Karš

Latvijas valdībai nav “jāizsaka bažas” par “separātismu” Krimā, bet skaidri un gaiši jānosoda Krievijas Federācijas bruņota agresija pret neatkarīgu valsti – Ukrainu

Lai arī ukraiņu politologs Ļapis Trubeckojs vokāli instrumentālajā kompozīcijā norāda „Ti bil v Kerči? Ņebil – tak molči” (Biji Kerčos? Nebij – turi muti – krievu val.), tomēr saruna par Krimu patlaban nedrīkst aprobežoties ar diplomātu, politologu vai politiķu loku – tā ir lieta, kurā katram Latvijas iedzīvotājam ir jāiedziļinās un jārada savs viedoklis.

„Karš” ir vārds, par ko te jādomā.

1974.gadā Apvienoto Nāciju Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju Nr. 3314, kas definē agresiju kā bruņoto spēku lietošanu pretēji citas valsts suverenitātei, teritoriālajai nedalāmībai un politiskai neatkarībai un jebkādā citā veidā, kas ir pretējs ANO Hartai. Ir divi tiesiski militārā spēka pielietošanas gadījumi – pirmkārt, kā individuāla, tā kolektīva pašaizsardzība, otrkārt, ANO sankcionēta spēka lietošana.

Starptautiskā tiesa Hāgā, Miera pilī ir Apvienoto Nāciju institūcija, kuras funkcija ir risināt konfliktus starp valstīm atbilstoši starptautiskajām tiesībām. Krimas sakarā noderīgs ir Starptautiskās tiesas 1986.gada 27.jūnija spriedums lietā “Militārās un paramilitārās darbības Nikaragvā un pret to”, kurā ASV zaudēja Nikaragvai jautājumā par to, ka uzkūdīja un finansēja “kontras” jeb pret kreisajiem sandīnistiem vērstus kontrrevolucionārus, kas bāzējās kaimiņvalstī.

Tiesa nosprieda, ka vainīgā puse pārkāpa pienākumus nelietot spēku pret citu valsti, nepārkāpt tās suverenitāti, kaut arī vaininieks argumentēja, ka notikušais ir Nikaragvas iekšējās lietas. Neieslīgstot starptautisko tiesību juristu profesionālās debatēs, galvenais secinājums ir skaidrs – agresors nevar izlikties, ka nepārkāpj suverenitāti un nav agresors tikai tā iegansta dēļ, ka finansē kādus kaujiniekus, kuri nav agresora regulāro bruņoto spēku sastāvdaļa.

Īsumā – jau kopš 1986.gada, uzvelkot kaujiniekiem savu formu vietā kamuflāžu bez atšķirības zīmēm, nevar iztēloties, ka atbildīga nav, piemēram, Maskava.

Krievijas vēstnieks Eiropas Savienībā Vladimirs Čižovs šogad 28.februāra intervijās faktiski ar smīnu sejā nemaz neslēpj, kas notiek. Vienīgi aizbildinās, ka Ukrainas parlaments neesot likumīgs, valdība nelikumīga un pati Ukrainas valsts droši vien neesot likumīga valsts. Ukrainas prezidents Oleksandrs Turčinovs ir publiski, televīzijas uzrunā personiski lūdzis Krievijas Federācijas vadītājam Vladimiram Putinam izbeigt iebrukumu, mēģinājumu anektēt Ukrainas teritorijas.

Krimā patlaban šabloniski īsteno Abhāzijas un Dienvidosetijas scenāriju; acīmredzot, ir pat kāda freidiska tieksme karot Olimpisko spēļu laikā. Un Rietumeiropa šabloniski īsteno Sudetu scenāriju.

Arī bruņutransportieri un tanki, kas brauc un nešauj, ir bruņota spēka lietošana. Arī karadarbība bez zalvēm un eksploziju tiešraides CNN ir karadarbība. Arī mazs karš ir karš.

Daži Latvijas iedzīvotāji atceras, ka arī Latvijā pirms okupācijas jau eksistēja PSRS jūras karaspēka bāzes pēc 1939.gada 5.oktobra līguma un 1940.gada 17.jūnijā Latvijas valsts agresīva okupēšana notika bez kaujas.

Notikumiem acīs jāraugās bez liekas panikas, taču pilnīgi absurdi ir izlikties, ka nenotiek bruņota agresija.

Pirmkārt, Eiropas Savienības līderiem piedienētu Ketrīnai Eštonei speciāli izgatavot un pasniegt Čemberlena balvu. Izcilās diplomāta iemaņas Nevilam Čemberlenam ļāva sasniegt teju neiespējamo – piespiest agresoru parakstīt papīru, šādi 1938.gada 30.septembrī atnesot Eiropai mieru. Nesaucot nevienu vārdā, ir vienas Eiropas valsts vēstnieks NATO, kurš ir uzslavējis Rietumvalstu rīcības ašumu, pat ir atļāvies norādīt, ka ukraiņiem Rietumi – drosmīgs solis – sniedz medicīniska rakstura atbalstu, ievainoto ārstēšanu un tamlīdzīgi.

Otrkārt, Latvijas valdībai nav “jāizsaka bažas” par “separātismu” Krimā, bet skaidri un gaiši jānosoda Krievijas Federācijas bruņota agresija pret neatkarīgu valsti – Ukrainu, vēršoties tieši pie ANO Ģenerālās asamblejas par agresīva kara plānošanu (jo ANO Drošības padomē vienoties ar Krieviju ir tas pats, kas vienoties ar tarakāniem par tarakānu indēšanu), uzsākot konsultācijas par starptautisku miera uzturēšanas spēku ievešanu Krimas pussalā, kas būtu pretsvars Krievijas Melnās jūras flotei, pateicoties kurai iebrukumu varēja veikt.

Treškārt, šādās reizēs pret agresīvā kara veicēju Eiropas Savienībai ir jāievieš īstas, nevis bērnudārza sankcijas. Nav runa par aizliegumu ieceļot Kremļa vadībai Eiropā, bet gan par visaptverošām blokādēm, kas, piemēram, liegtu iebraukt Eiropas Savienībā praktiski jebkurai amatpersonai, to ģimenes locekļiem, masveidā atteiktu tūrisma un biznesa vīzas privātām personām, veiktu finanšu transakciju ierobežošanu, barjeru uzlikšanu tranzītam, gaisa telpas slēgšanu pasažieru un kravas lidmašīnām, īstenotu kuģu inspekcijas un arestus. Līdzšinējās “sankcijas” nereti ir kosmētiska nodeva pašmāju vēlētājiem.

Ceturtkārt, Latvijai ir lielisks brīdis lūgt NATO militāros partnerus veikt preventīvas dislokācijas darbības, kas novērstu vēlmi turpināt Latvijas gaisa telpas pārkāpšanu un rīcību, kurai ir acīmredzams spēka demonstrēšanas un provokācijas raksturs.

Nav īpašas jēgas analizēt, piemēram, Gotlandes taktisko nozīmi vai stratēģisko partneru nespēju ātri izvietot spēkus Latvijā, neesot Lielvārdes lidlaukam, ja diezgan skaidrs konsenss ir, ka NATO partnervalstis patlaban nespētu pilnvērtīgi un savlaicīgi atvairīt Krievijas Federācijas bruņotu iebrukumu Latvijā.

Droši vien, ka pienāks laiks, kad Latvija būs draudzīgās attiecībās ar brīnišķīgo, skaisto Krievijas valsti, taču šobrīd jāsaprot, ka Krimas karš uz mums attiecas nedaudz vairāk kā uz Portugāli, Tunisiju vai Slovēniju. Un tagad uz katru Latvijas iedzīvotāju attiecas stipri vairāk nekā elektroenerģijas tirgus atvēršana, veselības finansējuma likums, struktūrfondu sadale vai dopinga skandāls hokejā.

Gruzija un Ukraina mums skaudri parādīja, ka tās nav nekādas spēlītes, joki un teorētiskas iespējamības. Kurš ir meistars rīkot iekšpolitiskus nemierus Igaunijā un Latvijā – nevienam nav jāskaidro. Kurš finansē paramilitāras jauniešu nometnes, “antifašistus”, “bronzas aļošas”, “georgija lentītes” un “krievu skolu aizsardzības štābus” – arī nav jāmāca.

Kuras partijas politiķi par maksu saskaņo savu rīcību ar ārvalsts spiegiem – arī ir zināms priekšstats. Abhāzijas, Dienvidosetijas un Krimas atbrīvošana no okupācijas karaspēka jābūt Latvijas valdības prioritātei, lai garantētu mieru, garantētu karadarbības novēršanu Zilupē, Ludzā, Krāslavā, Daugavpilī un Rīgā.

Un tiem, kas apgalvo, ka kaut kas nenotiks tāpēc, ka tas nenotiks tāpēc, ka nenotiks nekad – apvaicājaties ļaudīm Gori un Tbilisi.

Autore ir Konstitucionālo tiesību institūta valdes priekšsēdētāja