Vilks: Jāsamazina bananizācija

Finanšu ministru Andri Vilku intervē Anita Brauna

Dombrovska valdība var izvest Latviju no krīzes, izveidot sabalansētu budžetu, ieviest eiro. Bet joprojām ir kādi neizmēžami Augeja staļļi. Finanšu ministrs Andris Vilks (Vienotība) atklāti runā par to, kāpēc Dombrovska valdībai tam pietrūkst spēka, kāpēc viņam brūk mājas jumts un par to, kāpēc Latvijai būtu nepieciešama skandināviskāka vai vāciskāka kompromisu māksla.

Jūs Twitter rakstījāt, ka pār valsts budžetu krīt nāves ēna. Kā tad ir – vai 1.oktobrī jums būs budžets, ko nest uz Saeimu?

Iespējams ir viss. Ja godīgi, ļoti maz vajag, lai aiznestu. Principā gandrīz viss ir salikts. Pagājušajā gadā bija lielākas problēmas saprast, vai mēs varēsim laicīgi [pieņemt budžetu], un arī visus iepriekšējo krīzes gadus, konsolidācijas [laiku] bija grūtāka situācija. Tagad tomēr ir daudz salikts, arī tas, kas prasīts. Un pat ja vajadzētu vēl papildu naudu – līdz 10 miljoniem -, domāju, tas ir atrisināms. Ja papildu prasības aiziet virs 10 miljoniem, tad grūti iedomāties.

Bet salīdzinot ar pagājušo un aizpagājušo gadu, tagad politiskā situācija ir tik neskaidra. No vienas puses, risinājums ir tik tuvu, bet, manuprāt, ir vēlme nerisināt to, [tā vietā] saduļķot ūdeni kaut kā, lai būtu spēcīgi nākamā gada vēlēšanu karogi. Lai visu ziemu varētu tos vicināt – re, kā mēs Dombrovski piespiedām to izdarīt vai tamlīdzīgi.

Tās ambīcijas varētu būt neizmērojamas. Nacionāļi droši vien uzskata, ka viņiem [Saeimā] varētu būt tikpat labi panākumi kā Rīgas vēlēšanās, reformisti izmisīgi cīnās par savu eksistenci, pa vidu „Vienotība”. Tāds tas fons ir. Domāju, ar budžetu tur stipri maz sakara.

Ja paskatās visus tos saskaitāmos, kas palikuši – gan uzturēšanās atļaujas, gan demogrāfiju var citādāk salikt. Arī kultūru un skolotāju algas var atrisināt. Tās nav tādas [lietas], kam jābremzē 1.oktobris.

Tāpēc jāsaprot, kurā brīdī būs tas klikšķis, vai tad grib, lai ir valdība vai budžets, vai negrib. Budžetā ir tik daudz pozitīvas lietas saliktas lielam vairumam iedzīvotāju, ka to ignorēt … nu ja nevajag šīs labās ziņas, dzīvojam ar šā gada budžetu. Lūdzu, tad varēsim vairāk labās ziņas nākamajā budžetā ielikt.

Viena no jūsu koalīcijas partneru prasībām ir ieviest ostu nodevu. Kāpēc „Vienotība” neatbalsta to, ka valsts gūst kādu labumu no šī resursa?

Principā tas ir vērtējams, bet mēs nevaram to likt iekšā nākamā gada budžeta paketē. Mēs nezinām summu, [ko varētu iekasēt]. Es redzēju, ka Pasaules Bankas ostu pētījuma autori ir ļoti skeptiski par šādiem valsts papildu ienākumiem budžetā.

Es nekad neesmu piekritis variantam, ka tie varētu būt 30-40 miljoni. Finanšu ministrija, vairākos variantos pārrunājot, ir redzējusi, ka tie sākumā varētu būt kādi 4, 5 vai 6 miljoni latu.

Tā ka tas jautājums ir stipri negatavs. Es saprotu, ko reformisti grib pateikt -mums tiešām ir ļoti necaurspīdīga Rīgas ostas darbība. [Skatoties apgrozījumu], osta kopumā ir bijusi salīdzinoši sekmīga, bet ja paskatāmies sastāvdaļas, kādas kravas novirzām, tad tas nav tas, kādā veidā ostai vajadzētu attīstīties. Konteineru piesaistē ir ļoti mazs progress.

Bet visvairāk jau kacina Rīgas brīvostas zināma visatļautība, valsts puses lēmumu ietekmes mazināšana. Pēdējais bija izcils piemērs – aizbrauca kāpt Pamira kalnos par Rīgas brīvostas līdzekļiem. Kāds tur tranzīts Pamira kalnos? Tāda visatļautība, necaurspīdīgums. Lielu naudas summu iziešana caur dažādiem sponsorēšanas pasākumiem. Drīzāk prasītos kaut kādā veidā caur šo nodevu jautājumu ietekmēt tieši administratīvo resursu, kā tas strādā. Tas būtu pats svarīgākais, jo tas ir viskliedzošākais, ko sabiedrība ir uzķērusi un kas biznesam arī traucē.

Principā vienīgā, kas aizstāv [nodevu ieviešanu], ir Reformu partija un varbūt Ārvalstu investoru padome, visi pārējie ir pret. Ja trīs lielie mūsu sociālie partneri teiks nē un arī ostu pētījumā, kurš nav politiski angažēts, parādās savādāks akcents… nu tas jautājums īsti nav gatavs.

„Ventspils naftas” šefs Saimons Bodijs intervijā „Rīgas Laikam” norāda, ka Rīgā un Ventspilī neviens normāls investors nenāks, kamēr tur būs tāda korupcija kā patlaban, kad vienā vietā investoram puse uzņēmuma jāatdod kādam, lai vispār nodarbotos ar biznesu, otrā – 20% „Misteram 20″. Kāpēc valdībai nav pieticis politiskās drosmes pieķerties šim jautājumam? „Vienotības” reakcija arī uz ostu nodevām rada priekšstatu, ka tur ir kaut kas, kam valdība principā neuzdrošinās ķerties klāt.

Nav šaubu – tie, kas ir piesūkušies pie ostām gan Ventspilī, gan Rīgā, jūtas izcili komfortabli. Tā ir stabila naudas plūsma. Bet ko nozīmē – valdība [neķeras klāt]? Es domāju, tad valdības nebūtu. Dombrovskis tad nestrādātu, un viņš to lieliski apzinās. Nebūtu ne valdības, ne koalīcijas. Tās saknes tur ir tik dziļi laistas, sevišķi Ventspilī, ka pie reālas vēlmes to sakārtot, viss beigtos, ka valdības nebūtu vai tās nepārtraukti mainītos. Nav spēka.

Nu RP atbalsts tā kā būtu. Izskatās, ka „Vienotībai” pašai nav vēlmes vai, pareizāk sakot, jums tur ir dažādi spārni.

Jūs redzētu, kas nobalsotu. Nacionāļi nebalsotu, vienīgi reformisti un lielākā daļa „Vienotības” nobalsotu, un ar to tas beigtos. Tā ir reālā situācija.

Kā ar ostām tikt galā – tas ir ļoti grūts jautājums. Tā ir viena no lietām, kas Latvijai diemžēl ir kā bumba ar laika [degli], kā problēma, kas nav ne Lietuvā, ne Igaunijā.

Vai tāpēc Valdis Dombrovskis neķeras klāt plašākā nozīmē tiem Augeja staļļiem, par kuriem Bodijs runā un kas ietver „Latvijas dzelzceļu”, Satiksmes ministriju, maksātnespējas administratoru sistēmu?

Principā – jā. Mums nebūtu ne izejas no krīzes, ne eiro, nekā. Jautājums, vai tu izvēlies šos stratēģiskos mērķus un sasniedz tos, zinot, kādi Augeja staļļu mēsli ir, vai vienkārši ej pret klinti, atduries un zaudē. Tur būtu zaudējums, nav iespējams tai naudai stāvēt pretī. Nav mums tās politiskās ietekmes. Neesam līdz tam izauguši, un nezinu, vai nākamās vēlēšanas ko pozitīvu nesīs. Mēs varam uzvarēt daudzas kaujas – no krīzes izvest valsti, pietuvoties bezdeficīta budžetam, eiro varam ieviest, bet, kad skar konkrētas biznesa intereses, mēs esam zaudētāji. Droši vien, ka vēl būsim.

Kādreiz Valdim [Dombrovskim] pārmet kompromisus, ka viņš bieži ir gājis runāt ar ZZS – tās ir lietas, kas ir nodrošinājušas to, ko esam sasnieguši. Nebūtu tā, nebūtu to labo lietu, kas mums ir. Tās ir iegūtas varbūt ne ar tādu pieeju, kā sabiedrība brīžiem gribētu redzēt, bet nebūtu arī to.

Kas tad ir tā cena, ko „Vienotība” ir samaksājusi par eiro, lai ZZS un SC neorganizē referendumu?

Tur nav nekādas cenas. Es domāju, ka ZZS labprāt būtu pussoļa attālumā no valdības. [Gaida] to brīdi, kad ienākt valdībā, jo sevišķi, kad ekonomika attīstās. Ir svarīgi būt arī pie Eiropas fondu sadales, vismaz apspriešanas – ārpusē sevišķi liela komforta nav. Par SC man grūti spriest, tur jau nekāds atbalsts īsti nav bijis.

Nu referendumu viņi neiniciēja.

Bet šis nav jautājums man, es nepiederu pie politiskās vadības, neesmu valdē un negribu tur būt. Es daru savu darbu. Tur, kur eju ar Dombrovski kopā – kā tagad bijām pie ZZS par budžetu skaidroties, to es zinu. Arī pie SC esmu gājis par budžetu runāt. Pārējās lietās nepiedalos.

Bet par ZZS – ir svarīgi daudzos procesos nodrošināt, ka pretinieks ir vismaz neitrāls. Man tādu konkrētu cenu grūti pateikt, nekādi amati nav dalīti un piedāvāti.

Zināmā mērā tā ir unikāla lieta. Tu izvēlies lielāku mērķi, par to kādu mazāku mērķi atdod. Domāju, daudzās valstīs tas ir līdzīgi. Ja visu gribi saprotami [paveikt], tas ir ļoti grūti panākams. Tur tiešām jābūt lielam pārsvaram politikā, teiksim, Saeimā. Šajā gadījumā iznāk tāda dancošana. Kas no tā iegūts, kas zaudēts, varēs izvērtēt vidējā vai garākā termiņā. Pagaidām uzskatu, ka kompromisi vairāk ir devuši valstij. Ja nebūtu Dombrovska miera un diplomātijas, es nezinu, kādā kondīcijā būtu Latvija, kas te notiktu pirms diviem vai trīs gadiem. Tā ka diemžēl ir lietas, kuras mēs kaut kādā veidā atdodam, kuras mums liekas idejiski nepareizi, bet mēs darām to konkrētu mērķu sasniegšanai. Tā nav plusiņu pelnīšana sev.

Tagad arī budžeta dēļ – mums tur sīkumu trūkst, būtu grēks [nepieņemt]. Kredītreitingu aģentūras tagad tieši gaida, kāds būs budžets. Es lieliski zinu, ka man tuvākā laikā jādodas eiroobligācijas iegādāties. Man to fonu vajag [labu], tas tiešām [svarīgi] valsts līmenī. Ok, varētu nospļauties kaut kādās principiālās lietās, teikt – nē, tikai tā un nepiekāpsimies. Ir jāsabalansē.

Jūs ar Ilzi Viņķeli gada sākumā piedāvājāt vairākus soļus nodokļu jomā, lai mazinātu nevienlīdzību un palīdzētu cilvēkiem ar zemiem ienākumiem – tai skaitā, ieviestu diferencētu neapliekamo minimumu. Tagad jūs esat atteikušies no šīs idejas un nodokļu pārmaiņas nāks par labu ģimenēm ar bērniem un lielo algu saņēmējiem…

Lielo algu saņēmēji tieši ir zaudētāji. Es konkrēti esmu zaudētājs.

Ideja par diferencētu neapliekamo minimumu ir pazudusi, tas būtu nācis par labu mazo algu saņēmējiem.

Tas jā. Bet mūsu piedāvājums ir trīs četras reizes labāks vidējo algu ieguvējiem, kuriem ir bērni. Tā ir pamatmasa.

Bet nu atkal tas ir kompromiss. Mēs gribējām tā, tā tas tiešām bija.

Kāpēc nav diferencēta neapliekamā minimuma [kas būtu lielāks zemām algām]?

Tāpēc, ka NA teica, viņiem vajag, lai nākamgad vēlētājiem būtu uzreiz redzams [ieguvums]. Mūsu sistēma bija tāda, ka nākamgad [izmaiņas] iestājas, bet reāli cilvēkiem atmaksā atpakaļ 2015.gada sākumā. Tā ir daudzās Rietumvalstīs, ka skatās nevis mēneša, bet gada ieguvumus. Ja esi nopelnījis mazāk, tad valsts atgriež atpakaļ, bet it kā ar gada nobīdi. NA teica – nekā nebija, šeit vajag tūlīt, lai cilvēks redz pirms vēlēšanām. Citādi iznāks, kā Roberts Zīle teica, cilvēku musināšana. It kā ir progresīvais neapliekamais minimums, bet to tu iegūsti drusku vēlāk. Pirmais gads krīt, pēc tam jau cilvēks tā nezaudētu. Pateica, ka tam nav īsti jēga, vēlētājam tas nepatika. Mēs vienojāmies, ka to sistēmu varētu [ieviest] pēc vēlēšanām.

Otrs variants – mēs arī mēģināsim saprast, cik tas maksātu, ja katru mēnesi to menedžētu. Ir cilvēki, kas strādā divos trijos darbos, vienu mēnesi esi vienā kategorijā, otru – otrā. Tur arī var sanākt nobīde vienu mēnesi. No idejas mēs neatsakāmies šādā vai tādā veidā, bet nu politiķi uzskata, ka vēlēšanu gadā tas nav vajadzīgs sabiedrībai. Vēlēšanu gadā vajag kaut ko taustāmu. Tāpēc palika neapliekamais minimums [nediferencēts], ar mokām izspiedām, ka tas kaut cik tiek pacelts. Par to arī sevišķi liela interese nebija – RP principā interesēja tikai iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazināšana, NA – demogrāfija. Līdz ar to mums ir šāds kompromiss, kur katrs ir piekāpies un kas vairāk vai mazāk apmierina visus. Labais ir tas, ka mēs tomēr vienojāmies vismaz atvieglojumu par apgādājamajiem palielināt. Tas ir lielāks nekā sākotnēji bija paredzēts.

Tas, ka sociālo nodokli izdevās mazināt, domāju, arī ir ļoti labs risinājums. Darba devēji savās pozīcijās bija ļoti strikti, viņi gribēja savā pusē arī redzēt [ieguvumu].

Koalīcijas parteri pārmet, ka lielākais budžeta pieaugums ir tajās ministrijās, par kurām atbild „Vienotība”, piemēram, Veselības, Satiksmes ministrijā. Kas ir jūsu atbilde uz šo pārmetumu?

Es pie ministriju dalīšanas nepiedalījos, nezinu, kāpēc „Vienotībai” vajadzēja dot šīs smagās ministrijas. Visi zina, kāda mums ir veselības sistēma, ceļi, labklājība. Vajadzēja sabalansēt tās ministrijas, kur tiešām vajadzīgi lieli ieguldījumi, lai nebūtu šādas lietas. Bet nu lielākais absurds, kad te parādījās zināma kvotu dalīšana, ko es jau sen biju aizmirsis. Kalvīša laikā tā laikam ir bijis, ka – [tiklīdz] parādās konkrēta nauda, tā sadalīsim pa partijām.

Trešā lielākā nauda ir iedota Kultūras ministrijai. Par kultūru jau neviens nediskutē, ka tur vajag, bet es nezinu nevienu jaunlaiku Latvijas valdību, kur no jaunpiešķirtās naudas kultūra ir trešajā vietā, tūlīt pēc ceļiem un veselības. Tas, manuprāt, ir unikāls gadījums.

Jūs pēdējās nedēļās vairākkārt esat nācis klajā ar vaļsirdīgiem citātiem – ka politiķi labi atpūtušies un nāk klajā ar budžeta ultimātiem, ka Izglītības ministrijā ir par vēlu ar reformām un to var glābt tikai avārijas brigāde. Izskatās, ka politika jūs ir nokaitinājusi vai apnikusi. Vai tas ir maldīgs priekšstats?

Man nekad politika nav patikusi, vienkārši daru to darbu, kas kādam [bija] jādara krīzes situācijā. Jā, nokaitina. Padomājiet paši – ministriem principā vasaras nav, arī lielai daļai ierēdņu. Mēs tiešām visu vasaru smagi strādājam. Kāpēc tos [ultimātus] nevar likt galdā, pirms deputāti aiziet atvaļinājumā sauļoties? Partijām ir ministri, neviens no viņiem pat neiepīkstas par tām lietām. Ja mēs zinātu, ka tie būtu, mēs visu jūniju, jūliju citādāk strādātu. Es vienkārši uzskatu, ka tas nav koleģiāli pret cilvēkiem, kuri smagi strādā, kuriem nav atpūtas.

Es varbūt aizstāvu ministrus pret politiskām elitēm vai deputātiem, jo kaut kādā veidā netiek respektēts darbs izpildvarā. Tas tomēr ir ļoti smags, jo sevišķi krīzē tā bija. Un tu katru dienu esi sliktais idiots un muļķis. Ja tu beigās sasniedz kaut kādu progresu, konsensu, pēc tam atkal nokrīt rokas, jo tu dabū virsū no kaut kādiem… Jā, es vaļsirdīgi runāju, bet neko jaunu neatklāju. Uzskatu, ka lietas var citādāk savest kārtībā, ja ir vēlme.

Vai turpināsiet politisko karjeru – nākamgad kandidēsiet vēlēšanās?

Man nav neviena iemesla, lai es par to domātu pozitīvi, lai es to gribētu. Saeimā – pilnīgi izslēgts, izpildvarā – tur vēl varētu būt jautājums.

Jāsaka, ka man ļoti būtisks ir darba samaksas jautājums. Tā kā tas jautājums netiek risināts, visi no tā baidās kā no spitālīgas lietas, nu tad es vienkārši nespēju sevi redzēt [politikā ilgstoši]. Visus savus ietaupījumus tūlīt būšu iztērējis, man kredīti jāmaksā. Nu es varu vēl gadu, divus, bet tad… kurš maniem vecākiem lāpīs brūkošo jumtu? Es vienkārši tagad skaitu, cik man gadu jāstrādā, lai es to jumtu viņiem varētu uzlikt. Nu es nevaru. Tās ir ikdienas lietas, kas par to spiež domāt. Neesmu no tiem nodrošinātajiem politiķiem, kuriem vienalga, ir vai nav [pietiekams atalgojums]. Kā normāls cilvēks jums to saku vaļsirdīgi.

Tas varbūt skan jocīgi, bet es pietiekami esmu valstij nācis palīgā. Man kaut kas arī sev jāizdara, citādi visi apkārt smiesies – tev brūk māja, bet tu nodarbojies ar politiku. Tā ka es uzskatu, ka tas ir ļoti maz iespējams. Es nesaku politikai nē – ja redzēšu, ka būs ļoti pozitīvi domājoši cilvēki, ar kuriem var kopā strādāt, es noteikti kaut kādā veidā palīdzētu.

Ar kādām sajūtām tad jūs atskatāties uz to laiku, ko esat politikā – ar nožēlu, gandarījumu vai kā citādi?

Tas ir liktenis, to tā nevar nožēlot. Lai kā mani norej daudzi, tik un tā pēc pāris gadiem sapratīs, ko mēs ar Valdi [Dombrovski] un pārējiem darījām. Tāds posms bija vajadzīgs, mums Latvijai vienkārši vajadzēja savākties.

Nu ko, es ātri nosirmoju vienā gadā, par finansēm jau izstāstīju. Grūti pateikt. Nevaru nožēlot nevienu posmu – kam bija jānotiek, jānotiek. Daudz ko esmu iemācījies, esmu sapratis, kā [valsts pārvalde] funkcionē no iekšpuses. Ja tu vari izturēt tik grūtu periodu, tas ir spēcīgs lādiņš.

Es laikam biju no tiem ministriem, kurš visvairāk negribēja iegūt to amatu. Lai būtu politiķis, ir ļoti jāgrib vara. Vara mani neinteresē, arī slava, atpazīstamība. Tur jābūt dzinulim. Paskatieties apkārt – kas tautai stāsta, konfektes baro, lai izpatiktu. Es tāds pragmatisks. Ja šādu īpašību nav, tad vienkārši uz kādu brīdi varu ienākt kā menedžeris.

Bet kopumā bija labi to visu izprast. Ar interesi skatos, kā citās valstīs tas funkcionē. Es arī saprotu, ka nevar visu sasniegt, jo viss sastāv no kompromisiem. Ja tie kompromisi veidojas sabiedrībai saprotami, tad tas ir Ok. Ja tie ir zemiski, brutāli, tad tas nav labi. Tāpēc es gribētu, lai mūsu kompromisi būtu skandināviskāki vai vāciskāki. Tur tāpat ir grūti vienoties, bet tās valstis iet uz priekšu. Ne tik daudz nomelnojot vienam otru un neejot uz lētiem trikiem, nu uz banāniem. Mums to banānu ir ļoti daudz. Es gribētu, lai bananizācija būtu pēc iespējas mazāka.

Jūs politikā ienācāt ar tā saukto „Lietussargu grupu”. Vai nav vilšanās, ka tās ideāli politikā tomēr nav ienesti?

Ideāli ir laba lieta, arī cilvēks dzīvo ilūzijās un ideālos, katrs to pēc sevis var pateikt. Vienkārši ir jāsaprot, ka ideālā pasaule nav iespējama. Tāpēc jāsaprot, ko tu vari panākt no pragmatiskās puses.

Nē, daudz kas izdevās, es domāju, šis posms ir bijis pozitīvs Latvijas izaugsmei, tāda sakārtošanās. To mēs varbūt nespējam novērtēt, bet šajos gados ir bijis daudz pozitīvu lietu. Ideāls ir viens, bet ir ļoti grūti cīnīties pret oligarhiem. Tur par maz jaudas. Iesākot atklātu karu pret oligarhiem, ne Valdis Dombrovskis, ne valdība to tagad neizturētu. Tur vajadzīgs laiks, paaudžu maiņa vai, es nezinu, kas. Mēs neredzam viņus vairs Saeimā, koalīcijā, tomēr tā ietekme…

Es tagad aizbraukšu uz Vašingtonu, zinu, ka man atkal būs jautājumi – kad jums uzlabosies jūsu tiesu sistēma. Kad ārvalstu investors pārliecinošāk varēs saprast, kas jums te notiek? Maksātnespējas administratoru epopejas un viss pārējais… Tiesiskuma jomā ir izdarīts vismazāk. Jaudas par maz bija, to es atzīstu.

Rakstu žurnālā “Ir” “Pārāk daudz banānu” lasiet šeit.