” frakcija bija zaudējusi mēra sajūtu, un iespējams bardakam turpinoties tautu tēvs agrāk būtu nolēmis aizstāvēt Latvijas darbaļaužu intereses:)
0
Sanšains > gliters 25.03.2014. 16.33
Kristaps Freimanis –
Es arī nevēlētos, lai tagad, 21. gadsimtā, mums būtu autoritāra iekārta.
0
gliters > gliters 25.03.2014. 13.35
Tas bija krievu imperiālisms boļševisma ādā, kas šobrīd ir evolucionējis par krievu nacismu tīrā veidā – visi, kas ir atšķirīgi no krieviem un turas pie savas nacionālās identitātes, ir “fašisti”, kas vai nu jāpārkrievo vai jāiznīcina, ko arī ar deportācijām un vēlāko imigrantu iepludināšanu tika mēģināts panākt.
Latvijā 1940.g. bija 9% krievu, izsūtīto vidū krievu īpatsvars ir krietni mazāks.
0
Kristīne > gliters 25.03.2014. 13.38
“Aha… Tātad latvieši paši vainīgi, ka tika okupēti, jo pieļāva Ulmaņa nākšanu pie varas.”
===
Dziļi pie kājas, kas patiktu Putinam, bet ļaušanās pašieceltam doktoram uzmesties par diktatoru (un vispār diktatūras pieļaušana) ir: a) kļūda, b) norāda uz to, ka nācija nav nobriedusi un šai vajag kādu, kas pasaka priekšā, kas jādara (šobrīd šāds nevarīgums galvenokārt raksturīgs t.s. “sovokiem”)
===
Latvija bija totāli negatava karam ar PSRS, kaut gan ziņas par iespējamu apdraudējumu KU un kompānija saņēma jau kādu brītiņu iepriekš, vien nereaģēja. Diemžēl, ir dažas paralēles arī ar šodienu, kaut gan situācija ir būtiski labāka.
===
PSRS noziegumus tas nedz atceļ, nedz attaisno. Cēloņu un vainīgo meklēšana nav gluži viens un tas pats.
0
Kristīne > gliters 25.03.2014. 13.48
Piebildei – zaglis ir zaglis arī tad, ja durvis nav aizslēgtas.
0
gliters > gliters 25.03.2014. 13.05
Aha… Tātad latvieši paši vainīgi, ka tika okupēti, jo pieļāva Ulmaņa nākšanu pie varas. Putinam šāds viedoklis ļoti patiktu – upuris pats vainīgs, jo nebija pietiekami “labs”, “pareizs” un “politkorekts” un tādejādi deva gan morālas, gan juridiskas tiesības to “aprīt”. Skaisti…
Somijas principiālā atšķirība bija nevis valsts iekārtā, bet gan tādas personības kā Mannerheims esamībā. Ja Latvijā neatradās neviens, kas spētu pārliecināt sabiedrību, ka krievi atgriezīsies un tāpēc jābūt gataviem tos pienācīgi “sagaidīt”, tad nelīdzētu arī parlamentārās iekārtas saglabāšana.
P.S. Un kas tad Krimā vainīgs? Arī paši ukraiņi, nevis Krievija?
0
janis17 > gliters 25.03.2014. 13.54
Kristap Freimani, vai Polija bija gatava karam ar Vāciju un psrs, Dānija karam ar Vāciju, Norvēģija, Francija, citas valstis??? Visgatavākas karam bija psrs un Vācija. Vai tās bija demokrātiskas valstis, ja par gatavību karam liecina demokrātisms/nedemokrātisms…
Vēl interesanti, ka Francija un Lielbritānija nepieteica karu PSRS, par iebrukumu Polijā, lai arī Padomju armija būtībā veica tādu pašu iebrukumu kā Vācu armija. 6. oktobrī tika sakautas pēdējās poļu armijas vienības.
0
Lelde Jaudzema 25.03.2014. 18.37
Paldies Dievam, ka 1941.g. jūnijā mani vecāki bija tik gudri, ka mani jūnija sākumā aizsūtīja (7 g.vecu) uz SĒJU ,,AVOTIŅOS” pie krusttēva Artūra Andreja govis ganīt.. Kā izrādījās mani(dzīvoju Rīgā Lienes ielā 9-69) jau bija iekļāvuši sarakstā(kopā ar vecākiem), lai ,, glābtu” no varbūtējā vāciešu iebrukuma.. PSRS plašumi gāja mums secen- arī pateicoties manai prombūtnei.. Lūk tā- mīļie letiņi! Viss tas bija genocits pret latviešiem..
1
0
-2
Atbildēt
@Signija Aizpuriete > Lelde Jaudzema 26.03.2014. 15.48
——
Latvijas pilsoņus skāra netikai deportācijas,bet arī genocīds:
“Holokausts Latvijā bija daļa no Otrā pasaules kara laikā notikušajām civiliedzīvotāju masu slepkavībām, kas bija vērsta uz veselu etnisko grupu, proti, Latvijas ebreju un Latvijas romu pilnīgu iznīcināšanu jeb holokaustu.”
http://lv.wikipedia.org/wiki/Holokausts_Latvij%C4%81
0