Ko šodien Baznīca ir gatava visai sabiedrībai dot tādu, par ko nākamajām paaudzēm nebūs kauns, bet liels prieks un pateicība?

Uzmanieties no viltus praviešiem, tie nāk pie jums avju drēbēs, taču no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. Jūs viņus pazīsiet pēc augļiem; vai tad kāds lasa vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelāgs koks nes sliktus augļus. Labs koks nevar nest sliktus augļus, nedz nelāgs koks – labus. Ikvienu koku, kas nenes labus augļus, nocērt un iemet ugunī. Tātad pēc viņu augļiem jūs tos pazīsiet. Ne ikviens, kas man saka: Kungs, Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara mana debesu Tēva gribu. (Mateja evaņģēlijs 7,15-21)

Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki. Vieniem tie liekas kā nācijas pēdējā iespēja un cerība – „vienīgais airis”, ar ko vēl var censties virzīt tautas likteni modernās pasaules izaicinājumu vidū (tā par to kādā intervijā izteicās Imants Kalniņš). Latvijas Kristīgā radio prezidents Tālivaldis Tālbergs, turpretī, nesen izsūtīja apkārtrakstu, kurā uzsvēra, ka Dziesmusvētkos lietotie logo un tajos atrodamie tautiskie simboli esot tik bezdievīgi, ka Dievs pavisam noteikti “iznīcinās Latviju”, ja turpināsim šādi kalpot elkiem.

Citiem vārdiem, kā jau katra liela un nozīmīga lieta, arī Dziesmusvētki izraisa asas, pretējas reakcijas. Tāds ir izcilības liktenis. Kopš vien ir pastāvējusi cilvēku sabiedrība, visdrošāk var justies pelēkās viduvējības – viņu ieguldījums un ietekme pasaules norisēs ir tik niecīga, ka neviens neņemas viņus nedz izspiegot ar jaunākajām specdienestu metodēm, nedz arī apkarot viņu viedokli. Bet tiklīdz kāds izdara kaut ko, kas pievērš lielāku uzmanību, vienmēr jārēķinās ar to, ka būs kāds vai kādi, kuriem būs radikāli „skaidrs” viedoklis – atbalstīt vai neatbalstīt, dievināt vai censties iznīcināt.

Dziesmusvētki ir nopietni apdomājama mūsu laikmeta zīme. Mēs zinām, ka tie sāka veidoties kā izteikti kristīgs pasākums. Dziesmusvētki sākotnēji bija latviešu draudžu koru svētki, kuru laikā kopā pulcējās dziedātāji no dažādām vietām, dažādām draudzēm, lai kopīgi piedalītos dievkalpojumos un cits citu iedvesmotu! Tikai vēlāk radās doma, ka varētu pievienoties tie kori, kas pulcējas arī ārpus draudzēm. Droši vien arī tolaik bija kādi, kuri protestēja: kā gan var sajaukt, kristīgas vērtības ar laicīgām? Kas mums daļas gar tiem, kas dzied svešas dziesmas!?

Bet, kā vēlāk vēsture pierādīja, šis bija liktenīgs lēmums. Izšķīrušies par labu atvērtībai, ieaicinājuši savā vidū „neticīgos”, Dziesmusvētku idejas veidotāji ne tikai paplašināja, bet arī izglāba šo pasākumu – cauri visam padomju laikam, kurā izteikti kristīgs pasākums nebūtu bijis iespējams.

Tagad, protams, šī tradīcija ir kļuvusi par valstisku vai laicīgu pasākumu. Un, ja Dziesmusvētku simbolikā tiešām var redzēt zināmu sinkrētismu (dažādu garīgu virzienu sajaukumu), tad tas ir tieši tāpēc, ka organizatoru grupa vēlas norādīt uz šī pasākuma garīgo aspektu. Viņi jūt, ka Dziesmusvētki ir garīgs pasākums.

Vai tas nav līdzīgi tam, kā kādreiz tie bija mācītāji un priesteri, kuri saviem draudžu locekļiem, kas meklēja atbildes uz garīgās dzīves jautājumiem, piedāvāja apgūt klusās lūgšanas jeb meditācijas praksi? Tagad baznīcas aprindās daži cilvēki runā, ka šis lūgšanu veids esot briesmīga garīga maldīšanās, kas nākusi no velna (un Jēzus vārdi par viltus praviešiem te tiek citēti visai bieži!) – lai gan pie labākās gribas ir grūti saprast, kuram gan citam varētu traucēt un nepatikt tas, ka cilvēki lūdz Dievu, kā tieši pašam Nelabajam…

Mūsdienās meditācija tālu pārsniedz kristietības robežas. Pastāv liela iespēja, ka ar meditācijas praksi jūs iepazīstinās nevis kāds mācītājs, bet kāds psihoterapeits vai varbūt ārsts, kas piedāvā veidus, kā palīdzēt mazināt stresu, vai arī biznesmenis, kurš apguvis šo prasmi, lai saglabātu skaidrāku galvu un fokusētāku uzmanību. Citiem vārdiem, šodien šo lūgšanas veidu jums visdrīzāk iemācīs kāds, kurš nav Baznīcas formāls pārstāvis.

Piemērus varētu atrast vēl un vēl – varētu runāt par pirmajām grāmatām un Bībeles tulkojumu, kas parasti ir literārās valodas sākums, vai par klosteru aizsāktajām skolām un slimnīcām, kurās par „māsiņām”, proti, par „māsām Kristū” mēs joprojām saucam cilvēkus, kuri aprūpē slimos un kuriem var nebūt nekāda formāla sakara ar kristietību. Šādus piemērus mēs varam atrast vēl daudzus. Valsts un t.s. „sekulārā sabiedrība” ir pārņēmusi no kristietības daudzas vērtīgas tradīcijas, prasmes un atziņas.

Bet kristieši pēdējā laikā izvēlas nevis par to priecāties un to atbalstīt, bet ir tik ļoti iegrimuši „viltus praviešu” meklēšanā, ka brīžiem mēģina „nogalināt” pašas kristietības „bērnus” laicīgajā kultūrā!

Ko liecina šīs laikmeta zīmes? To, ka kādas lietas derīgumu vai nederīgumu, pareizumu vai nepareizību nenosaka kādas viegli identificējamas ārējas pazīmes. Ja Baznīca būtu tik atvērta, ka tā spētu visu, kas kalpo Kristus Garam, patiešām sevī ietvert, tad varētu domāt, ka viss, kas ir ārpus tās, tiešām ir no ļaunā. Taču tāda Baznīca – tik atvērta, visaptveroša, tautas Baznīca ir tāla nākotnes cerība.

Reālajā dzīvē notiek citādi. Nereti lielākie viltus praviešu apkarotāji ir kā reizi „plēsīgie vilki” jeb – vienkāršāk sakot – „plēsoņas”, kas, slēpdamies aiz avju drēbēm (kristietības principiem, mīlestības baušļa, runām par Dievu, utt.), ir gatavi saplosīt gabalos ikvienu, kas domā vai izskatās savādāk, nekā viņi.

Ko Jēzus vēlas mums sacīt? Runādams par viltus praviešiem, Viņš nerunā par cilvēkiem, kas noliedz ticību un apliecina agresīvu nostāju pret jebko, kas saistās ar Dieva vārda piesaukšanu! Jēzus runā par “kristīgiem” cilvēkiem, kuri aiz ārējām lietām – avju ādām – vairs nespēj saskatīt lietas būtību – plēsīgo vilku sevī.

Jēzus brīdina, ka garīgā nozīmē kādas lietas vai norises vērtību nevar noteikt pēc simboliem un zīmēm, kas uzdrukāti uz maisiņiem, bet pēc rezultātiem un augļiem, ko šī norise rada cilvēku dzīvēs.

Dziesmusvētkos lietotie garīgie simboli norāda uz mūsu, kristiešu, uzdevumu vēl vairāk un skaidrāk liecināt par to atziņu un gudrību, ko Kristus mums ir devis, vienlaikus – pilnā mērā atzīstot to labo impulsu, kas – kā pieminējām – saglabājies ārpus baznīcas sienām labāk, nekā pašā baznīcā. Cilvēks, kurš māca meditāciju tāpēc, lai samazinātu stresa līmeni, norāda uz nepieciešamību pēc kāda, kas palīdzētu šajā praksē atklāt kaut ko vēl daudz vairāk un dziļāk – ceļu pretī sevis labākai iepazīšanai un Dieva pieredzes iegūšanai.

Baznīcai nebūtu jāapkaro savi „bērni”, kas piedzimuši tās paspārnē un pēc tam sākuši savu patstāvīgu dzīvi ārpus tās mūriem, bet tā vietā – jāpriecājas par panākumiem un ar maigu gudrību jāpalīdz izkāpt no bērna autiņiem, kas vēl pinas un tinas ap kājām.

Vārdi par viltus praviešiem nav aicinājums meklēt viltus praviešus, tas ir aicinājums uzmanīties par tādiem nekļūt. Uzmanīties no tā, lai mīlestības un Kristus patiesības vārdā mēs nesākam cits citu krustā sist. Priecāties par labiem augļiem, saskatīt tajā vienmēr Dieva Gara klātbūtni, pat tad, ja ārēji nenotiek nekāda atsaukšanās uz Dievu.

Dziesmusvētki nav vienīgais airis, kas ved pretī saulainai nākotnei. Un Dziesmusvētki nav iemesls, kādēļ Dievs varētu gribēt iznīcināt Latviju.

Dziesmusvētki ir viena no kristietības dāvanām mūsu tautai.

Un tad paliek vairs tikai viens jautājums: ko šodien mēs, kristieši, esam un gribam būt spējīgi darīt – tik labu un tik atvērtu, kā toreiz Dziesmusvētkus, kas spētu aizraut sev līdzi daudzus jo daudzus? Ko šodien Baznīca ir gatava visai sabiedrībai dot tādu, par ko nākamajām paaudzēm nebūs kauns, bet liels prieks un pateicība? Ko mēs, kristieši, esam gatavi darīt, lai no visa un visu apkarotājiem atkal kļūtu par garīgajiem līderiem? Kas būs mūsu dāvana nākamajām paaudzēm?

Rīgas Lutera draudzes mācītāji Indulis Paičs, Linards Rozentāls, Kaspars Simanovičs

Torņakalnā 2013. gada 7. jūlijā