Quo vadis, Ekonomikas ministrija?

Latvijas iedzīvotāji jau tagad sponsorē koalīcijas partijas bijušo un esošo sponsoru daudzmiljonu biznesus

Par aktuālajiem politiskajiem notikumiem ap Ekonomikas ministrijas vadības izvēli, jauno valdību, elektrības cenām un gaidāmajām vēlēšanām, piedāvāju nelielu ieskatu ministrijas pēdējo gadu darbībā – izvirzītajās prioritātēs, uzdevumos, kā tai veicies ar to realizāciju un kam vienkāršajam Latvijas iedzīvotājam būtu jāpievērš uzmanību šajā situācijā. Ar cerību, ka raksta beigās uzskaitītie trīs galvenie jautājumi tiks tuvākajā laikā atrisināti un jau līdz vēlēšanām dzīvosim labāk.

Īsi atskatoties uz to, kā mums gājis ar Ekonomikas ministrijas vadības izvēli, jāsaka – ne īpaši spīdoši – tās vadībā pabijuši gan tādi bēdīgi slaveni politiķi kā Ingrīda Ūdre, stabilitātes garants Aigars Kalvītis un viņa Tautas partijas kolēģis Aigars Štokenbergs, gan arī Artis Kampars – cilvēks, kurā laikā LR Ekonomikas ministrijā bija tādas aktualitātes kā 630 tonnu valsts degvielas rezervju pārdošana zem tirgus cenas par 25 santīmiem litrā, valsts būvinspekcijas likvidēšana, slavenā “tumbočkas” lieta un Kampara nespēja ticami aizpildīt amatpersonas deklarāciju, kā arī partijas draugu biznesa pabalstīšana – gan sadalot zaļās enerģijas kvotas “Vienotības” sponsoriem un pietuvinātiem cilvēkiem, gan veicot vairāku desmitu miljonu latu injekcijas citu sponsoru bioetanola ražotnēs. Patiesi, dažādu aktuālu jautājumu Ekonomikas ministrijā Kampara laikā netrūka, bija viss kas, tikai ne Latvijas ekonomikas attīstība.

Par Daniela Pavļuta laiku un pašreizējā ministra Vjačeslava Dombrovska plānoto darbu – aplūkošu tos kopā. Neapskatīšu EM pieņemtās stratēģijas, MK noteikumus, likumu grozījumus u.c., bet lietas, kas ir būtiskas ikkatram no mums – tāpēc, ka ir svarīgi, lai Pavļuta kunga iesāktie darbi tiktu turpināti un pabeigti. Manuprāt, zemāk minēto trīs lēmumu pieņemšana (vai nepieņemšana) būtiski ietekmēs Latvijas iedzīvotājus un to finansiālo situāciju.

Pirmkārt, ātro kredītu joma

Šajā jomā bija grozījumi, ko D.Pavļuts iesāka virzīt, bet neizdarīja to līdz galam – EM būtu varējusi panākt būtisku ātrās kreditēšanas jomas ierobežojumu pieņemšanu, kas pozitīvi ietekmētu tieši vismazāk aizsargāto sabiedrības iedzīvotāju maciņus. Pēc “Nozare.lv” datiem, vismaz 22% Latvijas iedzīvotāju ir izmantojuši šos kredītus, pusei (!) ir problēmas tos atdot.

2013.gada pirmajā pusē, pēc PTAC informācijas, lielākā daļa nebanku kredītu bija tieši ātrie kredīti – caur tiem tika izsniegti 68 miljoni latu. Procentu likmes šiem kredītiem svārstās no 180% līdz pat 1500% gadā. Nav nepieciešama augstākā izglītība matemātikā, lai saprastu, ka, ierobežojot šīs likmes, var panākt būtisku ietaupījumu iedzīvotāju maciņiem. Nosakot šīs likmes ierobežojumu uz 100% (vai zemāk, kā citās attīstītajās valstīs, nedzīvojam taču Āfrikā), kā to paredzēja EM virzītie grozījumi likumā, Latvijas iedzīvotāji ietaupītu vairākus miljonus, iespējams, pat desmitus miljonu latu gadā. Tas būtu ļoti nozīmīgs panākums, ko visi Latvijas iedzīvotāji novērtētu.

Otrkārt, valsts uzņēmumu valdes un padomes

Kāda ir situācija valsts uzņēmumos, kuru kopējā pārvaldība ir Ekonomikas ministrijas atbildības joma? Slikta, katastrofāla vai, kā jau parasti? Par „tiesiskuma koalīcijas” darbību spriediet paši: par “Latvijas valsts ceļiem” galvenais atbildīgais cilvēks ir sliktas kvalitātes izglītību ieguvušais sociālais pedagogs R.Freimanis; M.Greste, kurš amatu a/s “Pasažieru vilciens” valdē zaudēja ar skandālu par auto līzingu, tika bez problēmām iecelts VRC “Zasulauks” valdē, tāpat arī a/s “Pasažieru vilciens” vadītājs N.Freivalds, kurš tika vainots par vilcienu iepirkuma izgāšanos (šis iepirkums četru gadu laikā tā arī nav noslēdzies).

Nekas netraucēja koalīcijai arī tādus caurkritušus politiķus kā A.Štokenbergu, O.Pulku, Ē.Škaparu u.c. salikt valdēs un padomēs, savukārt pats Pavļuts gan Privatizācijas aģentūras, gan “Latvenergo” meitasuzņēmuma “Sadales tīkls” u.c. valsts uzņēmumu valdēs lika sev pietuvinātus cilvēkus. Lieki teikt, ka neviens no nosauktajiem cilvēkiem nepiedalījās nekādā konkursā, „tiesiskuma koalīcijas” cēlie principi uz brīdi visiem piemirstas un viss bija kārtībā.

Un vai kaut kas ir ticis darīts, lai šī sistēma mainītos? Runas par dažādām valsts kapitālsabiedrību pārvaldes reformām virmo gaisā jau daudzus gadus. Valda Dombrovska valdība šā jautājuma kompleksu risināšanu veica, kā sākumā šķita, sperot atbildīgu soli, Pārresoru koordinācijas centra ietvaros izveidojot darba grupu jautājuma risināšanai. Darba grupa pusotru gadu strādāja, pagājušā gada maijā iesniedzot valdībā informatīvo ziņojumu.

Paralēli tam 2012.gada nogalē valdība ar Dombrovski priekšgalā burtiski dubultoja valsts uzņēmumu valžu atalgojumu, tam dažos gadījumos sasniedzot jau 8500 latus mēnesī. Šī algu palielināšana notika pēkšņi un nesaistīti ar darba grupas iesākto kapitālsabiedrību izvērtējumu. Neskatoties uz to, tā kā informatīvais ziņojums tika pabeigts, tika izstrādāts arī likumprojekts un 2013.gada septembrī Saeima 1.lasījumā atbalstīja Publisko personu kapitālsabiedrību un kapitāla daļu pārvaldības likuma projektu, savukārt tad tas apstājās un līdz 2.lasījumam Saeimā šis likumprojekts tā arī nenonāca.

Treškārt, zaļā enerģija un elektrības cenas

Šis nu ir jautājums, par ko pēdējā laikā ir izteikušies daudzi, gan nozares eksperti, gan pats ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis. Fakti ir tādi, ka Igaunijā elektroenerģijas tirgus mājsaimniecībām ir atvērts, Lietuvā atvērts visām kompānijām, bet Latvijā – pagaidām slēgts.

Saskaņā ar “Eurostat” datiem, Igaunijā par elektrību 2013.gadā mājsaimniecības maksāja par 13% mazāk nekā Latvijā patlaban, bet Lietuvā par 8 eiro centiem mazāk par kilovatstundu. Tas ir jau tagad, pirms plānotās cenu gandrīz dubultošanas Latvijā no 2014.gada pirmā aprīļa.

Otrs fakts ir, ka a/s “Latvenergo” potenciāli konkurējušās kompānijas Igaunijas “Enefit” u.c. pārstāvji ir skaidri norādījuši, ka plānotā tirgus atvēršana mājsaimniecībām Latvijā ir izstrādāta par labu a/s “Latvenergo”, radot konkurentiem nepamatotas papildu izmaksas, izvirzot tām dīvainus nosacījumus, mākslīgi paaugstinot elektrības gala cenu un mazinot vēlmi ienākt Latvijas tirgū.

Trešais fakts ir, ka obligātais iepirkums zaļajai enerģijai par dubulto tarifu, kas būtiski palielina elektrības cenu jau tagad, bija politisks lēmums un joprojām ir tikai paša ekonomikas ministra varā to grozīt vai arī nepiemērot paaugstinātu tarifu šādiem iepirkumiem, tādējādi būtiski samazinot cenu Latvijas gala patērētājiem. Retorisks jautājums, kāpēc ekonomikas ministra darba kārtībā šis jautājums nav nonācis.

Ceturtais fakts – a/s “Latvenergo”, kā zināms, ir uzņēmums, kurš regulāri strādā ar daudzmiljonu peļņu – 2012.gadā tā bija 35,7 miljoni latu, savukārt 2013.gada pirmajā pusē – jau 20,2 miljoni latu. Kāpēc nepieciešama tik liela peļņa un iedzīvotājiem jāpārmaksā par elektrību, šķiet, arī ir retorisks jautājums, uz kuriem atbilde zināma vien politiķiem, kuri sadala šo peļņu un valsts budžetu.

Un piektais fakts – a/s “Latvenergo” meitas kompānijas jau tagad strādā gan Lietuvas, gan Igaunijas tirgos un spēj tur pārdot elektroenerģiju krietni lētāk nekā Latvijā un vēl strādāt ar peļņu. Secinājumus izdariet paši.

Mani secinājumi ir tādi, ka man gribētos būtiski oponēt esošajam ekonomikas ministram Vjačeslavam Dombrovskim, kurš ir publiski teicis, ka „jebkurā gadījumā Latvijā reiz būs jāmaksā par elektroenerģiju tik, cik tā patiesi izmaksā”.

Nē, Dombrovska kungs, Latvijas iedzīvotāji jau tagad par elektroenerģiju maksā būtiski vairāk nekā tā patiesi izmaksā. 

Latvijas iedzīvotāji jau tagad sponsorē jūsu koalīcijas partijas bijušo un esošo sponsoru daudzmiljonu biznesus, sākot ar ekspolitiķu, tai skaitā jau pieminētā Kalvīša mazajiem HES, kas tika sabūvēti 90-to gadu beigās kā sēnes pēc lietus, un beidzot ar bioetanola ražotnēm, vēja enerģiju un biogāzi – šajās jomās liela daļa biznesu pieder A.Šķēlem, A.Lembergam, O.Berķim D.Vaitaitim un citiem ietekmīgiem partiju sponsoriem. Katra šī joma prasa miljonus no a/s “Latvenergo” katru gadu, bet patiesībā no Latvijas iedzīvotāju maciņiem. Tuvojas vēlēšanas. Ceru, ka Latvijas Republikas ekonomikas ministrs to apzinās.

Autors ir neatkarīgs pētnieciskais žurnālists