Tradicionāls foto ar sportistiem - prezidents Andris Bērziņš un LOK vadītājs Aldons Vrubļevskis. Foto: Edijs Pālens, LETA
Sports kā bērnu veselība, nevis kā politiķa un olimpieša dubultfoto zelta rāmītī
Latvijas valsts un publiskā attieksme pret sportu ir kājām gaisā, ja ne noziedzīga.
Mediji piepilda kvadrātmetrus ar informāciju par citu valstu komandām, kurās spēlē vai uz rezervistu soliņa sēž kāds latvietis. Ne vārda par nacionālo čempionātu, kur nu vēl jaunatnes vai junioru sacensībām. Tā ir publiskā attieksme.
Valsts attieksme veidojās XXI gadsimta sākumā - visās pilsētās tika sabūvētas halles, arēnas, kuru ekspluatācija ir dārga, taču nepietiek naudas sporta skolu treneru algām, un tās ir vismaz par 40% zemākas nekā skolotāju algas.
Valsts attieksme mums nozīmē iedot miljonu valsts uzņēmuma naudas komandai, kurā puse spēlētāju ir svešzemnieku, nevis līdzvērtīgu summu sporta skolai, kas par to ļautu ikdienā sportot simtiem bērnu.
