Rainim bija taisnība, kad viņš teica – latvieši ir apdāvināti, uzskata akadēmiķis un zinātņu vēsturnieks Jānis Stradiņš (80), ar kura gādību tapis akadēmisko rakstu krājums Latvieši un Latvija
Tie ir četri biezi ķieģeļsarkani sējumi, kuros apkopoti 83 autoru sarakstīti darbi par Latviju un latviešiem. Apjomīgākais jelkad tapušais akadēmisko rakstu krājums. Jānis Stradiņš nelolo lielas cerības, ka būs daudz cilvēku, kas izlasīs krājumu no pirmās līdz pēdējai lappusei. Tomēr daudzus no publicētajiem pētījumiem noteikti lasīs, jo tie atspēko mītus, kas iesakņojušies mūsu apziņā, piemēram, tagad ir vairāk nekā skaidrs, ka latvieši nav nekāda bārenīšu tauta, kas 700 verdzības gadus rijusi gaužas asaras. Mūsos ir daudz spēka, izturības, spīta. Vislielākās cerības Jānis Stradiņš liek uz latviešu vēlmi mācīties, zināt un iemanīties likt lietā savas prasmes.
Ideja par šādu krājumu pieder jums. Kādēļ likās svarīgi izdot šo krājumu?
Esmu valsts pētījumu programmas Nacionālā identitāte padomes priekšsēdētājs. Visi pētījumi Letonikā – zinātnē par Latviju un latviešiem humanitāro zinātņu jomā bija izkliedēti. Ierosināju vēsturniekiem un kultūrvēsturniekiem, etnologiem un arheologiem uzrakstīt pētījumus par Latviju un latviešiem. Paraugs bija grāmata Latvieši, kas iznāca 1930.-1932.gadā un kurā tika publicēti pētījumi par arheoloģiju, etnoloģiju, Latvijas senāko vēsturi, latviešu valodu, tās vietu baltu valodu saimē.
Šī grāmata tapa profesora, latviešu valodnieka un etnogrāfa Pētera Šmita un profesora Franča Baloža (arheoloģijas zinātnes pamatlicējs Latvijā) vadībā. Ierosināju kādas 50-60 pētījumu tēmas. Pretestība bija diezgan liela, jo katrs strādāja pie savas sīkās tēmiņas un nemaz negribēja veikt plašākus pētījumus. Taču aptuveni gada laikā mēs vienojāmies ar LU Vēstures, arī Latviešu valodas, Literatūras, folk-loras un mākslas institūtu, Rīgas Stradiņa universitātes, vairāku muzeju pētniekiem, ka pamazām veidosim krājumu, kurā vispusīgi aplūkota Latvija un latvieši 21.gadsimta skatījumā.
Tagad krājums iznācis. Lūk, pirmajā sējumā aplūkota vārda «Latvija» un «latvieši» cilme, autors ir docents Ojārs Bušs. Tas ir samērā jauns vārds, kas radies Lietuvā no robežupes «Latupe» nosaukuma.
Vārda sakne «lat» norāda uz dubļainu, miklu vietu. Ojārs Bušs ir izpētījis vārda «Latvija» rašanos, līdz šim šāda apkopojoša pētījuma nebija. Izpētīta arī rakstības attīstība, dialektu veidošanās, latviešu simbolika.
Otrais sējums ir par valstiskumu. Mēs negribējām konstatēt, ka Latvijas valstiskums sākās 1918.gada 18.novembrī. Valstiskuma idejas ir diezgan senas, jau pirms vāciešu invāzijas bija domas par cilšu vai maztautu apvienošanos. Livonijas konfederācijas pamatā arī ir valstiskums. Kurzemes hercogiste neapšaubāmi bija pusvalstisks veidojums Latvijas teritorijā. Protams, šajā sējumā ir arī pētījumi par brīvības cīņām, neatkarības iegūšanu un zaudēšanu, bet man interesanti bija lasīt par pretošanos vācu un arī padomju okupācijas varai. Šeit arī publicēti, manuprāt, līdz šim labākie pētījumi par čekas darbību, par VDK cīņu pret disidentiem. Te var izlasīt pat visu LPSR drošības dienesta vadītāju un vietnieku vārdus.
Trešais sējums veltīts atjaunotajai Latvijas valstij, tā ir vēsture no 1990.gada. Te ir profesora Egila Levita prātojumi par latviešu nāciju, pamatota Satversmes preambulas ideja. Man ļoti labs šķita jurista Tālava Jundža raksts par Atmodas laika pilsoniskajām aktivitātēm, ko papildina bagātīgs ilustratīvais materiāls. Labs raksts arī Eduardam Bruno Deksnim par latviešu trimdas lomu neatkarīgas Latvijas idejas uzturēšanā.
Ceturtajā sējumā apkopoti raksti par latviešu kultūru, izglītību un zinātni, par vācbaltiešu devumu mūsu kultūrai, par literatūru, mūziku, kordziedāšanu, arhitektūru, kino un sportiskajiem sasniegumiem. Domāju, pirmo reizi 22 gadu laikā izdots tik plašs, enciklopēdisks rakstu krājums par Latviju un latviešiem.
Arheologs Andrejs Vasks saka – par latviešiem kā tautu var runāt tikai pēdējo 500 gadu periodā, pats vārds «latvieši» pirmo reizi minēts tikai 17.gs. Vai īsais tautiskās apziņas periods saistīts ar vāju nacionālo pašapziņu?
Latviešiem kā cilvēku kopai, kas runā vienā valodā un dzīvo vienā teritorijā, ir, augstākais, 500 gadu. Taču latviešu tauta kā nācija, manuprāt, pastāv tikai kādus 150 gadus. Tauta par nāciju kļūst tikai tad, kad iegūst nacionālu pašapziņu. To veicināja, pirmkārt, dzimtbūšanas atcelšana un indivīda brīvības iegūšana, otrkārt, veidojās inteliģence – jaunlatvieši, kas radīja tautisko apziņu. Pirms tam bija tikai latviski runājoša zemnieku kārta. Lai taptu nācija, nepieciešami arī turīgi cilvēki, pilsētnieki, dažādu profesiju un šķiru cilvēki. Droši vien liela nozīme bija latviešu nacionālajai presei, Pēterburgas Avīzēm, Baltijas vēstnesim, vēlāk Dienas Lapai. Prese deva informāciju un apvienoja cilvēkus.
Otrs aspekts – tautai jābūt rīcībspējīgai jeb tādai, kas mēģina izcīnīt savu valstiskumu. Ne katra tauta iegūst valstiskumu. Lielā mērā pateicoties tiem vēstures notikumiem, ko izraisīja Pirmais pasaules karš, izdevās izveidot Latvijas valsti.
Ja rakstītais vārds veicina nacionālās pašapziņas veidošanos, vai šāds uzdevums ir arī jaunajam krājumam?
Tirāža ir 1200 eksemplāri, bet pārdošanā būs tikai 300 – 350 eksemplāri, pārējie ir dāvinājumi bibliotēkām, augstskolām, skolām, Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta locekļiem, rakstniekiem. Daļēji mūsu mērķis bija panākt, lai veidotos spriedumi, nevis aizspriedumi. Ir tik daudz blēņu par latviešiem un Latviju! Šajā krājumā redzu pārbaudītus faktus, norādes uz avotiem.
Neloloju lielas cerības, ka daudzi izlasīs, bet vismaz apskatīs un gūs priekšstatu, kādas personības un notikumi bijuši svarīgi Latvijas veidošanā. Šajā krājumā objektīvi runāts par Baltijas vācu devumu, viņu izglītojošo lomu. Taču neatradām autoru, kas gribētu uzrakstīt par 1905.gada revolūciju, par jaunlatviešu ideoloģiskām cīņām. Neatradām arī nevienu akadēmisku cilvēku, kas uzrakstītu par sportu. Par Latvijas sporta vēsturi uzrakstīja sporta žurnālists Ivars Ošiņš. Tā kā nevaru teikt, ka šis krājums būtu pilnīgs Latvijas vēstures aplūkojums.
Jūs nesen Latvijas Radio aizrautīgi stāstījāt par Latvijā dzimušo vācbaltiešu izcelsmes ķīmiķi, Nobela prēmijas laureātu Vilhelmu Ostvaldu, kurš latviešus nav mīlējis. Kāpēc jums bija svarīgi šajā krājumā izvētīt vācbaltiešu devumu latviešu kultūrai un zinātnei?
Tāpēc, ka vācbaltieši izveidoja latviešu kultūru. Augusts Bīlenšteins (viens no latviešu etnogrāfijas, folkloras pētniecības aizsācējiem Latvijā), Gothards Frīdrihs Stenders (Latviešu valodas vārdnīcas autors), Georgs Mancelis (pirmās iespiestās latviešu valodas vārdnīcas Lettus autors) un daudzi citi vācbaltieši izveidoja to, ko mūsdienās saucam par Letoniku. Latvieši pie sevis pētīšanas ķērās tikai 19.gadsimta beigās.
Ķīmiķa Vilhelma Ostvalda audzēkņu vidū poļu bija daudz vairāk nekā latviešu. Viņš strādāja Rīgā, bet savos darbos latviešus maz piemin un pēc 1919.gada notikumiem, kad daudziem vācbaltiešiem tika atņemti īpašumi, viņa naids pret latviešiem kļuva izteikts. Tiešām viņa autobiogrāfiskajos sacerējumos nepatīkami lasīt, kā tiek piesaukti latvieši. Bet tas nesamazina viņa zinātniskos nopelnus. Viņš izaudzināja Paulu Valdenu, latviešu izcelsmes ķīmiķi, kurš vismaz sešas reizes nominēts Nobela prēmijai.
Aizvien vairāk cilvēku atbrīvojas no aizspriedumiem pret vācbaltiešiem, vismaz 700 gadu verdzības lāsts vairs nav populārs stāsts. Bet mums vēl jāatbrīvojas no stereotipiem par krieviem. Tas būs daudz grūtāk. Nevajag aizmirst, ka krievu kultūra mums daudz devusi, krievu klasiskā literatūra, mūzika, glezniecība ir bagātinājusi latviešus, kas izglītojušies Pēterburgā un Maskavā. Roberts Vipers, kas sāka rakstīt Latvijas agrārvēsturi, bija krievs, kas izveidoja veselu Latvijas vēsturnieku skolu. Norobežošanās, kas raksturīga latviešiem, ir izprotama, jo mazai tautai sava identitāte ir jāsaglabā. Taču vienlaikus mums jāizvērtē, ko esam saņēmuši un ko vēl varam saņemt no citām tautām.
Jūsu māmiņa Ņina Mališeva-Stradiņa bija krieviete, bet bērnus audzināja par latviešiem.
Ar ciemiņiem viņa runāja latviski, sūtīja mūs latviešu skolā, bet mājās mēs ar mammu tomēr runājām krievu valodā, viņa vienmēr saglabāja pareizticību un no savas tautības nekad neatteicās. Mamma bija Krievijas patriote, taču viņa neieredzēja boļševikus vēl vairāk nekā mans tēvs, jo viņas piederīgie smagi cieta Staļina represijās – tēvs un brāļi tika izsūtīti. Vienlaikus māte pārņēma ļoti daudzas latviešu tradīcijas un galu galā Stradiņa slimnīca, kur viņa gadiem ilgi strādāja, padomju gados bija latviskuma bastions – visi ārsti bija latvieši, un viņa ar tiem lieliski satika.
Lielākā daļa krājuma autoru pārstāv humanitārās zinātnes. Kāpēc nav rakstu par ekonomiku, lauksaimniecību?
Krājums ir veidots valsts pētījumu programmā Nacionālā identitāte, kura finansējumu piešķir humanitāro jomu zinātniekiem. Programmā nav paredzēts finansējums ne ekonomikas, ne lauksaimniecības, ne mežzinātnes pētījumiem. Programmas zinātnieki skaudīgi skatījās, lai citu jomu pētnieki viņu naudu neapēstu. Manos rakstos par augstāko izglītību un zinātni liela loma pievērsta fizikai, ķīmijai, matemātikai. Ceturtajā krājumā ir ekonomistes Raitas Karnītes raksts par tautsaimniecību. Demogrāfs Pēteris Zvidriņš, kas nav saistīts ar programmu, uzrakstīja labu pētījumu par demogrāfiju. Jāuzsver, ka savulaik bijušais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis atņēma finansējumu – 50 000 latu šā krājuma izdošanai. Ja nebūtu latviešu uzņēmēju, kuri ziedoja aptuveni 40 000 eiro, krājums nebūtu ieraudzījis dienasgaismu.
Mums ir doma izdot to arī angļu valodā, un tad gan, manuprāt, līdzās jau veiktajiem pētījumiem jābūt rakstiem par to, kas ir Latvija un kāda ir tās ģeopolitiskā situācija. Nevienas grāmatas ne angļu, ne krievu valodā par Latviju nav. Varbūt pat svarīgāk būtu izdot grāmatu krieviski, jo Krievijā ir milzīga dezinformācija par Latviju.
Starptautiskajā zinātnisko institūtu izvērtējumā LU Latviešu valodas institūts un Latvijas vēstures institūts, kuru pētnieki ir krājuma rakstu autori, novērtēti zemu. Kāpēc?
Trijiem no četriem mūsu krājuma sējumiem autori nāk no zinātniskajiem institūtiem, kuri novērtēti ar divnieku. Tas divnieks nozīmē, ka viņi ir adekvāti spēlētāji nacionālajā līmenī. Vienīgi Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts novērtēts ar četrinieku, kas nozīmē, ka tas ir starptautiski atpazīstams. Starp citu, Technopolis group (Lielbritānijas uzņēmums, kas pēta zināšanu radīšanu un to praktisku izmantošanu un bija iesaistīts Latvijas zinātnisko institūtu izvērtējumā), uzzinājis, ka tiek gatavots pētījums par latviešu valodas gramatiku, bija izbrīnīts, kādēļ mums tas svarīgs. Technopolis mūsu krājumu droši vien arī novērtētu ar atzīmi starp 2 un 3. Nacionālie aspekti Eiropā vairs nav populāri. Eiropas fondu finansējumu nevar izmantot nacionāliem pētījumiem.
Jūsuprāt, pētījums, piemēram, par latviešu vārda cilmi baltu valodas pētniekiem ārpus Latvijas nebūtu interesants?
Ja šāda pētījuma veikšanā būtu iesaistīti arī Lietuvas zinātnieki, iespējams, tas kā reģionāls projekts saņemtu Eiropas finansējumu. Taču, ja es Eiropas fondos pieprasītu naudu pētījumiem, kas saistīti ar nacionālās identitātes veidošanos, nedabūtu ne centu. Tādēļ arī krājums izdots, liekot lietā Latvijas valsts pētījumu programmas finansējumu. Es uzskatu, ka pētījumi nacionālās identitātes apzināšanai ir nacionālas valsts atbildība.
Jāatzīst, ka pat man būtu grūti uzrakstīt akadēmisku pētījumu angļu valodā. Humanitārajos institūtos daudziem būtu grūtības uzrakstīt pētījumus angļu valodā. Šie institūti ar cilvēkiem viņu vecumā nevar konkurēt Eiropā. Ko darīt – Latvija ir vecu cilvēku zeme, arī zinātnē. Daudzi jaunās paaudzes vēsturnieki brauc uz Norvēģiju mežus cirst, jo tur var vairāk nopelnīt nekā Latvijas zinātnē. Pētījumi par viduslaiku pilīm Latvijā vai to, kā vācieši ieņēma Tērvetes pili – šie jautājumi ir pārāk lokāli, lai Eiropa tos finansētu. Domāju, tagadējā izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete humanitārajām zinātnēm kaut ko atmetīs, bet patiešām atmetīs šā vārda vistiešākajā nozīmē.
Pirms intervijas jūs bijāt iesaistīts diskusijā par Satversmes preambulu. Kāds ir jūsu viedoklis par tās nepieciešamību?
Pašreizējais teksts mani apmierina. Tur ir pieminētas demokrātiskās vērtības. Es gan īsti nesaprotu, kas ir «latviskā dzīvesziņa», tas ir dievturu lietots jēdziens. Arī par atsauci uz kristīgajām vērtībām būtu vērts vēl diskutēt. Es pat īsti nezinu… Ja par to diskutē, ir sabiedrības spiediens, ka vajadzīga Satversmes preambula, ir vēlme to pieņemt, tad preambulu pēdējā versijā varētu pieņemt. Bet vai vajadzētu? Vai vajadzētu to pieņemt pašlaik? Vai Saeima ir morāli tiesīga to darīt? [Preambulas pieņemšana] ir juridisks, politisks jautājums. Kāds cits Saeimas sastāvs var preambulu atcelt. Neesmu pārāk liels preambulas atbalstītājs, bet noteikti neesmu arī pretinieks. Katrā gadījumā Satversmes preambulai vajag sabiedrību vienot, nevis šķelt.
Jūs esat kādreiz atsaucies uz 1841.gadā vācu ģeogrāfa un etnogrāfa J.G.Kola rakstīto, ka dažās muižās latvieši ir izolēti un brutāli, citviet godīgi un civilizēti. Taču vispār latviešus nicinot par nevīrišķību un gļēvulību. Kādi, jūsuprāt, ir latvieši mūsdienās?
2009.gadā, visdziļākajā krīzes laikā, 59% latviešu bija apmierināti ar dzīvi. Pērn – 68%, kamēr Eiropas Savienībā vidēji – 75%. Manuprāt, tas liecina par latviešu pieticību. Vidējais latvietis dzīvo nesalīdzināmi sliktāk par vidējo eiropieti, bet ir gandrīz tikpat apmierināts ar dzīvi. Tomēr mani ļoti uztrauc emigrācija, demogrāfija un tas, ka Latvija kļūst par vecu cilvēku zemi. Polarizētu zemi, kur dzīves līmenis pilsētās un laukos ļoti atšķiras. Nekad Latvijas vēsturē nav bijis tā, ka lauki izmirst. Domāju, esam krustcelēs. Ja izdosies saimniecību tuvākajos 10 – 15 gados pacelt, ja izdosies izveidot mehānismu, kas motivēs emigrējušos latviešus atgriezties Latvijā, būs labi. Ja tas netiks panākts, būs jāceļ mūsu izglītības līmenis, prasmju un uzņēmības pakāpe. Jācitē Rainis, kurš teica, ka latvieši ir daudz apdāvinātāki par krieviem, vāciešiem un šveiciešiem.
5 latvieša īpašības
Čaklums, darbīgums
Apdāvinātība
Pacietība, iecietība, nevardarbība
Sīkstums
Skaudība
Komentāri (26)