Neatlaidība ir īpašība, kas vieno visus šī žurnāla numura varoņus, lai kādā jomā viņi darbotos. Jaunā olimpiskās izlases cerība Kristers Gudļevskis pagājušajā nedēļā lika uzgavilēt Latvijai un iedzina izmisumā NHL zvaigznes, līdz pēdējām spēles sekundēm neļaujot hokeja lielvalstij Kanādai justies drošai par uzvaru. Kā par 21 gadu jauno vārtsargu saka kolēģis Lauris Dārziņš: «Uzvaras formula jebkurā sporta veidā ir vienāda: smags darbs plus tas, ka darbs nes prieku,» un Kristeram tas piemīt.
Neatlaidīgs ir arī zinātnieks Kristaps Jaudzems – 27 gadu vecumā spīdoši aizstāvējis ķīmijas doktora grādu, publicējies kopā ar Nobela prēmijas laureātu, ieguvis autoritāti kodolmagnētiskās rezonanses spektroskopijā Eiropā. Pēc atgriešanās Latvijas realitātē gan zaudējis rozā brilles, taču arī grūtības viņš uzlūko kā iespēju, kas jāsagaida nevis nolaistām rokām, bet atrotītām piedurknēm. Šobrīd pēta zirnekļa proteīnus, lai nākotnē no rūpnieciski ražota zirnekļtīkla varētu veidot ložu necauršaujamu audumu, bet kvantu datoriem izgudrot nākotnes mikročipus.
Diemžēl neatlaidīgi ir arī shēmotāji Latvijā. Pētot to, kā mūsu valsts gatavojas būvēt pirmo jauno cietumu, nepaliek ilūzijas, ka Zolitūdes traģēdija būtu fundamentāli mainījusi tikumus būvniecības jomā. Ja valsts pārvaldē notiktu konkurss par to, kā parfutbolēt atbildību un pārtērēt naudu, Tieslietu ministrijai būtu labas izredzes šobrīd izrauties līderos. Turklāt pie šādiem apšaubāmiem lauriem tā tiktu ar devīzi «Apgūstam igauņu pieredzi». Būvēt cietumu, apejot likumu – tas būtu jauns rekords Latvijā, tikai prieka par to gan nekāda.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.