Savdabīgas sakritības politikas aktualitātēs
Tikko sākusies sabiedriskā saruna par Latvijas Republikas Satversmes papildināšanu ar preambulu, Rīgā ieviestās atšķirīgās transporta biļetes iezemiešiem un pārējiem, kā arī spraigā ķīvēšanās ap termiņuzturēšanās atļauju pārdošanu izskatās pēc trim savā starpā nesaistītām tēmām, jo pat šajos jautājumos dažādās ierakumu pusēs esošie politiskie spēki ir katrā gadījumā citi.
Tomēr, vairāk piedomājot, šajās paralēli noritošajās sarunās var saskatīt ļoti skaidras līnijas, kas iezīmē divus atšķirīgus pasaules uzskatus, pat ja virspusēji saskatāmais dalījums neiet pa tradicionāli ierasto dalījuma līniju starp tiem, kam PSRS sabrukums bija labākais dzīves notikums, un tiem, kam tā bija dzīves lielākā katastrofa. Dažādu iemeslu dēļ – vai tā būtu vienaldzība, nihilisms, pārprasts internacionālisms, savtīgums vai materiālās labklājības prioritāte pār visu – tradicionālā dalījuma līnijas abās pusēs var atrast atšķirīgu uzskatu pārstāvjus.
Nekā jauna
Izdzirdot un izlasot pirmos vērtējumus par Egila Levita piedāvāto Satversmes preambulu (daži no tiem pasteidzās pa priekšu pašam piedāvājumam), varēja rasties iespaids, ka E.Levits ir kaut ko ļoti daudz jaunu izdomājis un sastrādājis. Kad izlasīju piedāvāto preambulas tekstu un zinātnisko komentāru, tad ar zināmu humora devu jāsaka, ka E.Levits drīzāk ir paslinkojis.
Neko jaunu jau viņš nav izdomājis, vien nosaucis vārdos lietas, kas bija zināmas, bet ne vienmēr melns uz balta uzrakstītas. Tieši tāpēc izbrīna plašsaziņas līdzekļos manāmā vīpsnāšana, no vienas puses, un zināma panikas celšana no otras puses par latviskās dzīvesziņas un kristīgo vērtību uzsvēršanu, ģimenes nozīmes pieminēšanu un latviešu nācijas īpašās lomas Latvijā pieminēšanu piedāvātajā preambulas tekstā.
Tad nu jājautā satrauktajiem prātiem, no kurienes radies šīs valsts nosaukums, ja latviešu nācijai tās izveidē nav nekādas īpašas lomas? Un kādēļ gan paši tik labprāt izmantojat šīs konkrētās valsts noteiktās brīvdienas Ziemassvētkos, Lieldienās un Jāņos, ja reiz par Latvijas piederību kristīgajai pasaulei un vienlaikus uzticību senajai latviešu dzīvesziņai neko līdz šim neesat dzirdējuši?
Laikam jau tomēr ar preambulas teksta piedāvājumu E.Levits būs trāpījis tieši naglai uz galvas, ja reiz tā sacēlusi tik lielus mutuļus.
Latvijas Satversmei nav nekādas vainas arī bez preambulas, taču tās rakstītāji pirms vairāk nekā deviņdesmit gadiem nevarēja pat ļaunākajos murgos iedomāties to, kas vēlāk notika ar viņu izloloto valsti un kā sekas tik stipri mēs jūtam vēl šodien. Tieši tādēļ ir ļoti loģiski un dabiski, saskaroties ar jauniem šķēršļiem, tajā skaitā mūsu pašu muļķību un nezināšanu, Satversmi pastiprināt un vēlreiz apliecināt tās viedumu un nozīmi. Turklāt darīt to reizi deviņdesmit gados nav nemaz tik bieži.
Kāda īsti atbildība
Viens no E.Levita sīvākajiem oponentiem šajā jautājumā Saskaņas centra pārstāvis Andrejs Elksniņš jau 15.jūlijā “Delfos” rakstīja, ka “Latvijas tautai noteikti nāktu par labu, ja Satversmi papildinātu ar tādām vērtībām kā sociāla atbildība, iespēju vienlīdzība, diskriminācijas izskaušana”. Līdzīgus argumentus min arī citi E.Levita kritiķi, kuri, acīmredzot, vairāk sliecas Satversmi uzskatīt par Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pielikumu, nevis konkrētas nacionālas valsts pamatlikumu.
Nevar nepiekrist, ka sociālā atbildība ir svarīgs jēdziens mūsdienās, turklāt E.Levits arī piedāvā noteikt, ka “Latvijas valsts savā darbībā it sevišķi ievēro demokrātiskas, tiesiskas, sociāli atbildīgas un nacionālas valsts virsprincipus, atzīst un aizsargā cilvēktiesības, tostarp mazākuma tiesības”. Taču paliek jautājums, ko katrs saprot ar sociālo atbildību. Vai Latvijas valstij un tās sabiedrības locekļiem jābūt sociāli atbildīgiem, pirmkārt, pret saviem līdzcilvēkiem savas valsts teritorijā jeb jācīnās ar abstraktām visas cilvēces problēmām.
Nepārprotiet, mēs esam daļa cilvēces, un par tās problēmām mums arī jārūpējas, taču labāk jau sākt tomēr ar kārtības ieviešanu pašu mājās. Un te nu nonākam pie sociālās atbildības Rīgas sabiedriskā transporta biļešu jautājumā un Latvijas valsts iedzīvotāju šķirošanā. A.Elksniņa partijas biedrs Rīgas domes vadītājs Nils Ušakovs (“Par biļetēm. Bez politikas”, Delfi, 7.oktobris) cita starpā raksta, ka lēmumā par biļetēm nav nekādas politikas, tā ir tīrā ekonomika, un kaimiņu pašvaldību vadītāji “būdami saimniecisku subjektu vadītāji”, atradīšot kopīgu valodu. Un kur tad paliek sociālā atbildība? Vai tā jāprasa tikai no valsts valdības, kamēr pašvaldībā darbojas tikai ekonomiski likumi?
Patiesībā jau neviena lielāka vai mazāka sabiedrības struktūra nedarbojas pilnībā tikai ekonomiskās kategorijās. Pat uzņēmumiem ir jāuzņemas sociālā atbildībā lielākā vai mazākā mērā, ja tie vēlas darboties ilgtermiņā un noturēt savus darbiniekus. Nemaz nerunājot par pašvaldībām. Tieši tāpat no pilsētas vai jebkuras pašvaldības pārvaldīšanas nevar atraut arī politiku, jo tas pēc būtības ir politisks process – sabiedrība pati tādā veidā sevi pārvalda, arī tad, ja pieņemami lēmumi par kopējām kanalizācijas un ūdensvadu sistēmām vai transporta jautājumiem.
Bez pamatiem
Te nu parādās arī līdzība ar termiņuzturēšanās atļauju tirgošanu. To aizstāvji kā galveno argumentu min ekonomisko labumu, ko it kā Latvijas valstij dod to tirgošana, negribēdami dzirdēt neko par citiem iespējamiem aspektiem. Savukārt uz tiem – nevienlīdzības padziļināšanās, nacionālās identitātes apdraudēšana – norāda tie, kurus uztrauc atļauju tirgošana. Proti, viņi šajā procesā saskata visus aspektus – sociālos, politiskos un ētiskos. Un pamatoti, jo, ja mēs vadāmies tikai pēc ekonomiska izdevīguma, tad par labu mazās Latvijas un latviešu tautas pastāvēšanai nav neviena argumenta.
Pēc tādas loģikas arī Rīgai nav nekāda sakara ar pārējo Latviju. (Te gan paliek dilemma, kāpēc nepensijas vecuma un bezbērnu rīdziniekiem būtu jāatbalsta Rīgas pensionāri un skolēni. Tīri ekonomisku argumentu tam nav. Un ar ko tad atšķiras pārējo rīdzinieku sociālā atbildība par citu cilvēku bērniem un pensionētiem vecākiem, ja rīdziniekiem kopumā nav nekādas atbildības un saistības ar visiem pārējiem Latvijas iedzīvotājiem. Vai sociālās atbildības robeža ir identiska ar pilsētas robežu?)
Ja izvēlas atdalīt patiesībā neatdalāmas lietas, kā tas ir gan Rīgas biļešu jautājumā, gan uzturēšanās atļauju tirgošanā, tad, protams, loģiska ir arī nevēlēšanās redzēt Satversmi tās būtībā un vēsturiskajās kopsakarībās.
Tad to var uzskatīt nevis par dokumentu, kas precīzi definē pārvaldes principus konkrētā vietā zem saules, bet par vispārīgu dokumentu, kas visiem sola visu, bet patiesībā nevienam neko negarantē. Tādu konstitūciju, kas bija demokrātiskākā pasaulē un darbojās tikai uz papīra, mēs jau esam pieredzējuši pusgadsimta garumā.
Saknes dziļumā, zari plašumā
Taču ir vēl otra iespēja – sajust saknes dziļumā un zarus plašumā. Spēt saredzēt un novērtēt, no kā izaugusi mūsu valsts un tās Satversme, vienlaikus spēcīgi sajūtot arī savas personīgās saknes šajā valstī un kultūrā. Tad nav jābrīnās par to, kādās vērtībās balstāmies, kādas dziesmas dziedam un kādus varoņu godinām.
Tāds nu ir dabas likums, ka dziļas saknes palīdz arī zariem plašāk plesties. Aizsniedzot vistālākos Latvijas nostūrus un sajūtot kopību ar tiem un atbildību par tiem. Kaut vai tādēļ vien, ka tie, kas jūtas dziļi un apzināti iesakņojušies Latvijas valstī un kultūrā, iepriekšējās paaudzēs ir cēlušies no Latvijas novadiem un nejūtas no tiem atrauti arī šodien.
Sajūtot caur sevi spēcīgi ritam savas dzimtas un tautas vertikālo asi paaudžu garumā un horizontālo asi, kas savieno ar pārējiem sabiedrības locekļiem, nemaz nav žēl un grūti dalīties savos labumos un sajust sevi kā daļu no lielākas kopības ar kopīgu likteni. Tad arī vieglāk saprast, ka valsts un pašvaldības pārvaldīšanā viena no otras nav atraujamas sociālā, ekonomiskā un politiskā dimensija.
Autore ir neatkarīga žurnāliste
Komentāri (36)
austrisv 09.10.2013. 16.42
Pilnībā piekrītu raksta autorei, jo man arī sāp ši praktiski- izņirgāšanās par Latvijas valsti un tās pamatvērtībām, kura tik braši atskan daudzos masu saziņas līdzekļos!
Tāpēc arī vairs neskatos un neskatīšos Skats no malas, jo tajā raidījumā saaicinātie viens otru mēģināja pārspēt ar savu nihilismu pret Levita ierosmi.
Noteikti ši Levita preambula ir jāapstiprina saeimā, lai latviešiem vairs nebūtu pazemībā jāskrien uz vēlēšanu iecirkņiem aizstāvēt savu valodu un citas latviskās vērtības.
Pilnībā piekrītu raksta autorei un visiem saprātīgiem latviešu cilvēkiem, ka svarīgākais ir nostiprināt Latviju, kā nacionālu valsti, kas tik jau nu ļoti nepatīk Latvijā sanākušajiem cittautiešiem. patiesi, vai tad pirmās brīvvalsts laikā varēja paredzēt, kā un par ko pārvērtīsies Latvijas tauta okupācijas rezultātā, jo šie cilvēki taču naivi ticēja, ka 1920. gadā parakstītais miera līgums ar Krieviju, kurā tā uz mūžiem atteikusies no savām pretenzijām uz mūsu mīļo Latviju, tā arī to ievēros.
Latviešu tautas tiesības savā zemē ir jānostiprina , lai ko tas mums nemaksātu, jo tādi pārkrievoti elksniņi jau to vien gaida, lai visa mūsu tauta pārvērstos līdzīgi kā viņš. Nožēlojamais tirliņš- droši vien viņa māte ir cittautiete, kura nav iemācījusi šim pašam elksniņam cieņu pret zemi un tautu, kurā tas dzimis, un gan jau skaitās latvietis.
5
Signija Aizpuriete > austrisv 09.10.2013. 21.10
——Bet:”(..) Domāju, ka nokavēts, bet jāsāk ar bērnudārziem un tad jau viss būs kārtībā.” ============================================================================ Ar kuru vietu (ķermeņa daļu) domā? Redz, gudrinieces Zviedrijā arī ie-domājās – ir iespēja pamācīties – kā darīt nevajag. Izkūpēja gaisā tie zviedru miljoni integrācijai, jo ar galvu Zviedrijā daudz nedomāja.
http://www.youtube.com/watch?v=y30Ggx91vhU
0
Signija Aizpuriete > austrisv 09.10.2013. 21.30
——andrejs:”(..) Viņi taču dzīvo Krievijā, tikai iepirkties dodas uz Iļģuciema Maximu…”
============================================================================
Daudzu ES valstu iedzīvotāji Latviju apskauž, jo, piemēram UK viņiem “viņi” dzīvo kā Kongo džungļos, tikai izklaidēties vēlas Vestendā vai Totenhamā.
http://www.youtube.com/watch?v=rnfdrUnFe8c
0
ciparsone > austrisv 09.10.2013. 19.57
Manuprāt, precīzi nodefinējāt problēmu – mūsu politiķiem nav iekšu darīt to, kas nepieciešams (piemēram, izglītība latviešu valodā), tāpēc pirmsvēlēšanu gadā viņi izlīdzas darot to, kas ir iespējams (Satversmes preambula).
0
austrisv > austrisv 09.10.2013. 17.40
Es piekrītu teiktajam, bet kurš tad to spēs izdarīt, un galvenais, kuri ir spējīgi to pieņemt saeimā!!!!
Sāksies drausmīgs Krievijas uzkliedzieni un sankcijas, un kiberuzbrukumi utt!
pat par to aļošu taču tikai tāds nieks vien, bet kāda brēka un kiberuzbrukumi Igaunijai par statujas pārcelšanu uz kapiem.
Domāju, ka nokavēts, bet jāsāk ar bērnudārziem un tad jau viss būs kārtībā.
Tā taču dara ES dalībvalstīs, kur visiem iebraucēju bērniem bērnudārzos ir jārunā un jāmācās attiecīgā svalsts valsts valodā!
0
Ojārs > austrisv 09.10.2013. 16.49
Pilnībā piekrītu raksta autorei un visiem saprātīgiem latviešu cilvēkiem, ka svarīgākais ir nostiprināt Latviju, kā nacionālu valsti
—————
to var izdarīt tikai ieviešot latviešu valodu, kā valsts valodu, pārejot uz mācībām tikai valsts valodā, apturot jaunu iebraucēju pūļus.
Viena pati preambula neko nemainīs. Vairums kolonistu par to pat neko nezinās, nenojautīs, ka tāda vispār ir pieņemta. Viņi taču dzīvo Krievijā, tikai iepirkties dodas uz Iļģuciema Maximu…
0
Timurs Čuntonovs 09.10.2013. 14.04
Nezinu neko par seniem ritiem, bet kādēļ sākās runas ap Satversmes uzlabošanu ir skaidrs. Mēs visi kā auni gājām balsot par pašsaprotamu lietu, par kuru nav un nebija jābalso – par to, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda un nu nekādi nav attaisnojams okupācijas rezultātā ieviestas valodas – krievu valodas – pasludināšana par līdzvērtīgu.
P.S. Es personīgi negribēju iet uz to muļķīgo referendumu par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, jo negribas skraidīt pa vēlēšanu iecirkņiem tikai tādēļ, ka muļķis Lindermans pasvilpis. Taču, ko lai dara, ja reiz visi iet?.. Ja visi būtu ignorējuši šo provokāciju, tad – cita lieta. Visu cieņu Vairai Vīķei-Freibergai, bet simboliski bija tas, ka viņa ar putām uz lūpām aicināja visus latviešus kā auniem skriet un balsot, jo … pasaule nesapratīšot (ak, cik dzirdēts arguments!), bet pati nespēja nokārtot visu tā, lai varētu izpildīt savu patrotisko pienākumu balsot par latviešu valodu – tā vietā aizbrauca lasīt lekcijas uz Vjetnamu. Tas ir tāpat kā karā – jūs ejiet, ejiet – valsts briesmās! – bet es aizbraucu paēst ceptas varžu kājiņas uz Austrumiem.
5
Ojārs > Timurs Čuntonovs 09.10.2013. 14.49
. Kas attiecas uz lindermaņa organizētā referenduma ignorēšanu – pilnīgi manas domas, to pasākumu vajadzēja ignorēt,
————-
to skriešanu jau sagudroja liberasti no V. Pirms tam NA bija pozīcija, ka bij. okupantu ierosinātais referendums ir jāignorē. Pat A.Ozoliņš (laikam nebija pakonsultējies ar vadību) uzrakstīja garu komentu, kurā argumentēja, ka uz šo provokāciju nav jāreaģē, bet kādam dikti bija vajadzīgs, lai mēs tērētu savu laiku un skrietu uz iecirkņiem apstiprināt pašsaprotamas lietas. Svarīgas jau bija tikai balsis “par”. No visiem balstiesīgajiem “par” nobalsoja tikai 17%, bet tā ka bija balsotāji “pret”, tad sanāca,ka par okupantu valodas pilnīgu legalizāciju Latvijā nobalsoja 25%, bet pret bija 75%. Jājautā – kam tas bija izdevīgi?
0
Valdis Ozols > Timurs Čuntonovs 10.10.2013. 21.52
Hombros:. Ja visi būtu ignorējuši šo provokāciju
—–
Ja visi būtu ignorējuši šo pasākumu tad mēs nezinātu cik procentu latviešu ir krievu imperiālisma pakalpiņi
0
kristaps_drone > Timurs Čuntonovs 09.10.2013. 16.46
“bet kādam dikti bija vajadzīgs, lai mēs tērētu savu laiku un skrietu uz iecirkņiem apstiprināt pašsaprotamas lietas” – kaut kā izskatās, ka šis “kāds” bija vienotība, jo šis referendums bija lielisks iegansts mainīt referendumu rīkošanas kārtību tā, lai tie vispār vairs nebūtu iespējammi. Tieši vienotība bija tā, kas ļoti loģiskus referendumu ierobežošanas nosacījumus, ko piedāvāja NA, noraidīja un panāca tagadējo kārtību. Līdz ar to faktiski nebija iespējams noorganizēt referendumu par pāreju uz eUro.
0
kristaps_drone > Timurs Čuntonovs 09.10.2013. 14.13
“Visu cieņu Vairai Vīķei-Freibergai, bet simboliski bija tas, ka viņa ar putām uz lūpām aicināja visus latviešus kā auniem skriet un balsot” – Vīķei nu gan nekāda cieņa nepienākas, ja atcerās, ka tieši viņa bija tā, kas savas prezidentūras laikā pilnīgi sacūkoja valsts valodas likumu, un tieši tādēļ okupantu, kolonistu un viņu pēcteču vidū acīm redzami zuda jelkāds respekts un cieņa pret valsts valodu, un bija iespējamas Lindermaņa aktivitātes. Tāpēc viņas aicinājums iet uz referendumu izskatījās kā absolūta liekulība vai tas, ka pati vecuma dēļ vairs nesaprot, ka valsts valodas stāvoklis Latvijā pasliktinājās viņas dēļ. Kas attiecas uz lindermaņa organizētā referenduma ignorēšanu – pilnīgi manas domas, to pasākumu vajadzēja ignorēt, nevis kā suņiem pēc svilpiena skriet.
0
sausins > Timurs Čuntonovs 09.10.2013. 14.44
Neviens cilvēks nav ideāls un ir vēl daudzas citas citur pasaulē pāssaprotamas lietas, kuras pie mums nedarbojas.
man liekas zīmīgi, ka VVF uzsāka krievu valodas mācīšanos, bet to līdz loģiskam galam tā arī nenoveda – būtu iespēja palasīt ” minoritātes” nskaņojumu tiešā tekstā – attieksme un rīcība iespējams būtu pavisam citāda !
0
Mārtiņš Ozoliņš 10.10.2013. 18.38
ļoti jēdzīgs raksts, manuprāt
0