Žēl, ka politikas vietā apspriežam vecumu un dzimumu
Tehnokrāte – tas ir viens no raksturojumiem, ko sabiedriskajā telpā dzirdam par uz valdības vadītāja amatu pretendējošo Laimdotu Straujumu. Tā kā man tiešas saskarsmes ar L.Straujumu līdz šim nav bijis, un viņas uzskatus nezinu, tad atliek vien paļauties uz “zinātājiem”, kuri tik droši un pārliecinoši bārsta dažādus apgalvojumus par viņu. Laikam jau zina, ko runā un raksta.
Tomēr drošības labad, kad darīšana ir ar svešvārdu, ieskatījos “Latviešu valodas vārdnīcā” (Rīga, “Avots”, 1998). Tur tāda vārda vispār nav. Tad nu meklēju tīmekļa vietnē tezaurs.lv, kur sadaļā “Skaidrojošā vārdnīca” atrodu skaidrojumu vārdam tehnokrāts (-e). Tas izrādās ir “tehnokrātijas piekritējs, pārstāvis”. Meklēju, ko nozīmē vārds “tehnokrātija”. Un, lūk, ko atrodu – “tehnokrātija – uzskats, arī sabiedriska kustība, kuras pamatā ir pārliecība par tehnizācijas, industrializācijas izcilu nozīmi sabiedrības attīstībā; tehnikas speciālistu, inženieru kopums, kas pārvalda sabiedrību”.
Paskatoties L.Straujumas dzīves un darba gājumu, tur parādās viņas matemātiķes izglītība, ekonomikas doktores grāds un darbs dažādās ar lauksaimniecības nozari un valsts pārvaldi saistītās iestādēs, taču nekas par tehniku vai inženieriem. Iespējams, ka, pat nebūdama inženiere un ar tehniku saistīts cilvēks, viņa tiešām aizraujas ar tehnizāciju un industrializāciju, taču to līdz šim gan nav izdevies noskaidrot.
Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Latvijas plašsaziņas līdzekļiem ir vairāk interesējuši dzimuma, vecuma un harismas (no skaidrojošās vārdnīcas – harisma ir personas autoritāte, kas saistīta ar izcilām, fascinējošām personiskām īpašībām – spilgtām runas dāvanām, gudrību, pievilcīgu ārieni vai suģestiju) jautājumi.
Par lietas būtību
Var jau būt, ka manis izmantotās vārdnīcas ir novecojušas un ka ierēdniecību mūsdienās dēvē par tehnokrātiju neatkarīgi no tā, ko saka vārdnīcas. Tomēr dīvaini ir cilvēku, kurš pilnus divus gadus ir ieņēmis politisku – ministra – amatu, joprojām saukt par ierēdni, tehnokrātu utt. Vai smīkņāt kā par “zemnieci”, kura vadījusi tādu dīvainu un nevienam it kā nevajadzīgu Zemkopības ministriju.
Protams, ka lauksaimniecībā, zvejniecībā un mežu apsaimniekošanā ir nodarbināts salīdzinoši neliels iedzīvotāju skaits, tomēr, paraugoties mūsu valsts kartē, ir acīm redzams, ka lauki, meži un jūras piekraste veido lielāko daļu mūsu valsts teritorijas. Un tas, kā mēs to apsaimniekojam, ir tieši Zemkopības ministrijas atbildība. Līdz ar to varētu teikt, ka tā ir pat ļoti nozīmīga ministrija. Mans nolūks nav šeit runāt L.Straujumas vietā. Gan tāpēc, ka man nav līdz galam īsti skaidrs, kāpēc un kā tieši viņa tika izvēlēta par valdības vadītāja amata kandidāti, gan arī tāpēc, ka es nezinu, ko viņa domā un uzskata. Mans nolūks ir vērsties pie amata brāļiem žurnālistiem un lūgt, lai viņi dara savu darbu tikpat labi, kā to pieprasa no tiem pašiem politiķiem un ierēdņiem.
Vai tad ir tik grūti tā vietā, lai apspriestu vecumu, dzimumu un vēl citas dīvainas lietas, izvērtēt ministres līdzšinējo darbību vai pajautāt viņai pašai, kādi ir viņas politiskie uzskati un domas valstij svarīgos jautājumos? Pat ja neesam saņēmuši no “Vienotības” un tās politiskajiem partneriem atbildes par šo sasteigto un noslēpumaino izvēli, tas jau ir noiets posms. Ja reiz kandidāts ir izvēlēts, un tas, visticamāk, vadīs mūsu valdību un valsti lielāko daļu no šā gada, tad ar steigu būtu jāķeras noskaidrot, ar kādiem politiskiem uzskatiem un mērķiem mums jārēķinās. Diezin vai ar to vien būs gana, ka tiks turpināts “Dombrovska kurss”.
Neglīta aina
Tas, kas straujajā tīmekļa, peļņas un reitingu laikmetā plašsaziņas līdzekļiem nav vēlmes iedziļināties un vērtēt lietas pēc būtības, nav nekāds jaunums vai noslēpums. Tomēr gadījums ar L.Straujumu parāda pavisam neglītu ainu, kur plašsaziņas līdzekļi un kolēģi žurnālisti sabiedriskajos tīklos nekaunas lietot tādus apzīmējumus un iztirzāt tādas tēmas, kas vairāk iederas anonīmo interneta komentāru kategorijā nevis attīstītas sabiedrības sabiedriskajā sarunā par tik būtiskiem jautājumiem kā savas valsts pārvaldīšana. Ko iegūstam paši un sabiedrība kopumā, ja nicinoši izsakāmies par sievietēm, pensijas vecuma cilvēkiem, zemniekiem utt.?
Ja reiz sagaidām tik daudz un esam tik prasīgi pret politiķiem, ierēdņiem un citiem plašsaziņas līdzekļu starmešu gaismā nonākušajiem sabiedrības locekļiem, tad būtu īsi vietā arī pašiem paraudzīties spogulī un pavērtēt, kā darām savu darbu un kādā virzienā vedinām mūsu sabiedrību. Galu galā arī mums sabiedrība ir dāvājusi savu uzticību to godam pārstāvēt.
Autore ir neatkarīgā žurnāliste
Komentāri (32)
Alise 08.01.2014. 14.24
Paldies autorei, ļoti labi noraksturota šī brīža žurnālistika.
Un autores teksta šīs frāzes:
“Mans nolūks ir vērsties pie amata brāļiem žurnālistiem un lūgt, lai viņi dara savu darbu tikpat labi, kā to pieprasa no tiem pašiem politiķiem un ierēdņiem.
Vai tad ir tik grūti tā vietā, lai apspriestu vecumu, dzimumu un vēl citas dīvainas lietas, izvērtēt ministres līdzšinējo darbību vai pajautāt viņai pašai, kādi ir viņas politiskie uzskati un domas valstij svarīgos jautājumos?”
“Ja reiz sagaidām tik daudz un esam tik prasīgi pret politiķiem, ierēdņiem un citiem plašsaziņas līdzekļu starmešu gaismā nonākušajiem sabiedrības locekļiem, tad būtu īsi vietā arī pašiem paraudzīties spogulī un pavērtēt, kā darām savu darbu un kādā virzienā vedinām mūsu sabiedrību. Galu galā arī mums sabiedrība ir dāvājusi savu uzticību to godam pārstāvēt.”
būtu vērts izlasīt, iegaumēt un apdomāt ne tikai žurnālistiem, bet absolūti visiem un attiecināt visiem arī uz sevi.
0
Ieva 08.01.2014. 14.53
Es varu pievienoties autores aicinājumam būt korektam. Diemžēl Latvijas žurnālistikā prevalējošs ir žurnālistikas koncepts. Lai autore mani labo, ja man nav taisnība. Tieši revolveržunālisti tiek uzskatīti par labākajiem žurnālistiem- Nagla, Jaunalksne. Diemžēl arī Rēders, Sprinģe, Bojārs iet viņu pavadā. Un tas varbūt ir aktuāli un asi, bet tur nav ne smakas nav no tolerances, korektuma. Intervējamo iedzīšana stūrī, nepārtraukta pārtraukšana, tur tiek uzskatīta par labo toni. Laba ziņa netiek uzskatīta par ziņu, publicēšanas vērtas ir tikai negācijas, kas par katru cenu ir jāuzrok. Un šī mērķa vārdā tiek piekārtots viss pārejais… kaut vai būtu pār līķiem jāiet.
Runājot par Straujumu- neapšaubāmi tā ir kompromisa figūra. Iespējams, ka Straujuma piekrita tādēļ, ka viņai vairs nav ko zaudēt (pensijā var aiziet jebkurā laikā). Straujuma nav salīdzinām ar Dombrovski, protams, bet viņa visdrīzāk var šo “caurumu”- 9 mēnešus aizpildīt. Un var viņai tikai pateikt paldies, ka viņa šo darbu ir uzņēmusies.No tā tad arī būtu jāiziet, arī saprotot, ka jaunā valdība principiāli nevar būt labāka par iepriekšējo – jo laiks līdz vēlēšanām ir par mazu, lai iestrādātos un sevi pierādītu…
Un vārds “tehnokrāts” man nešķiet slikts, kā tas, izskatās, šķiet autorei. Drīzāk tas ir sinonīms organizētībai un loģiskumam, ne emocionālismam un nepārdomātiem lēmumiem.
1
Ieva > Ieva 08.01.2014. 16.24
kļūdijaos kaut kā, laikam speļčekers “salaboja”
šis:
>Es varu pievienoties autores aicinājumam būt korektam. Diemžēl Latvijas žurnālistikā prevalējošs ir žurnālistikas koncepts.
bija domāts šitā:
Es varu pievienoties autores aicinājumam būt korektam. Diemžēl Latvijas žurnālistikā prevalējošs ir revolveržurnālistikas koncepts.
0
Andis 08.01.2014. 20.17
“Mans nolūks ir vērsties pie amata brāļiem žurnālistiem un lūgt, lai viņi dara savu darbu tikpat labi, kā to pieprasa no tiem pašiem politiķiem un ierēdņiem”
Zelta vārdi.
Kad pats strādāju ministrijā un pašvaldībās, biju šokā par to, cik superaugstas prasības tiek piemērotas VISIEM ierēdņiem (viņiem bezmaz jāparedz un jākontrolē visas planētas elementārdaļiņu kustības gadsimtiem uz priekšu) un cik izcili zemā kvalitātē strādā žurnālisti – ar ļoti retiem izņēmumiem. Pārsvarā žurnālists nespēj pareizi atreferēt ierēdņa teikto (diktofona ieraksts, acīmredzot, te neko nespēj palīdzēt) un tad ierēdnis tiek padarīts par vainīgo, ka pats tādas muļķības sarunājis.
Protams, pēc iespējas centos pieprasīt melnrakstu, lai to izlabotu. Bieži atteicās, tad nu nācās sakost zobus un gaidīt, kas tiks publicēts. Ja atsūtīja, nereti viss bija tik greizi, ka nopūtos un pats visu no nulles uzrakstīju. Ja paveicās, tad manis uzrakstītais (ar žurnālista parakstu :) tika tā arī nopublicēts.
Bet vienmēr kā trekns darvas traips ir uzkleķerēti virsraksti. Es nezinu, kas tos virsrakstus izdomā, bet šie cilvēki dzīvo kaut kādā paralēlajā pasaulē un parasti nespēj orientēties, par ko ir raksti. Agrāk vēl tā, bet tagad, interneta laikmetā bieži vien izlasa tikai virsrakstus un metas uzreiz komentēt. Tad nu var brīnīties, kas tur vispār notiek…
1
Vineta Ungailo > Andis 08.01.2014. 21.39
pilnīgi precīzi.
lasot žurnālistu sacerējumus par tēmām, kuras vairāk vai mazāk pārzinu, mati ceļas stāvus, kādas aplamības tiek sarakstītas. pieņemu, ka tieši tādā pašā kvalitātē žurnālistika ir arī par tēmām, kuras nepārzinu, un var vienīgi pašausmināties, kādas muļķības man visticamāk tur iebaro.
tāpat cik nav bijuši gadījumi, kad vienkārši tekstus sajauc, manus vārdus ieliek kādam citam mutē vai otrādi, vienkārši paņem citātu un ieliek to savā tekstā bez jebkādas atsauces uz avotu, utt.
par virsrakstiem – īpaši Tvnet – vienkārši ieliek klaju nepatiesību, kuru var atšifret tikai izlasot visu tekstu un arī tad ne vienmēr. vai tiešām žurnālistiem nekāda atbildība par nepatiesas vai maldinošas informācijas izplatīšanu neeksistē?
0