Haizivis dzīvo okeānā

Ja es satiekot pasveicināšu Godmani un izstāstīšu, ko es domāju par viņa rīcību, un ja vēl citi pasveicinās un pateiks, tad…

Tas bija aizvakar, kad mūsu vecīši no visām Latvijas malām sabrauca uz mītiņu Rātslaukumā un izsvilpa ministri. Es sēdēju Mārupes pasta nodaļā. Man blakus pie maza galdiņa kāds jauns vīrietis jau trešo reizi aizpildīja naudas pārveduma lapiņas, bet viņa mazais eņģelis, bruņots no galvas līdz kājām ar velosipēdista aprīkojumu, trinās, dīdījās un krieviski atkārtoja: „Akuli živut v okeaņe*”.

Ar padomju sievietes ausi saklausīju akcentu. Pēc krieviem viņi neizskatījās un tā arī bija – vēlāk, kad vīrietis runāja pa tālruni ar radiem Ukrainā, viņa valodā iebira ukraiņu vārdi. Akuli živut v okeaņe, Akuli žuvut v okeaņe… Ukrainā lati pārvēršas dolāros. Grivnās nē, grivnās nē… Imports.

Pie letes stāvēja pāris rēķinu maksātāji un man pie kājām lielais zilais apkaunojošais „Superneto” iepirkumu maiss ar trim lellēm, kas jānosūta uz Slovēniju – pēcis, jancis un ieviņa. Daiļā reprezentācijas iepakojumā. Līgatnes kartona kastītēs ar caurspīdīgiem vāciņiem. Eksports.

Pasta nodaļas durvis stāvēja vaļā, septembra saule sildīja un mums visiem par prieku šī garā vasara nebeidzas un nebeidzas.

Tad ienāca liela auguma vecāks kungs – drusku uzblīdis, neskuvies un tāds kā līdzīgs Godmanim. Kungs turēja rokā paciņas saņemamos papīrīšus un necik priecīgs neizskatījās – pirms viņa uz vienu pasta darbinieci bijām jau četri cilvēki un vēl eņģelis, no kura bruņojuma bija palikuši ceļu sargi un ķivere. Roku un elkoņu sargi jau bija uzkārti uz vīrieša lepnuma – ļoti maza un koša velosipēda aiz loga, blakus tēta lielajam. Godmanim līdzīgais vīrietis nopūtās un uz pults aizpildīja formulāru – tak jau būs ātrāk.

Viens rēķinu maksātājs atvieglots mūs pameta un es piecēlos, lai aizstāvētu savas paciņas sūtītājas visai nelabvēlīgās pozīcijas. Bet kamēr pastniece apkalpoja sievieti pirms manis, durvju ailē parādījās vēl viena kompānija – māmiņa ar diviem lielākiem un vienu pavisam mazu puišeli uz rokām. Es nokaunējusies atkāpos: „Vai jums tikai jāsaņem paciņa?” Māmiņa atbildēja: „Jā, laikam jau kaut kas tāds tur ir…” – „Lūdzu nāciet man priekšā…” – „Paldies, jums, paldies… Paldies…” Abas kopā atradām ailītes, kuras paziņojumā jāaizpilda, un zēns piestājās pie pults rakstīt.

Lielais, Godmanim līdzīgais kungs dīdījās man aiz muguras. Un tad mēs visi dzirdējām: „Sveiks, te Ivars Godmanis… Nu apsveicu, apsveicu! Nu, jā, jā… Kuldīga būtu labi… Un jāpazondē, kā tur ar Pozitīvus… Nē Dzintaros nevarēs, tur nevar samaksāt… Laba daba un kā viņu tur tie… tur var nebūt cilvēki. Tur nepavilks… Laukos jau nav cilvēku… Tur var „ielidot”… nē, nē, bet Kuldīga varētu iet… Zini, es parunāšos ar večiem… Stīpnieku un… Nu pagaidām… Es parunāšu un tad tev uzzvanīšu…”

Jā, laukos jau cilvēku tiešām nav. To es labi zinu. Kad 2004.gadā strādāju Valmieras rajona (bija reiz) attīstības daļā, 2003.gadā Ipiķos bija ap 400 iedzīvotāju, tagad palikuši labi ja 100. Naukšēnu vidusskolā bija ap 400 skolēnu un tagad palikuši 140.

Un vecais uzblīdušais dīdīgais kungs tiešām bija Godmanis. Es sastingu. Pastniece vispirms paņēma Godmaņa paciņas lapiņas: „Jums laikam jāsaņem paciņa… Ak, jums ir arī ierakstīta vēstule…” Pametu acis uz sānu, aiz manis saradušies cilvēki arī stīvi blenza katrs savā sienā. Haizivis dzīvo okeānā… haizivis dzīvo okeānā…. čiepstēja puisēns.

Vajadzētu kaut ko darīt… Kaut ko pateikt… Bet ko? – es domāju. Ko viņam pateikt? Apmulsumā izkristalizējās doma – ja man būtu liela burvju trauklupata, es gribētu viņu noslaucīt no spožā saules pielietā sestdienas rīta, kā tauku pleķi no galda. Godmanis Mārupes mazajā lauku pasta nodaļā… Manā skaistajā sestdienas rītā! Mūsu skaistajā rītā!

Nu jā, viņš droši vien te tuvumā dzīvo, varbūt tajā mājā ar observatoriju un baseinu. Dzelteno presi nelasu un neskatos, tādēļ nezinu, bet ar riteni esmu krustu šķērsu tuvējās ieliņas izbraukājusi un ir viena tāda māja. Pasta darbiniece izskatījās viņu pazīstam un pats viņš izskatījās pēc ierasta klienta. Nu jā, viņš taču cilvēks vien ir… Un kaut kur dzīvo… Viņš ēd, dzer, kakā tāpat kā mēs citi. Tas nekas, ka viņš ir ļāvis izpārdot mūsu zinātni, rūpniecību, kuģniecību, ostas un lauksaimniecību… Tas nekas, ka viņš katram no klātesošajiem (varbūt vienīgi ukraiņu tētim ne) ir atņēmis pa tūkstotim latu un atdevis Karginam un Krasovickim… Cilvēks vien ir.

Ne ļaunās pasakas tēls… atnāks Mikimausis… atnāks Donalds Daks… manis paša radīts ir šis brīnums viss, uzlīmēts un zīmēts, glaudīts, lamāts, sists… pašu ievēlēts Eiropas Parlamentā. Pašu radīts… Jo mēs nezinām, ko viņam pateikt, jo mēs neko nedarām, lai viņš te nebūtu…, jo… jo… jo…

Pašu mazajā Mārupes pasta nodaļā. Haizivs dekoratīvajā dārza dīķīti, starp pīlēm un ūdensrozēm…

Godmanis dabūja paciņu un vēstuli un aizgāja. Arī abi puisēni ar savu pateikties nerimstošo māmiņu aizgāja. Trešais mazākais un Ķīnā ražotās brīnumbrilles tika aiznesti līdzi. Es nosūtīju savu paku un aiz manis stāvošie atviegloti nopūtās.

Bet es devos mājās un domāju, domāju, domāju… Nevienā citā pasaules valstī, NEVIENĀ tāds Godmanis godīgiem cilvēkiem acīs nerādītos. Tur vairs nebūtu kam rādīties. Un ja rādītos, viņš neskarts pa durvīm ārā neizietu.

Un man vajadzēja pateikt, jā – ko man vajadzēja pateikt? Varbūt vajadzēja vismaz iespert pa potīti? Sievietei viņam taču būtu kauns sist… Kauns, kauns, kauns, ka viņš tā vienkārši staigā apkārt… Mans kauns, MŪSU KAUNS… Mums vajadzēja pateikt… Ko pateikt? Ko pateikt…

Cilvēks vien jau viņš ir… Mūsu pašu radīts… Un telefonsarunu viņš sāka, lai izkliedētu, viņaprāt, draudīgo klusumu un parādītu, ka viņš taču patiesībā ir mūziķis un dara labu. Jo viņš jau domāja, ka mēs viņu pazīstam, un nezināja, ka mēs visi domājam, ka viņš ir tikai līdzīgs Godmanim. Ja viņš pats nebūtu stādījies priekšā, mēs nekad neko tik ļaunu neizdomātu. Mēs nezinātu, ka haizivis uzrodas pīļu dīķīšos.

Kopš esmu atgriezusies Rīgā, es bieži satieku cilvēkus, kas laukos tikai rādās TV ekrānos. Daudzus es sveicinu, kaut personīgi nepazīstu. Kā lai nepasveicina Ilgu Reiznieci, Niku Matvējevu, Jāni Domburu vai Intu Teterovski? Kā lai nesveicina, kad pretī nāk labs pazīstams cilvēks? Naukšēnos visi visus sveicina.

Tomēr, kad pa Kaļķu ielu man pretī nāca Andris Bērziņš, kas vēl tikai dienu iepriekš bija solījis iekaustīt žurnālistus, es viņu nesveicināju. Vēlāk nokaunējos. Kaut vai žēluma pēc vajadzētu – tīri vizuāli – nelaimīgāku cilvēku grūti iedomāties.

Nu jā. Viņi jau grib tikai labu. Sev labu. Sakamptu, izcīnītu, izmānītu varu, neizsīkstošu naudu, dokumentētu vai uz durvju plāksnītes iegravētu godu, ordeņotu, pieminekļotu vai vismaz dzeltenīgu slavu – visus mīlestības aizstājējus, visus patiesas cilvēku cieņas aizstājējus. Drošību naudā, drošību varā, drošību godā un slavā. Ar bailēm apslimuši un nelaimīgi cilvēki. Piedevām dabū vēzi, sirds vai parasto trieku un vēl un vēl… Un lauku pasta nodaļā jāķer pie telefona un jāapliecina, ka es jau tāds radošs cilvēks, tāds mūziķis vien esmu. Nu neesmu jau nekāds godmanis…

Un mēs ļaujam tam notikt. Mēs ļaujam viņam tā vienkārši ienākt un iziet no pasta nodaļas. Jo neprotam vēlēties un vēlēt sev labu.

Jo burvju trauklupata dzīvo turpat, kur Mikimausis un Donalds Daks, bet man ir spēja runāt un rakstīt.

Un, ja es satiekot pasveicināšu Godmani un izstāstīšu, ko es domāju par viņa rīcību, un ja vēl citi pasveicinās un pateiks, tad viņi visi pa pasta nodaļām nestaigās un necūkās godīgiem cilvēkiem skaistākos septembra sestdienu rītus. Tad viņi nelīdīs pašvaldībās, Saeimā, Eiropas Parlamentā, mūsu televizoros un radioaparātos, avīzēs un visu glupo žurnālu pēdējās lapās. Tad, ja rakstnieki, mākslinieki un mūziķi liks domāt un saprast, ja žurnālisti nejautās viņiem pēc „godāta eksperta” viedokļa, ja sieviešu žurnāli nereklamēs, tad ja…

Tad viņi pazudīs turpat kur Mikimausis, Donalds Daks un burvju trauklupata.

Autore ir dzejniece

* Haizivis dzīvo okeānā (krievu val.)