Kad pats nezini, par ko balso

Labi iesāktā, bet nepabeigtā reforma, īpaši jau lauku pašvaldībās, var palielināt mandātu nolicēju skaitu, kārtējo reizi radot mulsumu vēlētājos

Pagājušonedēļ mediju uzmanības lokā nonāca četri jaunievēlētie apvienības SC/GKR Rīgas domes deputāti, kas tikai pāris dienu pēc vēlēšanām no šā goda nolēma atteikties. Taču mandātu nolikšana tūlīt pēc ievēlēšanas nav tikai Rīgas un dažu saskaņiešu netikums. Tā ir ierasta prakse un, visticamāk, kļūs vēl izplatītāka arī laukos, nereti liekot jau tā kūtrajam vēlētajam vilties, jo balsots par vieniem, bet domnieku krēslos sēž citi.

Kārtējo reizi aizdomāties, ka kaut kas ar pastāvošo kārtību nav labi, lika nevis ziņa par RD „četrīšiem”, bet vietējā avīzē izlasītais par amatu dalīšanu mana nelielā (ap 10 tūkstošiem iedzīvotāju) novada jaunievēlētajā domē. Mazā ciematā deputātu darbs norit visu acu priekšā, un pēcvēlēšanu dienās jauno deputātu vārdi bija viens no pirmajiem tematiem jebkurā sarunā. Tāpēc mēģināšu uz vēlētāju un ievēlamo attiecībām nelielā pašvaldībā paraudzīties no pilsoniski aktīva iedzīvotāja viedokļa.

Kā kļūt par deputātu?

Mans novads ir viens no tiem, kurus pēdējos aptuveni 20 gadus ir vadījis viens domes priekšsēdētājs. Šogad viņš nolēmis pakāpties malā, un tas sakrīt ar laiku, kad aizvien lielākā daļā iedzīvotāju jaušama vēlme pēc pārmaiņām un kardināli citas pieejas novada pārvaldīšanā. Pavisam vienkāršoti šīs vēlēšanas varēja dēvēt par sāncensību starp vecajiem un jaunajiem. 

Tā kā vidēja izmēra novados, kāds ir manējais, saskaņā ar Pašvaldību likumu vēlēšanās var piedalīties tikai reģistrētu politisko partiju vai to apvienību saraksti, mani novērojumi liecina, ka dalījums „vecie pret jaunajiem” tāpat kā jebkurš cits dalījums ir visai nosacīts. Paskaidrošu, kāpēc. Aktīviem iedzīvotājiem, kas vēlas kandidēt uz vietējo varu, pastāv trīs iespējas – dibināt savu partiju, sarunāt ar kādu esošu, bet domē nepārstāvētu partiju, un uzņemties tās saraksta veidošanu vai arī iekļauties kādā no konkrētajā domē jau esošām partijām.

Pirmā iespēja saprotamu iemeslu dēļ vismaz manā novadā netiek izmantota. Otrā gan, taču iznākums nereti mēdz būt dīvains. Piemēram, ilggadēja kolhoza priekšsēdētāja, vēlāk domnieka, vadīta cilvēku kopa ar izteiktu viena pagasta iedzīvotāju īpatsvaru pirms 2009.gada vēlēšanām šādi pieslējās partijai “Pilsoniskā savienība”, savukārt šajās bija nevis iekļāvusies “Vienotībā”, kā prasītu loģika, bet startēja ar Reformu partijas vārdu. Maz ticams, ka viņi to darīja konkrētās partijas ideoloģijas vadīti.

Savukārt tie, kas pirms četriem gadiem bija divu citu pašlaik vairs neeksistējošā politisko spēku – Tautas partijas un LPP/LC – sarakstos, šogad jau ir zaļie. Taču jāņem vērā, ka šādas iespējas uz kārtējām vēlēšanām atrast jaunu partiju, ja iepriekšējā no viņiem neatkarīgu iemeslu dēļ pazudusi, ir diezgan ierobežotas.

Netiek par priekšnieku, no mandāta atsakās

Savukārt, ja kāds apņēmīgs cilvēks izdomā izmantot trešo iespēju, var gadīties, ka vēlētājs tiks nopietni mulsināts. Viņam kā progresīvam un labu slavu guvušam cilvēkam, cerot uz vēlētāju atsaucību, tiek piešķirts pirmais numurs, bet zemāk sarakstā ir tie paši gadiem ar pašvaldību saistītie ne tik perspektīvie kandidāti. Jāpiebilst, ka pirmsvēlēšanu solījumos jaunais censonis demonstrē lielu vēlmi būtiski mainīt vietvaras darba stilu, šādi atšķirdamies no vairākiem saviem saraksta biedriem, kas vismaz publiski nekādu vēlēšanos ko mainīt nepauž.

Jaunajam censonim tiešām izdodas sarakstu domē „ievilkt”, taču kārotā domes priekšsēdētāja amata iegūšanai balsu tomēr nepietiek. To sapratis, pirmais numurs, kas vēlētāju cieņu ieguvis pašvaldības komunālā dienesta vadītāja amatā, jau runā par atteikšanos no mandāta, jo vienlaikus būt gan pašvaldības kapitālsabiedrības vadītājs, gan vēlēts deputāts saskaņā ar pērn pieņemtajiem grozījumiem Pašvaldību likumā viņš nedrīkst. Bet deputāta krēsls līdz ar to tiek tam, kas ir aiz viņa un kurš jaunā un progresīvā atbalstītājiem ar pārmaiņām it nemaz neasociējas.

Balso par partiju vai uzticamiem cilvēkiem?

Domāju, šis mana novada situācijas ļoti vienkāršotais atstāsts iezīmē vismaz divas būtiskas problēmas pašvaldību vēlēšanu kārtībā.

Pirmā. Kā vēlētājam man ir ierobežotas iespējas balsot par tiem, kurus gribu redzēt savas pašvaldības domē. Pirms četriem gadiem nenobalsoju par cilvēkiem, kuru līdzšinējais darbs pašvaldībā un solījumi man šķita vispieņemamākie, tikai tāpēc, ka viņi, meklējot brīvu partiju, bija atraduši tādu, kas pārāk cieši saistīta ar tā sauktajiem oligarhiem. Savukārt tās partijas sarakstā, kuras ideoloģija un darbs mani puslīdz apmierina nacionālā mērogā, savā novadā redzu, manuprāt, šiem principiem īsti neatbilstošus cilvēkus.

Domāju, ne man vienai rodas iespaids, ka likumdevējam atceļot nosacījumu par obligāto piekritību kādai partijai, vieglāk būtu gan kandidātiem kārtoties listēs, gan vēlētājiem saprast, par ko īsti viņi balso.

Uzmini nu – strādās vai nē!

Otrā problēma ir mandātu nolikšana, kas jau minēto Pašvaldības likuma grozījumu dēļ šogad, domājams, būs vēl izplatītāka nekā iepriekš. Informācija par to, cik deputāti pēc ievēlēšanas no statusa atsakās, nav ne Centrālajā vēlēšanu komisijai, ne Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, kas iniciēja amatu savienošanas ierobežojumus. Taču, pārskatot dažus vietējo mediju portālus, pāris minūšu laikā atradu ziņas par vēl trim novadiem, kur ievēlētie jau izlēmuši aiziet vai vēl to apdomā. Var jau būt, ka vēlētājiem pašiem pirms balsošanas jāapsver, vai viņu atbalstītie kandidāti, tā teikt, būt strādātāji. Taču, pirmkārt, manis aprakstītais jaunais censonis pirms vēlēšanām ne ar vārdu neminēja, ka neizdevīga iznākuma gadījumā domē nestrādās. Otrkārt, nez vai būtu godīgi prasīt no ierindas vēlētāja smalku likumu pārzināšanu un iespējamo risku izvērtēšanu.

Ar ko atšķiras kultūras nams no komunālā dienesta?

Mandātu nolicēju arguments ir pilnīgi saprotams. Jebkurā izpildvaras amatā viņiem ir stabila alga, savukārt ierindas deputātam ir vien prestižs un divciparu skaitlī rakstāma mēneša samaksa par dalību domes un tās komiteju sēdēs.

Skaidrs, ka iepriekš plaši pieņemtā kārtība – pats uzdodu, pats daru un pats kontrolēju – ir absurda, un izpildvaras un lēmējvaras nošķiršana pašvaldībās tāpat kā valsts līmenī ir pilnīgi nepieciešama. Taču Pašvaldību likuma pieeja šajā aspektā nav konsekventa. Piemēram, mana novada jaunajā domē ievēlētas divas skolu direktores un viena kultūras nama vadītāja. Pašvaldības dibināta skola un kultūras nams ir tikpat vai vēl tiešākā domes pakļautībā kā komunālais dienests. Tad kāpēc šo iestāžu direktori – pēc būtības administratīvā darba darītāji – drīkst piedalīties lemšanā par savu sfēru, bet komunālā dienesta priekšnieks – ne? Vai tiešām pareiza ir situācija, ka domē ievēlētais skolas direktors ir izglītības nodaļas vadītāja padotais un priekšnieks reizē?

Atceros interešu konflikta novēršanas oponentu argumentu, ka nelielās pašvaldībās ir maz aktīvu un spējīgu cilvēku, kas varētu kandidēt un domē kvalitatīvi strādāt. Tam nepiekrītu, taču vēlēšanu rezultāti apliecina, ka tieši dažādiem pašvaldības struktūrvienību vadītājiem un esošajiem deputātiem tikt ievēlētiem ir visvieglāk. Par viņu labajiem darbiem regulāri vēsta domes izdotā novada „avīze”, savukārt jebkuram citam kandidātam par savu atpazīstamību jārūpējas pašam.

Labi sāka, bet nepabeidza

Jomas ekspertiem vēl jāspriež, taču pašlaik šķiet, ka labi plānotā reforma ir tikai iesākta, un tās atstāšana pusratā pēc būtības situāciju neuzlabos. Varbūt tomēr jāatgriežas pie diskusijas par vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža (Reformu partija) piedāvājuma samazināt deputātu skaitu visos novados un, iespējams, tos padarīt par algotiem amatiem?

Domāju, tad kandidātiem būtu lielāka motivācija, viņi daudz aktīvāk meklētu ceļus, kā uzrunāt un pārliecināt par savu varēšanu iedzīvotājus, un galu galā arī vēlētāji saņemtu to, par ko tiešām balsojuši. Fakts, ka pašvaldību vēlēšanās piedalās arvien mazāk cilvēku, liek meklēt risinājumus.

Autore ir žurnāliste